10:19:44 09.05.2012 
Ēriks Lisovskis Nekad iepriekš Ozolniekos nebiju skrējis un „Ielūdz Ozolnieki 2012” otrajā kārtā 06.05.2012. arī nebiju plānojis piedalīties. Doma radās iepriekšējās dienas rīta skrējiena laikā (7,4km), vienlaicīgi nodomājot, ka tādā gadījumā šis tipinājums ir lieks. Kādēļ šāds vilinājums?
Šogad lēnu garu noskrieti mazliet virs 500 km. Lēnākais gabals š.g. 6.janvārī 7,08 km ar tempu 10,35 min/km. Pamatā tipinu vidēji pluss/mīnuss 7,30 min/km. Tā teikt ap manu aerobo zonu, bet tas uz izjūtām. Pulsometru nelietoju. Velniņš čukstēja, bet, ja uz visu klapi, ko tu vari uz doto brīdi? Es uzķēros. Sacensības šādai eksekūcijai īstā vieta un kādēļ ne Ozolniekos. Pie mājām un pa lēto.
Pāris dienas iepriekš biju lasījis par pasākumu Ozolniekos un tā teikt, kā kulaks uz acs šī brīža vilinājumam. Papildus atmiņā uzplaiksnīja labās atsauksmes par Ozolnieku pusmaratoniem. Turklāt Mošķis parasti brauc virsū par neskriešanu Ozolniekos. Teic, tāda laba atmosfēra, trases ātras, turklāt pie mājām, vienkārši ideāli (mans traktējums). Parasti mani gan māca šaubas par to – ideāli. Saprotu, ka ar savu tipināšanu šādās maza mēroga sacensībās, kur visi skrien ātri (dalībnieku maz), man klāsies ne visai. Diez vai kāds būs tik pacietīgs un sagaidīs mani finišā. Vēl trakāk 10 km, kur visi jož uz nebēdu.
Tā es arī pamodos 6.maija rītā un vēl ilgi nevarēju izštukot vai piedalīties. Zita jau bija skeptiska par to, ka neskriešu. Parasti, ja ieminos, ka skriešu, tad tā arī daru, lai vai kas. Zita pati par sevi 100% pārliecināta, ka neskries. Atlika man sākt taisīties (pēdējā brīdī) un viņa aizmirsa par visām savām kaitēm un slikto pašsajūtu 
. Es arī nedaudz baidījos par savām neskaitāmajām pāpītēm, īpaši ahileju un papēdi, bet kaut kāda jau čujs ir, kad un ko var. Retu reizi čujs pieviļ, bet tas nav šķērslis nākamreiz to (čuju) izmantot atkal. Caurumus vecajām botēm ar plāksteri ciet un tās jau kājās. Krekliņu šoreiz bez ekstrām (ko tad ar ekstraino plīšos beigās ), bet ar foršu vēstījumu uz muguras.
Ozolniekos, kas, kur un kā, jāzina katram pašam. Tā teikt visi savējie, bet, kas nav savējie, tie uzzinās no vietējiem. Mēs jau gluži gandrīz vai savējie . Pirmās šaubas par Ozolnieku sporta namu un Ozolnieku sporta centru, divi nosaukumi cirkulē. Ja nu divas iestādes? Atradām īsto (divi nosaukumi, ēka viena), Stadiona ielā 5. Zitai starts plkst. 11:00 (5 km), bet man plkst. 11:30 (10 km). Līdz Zitas startam apmēram 30 min.
Starta un finiša vieta pretim ēkai (redzu). Kur reģistrācija? Gan jau ēkā (loģiski). Ir jau ar. Pirmajā stāvā pa kreisi, garām paskriet nevar. Pie galda meitene pilda pieteikumus, kasē naudu un dala numurus. Te gan jāteic, ka reģistrāciju uz pēdējo brīdi atlikt nevar, jo šī padarīšana rit visai gausi, turklāt tauta nav sarūpējusi precīzu naudu. Viens otrs vispār nezin, ka jāmaksā. Dalības maksa Ls 1,50, bet studentiem un pensionāriem Ls 1,00. Kāds sāk nervozēt un sniedzas pēc lapelēm aizpildīšanai. Gaidu savu kārtu, man laiks atļauj. Esmu sagatavojis Ls 1,50. Šoreiz savu pensionāra statusu neizmantoju, jo, cilvēkiem, kas šo organizē, turklāt par tādām naudiņām nav žēl. Iegūstu dalībnieka numuru 13 un esmu bezgala priecīgs, par ciparu, protams.
