Draugi, radinieki, kolēģi ………..

Nav jau tā, ka šorīt pamodos un klikšķ. Kā saka, kur tie gadi, kad es sāku aizdomāties kādēļ radu, draugu, paziņu un kolēģu starpā attiecības veidojas šādi, vai citādi. Ar apbrīnu skatos televīzijas pārraides, kurās sabiedrībā pazīstami, populāri cilvēki stāsta par savām gadu desmitiem veidotajām pozitīvajām attiecībām ar draugiem, radiem, kolēģiem un paziņām. Ar apbrīnu, prieku un gandarījumu klausos un vēroju tos, kuri var lepoties ar sevi, saviem draugiem un dažādās dzīves situācijās pārbaudītajām draudzības saitēm. Es saprotu, ka ne jau visi šie dzīves stāsti ir patiesi, bet ir!

Vērojot šos stāstus es neviļus aizdomājos, kā tad ir ar mani. Vai arī, kā tad ir ar tiem, kuriem draugu nav, kuriem brālis nav brālis, māsa nav māsa un kolēģis tikai mēbele attiecīgajā darba vidē. Pat starp vecākiem un bērniem dažkārt ir dziļa, dziļa aiza, ko viņi paši izveidojuši un tā ir kļuvusi nepārvarama. Kā tuvi cilvēki nokļūst līdz šādam stāvoklim? Skumji.

Neiedziļināšos tēmā, kas ir īsts draugs, jo tas liekas pašsaprotami. Kā gadījās, kā nē man ir palicis viens draugs. Šai draudzībai, kura ilgst nu jau vairāk kā 20 gadus ir bijuši gan vieglāki, gan grūtāki laiki, bet, ja es saku draugs, tad tas nozīmē, ka mūsu draudzība ir pārbaudīta vērtība. Bet varbūt manā dzīvē arī līdz šim ir bijis tikai viens draugs? Ļoti, ļoti negribētos, lai tā būtu bijis. Gribētos, lai vismaz tajā laikā tā būtu bijusi laba, sirsnīga, nesavtīga draudzība, kurai dažādu apstākļu dēļ nebija lemts turpināties. Vissliktāk, ja draugs par tādu ir tikai uzmeties. Nu jau ar lielu pārliecību varu teikt, ka ir bijuši arī tādi.

Bērnībā, pusaudžu gados un jaunībā man bija daudz draugu, ka mudž (tā es domāju). Dienas no agra rīta līdz vēlam vakaram pavadītas kopā, nakts tusiņi, dalīšanās ar vislielākajiem noslēpumiem un tamlīdzīgi. Kā jau visi, vai lielākā daļa, ko tik mēs nedarījām ……….. un ne tikai, jo bijām kopā tā teikt ne tikai priekos. Tomēr dzīve mūs pašķīra un tā pašķīra, ka faktiski ne ar vienu no viņiem es nesatiekos un nesazinos. Arī pēc 20 bija ne mazums draugu un paziņu, bet gāja laiks un es zudu viņiem un viņi zuda man. Kādēļ tā?

Es mēģinu saprast, kas tad no manas puses nebija izdarīts, lai šīs attiecības nezustu, vai arī izdarīts, ka tās zuda. Mums jau katram pamatā šķiet, ka esam tie labākie un pareizākie un tie citi ir pie vainas. Arī es, kā jau jūs saprotat, neko sliktu savā rīcībā, uzvedībā un attieksmē nesaskatu. Man jau liekas, ka es esmu atvērts draudzībai, labām, saturīgām attiecībām. Manai attieksmei nav šķērslis drauga statuss sabiedrībā, viņa materiālais stāvoklis. Mani nesatrauc tas, vai viņš māk tikai runāt, vai arī tikai klausīties. Manai attieksmei nav šķērslis mūsu dažkārt atšķirīgie hobiji un tā tālāk un tā joprojām. Protams ir lietas, kuras man nav pieņemamas un kuru dēļ es varu pateikt čau, vai arī klusi izzust no kāda dzīves.

