Jaunais 2011.gads!

Iestājies JAUNAIS – 2011.gads, ar ko tad arī visus apsveicu, vēlu veiksmi un, lai iespējami maksimāli viss iecerētais izdodas!

Ja nu kāds joprojām ieskatās manā dienasgrāmatā (varbūt tomēr jāsāk lietot vārdu – blogs, hm), tad atvainojos, ka manas aizņemtības dēļ jauni rakstiņi ir izpalikuši.

2010.gads man un jādomā arī mana ģimene tam piekritīs, bija ļoti veiksmīgs un atliek vien minēt kādēļ tā. Kas vai kādi faktori šo veiksmi ir ietekmējuši un kāda mana loma ir bijusi tam, ka ir noticis tieši tā un ne savādāk. Vai tam par iemeslu mans līdzšinējais dzīves gājums (darbība, bezdarbība, attieksme un tamlīdzīgi), mani tuvākie, dārgākie un mīļākie cilvēciņi, kādi augstāk stāvoši spēki, draugi, pareizāk sakot draugs? Jā te viela pārdomām.

Pirmo reizi Jauno Gadu sagaidīju Rīgā pie Brīvības pieminekļa ar vairākiem tūkstošiem līdzcilvēku. Man patika.

Sākot jau ar došanos uz Rīgas centru autobusā (31.decembrī un 1.janvārī braukšana bez maksas), kurā labi sadzīvoja gan latviski, gan krieviski runājošie. Autobusa vienā galā tika dziedātas dziesmas un nav jāmin kādā valodā, protams, latviešu, bet otrā galā krieviski runājošie dalīja šampanieti.

Pie Brīvības pieminekļa izvietojāmies stratēģiski labā vietā un pusnaktij iestājoties baudījām krāšņo uguņošanu. Šampanietis plūda straumēm un cilvēkiem bija labs prāts. Izmantojām izdevību un mūzikas pavadījumā nedaudz padejojām Brīvības pieminekļa laukumā (kad vēl, ja ne tagad), tad devāmies Vecrīgas šaurajās ieliņās. Skaisti izgaismotas ielas un dažādi objekti, cilvēku čalas un sajūsma par iestājušos Jauno Gadu. Gribētāji izlaida kādu apli panorāmas ratā, es gan nebiju viņu vidū, bet vajadzēja. Nekas. Citreiz.

Atpakaļceļā uz svinību turpinājuma vietu autobusā noskumušo nebija. Kāds krievu tautības vīrietis (ap 30) piedāvāja manam draugam vīnu, tikai bēda, – glāžu neesot. Kāda runa! Mums gan ir glāzes. Es no vīna atteicos (degvīns, šampanietis un vēl vīns, nē, nē). Bet šie abi līdz kāpšanai ārā gan visu dzīvi pārrunāja, gan visu vīnu izdzēra.

Kāds gulēt devās ap trijiem, es ap četriem, bet viens otrs tikai ap pieciem. Diena iestājās visai jauka, laiks ārā ne visai (braukšanai), bet ziema šogad tomēr skaista. Vēlā pēcpusdienā, kad šaubas par promiļu klātbūtni organismā izplēnēja, autiņā iekšā un uz māju.

P.S. Ar 2010.gada iestāšanos, nosūtot īsziņas, apsveicu mazliet virs 30 cilvēciņu un vēl dažus klātienē. Biju pacenties īsziņas nosūtīt pirmais un saņēmu atpakaļ tikpat daudz īsziņas ar laba vēlējumiem un vēl mazliet. Nenoliegšu jutos gandarīts, ka viņus atcerējos un, ka viņi man atbildēja. Tā iegājies, ka arī citos svētkos pamatā apsveikumus nosūtu pirmais, protams, ir tādi, kuri mani arvien vēl apsteidz un viņiem paldies.

Kādā brīdī man prātā iezagās doma vai nav tā, ka es sveicu, sveicu, sveicu, bet daļai no apsveicamajiem tas ir bijis – nebijis un tādējādi no manas puses tā ir bijusi tik vien kā uzbāšanās. Tādēļ apzināti ar 2011.gadu pirmais sveicu (neklātienē) tikai vienu cilvēku, piezvanot tam (sen, sen nebijām runājuši). Man savukārt (neklātienē) laba vēlējumus īsziņās vēlēja 5 cilvēciņi. Nav jau tā, ka šis apstāklis mani kaut kā īpaši apbēdinājis, vai nomācis, bet manas aizdomas ir apstiprinājušās, ir viela pārdomām un uz mana piemēra ne tikai man, bet iespējams arī citiem.

Jūs varat atstāt komentāru, vai iesaitēt no savas lapas.

Atstājiet kometnāru