No kalna ar slēpēm. Vēlies, bet šaubies?

Šodien, 20.martā, plkst. 19:32 Latvijā iestājās astronomiskais pavasaris, kad diena ar nakti ir vienā garumā. Savukārt meteoroloģiskais pavasaris iestāsies tikai marta beigās, vai pat aprīļa sākumā, kad vidējā diennakts gaisa temperatūra stabili turēsies virs nulles. Tā sola meteorologi. Tādējādi mums vēl šajā sezonā ir iespēja izbaudīt ziemas priekus. Pavasarīgi silts laiks, saulīte un sniegs. Jācer, ka lietus šo idilli nesabojās.

Tātad izvēlamies vienu no apmēram trīsdesmit Latvijas kalniem (kalniņiem), kuri aprīkoti ziemas prieku baudīšanai un uz priekšu. Jā, jā. Kūtrums, slinkums, finanses un dažiem nezināšana par to, kas tad ir tie kalni, ko tur un kā, ir liels traucēklis, lai to paveiktu. Jāatzīst, ka man bija līdzīgi, līdz pirmo reizi savā mūžā nostājos uz slēpēm un „nožvadzināju” no kalna. Kā izrādījās – forši. Stāsts īpaši tiem, kuri to nekad vēl nav izbaudījuši. Varbūt mana „dinozauru” ģimene bija vienīgā?

2010.gada februāra vidus. Ārā līdz 10 grādiem zem nulles (silts), sniega daudz un mūsu meitas Kristīnes (13 gadi) mudināti meklējām savām vēlmēm atbilstošu vietu (daba), kalnu (trases un to aprīkojums) un izmaksas.

Izvelējāmies Ozolkalnu, kurš atrodas Cēsu pievārtē. Izvēli ietekmēja reklāmas sižets televīzijā. Priedes, sniegs un cilvēciņi veselīgi sārtiem vaigiem. Skaisti.

Tātad trešdiena, apmēram plkst.12:00. Skola netiek kavēta, jo ēnu dienas pasākums ir garām. Brīvdienas neizvēlējāmies, jo baidījāmies, ka būs daudz cilvēku un mums iesācējiem tas varētu būt nopietns traucēklis. Pakojamies.

Kombinezoni, cepures, cimdi un zābaki tiek salikti somās. Kristīne no brāļa sievas iemēģināšanai paņem snovborda dēli, speciālus zābakus un ķiveri. Nu tik laidīs! Slēpes un pārējo aprīkojumu iznomāsim uz vietas. Pāris stundas ceļā. Apmēram 160 km no Jelgavas un mēs uz trases darba laika sākumu, tas ir plkst.15:00 esam Ozolkalnā. Pacēlāja darba laika beigas plkst. 23:00. Mūsu rīcībā astoņas stundas. Priekšā daudz nezināmā.

Ir stāvvieta automašīnām un tās tur ir tikai dažas, tas priecē. No stāvvietas līdz inventāra nomai pāris desmiti metru. Apmeklējam to vietu uz kuru Cēzars devās ar kājām. Diezgan nolaistas telpas – brrrr, bet labi, ka ir vispār.

Kasē nopērkam trīs pacēlāja biļetes uz visu dienu. Pensionāra biļete Ls 6,00, bērna Ls 6,00 un pieaugušā Ls 7,00. Kopā Ls 19,00. Norēķinoties ar Swedbank kredītkarti (fiksētā maksājuma karti) pienākas 20% atlaide ar ko bijām arī rēķinājušies, bet diemžēl kredītkarti aparāts nespēj nolasīt, tādējādi norēķināmies skaidrā naudā un atlaide Ls 3,80 ir zaudēta. Kā vēlāk noskaidroju ar karti viss bija kārtībā. Iespējams varēja norēķināties ar Swedbank brīvā maksājuma karti, bet šajā gadījumā atlaide arī nepienākas. Tātad līdzi jābūt arī naudai, jo visādi gadās un precīzi jāizpēta uz kādām kartēm attiecas atlaides.

Mums izsniedz (apliek ap roku) aproces zaļas lentītes veidā, kā arī karti ar speciālu stiprinājumu. Karte jāpiestiprina pie apģērba redzamā vietā. Pērkot pacēlāja biļeti uz noteiktām stundām, ir cita „marķēšanas” procedūra. Dienas laikā, ieraugot pie apģērba piestiprināto karti, personāls trīs reizes man lūdza uzrādīt aproci. Divas reizes pie pacēlāja un vienu reizi trases sākumā. Tātad šmaukšanās iespējas nelielas.