Jā, bet labierīcības? Sūtu Zitu izlūkos un viņa atrod tās. Jāiet ģērbtuvē un tur jau būs (katram savā, protams). Ja vien būtu nepieciešamība pārģērbties, tad jau zinātu arī bez izlūkošanas. Iegāju un domāju. Tādas dīvainas labierīcības, pisuāri vien un durvju nav. Desmit pāru acu (bērnu futbola komanda) vērsti uz manām aktivitātēm. Vismaz man ar trešo aci pakausī tā šķiet. Kā vēlāk īsi pirms sava starta konstatēju, turpat vien uz priekšu bija vienas durvis uz telpu ar podu. Netīši pārsteidzu uz poda sēdošu skriet gribētāju. Tualetes durvis no iekšpuses nevar pieslēgt, jo salauzts mehānisms.
Zita jau aizskrējusi, bet es vēl slaistos. Satieku Motiņu (Andis Mots), savu bijušo kolēģi no VRS ar kuru vienmēr prieks satikties un pārmīt kādu vārdu. Droši, ka bija arī kāds Noskrienietis, bet es jau reti kuru pazīstu, turklāt bez brillēm vispār pašvaki. Motiņš arī skries 10 km, bet viņam cits lidojums. Man doma noskriet 1h 10min, labākā gadījumā 1h 5min, bet par 1h es būtu vienkārši sajūsmā. Motiņš cierē uz 45 min. Noskrēja 0:43:49 ar ko arī sveicu viņu neklātienē un, lai labi skrienas Nordea pusītē.
Izjautāju Motiņu par to, kur īsti jāskrien, jo saprotu, ka norāžu nebūs. Man tiek skaidrots, ka viss ir vienkārši. Pa kreisi, pa kreisi, pa kreisi, pa kreisi, tad atkal pa kreisi (varbūt kāds parādīs) un tad beigās mazliet sarežģītāk . Tāpat lāga nesapratu (šajā apkārtnē pirmo reizi), bet paldies.
Pirms starta klusuma brīdis, pieminot Sporta kluba „Ozolnieki” dibinātāju Leonu Miķelsonu.
Starts. Vai tas ir sprints? Teju zemais starts tautai. Manas nojautas par to, ka te man īsti nav ko darīt – apstiprinās. Pazib pēdas un visi vienā mirklī ir gabalā. Skrējēju maz. Cik? Nezinu, kādi 35. Jau pašā sākumā domāju, ka par ātru un tas ir stipri zem 6:30 min/km. Bet ko, lai dara? Ar visu savu šerpo ātrumu esmu stabili pēdējais . Kādu soli priekšā meitene dzeltenā krekliņā, kurai arī pielīmējos soli nopakaļ.
Tā mēs skrienam. No Stadiona ielas nogriežam uz Skolas ielu. Ir pagrūti, bet ceru, ka vismaz aplim manis pietiks un tad jau redzēs. Nav jau arī variantu skriet lēnāk. Aiz mums neviena nav. Ja palikšu viens, varu nomaldīties. Pēc kādiem 2 kilometriem vienlaicīgi un katrs no savas puses apdzenam divus vīrus, tas jau uz Jelgavas ielas. Vīri nopietni nometuši tempu, un nu jau čubina lēnu garu, pārrunājot savus dzīves stāstus. Tālāk pagrieziens pa kreisi uz Klijēnu ceļu – grants ceļš. Nepatīk. Akmentiņi, bedrītes, smiltis. Skrienam blakus, bet jūtu, ka pāriniece grūtāk elpo (es jau no paša sākuma tā ) un paliek lēnāka. Tomēr es neatraujos un skrienu blakus (solidaritāte). Negribās pamest, bet esmu iešūpojies un grēks bremzēt. Domās saku piedod un, skrienot sākotnējā ātrumā, lēnām attālinoties.
Priekšā Rīgas iela. Skaidrs, te pa kreisi uz gājēju/velo celiņu. Apmaldīties nevar un pirms pagrieziena koku zaros krāsainas lentītes plīvo. Uzmini nu, tā ir norāde vai kāds ir pasvinējies. Jā, bet, kurā šķērsielā nākamais pagrieziens pa kreisi. Priekšā redzu skrējēju (vīrieti), kurš acīmredzot samazinājis tempu. Tādējādi redzu, kur viņš nogriežas uz Meliorācijas ielu un tur es viņu arī apdzenu, apmēram 400 m pirms pirmā apļa beigām. Bet, ko nu? Priekšā krustojums. Kaut vai piebremzē, jo aiz manis skrienošais iespējams zina, kur jāskrien. Fū , palīdz fotogrāfs, kuram pajautāju ceļu un griežu pa labi uz Stadiona ielu, vienlaicīgi tiekot pie foršas bildes.
