Kāzas pa kluso

Kādā no š.g. augusta svētdienām, apciemot mūs – vecākus, pieteicās mūsu dēls ar savu draudzeni. Bija dienas vidus, kad veikuši šādas tādas darīšanas, atgriezāmies mājās. Mums priekšā jau bija gaidītie ciemiņi un mūsu meita, kura laipni bija viņus uzņēmusi. Pēc dažu vārdu pārmīšanas dēls piedāvāja mums apsēsties. Varianti, kuri sekos šim piedāvājumam man prātā pazibēja vairāki.

Nākamajā mirklī dēls man pasniedza cietus vāciņus un nez kādēļ jau tad man viss bija skaidrs. Es skaļi neizteiktajā pieņēmumā nekļūdījos. Vāciņos bija laulības apliecība, kura apliecināja iepriekšējā dienā reģistrēto laulību. Tādējādi mūsu ģimeni papildināja vedekla un mums par to patiess prieks.

Grūti aprakstīt emocijas, kuras mani pārņēma. Ja tā vienkārši,- es biju laimīgs, ka dēls ir apprecējies, gribēju viņus apķert un sabučot, ko arī izdarīju. Ilgi runājām, pārspriedām, iedzērām šampanieti un tā, biju pacilātā noskaņojumā. Tomēr ik pa brīdim uzplaiksnīja doma – kā, tad tā, – kā, tad tā? Bez ierastajām kāzām, bez viesiem, bez vecākiem. Man bija žēl viņu un vienlaicīgi pārmetu sev (domās), ka nespēju viņiem palīdzēt kāzu sarīkošanā. Tā uz augstu emociju viļņa mēs nemanot kopā pavadījām vairākas stundas. Lai novērstu iespējamos pārpratumus jāsaka, ka vēl viens mazbērns mums tuvākajā laikā nav gaidāms, bet pavisam noteikti viņš būs.

Kad dēls ar vedeklu aizgāja, tad sākās notikušā apzināšanās un grūtsirdība par veidu, kādā viņi apprecējās. Prieka un laimes sajūta tika pabīdīta mazliet sāņus. Īpaši grūti klājās manai sievai. Jā, nu kā tad tā? Neredzējām dēlu kāzu uzvalkā, neredzējām viņa prieku, emocijas un laimē apgaroto seju. Nebijām klāt tik ļoti viņam svarīgajā dzīves notikumā, gluži kā būtu viņu nodevuši.  Neredzējām vedeklu līgavas kleitā, neredzējām viņas īpašo līgavas skaistumu. Lai nu kā, notika kaut kas tāds, ko nekādi un nekad, nekad vairs nevarēs redzēt un galvenais sajust.

Beigu beigās prieka un laimes sajūta atgriezās un viss bija, ir un būs kārtībā. Es atbalstu viņu lēmumu pēc vairāku gadu kopdzīves reģistrēt laulību, tādējādi kārtējo reizi sev un citiem  apliecinot, ka viņu nodomi veidot ģimeni ir īsti un patiesi. Jā, es esmu no tiem, kuri uzskata, ka veidojot ģimeni, agri, vai vēlu laulība ir jāreģistrē. Neskatoties uz visu, es pieņemu un atbalstu veidu, kādā viņi to izdarīja. Ja nav iespējas organizēt kāzas vispār pieņemtā veidā (ar variantiem), tad vienkārši tā ar vecākiem, vedējiem un pāris viesiem arī ir ne visai (skumji). Tad jau man pieņemamāk, – jaunie, liecinieki un jaunā pāra ceļojums iespēju robežās, vai – jaunie, liecinieki un vēl kāds variants.

Katrā ziņā veids kā to izdarīja dēls ar vedeklu ir ar savu rozīnīti. Viņiem pietika spēka pāris mēnešus nevienam no radiem, paziņām un draugiem neteikt par pieņemto lēmumu. Pēdējā brīdī draugu pāris tika uzaicināts par lieciniekiem, draudzene par šoferīti, nolīgts fotogrāfs un tas arī viss. Pēc laulības reģistrācijas, nelielas un skaistas pieturvietas, šampanietis, fotografēšanās un jaunais pāris jau ir mājās. Tas ir, vedeklas mājās, kur viņus neizpratnes pilnām acīm, ņemoties pa puķu dobēm, ierauga vedeklas mamma. Tas viņai ir šoks, asaras birst un vārdu trūkst. Pieņemu, ka vedeklas mammai visu saprast, aptvert un pieņemt bija īpaši grūti. Priekšā stāv jauns cilvēks uzvalkā, meita kāzu kleitā, pirkstos laulību gredzeni, bet viņa par to (kas, kā , kāpēc) neko nezin. Domāju, ka nemazāk izbrīnīts bija vedeklas tēvs, kurš kāpjot no kombaina, neizpratnes pilnām acīm raudzījās uz jaunlaulāto pāri.

Gala beigās jāsaka, viss labs, kas labi beidzas.

Ja vēl pēc laulību reģistrācijas (pirms došanās tālāk) bērni būtu atbraukuši pie mums uz mājām un kāda iemesla dēļ izrāvuši mūs pagalmā, kur mēs viņus ieraudzītu pilnā krāšņumā, laimīgus un emociju pārņemtus, tad būtu pavisam labi. Bet visu jau nevar paredzēt un iedomāties.

