Liepājas Pusmaratons 2011 (21,097,5km)

Šis stāsts būs pagarš,  bet šoreiz daudz notikumu un, lai neietu zudībā izdarītais, redzētais un dzirdētais, nekas cits neatliek. Baudas ziņā, ko sniedz skriešana, Liepājas Pusmaratons man bija viss veiksmīgākais no 4 pieveiktajiem pusmaratoniem un viena maratona. Mans laiks (no starta šāviena līdz finišam – bruto)  2:18:38, vidējais ātrums 9,147 km/h (6,34 min/km). Diemžēl tīrais laiks nav zināms un, kā vienmēr tas ir nedaudz ātrāks par distances laiku, jo kāds brīdis no starta šāviena līdz nokļūšanai uz starta līnijas paiet. Rezultātā  344 vieta no 377 startējušiem dalībniekiem (10 nefinišēja). Šogad labākais laiks un labākais skrējiens,  jo faktiski vienā tempā noskrēju visu distanci (iets netika).

Distance bija sadalīta 3 apļos un pieņemu, ka visi apļi vienādi (dodoties 2 un 3 aplī cauri startam nebija jāskrien). Rezultāti pa apļiem (1 aplī netīrais laks):

1)    7,0325 km laiks 45:17, vidējais ātrums 9,341 km/h (6,26 min/km);

2)    7,0325 km laiks 45:55, vidējais ātrums 9,263 km/h (6,32 min/km);

3)    7,0325 km laiks 47:27, vidējais ātrums 8,926 km/h (6,45 min/km).

Kā jau minēju iepriekšējā rakstā dzīve ir dzīve un tā nesastāv tikai un vienīgi no skriešanas. Arī šoreiz pirms pusmaratona gadījās atpūta 15. un 16. jūlijā, piedaloties viena liela kolektīva sporta svētkos (kādus 80 km no mājām), ar visām no tā (maz gulēts, ballēšanās, nedaudz spirtotas dziras, bet tomēr, un tā ēšana ar šāda tāda) izrietošajām sekām.

Lai arī kā 17.jūlijā plkst. 8:00 esmu, pareizāk sakot esam augšā un ar Zitu taisāmies ceļam. Arī šoreiz visa kravāšanās notiek no rīta. Es neko neēdu. Esam, kā apdauzītas mušas. Sagurums jūtams milzīgs un ar bažām domāju par to, kā man būs jāmokās distancē. Pavisam nopietni apsveru iespēju nebraukt, bet, kā vienmēr pārvaru sevi un ar savu auto dodamies apmēram 180 km garajā ceļā. It kā jau, braucot uz šiem maratoniem, var kooperēties (piesēst pie kāda autiņā vai paņemt savā vai pat ar kādu noorganizētu autobusu braukt), bet man patīk neatkarība, pārvietojoties. Sacensību vietā ierodamies apmēram 2 stundas pirms starta. Pirms tam nedaudz pamaldamies pa Liepāju (nomaldamies). Kauns, bet jāatzīst, ka Liepājā neesmu bijis ļoti, ļoti sen, pat cauri braucot. Šoreiz auto neizdodas novietot tuvu pie starta, kā Ventspilī un jāiet diezgan gabaliņš. Es pat nezinu vai arī ieliņu pārzinātājiem tāda iespēja bija (novietot tuvāk). Reģistrācija līdz plkst. 12:30 un starts plkst. 13:00, tādēļ laiks vēl ir.

Aizejam līdz reģistrācijas vietai, numurus (mans 243, Zitas 735) un čipus saņemam ātri un bez problēmām. Starta un finiša vieta vēl tikko kā tiek slieta augšā. Tautas pamaz, tādēļ izmantojam labierīcības. Kādēļ tāda uzmanība šim apstāklim? Nu tieši tādēļ, ka parasti visiem vajag, bet katram jau atsevišķu neuzsliesi un sākas stresiņš, ka tik nenokavē startu. Neizbēgami rindas izveidojās arī šoreiz, bet nevarētu teikt, ka pārāk lielas. Tā kā es par rezultātu un starta vietas ieņemšanu neiespringu, tad pāris minūtes pirms starta un nu jau bez jebkādas konkurences atbrīvojos no liekā šķidruma.

