Aigars aizgājis uz neatgriešanos

Tu gribi par to parunāt? Jā, es gribu par to parunāt. Kāpēc? Grūti pateikt. Iespējams tādēļ, ka joprojām sāp, joprojām nesaprotu, joprojām nespēju aptvert vai arī vienkārši viņu – Aigaru Jefimovu pieminot.

Jāsaka uzreiz, ka sen, sen kāda cilvēka aiziešana mani nav tā sāpinājusi. Es pat domāju, ka tā nebija, kad pēc ilgstošas, sāpju un ciešanu pilnas slimības (vēzis) nomira mans tēvs. Tas bija nu jau teju 20 gadus atpakaļ un iespējams tā brīža sajūtas ir piemirsušās un notrulinājušās. Atceroties tos notikumus man liekas, ka tie pārdzīvojumi bija vienlaicīgi, kā savdabīgs atvieglojums, saprotot, ka tēvam vairs nebūs jāizcieš šis nežēlīgās sāpes un arī bailēm būs pienākušas beigas. Viņš jau centās neizrādīt šīs bailes, bet dažkārt izplūda asarās. Jā, tā nu bija ar manu tēvu.

Aigars. Tas notika tikko – 2011.gada 14.augustā, kad kā zibens spēriens pār viņa tuviniekiem, draugiem, paziņām un dienesta biedriem nāca ziņa, ka Aigars savos 38 gados ir miris pēkšņā nāvē un par iemeslu tam – veselība, pareizāk sakot tās neesamība. Tas notika pēkšņi un diemžēl mediķi bija bezspēcīgi. Viņš vairākas stundas bija pie samaņas un saprata, ka notiek, kas briesmīgs ……. Cik gan viņam vajadzēja drosmes un cik gan neizsakāmi grūtas bija viņa dzīves pēdējās stundas! Aigara sirsniņa cīņā par dzīvību un nāvi neizturēja. Nāve bija stiprāka par jauno un ārēji veselīgo cilvēku, bet, kā vēlāk izrādījās, sirds ne pirmo reizi bija ievilkta šai cīņā, – cīņā par dzīvību.

Grūti spriest, kā būtu, ja būtu. Kā būtu, ja bērnība būtu saulaināka, ja nebūtu šo dzīves grūtību, kas faktiski viņu vajāja visa viņa neilgā mūža garumā. Kā būtu, ja nebūtu šī pārslodze dienestā, īpaši pēdējos 3 mēnešos. Mēs, – radi, draugi, paziņas un dienesta biedri to visu zinājām un zinām. Tādēļ mums bija īpašs prieks par to, ka nu arī Aigaram it kā viss ir nokārtojies, ka tūlīt, tūlīt arī dienesta neatliekamie uzdevumi būs paveikti. Varēs piebremzēt, ievilkt elpu un teikt: šī dzīve ir skaista, bet nepaspēja, viss beidzās…… Dzīvība izdzisa un nekad, nekad, vairs nebūs kā agrāk, ne viņam, ne arī mums.

Var jau teikt kam tagad ir viegli un rūpju pārņemtu cilvēku, nelaimju, katastrofu ir ik uz soļa. Var jau teikt, ka ik mirkli iet bojā kāds bērns, sirmgalvis vai cilvēks pašos spēka gados. Jā diemžēl tā ir taisnība un tas ir briesmīgi un nejēdzīgi. Jā, tā ir, bet es šoreiz par Aigaru. Par Aigaru, kurš savos 3 gados palika bez tēva, par Aigaru, kurš savos 19 zaudēja māti, par Aigaru, kurš atrodoties dienestā 20 gadus tā arī nespēja nopelnīt savam dzīvoklim, bet paspēja sagandēt veselību, par Aigaru, kuram nekad nebija laika un līdzekļu aiziet pie ārsta (nezinu kā vairāk – naudas vai laika vai kā savādāk). Cik reizes tā pati Zita (dienestā dažkārt saukta par Aigara māsu) bija viņu mudinājusi apmeklēt ārstus (ar veselību bija redzamas problēmas), bet atbildes bija: nav naudas, nav laika, nevar ņemt darba nespējas lapas vai arī nosprāgšu un tad būs miers (ko viņš domāja ar šo mieru …..). Šīs rindas par Aigaru, kuram sava vieta zem saules bija jāizcīna pašam, bez vecāku un faktiski bez citu tuvinieku palīdzības un atbalsta.