Pāris desmitus metrus pirms pirmā apļa beigām Zita ar ūdens glāzi. Apstājos, malciņu izdzeru un tikpat uz galvas. Šķērsojot pirmā apļa atzīmi, dzirdu savu laiku – 29:18. Saprotu, ka reāla ir 1 stunda, ja izturēšu.
Sestajā kilometrā labās puses paribē iemetas vienmērīgas, monotonas, bet pastipras sāpes. Skaidrs, ka tas var beigties ar tempa samazināšanu vai pāriešanu solī. Tomēr tempu nenometu. Gribu ieskriet stundā, kas man būtu ļoti labs rezultāts un atskaites punkts. Skolas ielas beigās redzu divus skrējējus. Viens no viņiem uz īsu brīdi pāriet solī vai stipri samazina tempu (patālu, īsti neredzu). Turpinu skriet iepriekšējā tempā (vēl kādi 4km). Klijēnu ceļš, priekšā skrienošie aizvien tuvāk. Pirms pagrieziena uz Rīgas ielu, kāds no viņiem paiet dažus soļus un pavingro. Meliorācijas ielā jau elpoju (skaļi) viņiem pakausī un tas tiek pamanīts (šad tad atskatās). Mana klātbūtne neļauj cīņu biedriem atslābt un šamie uzdod cuku (finišā no abiem Jelgavniekiem atpaliku par 9 sekundēm). Savukārt man ir tā, ka teju plīsīšu, (paribe sāp), bet vēl kādi 200 m.
Pagrieziens un tad vēl kāds simtnieks un nu jau piecdesmitnieks, jožu uz pilnu klapi. Kur tas spēks radās (alnis )!? Esmu vairāk nekā gandarīts, jo ieskrēju 1 stundā. Mans rezultāts 0:57:56 – 5:47 min/km. Otrais aplis mazliet ātrāks par pirmo. Pirmajā 5:52 min/km, bet otrajā 5:44 min/km.
Zitas laiks 5 km ir 0:35:08 un tas viņai patiešām šoreiz ir labi. Galvenais, ka nekas nav sabojāts un pasliktinājies. Lēnu garu un kādreiz un varēs piedomāt arī pie ātrākas skriešanas. Bet pašlaik gluži, kā man, šādās sacensībās nav ko darīt un tas ir arī pašas viedoklis.
Saņemu īpašo piemiņas medaļu – Leona Miķelsona piemiņas skrējiens 2012 un, ja ne Zita, tad aizbrauktu mājās ar savu 13 numuru un tādējādi būtu to nozadzis 
. Kā izrādās numurs bija jānodod. Mani gaidot, Zita to jau bija sapratusi. Nodevu numuru, pateicos par pasākumu, padzēru ūdeni un uz māju. Bet pirms tam kāda bilde par piemiņu. Ejot uz mašīnu, redzam, ka arī mana sākotnējā pāriniece tuvojas finišam. Uzmundrinām viņu ar aplausiem un mums piebiedrojas kafejnīcas terasē sēdošie. Viņa pasmaida. Ir labi.
Kopumā varu teikt, ka tādiem, kā es šajos pasākumos nav ko darīt. Jāskrien ir ātrāk. Tā stunda ir maksimums, jo, ja ilgāk, tad var nesagaidīt skrējēju. Nezinu vai tie trīs apdzītie nenoskrēja vai viņus nesagaidīja, bet Latvijas Skriešanas Sporta Centra mājas lapā skriesim.lv es viņu rezultātus neredzēju. Turklāt tika dzirdēti neklātienē adresēti teksti no sacensību organizētāju palīgu puses vēl nefinišē….. dalībn…… par to, ka, ja skrien tik lēni, tad jāskrien cita distance. Galīgi garām. Ja jau – Ielūdz Ozolnieki, tad ielūdz. Turklāt laika limitu arī nemanīju. Arī tiem, kuri meklē īpašu skriešanas svētku atmosfēru šādos skrējienos nebūtu ko darīt. Šis ir tāds darba variants.
Žēl, ka skriesim.lv mani rezultāti joprojām vienā kaudzē ar otra Ērika Lisovska rezultātiem un Ozolnieku rezultātos esmu bez pilsētas un komandas. Bet tas jau būtu cits stāsts.
Skriešana ir garīgs sports un visi mēs esam traki!
Lai mums veicas un labi skrienas!
