6. SEB Kuldīgas pusmaratons 2011 (21,097,5km) – noskriets

Priekš manis dalība jebkurā pusmaratonā vai maratonā pirmkārt ir pasākums, kā tāds un tad jau sacensības ar to neiztrūkstošo sastāvdaļu – rezultātu. Tādējādi to vai priekš manis katrs konkrētais pasākums ir izdevies pirmkārt nosaka tas vai esmu iekļāvies organizatoru noteiktajā laika limitā, cik pozitīvu emociju gūts no pasākuma kopumā vai gluži pretēji un tad jau arī vēlme sasniegt iespējami labāku rezultātu. Šogad primārā vēlme noskriet iespējami vairākus pusmaratonus. Nezinot par Rīgas pusmaratonu, šogad mana dalība tajā izpalika. Dažos nepiedalīšos, jo tie tiek organizēti tikai ar nedēļas intervālu un man tā kā pa šerpu. Lai arī kā, šogad ir pieveikts ceturtais pusmaratons un pavaisam noteikti skriešu piektajā –  18.09.2011. Valmierā.

Kuldīga 2011. Mans laiks (no starta šāviena līdz finišam – bruto)  2:12:39 (šogad labākais), vidējais ātrums 9,561 km/h (6,17 min/km). Diemžēl arī šajā pusmaratonā tīrais laiks no organizatoru puses netika fiksēts un tas varētu būt viens no mīnusiem šajā pasākumā. Neesmu apgādājies ar mērierīcēm (joprojām izmantoju lata pulksteni, kurš pat sekundes nerāda), bet domāju, ka tīrais rezultāts varētu būt par kādām 9 sekundēm ātrāks. Rezultātā dalītā  364/365 vieta no 395 startējušiem dalībniekiem. Noskrēju no sākuma līdz beigām (10 dalībnieki nefinišēja). Savā grupā V40 (no 40 līdz 50 gadiem) 63 no finišējušiem 64 dalībniekiem (labi, ka nav jāskrien pa grupām 🙂 ).

Distance bija sadalīta 4 apļos. Apļi vienādi, izņemot pirmo, kurš apmēram par pāris desmitiem metru bija īsāks. Rezultāti pa apļiem:

1) 32:58 min, vidējais ātrums 9,712 km/h (6,15 min/km);

2) 32:48 min, vidējais ātrums 9,742 km/h (6,13 min/km);

3) 33:24 min, vidējais ātrums 9,519 km/h (6,20 min/km);

4) 33:31 min, vidējais ātrums 9,499 km/h (6,21 min/km).

Joprojām pie uztura nepiedomāju, treniņos un sacensībās želejas, batoniņus un speciālus dzērienus nelietoju. Treniņos (ārā) arī ūdeni nelietoju, vienalga cik, lai arī neskrietu, piemēram, 26 km. Nekādas uzpariktes, izņemot, iepriekš minēto pulksteni neizmantoju. Tas gan nenozīmē, ka turpmāk rīkošos tieši tā.

Tātad 5.augusts un tā kā būtu jāsagatavojas rītdienai un gulēt arī būtu jāiet laicīgi, bet, kas to dos, ieradumam liels spēks. Piektdienas vakars paiet kā jau piektdienas vakaram pieklājas, ievelkoties sestdienā.

6.augusta rītā plkst. 8:00 ar Zitu esam augšā, laboju botes, kravājam somas, ka tik ko neaizmirst. Brīnums, bet jūtos izgulējies un pietiekami mundrs. Priekšā nieka 130 km, tādēļ bez stresiņa autiņā iekšā un uz priekšu. Pāris stundas un tuvojamies mērķim, bet pašaujam garām ceļam, kur būtu jānogriežas. Jau pabraucam garām un saprotam, ka bija norāde priekš tādiem, kā mēs, lai neapmaldās. Sekojam norādēm un bez problēmām novietojam auto stāvvietā. Organizatoriem īpašais paldies par norādēm.

Līdz startam nav tālu un vietējie laipni paskaidro kur jāiet. Saņemam numurus (man 264, Zitai 607), čipus un es vēl arī krekliņu ar 6.SEB Kuldīgas pusmaratona simboliku. Vīriņš itin veikli (uz aci) nosaka katra potenciālā īpašnieka krekliņa izmēru. Sporta preču piedāvājumā mēģinu atrast mani interesējošo lietu, bet veltīgi (biju gaidījis plašāku sortimentu), iespējams spontāni būtu iepircies, bet nu nekā un, kas zin, kad to lietu nopirkšu (pārdomāti nobriedīšu šādai nepieciešamībai). Zitai starts 5,27 km distancē plkst.11:30, bet man 12:00 un mums vēl ir pietiekami laika pārģērbties u.t.t.