Aigars labs, jautrs un ļoti, ļoti dzīvespriecīgs. Bet, kas viņu pazina tuvāk, tie labi zināja, ka šī jautrība un bezbēdība  bieži bija, kā maska viņa rūpēm, viņa bēdām, problēmām un neveiksmēm. Bet, tie ar kuriem Aigars dažkārt mēdza būt nedaudz atklātāks (tādu bija viens un divi…) zināja, ko vairāk par to, ko ietver šīs rūpes, bēdas un problēmas. Aigars bija atbildīgs (ir tādi) un savus dienesta pienākumus veica ar pilnu atdevi, nežēlojot savu brīvo laiku un veselību, bet pret veselību, kā jau daudzi, viņš attiecās patiešām pavirši. Jāpiebilst, ka Aigars ārēji veselīgs vīrs ārstus neapmeklēja, slimnīcās negulēja un varēja domāt, ka ar viņu viss ir kārtībā. Bet diemžēl tā nebija. Kas zina, ja laicīgi būtu ………..

Aigars nebija precējies un viņam nebija savu bērnu, bet mēs zinām cik ļoti viņš mīlēja bērnus. Mēs priecājāmies līdz ar Aigaru, ka pēdējos gados ar viņu kopā bija Viņa un Viņas meita, kuru viņš iemīlēja un rūpējās kā par savu bērnu. Mēs priecājāmies, ka tā saucamajos treknajos gados Aigars spēja tikt pie sava auto (nullītes no salona), bet tajā pat laikā, līdz ar viņu mums bija žēl, ka nebija iespējas tikt pie sava dzīvokļa. Mēs priecājāmies, ka pagājušajā gadā Aigars pabeidza augstskolu un ieguva jurista kvalifikāciju. Mēs līdz ar viņu priecājāmies par paaugstinājumu amatā un majora pakāpes piešķiršanu šogad. Mēs priecājāmies par pāris nedēļas atpakaļ viņam piešķirto apbalvojumu. Mēs priecājāmies par to, ka nu Aigars, Viņa un gribētu teikt viņu meitiņa, beidzot, nu jau kā trīs mēnešus dzīvo kopā un viņiem ir dzīvoklis. Kas teica, ka vienam cilvēkam tā visa ir par daudz un, kas uzdrošinājās viņam to visu atņemt un mums atņemt viņu?

Domāt var dažādi, atbildes nav. Zināms ir viens. Nekas nebūs kā agrāk. Nebūs Aigara jociņu, smīniņu un smieklu, nebūs …… Jā, nekā no tā vairs nebūs. Gadījās pēdējā nedēļā braukt garām vietām, kur kopā atpūtāmies, tas ir neizsakāmi grūti. Vēl nesenā (jūlijā) atpūta pie Daugavas. Cik bezrūpīgs viņš bija. Uzburas ainiņas ar viņa seju un neiziet no prāta. Ir ļoti, ļoti grūti.

14.augusta vakars, atrodamies ciemos Skaistā, gatavojamies uz Aglonas svētkiem. Sievai Zitai zvana no dienesta, bet runātājs nevar parunāt un pārtrauc sarunu. Otrs zvans, redzu, ka nav labi, Zita apsēžas, seja paliek bāli zila, lūpas trīc un es sapratu, ka ir notikusi nelaime un iešāvās prātā – Inese, Aigars. Bet pat ļaunākajā murgā nevarēju iedomāties, ka šī nelaime būs tik neatgriezeniska. Zita man pasaka, mēs esam šokā. Es nezinu, kā, lai šo pasaka, to nevar izteikt. Viss it kā ir skaidrs, neko nevar līdzēt. Iespējams dumji, bet brīžam liekas, ka vēl, ko var darīt un tas tā nevar būt. Mēs izplūstam asarās, neko nevar mainīt. Jā, arī veči raud.