Pēc numuru saņemšanas aizstaigājam līdz mašīnai, pārģērbjamies un atpakaļ. Ejot saprotu, ka nedaudz grauž botes (izdilušas no iekšpuses). Pie starta veicu remontu, uzliekot izdilušajā vietās plāksteri. Saulītē tomēr diezgan karsts, dodamies uz ēnaināku vietiņu un satieku Endiju. Mēs sapazināmies Fitlandā – Jelgavā. Uzzinu, ka viņš skries samērā lēni, treniņa nolūkos, jo gatavojas maratonam Berlīnē. Patīkama satikšanās, aprunājamies un katrs uz savu pusi.

Līdz startam minūtes 8 un Zita dodas ieņemt vietu starta koridorā, bet es, kā jau iepriekš minēju, uz tualeti, kas netraucē man atgriezties laikā. Pusmaratona pasākumu vada Jēkabs Nākums (ja nekļūdos), nav jau profesionālis šajā ziņā, arī ar skaņu ne visai, bet nekas. Iespraucos starta koridorā vairāk uz lēno skrējēju galu un tā arī nesaprotu, kā tad es skriešu šoreiz, kādā tempā. Ka tik nepārforsēju vai otrādi un netieku līdz galam vispār . Doma tāda, ka būtu labi piebiedroties tempa turētājam. Ja kāds nezin, tie ir cilvēciņi, kas spēj noskriet noteiktajā laikā distanci vienmērīgā tempā, kas ir ļoti svarīgi, man jau nu noteikti. Ieraugu priekšā stāvošos tempa turētājus ar baloniem 1:45 un 2:00, bet šie man ir stipri par ātru. Paskatos atpakaļ un ieraugu zaļos balonus ar laiku 2:15. Nodomāju, ka iespējams nedaudz par ātru, bet skriet uz izjūtam šodien ir galīgi garām. Startu tā arī nedzirdu, bet masa sāk kustēt, tātad viss notiek. Lēnām kustot, pagaidu savu noskatīto tempa turētāju (turpmāk tekstā – TT), piemetos tam kreisajā pusē un pirmais aplis var sākties.

Laiks jauks, spīd saule, iespējams ātrajiem skrējējiem ne visai komfortabli, bet manam tempam normāli. Priecājos, ka nav īpaši karsts, tad gan būtu problēmas. Kad tauta paretojas redzu, ka TT pakalpojumus es izmantoju viens pats. Priekšā dažu soļu attālumā skrien viens pārītis, bet domājams viņi paši par sevi. Visas distances (21,079,5km) laikā TT uzmundrina visus kurus vien var uzmundrināt, izmet pa kādam jokam, sniedz padomus, sasveicinās ar paziņām (arī viņu uzrunā), pārmij kādu vārdu un tamlīdzīgi. Arī mēs savā starpā pārmijam kādu vārdu par šo un to. Padalos ar aizdomām, ka diez vai vairāk par 14 km spēšu sastādīt viņam kompāniju, neesmu pārliecināts par savu sagatavotību šim brīdim. Bet vismaz šobrīd, skrienot šādā vienmērīgā tempā, jūtos labi. Šur tur distancē saule diezgan cepina, bet ir arī ēnainas vietas un kopumā ir labi. Tā sarunājoties, vērojot  TT aktivitātes un atraktivitātes laiks paiet visai nemanāmi. Pirmo apli pabeidzam soli solī gan mans, gan TT laiks 0:45:17.

Otrā apļa 1 km mani sagaida Zita un ir priecīga, ka man viss OK. Katra apļa sākumā ir diezgan straujš, bet tikai pāris desmitus metrus (tā domāju) garš kāpums. Īstenoju TT padomu un pacēlumā (gluži kā 1 aplī) dodos skrienot, bet nelieliem solīšiem un bija labi. Šoreiz, ieklausoties padomiem, pa malkam ūdens izdzeru abos dzirdināšanas punktos un to daru katrā aplī (parasti pirmo reizi iemalkoju pēc 10 km), papildus uzleju ūdeni uz galvas (iepriekš nekad), kā arī neizlaižu nevienu no 3 dušiņām (pašvakas gan). Vēl TT man iesaka turpmāk izmantot tīkliņcepuri (es vienmēr skrienu bez galvas segas). No TT uzrunātājiem saprotu, ka viņa vārds ir Juris. Laika gaitā TT padalās, ka šis nav viņa temps, bet neesot formā, tādēļ ir uzņēmies šo uzdevumu (tā skrien apmēram 1:43). No uzlīmes uz krekla pārliecinos (arī tāpat bij skaidrs), ka viņš ir VSK Noskrien biedrs (es ar, bet ne aktīvs). Kāds TT uzrunā, nosaucot niku – Mošķis (starta numurs 144), un tad, es atkal saprotu cik tā pasaule ir maza.