Uz trijām stundām (bija plānotas arī kamanas) iznomājam (man un sievai) slēpes, nūjas un slēpju zābakus. Slēpes Ls 3,50, nūjas Ls 1,00, zābaki Ls 3,10 katram. Kopā Ls 15,20. Ar atlaidi 50%, kura tiek piemērota tikai trešdienās, kas arī bija viens no faktoriem, lai kalnu apmeklētu trešdienā, samaksājam Ls 7,60.

Inventārs tiek izsniegts blakus kasei, pretim pieprasot dokumentu. Nododu savu autovadītāja apliecību (var pasi) un saņemu inventāru. Slēpēm tiek noregulēta zābaka ievietošanas vieta atkarībā no nosauktā kājas izmēra. Sievai zābaki tiek „piešauti” ar otro reizi, bet man ar pirmo viss kārtībā. Slēpes īsas, bet pasmagas, zābaki palieli un ar visādām man nesaprotamām aizdarēm. Visu „zobos” un uz mašīnu.

Pārģērbjamies. Džemperi, kombinezoni, cepures. Slēpju zābaki tiek paņemti ar aizdomām, bet ar manējiem (klipšu aizdare) nav problēmu. Uzvelku, aizķeksēju, aizspiežu un viss kārtībā. Sievas zābakiem aizdares „čābīgākas”, ieliekam gumijas lentas aizdarē un velkot nospriegojam, bet lenšu gali lec ārā. Beigu beigās kaut kā izdodas. Meitai palīdzu aizšņorēt snovborda zābakus. Vakars uz ezera, šņorēm nav „gala”. Līdz trasei jānokļūst ar slēpēm rokās, ko arī darām. Iešana ar slēpju zābakiem ir dīvaina, pat apgrūtinoša. Labi, ka mašīna novietota tuvu trasei.

Kļūdas. Uz kalnu vajadzēja atbraukt jau attiecīgi saģērbtiem, vai vismaz pārģērbties pirms došanās pēc inventāra. Ērtāk, turklāt ārā nav maija mēnesis un arī apmaksātais laiks netiktu zaudēts. Ekipē pārējos (zābaku uzvilkšana meitai un sievai) un tad ekipējies pats. Ar slēpju zābakiem kājās kustības ir ierobežotas, pietupties problemātiski. Potītes locītava un apakšstilbs, kā skavās.

Mūsu mērķis bērnu trase. Esam klāt. Trases garums apmēram 150 m, kalniņš diezgan stāvs, trase bez pagriezieniem un ar valni priekšā, lai neizlido pāri. Kristīnei palīdzu tikt galā ar dēli. Aizdomīgi paņemu slēpes, bet tavu brīnumu viss tik vienkārši. Ievietoju zābaka purngalu stiprinājuma rievā un spiežu papēdi uz leju, klikt un kārtībā. Trases apmeklētāji ir sākot no divgadīgiem bērniem, kurus apmāca vecāki un instruktori, beidzot ar tādiem kā es un vecāka gada gājuma ļautiņiem. Laižu lejā kā nu māku, lai neaizlidotu krītu uz dibena. Tā vairākas reizes, līdz kāds no personāla pamāca kā jābremzē. Apmēram tā. Kāju pēdas izvērš tā, lai slēpju purngali teju vai sakļaujas, bet nekrustojas. Vienlaicīgi slēpju aizmugurējā daļa tiek izvērsta uz āru. Kājas ieliec tikai tik daudz, lai apakšstilbu priekša sajustu zābaka priekšējās malas nelielu spiedienu (nav jāietupjās dziļi), vienlaicīgi ceļus saliekam nedaudz tuvāk vienu otram, it kā kājas veidotu tā saucamo „iksu”.

Tā nu es „mokos”. Sievai klājas līdzīgi. Meitai ar snovborda dēli vēl trakāk. Bijām cerējuši uz instruktora palīdzību, apmācot Kristīni. Trešdienās Ls 6,00 par 50 minūšu apmācību, citās dienās Ls 9,00. Tomēr tas nebija iespējams, jo nebija brīva instruktora. Novēroju, ka instruktori diezgan veikli pat sākotnēji diezgan bezcerīgus „eksemplārus” iemācīja daudzmaz rīkoties ar dēli.