Zita ar Aigaru dien dienā ir nodienējusi 8,5 gadus un tikpat es pazīstu viņu. Atpūtāmies mēs kopā visi. Mums bija izveidojusies draudzīga kompānija. Brīžiem cilvēki 20 (ar sievām, vīriem un bērniem), bet kodols bija mazāks un tajā bijām arī mēs, Aigars, Inese ar mazo, šefs – Raimonds, Gunča. Kur tik mēs nebijām un ko tik nedarījām. Protams gribējās vairāk un biežāk, bet dienests (kurš kur) neļāva. Augusta beigās bija paredzēta makšķerēšana Daugavpils pusē. Pamakšķerējām …….

Braucam uz Aglonu nekādi. Acis slapjas, miglojās, galvā šaudās haotiskas domas par to, kā būtu, ja būtu, par to, ka tā vispār nevar būt un tāds neizsakāms žēlums pret Aigaru, par to, ka viņam tik ātri un traģiski viss beidzās. Aglonā līst lietus, bet Krusta ceļam sākoties pārstāj līt. Es nezinu, ko te daru. Dievam (neē, ne Jēzum) es neticu. Nespēju saprast tās lietas, ka kādam ir jāatbild par kāda grēkiem un tamlīdzīgi. Nespēju saprast, ka var dzīvot, grēkot, nosūdzēt grēkus un atkal dzīvot tā it kā nekas nav bijis. Nesaprotu to, ka starpnieks attiecībās ar Dievu (grēksūdze) ir tikai un vienīgi mācītājs. Manuprāt Baznīca pārāk daudz ir uzņēmusies, bet mācītāji  ir gluži kā deputāti. Vieni ir šī vārda cienīgi, bet citi dzenami ar ….  Tad ko man ar viņu – mācītāju runāt, ja es nezinu, kas stāv manā priekšā.

Lai arī kā, es klausos Krustaceļa laikā teiktajā mācītāja runā un mēģinu saprast dzīves ????????? jēgu?????? Jā, iespējams tāds vienreizējs cilvēks – Jēzus ir bijis un viņa priekšā var nokrist ceļos, bet vai pēc Jēzus nāves Baznīca nav viņu izmantojusi savos nolūkos? Tas jautājums man ir atklāts. Es domāju par Aigara bezjēdzīgo nāvi. Kā jau nu mācēdams, domāju par to, lai viņam ir labi, tikai nesaprotu, kā tas var būt, ja viņa vairs nav. Tā es domādams ar Zitu noliekam svecītes Krusta kalnā pie 3 baltajiem krustiem, arī Kristīne ir ar mums un noliek svecīti, bet, ko domā tai brīdī viņa es nezinu, – teica, ka nolika svecīti par Aigaru. Braucot prom sāk līt. Vai Aigars ir teicis, ka mūsu misija šeit ir beigusies un kamēr bijām šeit neļāva samirkt? Vai es vienkārši muldu? Mākoņi zili melni bija visapkārt visu laiku.

Iet dienas. Mums ir smagi. Īpaši grūti ir Viņai, kā arī Zitai un citiem dienesta biedriem, kuri vēl tikko sarunājās ar viņu šajās telpās, smējās, bet tagad uz galda stāv viņa foto. Foto ar smaidošo un enerģijas pilno Aigaru. Foto ar sēru lentu. Ir īpaši grūti Aigara māsai un domājams cietiem radiem un vecajiem dienesta biedriem. Ir īpaši grūti Zitai, kura šuj Aigara apbalvojumus pie spilventiņa. Visiem tuvākajiem ir neizsakāma sāpe.

Piektdiena, – 19.augusts. No rīta tiek teikta izvadīšanas runa Daugavpilī un nu jau dienesta biedri un tuvākie pavada Aigaru pēdējā braucienā uz viņa dzimto pusi – Jaunpiebalgu. Arī es turp dodos, tikai no Jelgavas. Sagaidu visus Vecpiebalgā un pievienojos garās kolonas beigās. Cik iespaidīgi un nežēlīgi. Cilvēks jāmīl un jāciena dzīvam esot. Acis mirkst. Jaunpiebalgā cilvēki atskatās. Jā, te ved viņu novadnieku – Aigaru. Redziet, kāda cieņa un mīlestība viņam tiek izrādīta. Par vēlu, daudz par vēlu. Acis mirkst.