Iepriekšējā svētdienā bijām uz pikniku, kuru rīkoja jaunie, reģistrētās laulības ceļu uzsākot. Tas iespējams bija tāds, kā neliels radu tuvākas iepazīšanās mēģinājums un vienkārši jaunlaulāto sarūpēta atpūta tuvākajiem cilvēkiem. Mūs sagaidīja vedekla līgavas kleitā un dēls attiecīgā uzvalkā. Mēs, kā jau piknikā. Es šortos un krekliņā. Arī jaunie, pēc izpeldēšanās kāzu drānās, pārģērbās piknikam atbilstošās drēbēs. Iespējams, ka šis pasākums no viņu puses bija, kā – neņemiet ļaunā, ka tā …….! Lieliem un maziem – klāts galds, svaigs gaiss, šūpoles, batuts un citas noņemšanās. Lielajiem pirts un peldēšanās, bet bērniem vizināšanās ar poniju. Bija jauki.

P.S. Esmu laimīgs, ka jūs mums esat un, ka jūs esat viens otram!

Jūs varat atstāt komentāru, vai iesaitēt no savas lapas.

11 komentāri rakstam “Kāzas pa kluso”

  1. versatile saka:

    Jāsaka, es arī esmu domājis par šādu variantu. Mans variants bija gan ar stāstīšanu nesteigties, un vecākiem/draugiem pateikt tikai pēc gada.
    Pirmais iemesls ir apkārtējo cilvēku, kā lai pareizāk pasaka, nenovīdība. Kad sāku par šīm lietām domāt, biju 19 gadus jauns, attiecīgi, būtu bijušas daudz runas no sērijas “ai, cik jauni precas, tad jau nav uz ilgu laiku”, un tādā garā. Kam tas vajadzīgs?
    Otra lieta, ka precas tomēr sev. Jā, ballīte ir forši, jā, visi draugi riņķī, un tomēr… Katru reizi, kāzu svinībās esot, ir tā nedaudz žēl jaunā pāra… Rodas sajūta, ka tie nav viņu svētki, nu, izņemot dažus momentus – pirmais valsis, kāzu nakts, varbūt vēl daži.
    Manā uztverē kāzas ir līguma slēgšana. Līguma ar otru pusi, valsti, Dievu – viss atkarīgs no tā, kā notiek ceremonija. Pats fakts jau vēl nav iemesls svinībam. Līguma veiksmīga izpilde gan.
    Neteikt vecākiem ir nežēlīgi, protams. Bet arī tā ir izvēle, iespējams, vēlme demonstrēt patstāvību, un nav jau nemaz tik slikti. Savās kāzās vecākus es gan redzēt gribētu, vēl arī lieciniekus, bet tas laikam arī viss…

  2. versatile saka:

    bet nu, jaasaka viens – jaizdoma ir kartigi. ari manas domas vairaku gadu gaitaa ir mainijushas… 🙂

    jebkura gad. – apsveicu!

  3. Ērikonkuls saka:

    Paldies par viedokli, bet par to apkārtējo cilvēku nenovīdību, runāšanu un aprunāšanu – nekas patīkams. Tomēr šī aprunāšana domājams nekādi neietekmē reģistrētās laulības noturību. Tādējādi kā jūt, tā arī jārīkojas. Kad es apprecējos man bija 18, bet sievai 17 (bērniņu vēl negaidījām). Ko tik nerunāja. Š.g. 3.septembrī paliek 27 gadi, kopš esam precējušies. Esam laimīgi un visiem to vēlam.
    P.S. Kāds man atkal aizrādīs, ka iesaistos komentāros – sorry! Komentāri ir tik retu reizi, ka nevaru atteikt sev to prieku.

  4. Kaza saka:

    Es uzskatu, ka tā ir necieņa nesakot vecākiem par kāzām un vienkārši iemest rokās laulības apliecību.Viņi ir pelnijuši būt lieciniekiem šim svarīgajam mirklim. Man nebūtu pieņemami kāzu kleitā aiziet pie mātes un tēva, kuri veic lauku darbus – čau, es nupat aprecējos, kamēr tu te rušinies.
    Tas jau arī ir atkarīgs no attiecībām, kādas tās ir starp vecākiem un bērniem. Šajā gadijumā nekas spožs.

  5. Fedja saka:

    Malači, paši pieņēma lēmumu un paši izdarīja. Viņi jau nevienam parādā kāzas nebija, bērni vispār vecākiem neko nav parādā, tā arī audzinu savējos…. Es par sevi atceros, ka vēlējos tieši šādas kāzas, kā šīs. Kaut gan man arī viss bija ātri, vienkārši un pa smuko. Bet tās tipiskās latviešu kāzas – baznīca, tilti, galds ar 2 stundu garu iepazīšanos, dzeršana, mičošana, radu bari utt. man riebjas.

  6. av saka:

    Traki, bet vienlaicīgi burvīgi 🙂

  7. āzis saka:

    kaza, tev jau neprasīs…

  8. po saka:

    nebija piķa..

  9. Īkstīte saka:

    Kaza – ja tu cītīgāk lasītu Ērikonkuļa rakstus, tad tu saprastu, ka viņam ar bērniem ir ideālas attiecības! 🙂
    +++ Āzim: Tev Kaza jau neprasīs! 🙂

  10. Edgaronkuls saka:

    Apsveicu…katrā ziņā drosmīgs lēmums!!! Tomēr gribētu lai mana meita mani tomēr informētu par kāzu dienu…laikam es justos kā ar ūdeni apliets!

  11. zumm saka:

    Galīgi neiedziļinājos visā šajā epopejā, tikai ieveroju, ka kaut kādas bildes joprojām ir pieejamas – [rediģēts*]

    * Izdzēsta saite.

Atstājiet kometnāru