Treniņu periods Nordea Rīgas maratonam 2010

Treniņu periods – tas ir pārāk skaļi teikts. Vienkārši man patīk lēni un gari skrējieni. Tā nu es ikdienā savam priekam, labsajūtai, kā arī spēju apliecinājumam paskraidu. Man nav noteikta treniņu plāna, ēšanas režīma un ar skriešanas regularitāti arī palepoties nevaru. Tomēr viens noskriets pusmaratons (21 km 97,5 m) un viens maratons (42 km 195 m) ir manā kontā. Mazliet par to, kā man gājis ar treniņiem līdz 23.11.2009. varat lasīt šeit.

Pēdējā mēnesī pirms 23.11.2009., skrienot lēnā tempā uz slīdošā skrejceliņa 3 reizes nedēļā, es biju savācis noskrietus 230 km mēnesī. Lielākais noskrietais attālums 28 km. Distancē lielākais pavadītais laiks 4 stundas. Īsākā distance 11 km. Biežāk noskrietie attālumi 21 km. Ātrums 7 km/h, dažreiz lielāks. Pulss 70% no maksimālā līdz pat 100%, bet tie 100% garākajā distancē. Tātad manā gadījumā ir skriets ar pulsu no 123 līdz pat maksimālajam 176. Maksimālo pulsu aprēķina (220-vecums). Uz to brīdi tie bija labākie rādītāji gan pēc regularitātes, gan pēc kilometrāžas visos griezumos. Tādējādi biju cerību pilns, ka viss notiks un attīstīsies vēl labāk gan treniņos, gan maratonā. Bet kā tad veicās? Treniņi, kļūdas un ne tikai, pulsi, testi, zilie nagi un tamlīdzīgi, apavi, drēbes un aprīkojums, atziņas ………

Tātad 23.11.2009. līdz 2010.gada Nordea Rīgas maratonam bija atlikuši 6 mēneši.

24.11.2009. tipināju ar ātrumu 7,1 km/h, celiņa kāpums kā parasti 1% (nelielai āra skrējiena imitācijai – vējiņš, nelīdzens ceļš un tamlīdzīgi), distancē pavadītais laiks 04:13:30, noskrieti 30 km. Pulss pēc 5 minūtēm 127, pēc stundas 136, pēc divām 144, pēc trijām 154, pēc četrām stundām 163 un distanci beidzot arī 163. Mērķis joprojām bija audzēt kilometrāžu un distancē pavadīto laiku, kā arī īpaši nepārkāpjot aerobo slieksni, nostiprināt sirdi, asinsvadu sistēmu un izturību. Šim mērķim es sev noteicu pulsu (vadoties pēc pašsajūtas un iepriekš noskrietā) robežās no 70 līdz 85% no maksimālā (123 – 150), kaut gan iesācējiem aerobo darbaspēju uzlabošanai iesaka pulsu 60 – 80% no maksimālā.

Konkrētajā reizē ieteicamajā pulsa diapazonā es spēju noskriet faktiski tikai 2 stundas – 14 km (sevis noteiktajā – 3 stundas – 21 km). Iespējams tā arī bija un ir mana kļūda, ka gribēju un gribu vairāk un uzreiz. Bet kā jau teicu skrienu pamatā priekam un tādēļ vismaz pagaidām skrienu pēc izjūtām un patikšanas. No otras puses, kā tad kāpināt kilometrāžu un laiku? Ja jūtos labi, kādēļ gan neskriet, neskatoties uz pārkāpto aerobo slieksni. Turklāt vairāk, vai mazāk katram sagatavotības līmenim aerobais slieksnis atšķiras un ņemot par atskaites punktu maksimālo pulsu šis rādītājs var būt neprecīzs. Precīzai aerobā un anaerobā sliekšņa noteikšanai nepieciešams veikt speciālus testus, piemēram, šeit, bet tie ir papildus izdevumi.

Mani turpmākie treniņi līdz 12.12.2009. pamatā bija 3 stundu gari, noskrienot 21 km vienā piegājienā. Tātad šajos treniņos es īpaši ar pulsu negrēkoju. Lasīju, ka darbaspējas samazinās, ja ar pulsu diapazonā no 80 – 90% strādā (skrien) 1/3 no kopējās slodzes ilguma. Savukārt, ja ar pulsu no 80 – 100% strādā ilgāk par pusi no visas distances, tad darbaspējas var nokristies zemāk par sākotnējo līmeni. Tādējādi garākajās distancēs (30, 32, 33 km) tā bija, kā bija, bet šos attālumus es skrēju reti. Katrā ziņā tiem, kuri sāk, vai ir tikko kā ceļā, būtu jāsteidzas ļoti lēni. Pulss jāievēro, kilometrāža un distances laiks jāaudzē pakāpeniski.