Tā vien šķiet, ka draudzība u.t.t. ir zudusi situācijās, kad man un viņiem, pilnībā, vai daļēji ir radušās citas intereses, situācijās, kad mūs ir šķīris attālums, situācijās, kad mans materiālais stāvoklis ir kļuvis labāks, vai gluži pretēji sliktāks. Situācijās, kurās nebiju pietiekami liels sabiedrotais savas atšķirīgās attieksmes dēļ. Vai tas liecina par to, ka draudzība, labas radnieciskas un koleģiālas attiecības pamatā var būt starp viena līmeņa materiālā stāvokļa un sabiedriskā stāvokļa cilvēciņiem, kuriem ir kopējas intereses? Protams, ar niansēm. Bet tas taču ir murgs!

Radinieki. Nu nav jau nekāda vaina tiem radiem, vai ne? Ja nu vienīgi nomāc retā tikšanās ar tālākiem radiniekiem un ne tik tāliem (tālākiem – radniecības nozīmē). Kā saka radinieki savstarpēji visbiežāk satiekas bērēs. Ja tas tā ir, tad tas ir nozīmīgs rādītājs, ka kaut kas nav kārtībā. Īstenībā gandrīz vai vienalga radinieks, vai ne, galvenais kāds cilvēks, bet, manuprāt, radiniekiem vajadzētu būt kaut kam vairāk. Šajā gadījumā būtu jānoliek malā savas cilvēciskās (necilvēciskās) īpašības, gribu, vai negribu un pirmajā plānā jānostāda radniecība. Vismaz nozīmīgākajos (priecīgajos un ne tik) šo radinieku dzīves mirkļos, ne tikai bērēs. Tā teikt viena mafija un jo tuvāka radniecība, jo stiprāka mafija. Diemžēl dzīvē ne vienmēr tā notiek.

Kolēģi, – tas ir nozīmīgs spēks, savstarpējs atbalsts, kopēja brīvā laika pavadīšana, bet manā gadījumā pamatā tikai tajā periodā, kad bijām kolēģi konkrētajā laika periodā. Tie patiešām bija labi laiki un viss gāja uz urrā, īpaši policijā. Nu jau 9 gadi, kopš neesmu policijā un nu jau kādi trīs gadi, kad nekontaktējamies. Satiekamies tikai tik daudz cik uz ielas un pārmijam dažus vārdus. Ir palikuši trīs bijušie kolēģi ar kuriem sazvanos un tas arī viss. Š.g. 1.jūlijā būs gads kopš neesmu robežsardzē un aizejot kolēģiem teicu, ka tā mēs viens otram arī pazaudēsim, lai cik labas attiecības mūsu starpā nebūtu bijušas. Protams, ka tas neattiecas uz tiem, kurus papildus koleģiālajām attiecībām vienoja arī draudzība. Neticēja. Nu jau tas ir fakts. Satieku tikai uz ielas, telefona zvani, īsziņas un tas arī viss. Vai tas skar tikai mani, bet pārējo starpā viss kārtībā?

Ja man nebūtu bijuši draugi, radi, kolēģi un paziņas ar labām un ilgstošām attiecībām, tas ir, ja es būtu bijis vienpatis, tad viss skaidrs. Tam, kuram nekā nav bijis, nekas nevar pazust. Savukārt man tas ir bijis un kaut kādā mērā zudis.

Nē, nē, neesmu es ne nu pūkains un ne nu rožains. Pilnīgi iespējams, ka vaina ir arī manī, tikai kāda? Tas nenozīmē, ka es vēlos pielāgoties, vienīgi saprast un salikt punktiņus uz i. Šādas tādas domas ir, bet, lai nu paliek, jo neuzskatu šos iespējamos trūkumus par tik nozīmīgiem, lai tie būtu par iemeslu tam, ka ……..

P.S. Man nepatīk pieredzētā samākslotā attieksme. Formālās laipnības frāzes, atbildes, uz kurām nevienu neinteresē. Vēlēšanās no tevis izdibināt visu, bet noslēgtība par to, kā tad pašam. It kā atklāta, sirsnīga interese par tavu dzīvi (visādā ziņā), bet nākamajā reizē tu jau saproti, ka tas nebūt nebija patiesi, jo neko, neko, neko neatceras no iepriekš viņam stāstītā.

Īsumā par šo tēmu arī viss. Īstenībā ļoti plašs temats.

Jūs varat atstāt komentāru, vai iesaitēt no savas lapas.

Atstājiet kometnāru