Lieta tāda, ka 2009.gadā Mošķis bija komentējis manā blogā rakstu  „Līdz Nordea Rīgas maratonam 26 nedēlas (6 mēneši)” un 2010.gadā „Nordea Rīgas maratons beidzies – pieveicu maratona distanci (42km 195m)”, kā arī aicināja pievienoties VSK Noskrien. Pievienoties, pievienojos, bet neesmu aktīvais personāžs kluba  mājas lapā un startos neesmu reģistrējies, kā šīs komandas biedrs, bet kas zin, kas zin cik ilgi.  Tam par iemeslu mana vienpatība, ja tā varētu izteikties. Patīk sportot, trenēties vienam, arī šis ir viens no iemesliem kādēļ skrienu, nevis, piemēram, dzenāju bumbu. Turklāt kāds jau nu es esmu skrējējs. Es jau saprotu, ka klubā ir dažādu līmeņu skrējēji, bet tomēr pagaidām vēl ne. Kluba sauklis ir – Galvenais nav uzvarēt, galvenais ir noskriet! Bet es, kaut arī laikā, bet no sākuma līdz beigām (bez pāriešanas solī) esmu noskrējis divas reizes (šo reizi ieskaitot).  Pastāstu Mošķim par šo sakritību un kādēļ nepārstāvu VSK Noskrien. Viņš atceras un saprot par ko iet runa, bet tikai tad, kad nosaucu savu tā laika niku – Ērikonkuls (pašlaik nelietoju, jo vecāks kļūst, jo vairāk negribas asociēt sevi ar onkuli). Jā, Moškis iedrošina, ka manas šaubas par startēšanu, pārstāvot VSK Noskrien ir veltas. Es pieļauju, ka tā, bet nākamajam Kuldīgas pusmaratonam 06.08.2011. es jau ar emu reģistrējies, nepārstāvot klubu.

Attiecībā par mazo pasauli, moments ar Endiju. Fitlandā 2010.gada rudenī iepazināmies, skrienot uz skrejceliņiem (iespējams līdz šim tikāmies garām ejot reizes divas). Kā vēlāk izrādījās, iepriekš 23.05.2010. abi piedalījāmies Nordea Rīgas maratonā, es skrēju maratonu, Endijs pusmaratonu, bet tas nav viss. Mēs bijām iekļuvuši vienā starta bildē, turklāt startā atradāmies apmēram 3 metru attālumā viens no otra, mans numurs 764, Endija numurs 4011. Arī Liepājā starp vairākiem simtiem dalībnieku nejauši satikāmies un ne vienu reizi vien. Nu, tas tā nelielai atkāpei par tēmu – cik maza šī pasaule. Diezgan lielas atkāpes sanāca.

Tātad otrais aplis. Skrienas labi, ar elpošanu viss kārtībā. TT joprojām uzmundrina un pamāca skrējējus. Turpinām ik pa laikam pietuvoties vienai dalībniecei un pēc kārtējā uzmundrinājuma no TT puses, dalībniece ieslēdz tādu kārtīgu paātrinājumu un attālinās no mums. Diemžēl gala beigās (ja nemaldos) viņa sagurst un atpaliek (neatceros kurā brīdī, 2 vai 3 aplī).  Ja nekļūdos tieši šajā aplī TT īpaši atbalsta vienu dalībnieci, kura ir skrējusi nedaudz virs 2 stundām, bet šoreiz pagrūti un ir vēlēšanās paiet. Arī otro apli noskrienam ar TT faktiski soli solī. Mans laiks 0:45:55 un viņa laiks 0:45:56.

Trešā apļa 1 kilometrā mūs atkal sagaida Zita (ir arī kāda bilde, nezinu pēc kura apļa tapusi). Ar Zitu kopā dalībnieku atbalstītāja no organizatoru puses, kura ir ļoti aktīva un pēc Zitas vārdiem nenogurdināmākā atbalstītāja, kādu ir nācies redzēt un daudzi, daudzi pateicības vārdi viņai no dalībnieku puses. Jādomā, ka nekļūdos, bet tieši 3 aplī no TT puses īpaši atbalstāmā un uzmundrināmā dalībniece pacēlumu veic pagrūti. Kādā brīdī pēc viņas elpošanas saprotu, ka patiešām ir grūti un viņai būs nedaudz jāatpaliek. TT vēl cer, tā kā piebremzē, pagaida, bet beigās tomēr ne. Man prasās nedaudz ātrāk, jūtos labi un domāju, ka kādus 3 vai 2 km pirms finiša varētu palielināt tempu, bet nedarīšu to. Tas būtu paldies TT, turklāt vēsturiska bilde. Tajā brīdī es vēl nezinu, ka alojos :).