Kļūda. Instruktors jāpiesaka laicīgi un snovborda lietošanas mākas apgūšanai obligāti.

Sievai viens zābaks taisās vaļā, meitai dēlis sit uz masu, abas dodas novērst problēmas. Kristīne pēc slēpēm, sieva mainīt zābakus. Meita paņem inventāru uz divām stundām. Slēpes Ls 3,00, nūjas Ls 0,60, zābaki Ls 1,90, kopā Ls 5,50, bet ar 50% atlaidi tikai Ls 2,75.

Manas meitenes atnāk, bet es jau laižu kā „Dievs” (nu nē jau, bet nekrītu). Viņas cīnās un jau gatavas mest slēpes pa gaisu no bezcerības, ka varētu sanākt. Pierunāju, paliek. Man pie iesācējiem nav ko darīt, dodos uz Zaļo trasi (esot vismaigākā) no esošajām. Trases garums 500 m, augstuma starpība 80 m.

Ko tik es neteicu laižoties lejā? Pareizāk domās (ne balsī) izkliedzu dažādu tautu lamu vārdus, apsaukāju sevi. Kā? Neteikšu. Visi cilvēki kā cilvēki laižas lejā, veicot pagriezienus no vienas trases malas uz otru, tādējādi samazinot ātrumu un izbaudot nobraucienu, bet es pa taisnāko trajektoriju. Pagriezties ne visai māku un neriskēju. Toties kāds ātrumiņš „oho ho”, vienkārši nenormāls, bet vēlāk jau arī tas iepatikās. Visu piecu nobraucienu laikā no citu puses neko tādu neredzēju, kā cirvis no piektā stāva. Turklāt trase nav taisna un, lai nobruktu pa taisnu līniju tā, lai neizlidotu no tās ir jāpacenšas. Apmēram trases vidū redzu priekša bezdibeni, trase tā teikt pazūd zem kājām. Strauji bremzēju un apstājos trases malā. Vēl mazliet un cibrik būtu aizlidojis nezināmā virzienā (pāri trases malai). Skatos priekšā tāds stāvs gāziens, ka ne visai gribās tur mesties, bet augšā arī neuzrāpties. Saņemos un aiziet. Esmu galā. Nākamās četras reizes braucu bez apstāšanās. Forši. Gandarījums neaprakstāms.

Kļūda. Vajadzēja izvēlēties lēzenākas trases (garākas par 150 m), lai iemācītos pagriezienus un tad izmēģināt šādu trasi.

Stutēju uz krēslu pacēlāju un pats domāju, ka tikai sēžoties nepašaut tam krēslam garām un galvenais kā tikt nost. Nūjas vienā rokā, slēpes kājās. Priekšā vārti ciet, pēc mirkļa atveras, lieku soļus uz priekšu un nonāku uz slīdošas lentas. Man no aizmugures tuvojas kārtējais krēslu pāris. Nomērķēju ar dibenu pret vienu krēslu un augšā esmu. Sēžu kā ķipis un gudroju ko tālāk. Izrādās ir drošības svira, kuru nedaudz pamocījis pārliku sev priekšā. Sameklēju zem krēsla atbalstu slēpēm un ar prieku novietoju uz tā slēpes (citādi velk lejā – hi, hi). Labi, ka šīm procedūrām ir daudz laika un var visu izdomāt un izdarīt, kā arī izplānot izkāpšanu. Laicīgi noņemu drošības sviru (nedariet to pārāk laicīgi, jo pacēlājs ir augstu, priedes paliek lejā), noceļu slēpes no atbalsta, nūjas vienā rokā, bet ar otru atspiežos un esmu nost. Redzēju, ka dažs labs aizķeras, tad var būt problēmas. Ir iespēja arī apturēt pacēlāju, lai nokāptu. Jādod signāls (iespējams ar roku) personālam, kurš uzrauga nokāpšanu.

Pēc diviem nobraucieniem nodomāju, kādēļ tikai man acis jāizlaiž no orbītām. Devos pie sievas un, protams, pierunāju viņu skaistam nobraucienam, neko nestāstot, par saviem iespaidiem. Tomēr, iepriekš noinstruējis, laižu lejā pa priekšu un pirms stāvā krituma apstājos, lai sieva laicīgi varētu to redzēt un, apstājoties novērtēt, trases turpinājumu ar sekojošo stāvo kritumu. Gribās jau, lai mēs visi dzīvi un veseli varētu atgriezties mājās. Gods kam gods viņa trasi pieveic divos piegājienos, „labi” vārdi tiek arī man. Vēl 2-3 nobraucieni un laiks ir iztecējis. Jāsaka, ka vismaz pirmajai reizei pilnīgi pietika. Bijām noguruši, bet tomēr priecīgi un apmierināti par paveikto. Velti nebijām atbraukuši, bet priekšā vēl nobraucieni ar kalnu kamanām.

