Atskats uz 2011.gada Ventspils Piedzīvojumu Parka Pusmaratonu (21,097,5km)

Visai novēlots atskats, jo nu jau arī Liepājas pusmaratons ir noskriets, bet, kas jādara, tas jādara. Pirmkārt noderēs pašam un, ja nu vēl kādam interese.

Turpinājumā par rezultātiem, pasākumu kopumā, par nepatīkamo sajūtu, redzot kādas skrējējas šmaukšanos un par  treniņiem starp šo un iepriekšējo maratonu.

Mans laiks (tīrais)  2:23:53,45 vidējais ātrums 8,819 km/h (6,49 min/km). 371 vieta no 388 startējušiem dalībniekiem (8 nefinišēja). Nekas labs, bet tomēr finišēju, tādējādi uzdevuma minimums izpildīts. Laiks labāks par 2011.gada Nordea Rīgas maratona laiku 2:29:28,29, bet krietni sliktāks par manu labāko rezultātu ~ 2:12. Vērtējot to, kā man šī distance padevās varu teikt, ka kopumā man šis bija sliktākais no, nu jau trijiem pusmaratoniem un viena maratona.

Distance bija sadalīta četros apļos. Pirmais aplis 5,3 km un attiecīgi pārējie ~ 5,265,8 km katrs. Rezultāti pa apļiem ~:

1)    5,3 km laiks 33:25, vidējais ātrums 9,56 km/h (6,18 min/km);

2)    5,265,8 km laiks 34:09, vidējais ātrums 9,26 km/h (6,29 min/km);

3)    5,265,8 km laiks 37:07, vidējais ātrums 8,52 km/h (7,03 min/km);

4)    5,265,8 km laiks 39,14, vidējais ātrums 8,07 km/h (7,27 min/km).

Dzīve ir dzīve un iepriekšējā vakarā  gulēt aizeju ap vieniem naktī un ieilgušā vakara ietvaros izdzeru vienu kokteilīti. Pirms gulētiešanas ielobu vienu kārtīgu porciju auzu pārslu putras (laikam vairāk jau no tās ir jēga, lietojot pēc slodzes) un tas arī ir mans vienīgais, visticamāk arī ne prātīgākais gājiens uztura ziņā saistībā ar pusmaratonu un tam veltītajiem treniņiem. Arī  no kokteilīša droši vien bija jāatsakās, bet, kā jau esmu izteicies, es neesmu nopietns skrējējs.

19.jūnijā celšanās agri – 06:30, jo nekas (ekipējums) nav sagatavots un vēl priekšā  apmēram 175 km garš ceļš ar savu auto. No rīta neko neēdu un uz priekšu. Sacensību vietā ierodamies 2 stundas pirms starta. Neesmu viens. Tradicionāli kopā ar mani ir mana sieva Zita, kura startēs 5,3 km distancē. Auto novietoju pāris minūšu gājienā no starta vietas (ļoti ērti), bet tas laikam tādēļ, ka visai laicīgi esam atbraukuši. Reģistrācija līdz plkst. 11:30 un starts plkst. 12:00. Numurus un čipus saņemam pāris minūšu laikā, nekādu rindu.

Svarīga lieta – tualetes. Tās gan tikai pāris pie starta un ēkā pie reģistrācijas dažas, kas izskatās stipri pamaz, tādēļ agro ierašanos izmantojam lietderīgi. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāmin, ka bažas par nelielo tualešu skaitu nebija veltas, jo 5 – 10 min. pirms starta pie tām izveidojas rindas. Izmantojam Piedzīvojuma Parka maksas labierīcības. Maksa Ls 0,20 un nekādas rindas.

Tātad līdz startam vēl laiks. Pārģērbjamies mašīnā un turpat liekamies uz auss. Aizmigt neizdodas, bet pasnauduļot un atpūsties gan. Atpūtas laikā sākas pamatīgs lietus un izskatās, ka gala tam nebūs. Šis apstāklis rada bažas, jo lietū nav skriets un arī labos apstākļos prognozēju grūtības distancē. Tomēr īsi pirms starta pārstāj līt. Laiks patīkams.