Kas tad notika pagājušā gada 12.decembrī? Skriešanas laikā labās kājas mazais pirkstiņš atteicās strādāt pavisam un galīgi. Tāda sajūta it kā es to būtu pamatīgi sasitis, salauzis, vai samežģījis. Sāpes pastiprinājās. Es, pieciešot šīs sāpes, noskrēju savu minimumu 21,6 km (biju domājis vairāk) un pārtraucu skrējienu. Mājās devos klibodams, nevarēju kāju pielikt pie zemes, sāpes papildināja tādi kā strāvas triecieni pirkstā, kuri izstarojās uz kāju.

Iepriekšējos divos mēnešos (skriešanā intensīvākajos) man bija dažādas likstas. Pirmkārt jau divu pirkstu nagi palika zili (katrai kājai pa vienam), kuri pasāpēja, bet nenogāja (paralēli cik varēju tik skrēju). Papildus pēc garākiem skrējieniem, pārnākot mājās, mugura protestēja (sāpēja), bet itin ātri atgāja (parasti nākamajā dienā). Gadījās, ka sāpēja galva (tā īpaši stipri). Bet visas šīs likstas bija sīkums, salīdzinot ar mazā pirksta sačakarēšanu. Jāsaka, ka jau kādu laiciņu iepriekš es sāku izjust diskomfortu visos kāju pirkstos, kas ļoti traucēja skriet. Skrienot pirkstus sāka vilkt uz augšu, tie palika stīvi, dažbrīd kāds arī sāpīgs. Palēnām mazais pirksts sāka īpaši izcelties, līdz atteicās strādāt. Pieļauju, ka daļu no šīm likstām var norakstīt uz pārāk straujo slodzes palielināšanu, tādēļ atkārtošos – steidzieties lēnām.

Es saprotu, ka galvas sāpes no pārslodzes un muguras sāpes no vecām kaitēm, kuras atmodina pārslodze. Bet nekādi neizprotu pirkstu vilkšanu, stīvumu, kā arī sāpes un vēl vairāk asins izplūdumus zem kāju pirkstu nagiem. Zināms, ka zilie nagi veidojas, ja skrien apavos, kuri ir par mazu. Es savukārt skrēju ar laika gaitā pārbaudītiem Reebok skriešanas apaviem (noskrēju arī pusmaratonu), kuri drīzāk bija iznēsājušies un nolietojušies. Kur tā vaina,  nolietotajos un iznēsātajos apavos, vai arī pārslodzē?

Katrā ziņā pagājušā gada decembrī iegādājos skriešanas apavus Asics GT-2140 (ražots Ķīnā) ar gēlu zolēs un tamlīdzīgiem labumiem. Ar šiem apaviem skrienu treniņos un noskrēju arī šī gada Nordea Rīgas maratonu (42 km 195 m). Apavus pirku veikalā „Maratons”. Man tika dota iespēja notestēt pēdu, lai piemeklētu tieši man vajadzīgos apavus. Bija jāskrien uz slīdošā celiņa un tajā laikā tika filmēts skriešanas solis. Pārdevējs datorā vēroja soli un ieteica man nepieciešamos apavus. Pēc redzētā spriežu, ka tas cik pareizi tiek izvēlēti piemērotākie apavi ir atkarīgs tieši no pārdevēja profesionalitātes. Apavus iegādājos ar 20% atlaidi un tie izmaksāja Ls 69,99. Patīkams pārsteigums no pārdevēja puses – dāvanā Asics zeķes (Ls 6,99) skriešanai. Par šādu bonusu neko nezināju (pircējiem nebija attiecīgas informācijas), tādēļ divtik prieks, ka pārdevējs šādu dāvaniņu pasniedza (varēja arī nedot). Papildus nopirku šortus (apakšbikses) Tech Fit (Adidas) Ls 14,99.

Līdz veikala „Maratons” apmeklējumam skriešanai biju tērējis ļoti maz. Biju iegādājies Vjetnamā ražotus Reebok skriešanas apavus (puse no Asics cenas). Nopirku Reebok pulksteni (pulksteņa, kalendāra, hronometra un dažādas pulsa rādījumu funkcijas), tātad nekas īpašs, bet dažkārt noder. Pirku pa lēto kādā no žurnālu katalogiem. Šortus skriešanai, krekliņus, šortus (apakšbikses) un zeķes pirku pēc principa, jo lētāk, jo labāk, neraugoties uz ražotāju. Vienīgais zināma zīmola – Adidas krekliņš (paredzēts speciāli skriešanai) tika nopirkts 2008. gada Nordea Rīgas maratonam, ja nemaldos par 20 latiem.