Paiet 16 km (it kā tas iespējamais lūzuma punkts, pēc TT vārdiem), sākās 17 km, bet es joprojām jūtos OK. Apdzenam arvien vairāk dalībnieku, arī tādus, kuri pārgājuši solī. Izskatās, ka 2:15 neiekļausimies. TT pagrūti noturēt tempu bez navigācija, kura ir salūzusi (iepriekš). Viņš iztiek ar pulksteni un izjūtām. Domāju, ka 3 apļa sākuma daļa (puse) ir lēnāka nekā vajadzēja un tad sākās neliels kāpinājums (laika dēļ). Pēc 18 -19 km saprotu, ka arī gribēdams ātrāk skriet nevarētu. Manas aizdomas apstiprinās, sākoties 21 km, kad labajā sānā iemetās pastāvīgs dureklis (vienmērīgas un neatslābstošas sāpes paribē). TT redzot, ka neiekļaujas laikā piemet vēl apgriezienus, mēģinu turēt līdz, bet saprotu, ka nebūs labi un jāpasaudzē sevi. Pēdējā dzirdināšanas punktā (apmēram 600m pirms finiša) TT ūdeni nedzer, bet es gan piebremzēju, izdzeru pāris malkus, vienu ūdens glāzi uz galvas, vienlaicīgi atvelkot nedaudz elpu, un uz priekšu. TT attālinās un mēģina noķert priekšā skrienošo Endiju un viņa draugu. Mēs viņiem pietuvojāmies 3 aplī, sākotnēji viņi skrēja manāmi ātrāk. Rezultātā TT apdzen Endiju, bet es atpalieku no Endijas par nieka 15 sekundēm (netīrais laiks).

Saņemu pelnīto medaļu, provianta maisiņu. Mani sagaida Zita, kura vienubrīd bija satraukusies, ieraugot finišam tuvojoties tikai TT. Jūtu lielu gandarījumu par paveikto, pēdējā kilometrā uzkrātais nogurums pazūd. Apsveicinos ar Mošķi = TT un paldies viņam par darbu. Ļoti noderēja šis vienmērīgais temps, kopā jautrāk un interesantāk, par tempu pašam nav jādomā un par trasi ar (ka neieskrien, kur nevajag). Cik saprotu Mošķis ir Liepājnieks. Finišā aprunājos ar Endiju un vēlu panākumus Berlīnes maratonā. Garastāvoklis patiešām labs un faktiski nekāda noguruma. Iepriekš minētā un īpaši atbalstāmā dalībniece pienāk un apjautājas, kā mums gājis vai iekļāvāmies 2:15. Apstāstu kas un kā un, vēlot viens otram visu to labāko, atvadāmies.

Nolemjam ar Zitu iestiprināties ar organizatoru sarūpēto auzu pārslu putru, kura tieši pirms mums beidzas (nespēj vārīt). Mirkli pagaidām un saņemam savu porciju, bet tādu pamazu. Tas laikam tādēļ, lai citiem ar tiek un nav jāgaida. Pielieku klāt zemeņu ievārījumu, garšo labi, bet pamaz. Patusējam finišā līdz visus apbalvo, pagaidām loterijas iznākumu (mums nekas netiek) un dodamies uz mašīnu.

Nedaudz par atbalstu trasē. Atbalstītāju bija ļoti, ļoti maz, bet tie, kuri bija (gan organizatoru sarūpētie, gan pēc pašu iniciatīvas), tiem paldies. Atceros skrienam un viens padod ūdeni, Mošķis padzer, iedod man, es padzeru, atdodu viņam, bet viņš atdod mums līdz pa trotuāru skrienošajam pudeles īpašniekam. Trasē bija arī viens bundzinieks, tas ir forši, bet ja būtu 3, tad būtu vēl foršāk. Organizatoru organizētas atbalstu grupas, kā Ventspilī nebija, bet šis ir tikai 1 pusmaratons Liepājā un viss vēl priekšā. Trase kā tāda man ļoti patika, parks, jūras vējš un štrunts par tiem caurumiem asfaltā un bedrītēm gan jau nākamreiz nebūs.