Ņemam divas kamanas uz 2 stundām, Ls 3,00 par vienām, kopā Ls 6,00, bet ar 50% atlaidi tikai Ls 3,00. Tiekam brīdināti, ka gadījumā, ja pēc pirmā nobrauciena mums neiepatiksies, tad samaksa netiek ņemta. Ekipējamies ar saviem, speciāli šim pasākumam līdzi paņemtajiem zābakiem (ar slēpju zābakiem aizliegts). Zābakiem jābūt izturīgiem un bez papēžiem, vai ar nelieliem, jo ar kājām tiek bremzēts. Pirmajā reizē braucu ar Kristīni un laimīgi tiekam līdz galam. Sieva brauc viena, bet otrajā braucienā es viens. Vienam patīk labāk, neskatoties uz kritienu, bet ar slēpēm tomēr vēl labāk. Tātad kamanas šajā reizē ne visai. Visu laiku neizmantojam un nododam kamanas. Iespējams ātri esam tikuši galā un nauda par kamanām netiek paņemta, jo sakām, ka ne visai iepatikās.

Kļūda. Nobraucienā ar kalnu kamanām jālieto brilles, jo ar kājām bremzējot, pilnas acis ar sniegu. Nav patīkami un neko neredz, tādējādi reizi nācās krist.

Dodamies mājās patīkami noguruši, pozitīvu emociju un iespaidu pārpilni. 160 km, viena apstāšanos ar mērķi pašiem uztankoties un ap plkst. 22:00 esam mājās.

Izmaksas. Kalns un inventārs Ls 29,35. Degviela Ls 19,00. Kopā Ls 48,35. Pašu uztankošanās Ls x, noapaļojot Ls 60,00. Kā redzam kalns un inventārs izmaksā salīdzinoši lēti, turklāt pacēlāju varēja ņemt uz trijām stundām (ietaupījums Ls 2,50), nevis visu dienu (pilnīgi pietiek, lai izbaudītu). Vēl 20% atlaide Ls 3,80, kuru mēs neieguvām. Pluss Kristīnei trešā stunda inventāra  nomai (mūsu gadījumā divas stundas) un rezultātā apmēram Ls 25,00 iekļaujamies. Līdzi paņemam maizītes, termosu ar tēju, atrodam tuvāku kalnu ar līdzīgām atlaidēm un nu jau izdevumi vēl pieņemamāki.

Tātad aunam kājas un uz priekšu pretim pavasarim un, pavadot ziemu, izbaudām visus jaukumus, ko mums sniedz aktīvs dzīves veids brīvā dabā. Priežu ieskautā kalnā, saules staru sildīti trauksimies pa mirdzošo, balto sniega segu, bet vakarā baudīsim šo brīnišķo skatu mākslīgā apgaismojumā, kuram arī ir savs jaukums un noslēpums.

Ja kāds nepaspēs šajā sezonā, pamēģiniet nākamgad. Īpaši, ja vienīgais traucēklis ir slinkums, vai bailes no nezināmā. Lai mums visiem veicas.

Jūs varat atstāt komentāru, vai iesaitēt no savas lapas.

1 komentārs rakstam “No kalna ar slēpēm. Vēlies, bet šaubies?”

  1. Īkstīte saka:

    Protams, man bija ļoti interesanti šinī piedzīvojumā, ko es izbaudīju pirmo reizi uz savas ādas.
    Sākumā kad man neizdevās bremzēt, es gandrīz sāku raudāt, bet tētis mani uzmundrināja.
    Kad es jau iemanījos braukt ar slēpēm bija forši.
    Un tas ir tik feini, kad brauc lejā no kalna un vējš tev sejā. Tā ir brīnišķīga sajūta.
    Ja kāds vel to nav izbaudījis arī es iesaku – kravājiet mantas un tik uz priekšu. Nav ko čammāties ziema jūs negaidīs!!! 🙂
    P.S. vēlu veiksmi tiem, kas sadūšosies!!! 🙂

Atstājiet kometnāru