Iegādātajos Asics skriešanas apavos jūtos labi. Asics zeķes arī labās, kā uzlietas. Šortiem (apakšbiksēm) gan viens stars šļūc uz augšu (iespējams esmu šķībs) un tādēļ tos praktiski neizmantoju un itin labi iztieku par pāris latiem pirktām apakšbiksēm (skrēju arī maratonu un nekādu noberzumu, vai tamlīdzīgi). Arī krekliņus, skriešanas šortus un zeķes ikdienā izmantoju visparastākos un lētākos (ne gluži no santīma līdz latam, bet ļoti tuvu tam), nav ne vainas arī Adidas zeķēm (Ls 2,00 pāris – nav dārgi). Protams, ka dažkārt atklājas arī kādas neizmantojamas zeķes, vai apakšbikses, kas reāli traucē skriet (vīles, sašļukšana un tamlīdzīgi). Te gan jāsaka, ka nopērkot dārgu preci arī ne vienmēr būs OK (gadījums ar šortiem (apakšbiksēm).

Uzmanību platu pēdu īpašniekiem. Man viens zināms cilvēciņš iegādājās Asics skriešanas apavus un sagādāja papēžiem pamatīgas tulznas. Kā izrādās apavos esošajām pēdiņām malas ir ieliektas uz augšu, lai labāk pēdu satur, bet kājas pēda par platu un neiegūlās šajā formā. Jāuzteic veikala „Maratons” pārdevēji, kuri apmainīja apavus, bet diemžēl rezultāts palika nemainīgs. Cilvēciņš izlīdzējās ar to, ka (pēc mana ieteikuma) nopirka parastas pēdiņas, piegrieza pēc izmēra un nu apavi ir lietojami. Protams, ka tā jau vairs nav tā prece, bet skrien un viss notiek.

Neiedziļināšos par uzturu, dārgajiem uztura bagātinātājiem, enerģijas dzērieniem, somiņām, jostām, pudelītēm, specializētiem pulksteņiem, īpaši aprīkotiem skriešanas apaviem, sviedru uzsūcējiem, mūzikas pavadījuma nodrošināšanu, vai vienkārši īpaši skriešanai paredzētajām drēbēm un apaviem (īpaši pazīstamu zīmolu). Piedalīšanās sacensībās arī maksā un, ja vēl tās notiek ārzemēs, tad izmaksas jau kļūst pieklājīgas. Neiedziļināšos, jo no tā maz ko izmantoju un zinu tikai to, ka tas nav lēti un tāds skrējējs, vai drīzāk neskrējējs kā es var iztikt bez daļas no šiem skrējēja priekiem. Protams, ja man būtu cits līmenis un iespējas, tad kādēļ gan nē.

Ko es ar to gribēju teikt?

Tikai to, ka skriet var ļoti lēti, var skriet dārgi un var skriet ļoti, ļoti dārgi un tad jau teiciens, ka skriešana ir lēts sporta veids, vai vaļas prieks ir nevietā. Katrā ziņā, ja gribas, tad skriet var un pat vajag.

Iespējams kāds teiks, kur tad prieks šādi mocīties un vēl par to maksāt. Nu nav jau tik traki, kā izskatās un pagaidām izdevumi ir nelieli. Ne jau vienmēr kaut kas kaiš un man jau ir tā, ka faktiski tos 21 km es varu lēnā gaita notipināt jebkurā diennakts laikā un bez grūtībām. Bet, ja pārāk bieži, vai neregulāri, turklāt mijoties ar garākiem skrējieniem un pa starpu ar vienu otru paātrinājuma gabalu, dzelžu pastaipīšanu, tad gadās visādi. Katrā ziņā žēl, ka tā sanāk (negadījumi), bet skrienu, kā gribu un jūtu. Skrienot savādāk (gribu skriet ilgāk, tālāk un tūlīt) es negūtu gandarījumu, protams, ne jau par likstām, bet par skriešanu.

Iespējams turpmāk mēģināšu ieklausīties pieredzējušu skrējēju padomos un skriet pareizāk.

Jūs varat atstāt komentāru, vai iesaitēt no savas lapas.

1 komentārs rakstam “Treniņu periods Nordea Rīgas maratonam 2010”

  1. Edgaronkuls saka:

    Arī es neesmu nekāds lielais skrējējs , taču sapratu vienu; ar centību šeit neko nepanākt! parunājos ar pieredzējušu maratonistu-secinājums: jābūt pareizai treniņu metodikai un trenerim. Arī pie ēdiena ir jāpiedomā!

Atstājiet kometnāru