Novietoju auto tuvāk parkam, pārģērbjamies un uz jūru. Pa ceļam uz jūru skaista aleja un piemineklis bojā gājušajiem zvejniekiem un jūrniekiem (apmēram padsmit metrus augsts). Patīkama pludmale (plata) ir ar kur paslēpties kāpās no vēja, soliņu gan pamaz. Pabrienam pa ūdeni, kurš tomēr ir pavēss. Jauki, svaigs gaiss, jūra un vējš. Vēl nedaudz pastaigājam pa Jūrmalas parku. Apskatam koncertzāli „Pūt vējiņi”, nu ļoti maziņa (iedomājos lielāku).  Tad autiņā iekšā un uz māju. Šoreiz esmu guvis patiesu gandarījumu par skrējienu un dienu kopumā. Itin žirgts dodos uz mājām. Ar mani protams Zita, kura savus 4,6 km noskrēja 0:29:02, (netīrais laiks, tātad ātrāk), tas ir apmēram 9,6 km/h, 6,15 min/km.

Par treniņiem kopš Ventspils Piedzīvojuma Parka pusmaratona 19.06.2011. un līdz šim maratonam 17.07.2011. Šajās faktiski četrās nedēļās skrēju tikai un vienīgi ārā, pamatā vēlu vakarā vai agri no rīta. Skrējienu sāku pie mājas pa jaunuzklāto trotuāru  virzienā uz Dobeli. Līdz tiltam pār Svētes upi 3,7 km. Tā nu es skraidīju turp un atpakaļ, cik jau nu konkrētajā dienā sanāca. Dažas reizes skrēju arī tālāk Dobeles virzienā pa ceļa malu, bet tas gan nav labi, akmeņi traucē. Toties daba ir baudāma, neskatoties uz satiksmi (vēlu vakarā nav tik intensīva). Kā jau biju rakstījis, skriet ārā ir nesalīdzināmi foršāk nekā uz skrejceliņa, tikai tās mašīnas un līdz šim nebija vietas (Dobeles šosejas attiecīgais posms nebija rekonstruēts). Bet tagad, kad ir uzklāts līdzens bruģis, turklāt cilvēku satiksme šajā rajonā maza, tad jāizmanto. Protams nav tas labākais variants, izplūdes gāzes, bruģis, bet jāizmanto to, kas ir. Pulsu nemēru (esmu pazaudējis pulksteni), fiksēju km, km/h un min/km. Ātrumi pat viena treniņa ietvaros dažādi (no 7 līdz 10km/k, viens posmiņš 11,4km/h, par tām min/km neiedziļināšos). Tātad faktiski četru nedēļu laikā šoreiz 9 treniņi:

1 nedēļa 7+7,4=14,4km;

2 nedēļa 8+9,8+10=27,8km;

3 nedēļa 14+7,4+22=43,4km;

4 nedēļa 9km.

Kopā 94,6 km.

Iespējams kādam (ai), kuram (ai) pietika pacietības izlasīt šo stāstu radās vēlme paskraidīt. Lai veicas un galvenais nepārforsēt un, tad gandarījums treniņos un sacensībās garantēts.

Tiekamies Kuldīgas pusmaratonā 06.09.2011. un tā prātīgi, katrs savu spēju robežās noskrienam tos 21,097,5 km!!!

P.S. Labas, pasākumu raksturojošas bildes var redzēt šeit.

 

Jūs varat atstāt komentāru, vai iesaitēt no savas lapas.

5 komentāri rakstam “Liepājas Pusmaratons 2011 (21,097,5km)”

  1. Moškis saka:

    Paldies par kompāniju Liepājā, paldies par labo reportāžu! Izgāju savu distanci no sākuma līdz beigām 🙂 1:43:33 – tas mans jaunāko laiku rekords … bet šogad esmu galīgā bezformā 🙂

    Bija tiešām forši un tiekamies iekš Kuldīgas! 🙂

  2. Moškis saka:

    P.s. nekautrējies un aizsūti saviem reģistrācijas datiem papildinājumu Kuldīgas pusmaratonā – lai pieliek klāt “šilti” ar VSK Noskrien 🙂

  3. Ēriks saka:

    Mošķi – darīts, Kuldīgā pārstāvu (skaļi teikts) VSK Noskrien.

  4. Mošķis saka:

    nekā skaļa es tur neredzu 🙂

  5. Edgaronkuls saka:

    labs darbs nesa labus agļus…super…tā turpināt!!!!

Atstājiet kometnāru