Starta koridors visai neliels (šaurs). Lavierējam starp peļķēm un dubļiem, lai tiktu mums paredzētajās vietās. Seko Ventspils mēra uzruna. Teju velti runā, jo domājams lielākā daļa neko nedzirdēja, iespējams, izņemot pašā priekšā stāvošos. Orators no manām starta pozīcijām ne redzams, ne arī dzirdams. Starta šāviens gan dzirdams labi, jo kā gan nedzirdēt lielgabala šāvienu.

Skrējienu ar Zitu sākam kopīgi, bet, kā vēlāk es sapratu, sākotnējais temps par ātru tā brīža manam un Zitas sagatavotības līmenim. Apmēram pēc 1,5 km Zita tempu samazina. Es turpinu iesāktajā tempā. Aplī divas (ja nekļūdos) dejotāju atbalsta grupas. Forši, bet vēl foršāks bungojošais bundzinieks, kuram, skrienot garām,  pateicos par viņa veikumu. Ritms labu labais.

Pēc pirmā apļa man ir skaidrs, ka esmu negatavāks, kā jebkad un temps pirmajā aplī par ātru. Otrā apļa laikā velniņš čukst, ka  būtu jāmet miers vai jāskrien lēnāk. Bet ……! Jā, tā kā ne visai sevis un citu priekšā. Tādēļ kā jau nu varu, tā skrienu. Grūtā brīdī ievēroju skrējēju ar numuru 210, neatceros gan kad tieši, bet fakts ir tāds, ka spēki līdzīgi, viegli nav ne man, ne viņai. Skrienot uzturam viens otra tempu. Kāda neredzama skriešanas saikne ir izveidojusies un tas palīdz nepadoties.

Skrējiena laikā pulkstenim (pirkts par latu) aizsvīst stikliņš, izmetu misenē, ko staipīt lieku smagumu :). Bij man tāds daudz maz normāls Reebok pulkstenis, bet tā esmu „paslēpis”, ka nevaru atrast. Līdz ar to arī gribēdams to tempu īpaši nepieregulēsi (gribās jau ar daudz maz laikā ieskriet). Kā izrādīsies, temps nedaudz zemāks par pirmā apļa tempu (11 sekundes lēnāk uz kilometru).

Beidzoties otrajam aplim, mani sagaida Zita un viņas mīmikā lasāms – „Nu, kā?”. Esmu dusmīgs uz sevi, izpumpējies un neko neatbildu. Klusējot turpinu trešo apli. Katra apļa sākumā ir kāpums (vienīgais visā distancē) un pirmo reizi pāreju solī. Apļa sākumā ir vienīgais dzirdināšanas punkts trasē. Pirmo reizi izdzeru pāris malkus tīra ūdens. Turpinu skriet (tipināt), pamīšus pārejot solī. Redzu, ka 210 numurs rīkojas līdzīgi. Viņa, salīdzinot ar mani, vairāk tomēr skrien, nekā iet. Tā mēs turpmākos divus apļus te pietuvojamies te attālināmies viens no otra.

Visas distances laikā vērojams iedzīvotāju atbalsts – patīkami. Viņu gan nav daudz, pareizāk sakot ir maz, bet labvēlība un no viņiem starojošā sirsnība ir ļoti patīkams pasākuma moments. Daži piedāvā padzerties vai atvēsināties ar ūdeni. Jaukas mūzikas pavadījumā dejojošās karsējmeitenes uzmundrina skrējējus ne tikai ar savu izpildījumu, bet arī ar savu sirsnību, kas vērojama viņu sejās. Pie vienas no grupām tiek uzrunāti skrējēji, nosaucot numuru, vārdu, uzvārdu un pilsētu no kuras ir dalībnieks. Jauki! Arī es tieku pieminēts, bet tas gan laikam vairāk tādēļ, ka velkos, kā viens no pēdējiem un ir laiks pievērst man uzmanību.

Ceturtajā aplī neizlaižu no redzes loka 210 numuru, mēģinot turēties līdz. Apļa otrajā pusē saprotu, ka neesmu pēdējais, jo apdzenu vienu sievieti un vēlāk dzirdu mikrofonā izteiktos uzmundrinājumus aiz manis skrienošajiem.

Tad seko nepatīkamais pārsteigums.

Nebiju domājis, ka kādam varētu ienākt prātā šmaukties, samazinot noskrieto distanci, izskrienot pa šķērsieliņām. Kam, ja ne paši sev vēlamies pierādīt to, ko varam paveikt un kāds gan var būt prieks un gandarījums saņemot medaļu par paveikto, ja tu to esi izkrāpis, nevis godam nopelnījis.