Esam kapos. Jā nez kāpēc mani neizbrīna, bet sāpina šur tur redzamie smaidiņi un bezbēdīga runāšana (parasta lieta bērēs). Arī vēlāk pie mielasta galda daži smējās (klusām), ķiķināja, smaidīja. Kāds izteicās, ka Aigara patiesie draugi ir tie, kuri sakarā ar notikušo raud vai smejas (Aigars bija jautrs), ka nav pa vidu (tuvu tekstam). Es to nevaru saprast un pieņemt. Ja pat nav nekādu jūtu, šī bezrūpīgā spriedelēšana un smiešanās man nav saprotama un pieņemama.

Cilvēki formās no katafalka izceļ zārku un gājiens uz kapliču.  Kapličā mums parāda viņu. Aigars – arī tur ir viņš –Aigars! Tā kā nekas nebūtu noticis. Piecelies draugs un ej, bet nē, tas nav iespējams. Kamols spiežas kaklā, galva pārsprāgs. Acis mirkst. Tiek teikti atvadu vārdi. Cik, sāpīgi tos klausīties! Grūti noturēties, lai neieraudātos pilnā balsī.

Ceļš uz kapa vietu. Cilvēku daudz. Radi, tuvinieki, draugi, dienesta biedri, pat tie, kuri jau sen kā kopā nedien. Viņš tiek nolikts. Kājgalī stāv Zita formas tērpā un rokās tu spilventiņu ar Aigara apbalvojumiem. Cik viņai vajag spēka, lai to visu izturētu. Stāvu blakus Raimondam, kā nu varam katrs turamies. Tiek teikti pēdējie atvadu vārdi, atskan goda sardzes zalves. Viņš pazūd mūsu skatam, viņa zārku apņem smiltis. Trīs saujas, trīs saujas smilšu, es tās nespēju iemest lēni, nav spēka. Un te jau viņa kapu kopiņu pārklāj skaisti ziedi un vainagi. Aigar Tu to neredzi un droši vien nezināji, ka tik daudzi Tevi ciena un tik daudzi Tevi mīl un tik daudziem Tu esi bijis nozīmīgs, kā draugs un, kā vienkārši labs paziņa. Jā visticamāk Tu to nezināji un nekad arī neuzzināsi. Acis mirkst.

Bēru mielasts. Cik drausmīgi – bēru mielasts. Bet es dodos turp. Godinu Aigara piemiņu ar izdzertu degvīna glāzi. Klausos uzrunās un ik pa laikam – acis mirkst. Satieku savus bijušos dienesta biedrus, aprunājamies, tas stiprina, bet nekādi nepamet doma, par pāragro un nežēlīgo Aigara aiziešanu. Mēs te esam, bet viņa nav.

Viss ir beidzies. Vēlreiz ar Zitu izsakām savu līdzjūtību Inesei. Zita sameklē arī Aigara māsu, iepriekš mēs ar viņu nebijām pazīstami. Visi dodas prom, kur kurš. Zita uz savu dienesta vietu, bet es viens uz mājām un tas nav viegli, – vienam. Pagājušas 7 dienas un top šīs rindas (sāku vakar). Rakstot dažbrīd acis joprojām mirkst. Kas tas ir? Kāds īpašs vājums? Nedomāju. Tas ir patiess pārdzīvojums un žēlums par notikušo, par to, ka tik pāragri aizgājis viņš.

Trīsdesmit astoņi gadi, trīsdesmit astoņi gadi, dzīvot un dzīvot, strādāt un mīlēt, pārdzīvot un baudīt, bet, nu ir tā, ka nebūs nekā. Nezinu, kā viņam, domājams vienalga, bet mums ar to ir jāsamierinās, jādzīvo savas dzīvītes tālāk, jāpriecē savi mīļie, tuvie un tālie, radi un draugi, kolēģi un paziņas. Jāpriecē ar to, ka esam, ar to, ka mīlam, ar to, ka atbalstam, ar visu, ko vien varam viens otru priecēt un padarīt mūsu DZĪVES skaistākas. Jā, saprotu, ka ieradumam liels spēks, bet, ja nu tomēr mēs visi kaut nedaudz pacentīsimies un skaties dzīve ir  skaistāka un iespējams arī garāka.

Eh, vecīt, Aigar, Aigar …………………………………………………………………

 

Jūs varat atstāt komentāru, vai iesaitēt no savas lapas.

Atstājiet kometnāru