Tātad eju, tipinu, eju, tipinu un te pēkšņi no labās puses pa šķērsielu, kas nu ne kādi nav pusmaratona trase, man tuvojas sieviete, kura uz trasi uzskrien brīdī, kad es atrodos tieši pretim šai šķērsielai. Viņa izskrien no Pētera ielas uz Ganību ielu (ja nekļūdos), jo es tipinu pa Ganību ielu finiša virzienā un, satiekot viņu, nākamajā šķērsielā trase nogriežas pa kreisi. Liels gabals jau netiek nošmaukts, bet cik reizes tā tiek darīts paliek atklāts jautājums. Skrējēja apmēram mana vecuma, maza auguma, ar kuplām krūtīm un starta numuru …. Jā numuru zinu, bet, lai tas pārējiem paliek nezināms. Man savā ziņā viņas žēl, jo nekādi nevaru iedomāties, ka šāds skrējiens var dot gandarījumu. Es viņai jautāju, kas tad tas par apli. Sieviete man sāka taisnoties, ka tas ir viņas pirmais pusmaratons un finišēšana šajās sacensībās viņai ir ļoti nozīmīga, bet ir grūti un tā tālāk. Es neturpinu diskusiju un pielieku soli. Var jau būt, ka sīkums, neba viņa cīnās par pirmajām vietām ar kādu un vispār, kas tad man no tā, ka viņā tā. Bet tomēr man šis gadījums noskaņojumu nedaudz sabojāja. Tāda sajūta, ka visnotaļ jaukais pasākums un skrējēju principi ir apķēzīti.

Neilgi pirms finiša apdzenu vēl vienu dalībnieku, bet 210 numuru nenoķert. Rezultātā 210 numurs pabeidz kā 370 un es 371, atpaliekot no viņas par 1 minūti un 2 sekundēm. Domājams trešajā aplī notipināju kādus 2 km, bet ceturtajā 1km un pārējo nogāju ātrā solī. Čābīgi.

Finišā kā vienmēr medaļa un maisiņš ar proviantu, dzeramo. Kāds no personāla, redzot manu sagurumu, noņem čipu. Paldies viņam. Pie manis pienāk dalībniece ar 210 numuru un mēs pasakām paldies viens otram par atbalstu, tas ir patīkami un tā tam jābūt.

Šo labo sajūtu pabojā (atkal) moments, kurā  tiek pasniegta medaļa dalībniecei, kura nošmauca distances daļu. Es to redzu (domāju mans skats arī tiek pamanīts), jūtos nelāgi, bet nodomāju, kā gan jūtas viņa. Laikam lieki raizējos, jo vēlāk zupu šķiļ iekšā gluži mierīgi. Lai nu paliek.

Pusmaratons kopumā organizēts labā līmenī, man patika. Trase arī OK. Rezultāti visai ātri tiek saņemti ar īsziņu un arī ekscelī ir pieejami, turklāt ar tīro laiku, kas ir svarīgi (man, piemēram, starpība kādas 50 sekundes).

Par treniņiem kopš Nordea Rīgas maratona 22.05.2011. un līdz Ventspils Piedzīvojumu Parka Pusmaratonam 19.06.2011. Skriešana uz skrejceliņa, ātrums 7 km/h un mazāk. Pulss līdz 80% no maksimālā, manā gadījumā līdz 140. Četru nedēļu laikā tikai 6 treniņi:

1 nedēļa 7+10,5=17,5km;

2 nedēļa 10,5km;

3 nedēļa 10,5+18=28,5km;

4 nedēļa 10,5km.

Kopā 67 km.

P.S. Zitai arī gāja grūti, bet noskriet noskrēja savus 5,3 km. Laiks 0:35:04, vidējais ātrums 6,61 km/h (6,37 min/km). Ar to arī apsveicu!

Jūs varat atstāt komentāru, vai iesaitēt no savas lapas.

1 komentārs rakstam “Atskats uz 2011.gada Ventspils Piedzīvojumu Parka Pusmaratonu (21,097,5km)”

  1. […] 19.06.2011. Ventspils Piedzīvojuma Parka Pusmaratons 02:23:53 – 6,49 min/km – 371 vieta no 388 dalībniekiem […]

Atstājiet kometnāru