Pamanām, ka VSK Noskrien tikko kā ir nobildējušies kopīgā bildē. Būtu mirkli ātrāk pamanījuši, būtu mēģinājuši piebiedroties. Bet nu nekā. Nodomāju, ka neslikti būtu info par to, ka tad un tad, tur un tur, apmēram tikos un tikos taps kopbildes, kas var un grib laipni lūgti piebiedroties vai kaut kā tā. Nu, tas tā, jo var jau būt, ka kāds vienkārši savācis tos, kurus pazīst personīgi no VSK Noskrien un top šīs bildes. Jā, man patīk darboties vienam, bet arī kādas kopīgas padarīšanas mani saistītu (ne tikai bildēšanās), bet tikai tiktāl, cik tas neierobežo manu brīvību, neatkarību :).

Dodamies tuvāk startam (Zitas starta laiks tuvojas). Pie mums pienāk kāds dalībnieks, kurš stādās priekšā, kā Iesācējs (tas ir viņa niks), bet vārds Aldis (ka tik pareizi atceros). Iesācējs runā par to, ka ir lasījis manis rakstīto (Liepāja) un, ka bijis labs. Man protams gandarījums. Nedaudz aprunājamies par skriešanu. Iesācējs vēl tikai gatavojas savam pirmajam pusmaratonam un šodien skries 5,27 km. Patīkama tikšanās un saruna.

Sāk smidzināt, paslēpjamies zem nojumes pie kāda kioska. Runājam par šo un to un priecājamies par laiku, kurš nu nekādi nav karsts un tas ir labi. Vēl vakar (karsta diena) nodomāju, ja būs tik karsts, tad nāksies pamocīties un distancē pabūt ievērojami ilgāk nekā plānots. Tā smidzināšana gan varētu mitēties, tad vispār būtu tuvu ideālam. Tā runājamies un pie mums pienāk dalībniece (skries pusmaratonu) un saka paldies par interesanto rakstu (Liepājas pusmaratons) un dažus komplimentus rakstu sakarā. Nē, nu forši jau, bet, tajā pat laikā tāds neliels samulsums. Katrā ziņā paldies gan Iesācējam, gan nezināmajai dalībniecei par atzinību. Rakstu jau primāri sev, bet, ja kādam vēl tas interesē un šis tas no manis rakstītā liekas saistošs, tad man par to, protams, tikai prieks.

Tā nu ir pienācis Zitas laiks un viņa dodas uz starta koridoru. Lai viņai šodien īpaši veicas, jo būs grūti un nekāda bauda no šī skrējiena viņai jau nebūs. Pārģērbjoties mašīnā, savilka plecu (veca kaite), rezultātā pleca un lāpstiņas rajonā pastāvīgas sāpes, kustības ierobežotas.

Ko tad es, bet es savukārt eju iepazīt apkārtni. Aizstaigāju arī līdz tuvējam parciņam, kur saremontēju kāju ar plāksteri (bailēs par noberzumu) un izmantoju labierīcības, kuras ir brīvi pieejamas. Tikmēr jau runu sāk I.Eglītis, tūlīt tiks dots starts un steidzu uz starta koridoru. Viss kārtībā, tieši laikā bet, ko nu? Kā jau nojautu (zināju) tempa turētāju šoreiz nav, bet cerība bija. Biju plānojis atkal skriet 2:15, bet šoreiz iekļaujoties laikā.

Starts! Sāku sev pieņemamā tempā. Pa kreisi no manis iznirst kaut kas milzīgs, paceļu acis uz augšu un redzu – tas ir Signis. Pirmo reizi sasveicināmies klātienē un uz priekšu. Nē, nē ,ne jau es, bet Signis un pārējie panesās kā vella plēsti, bet es arvien atpalieku, līdz beidzot skrienu dziļā vientulībā. Domājams, ka aiz manis vēl kāds ir, bet atpakaļ neskatos (elpu pakausī nejūtu). Rēķinu, ka man jāskrien apmēram 6:20 min/km un tad būs labi. Kā māku tā nu turu tempu un it kā daudz maz ir labi, bet nedomāju, kā šādi noskriešu visu distanci un, jo tālāk, jo lielākas aizdomas par to. Domāju, kam es skrēju tos 26km pēc Liepājas (nākamajās brīvdienās), varbūt nevajadzēja u.t.t. Kaut kas jau man jādomā, jo skrienu tak viens un priekšējie ir tālu, bet atpakaļ joprojām neskatos. Vietējo iedzīvotāju sarūpēto dušiņu šoreiz neizmantoju un skrienu tālāk. Aiz tilta jau stāv Zita un laikam top arī kāda bilde. Pavisam nepatīk tie akmeņi tilta galos un tās dažas vietas (bezceļa), bet tas ir nieks salīdzinājumā ar to, ko redzu priekšā – KALNS (kā vēlāk teica Mošķis pacēlums kādu 500 m garumā). Tāds man skrienot ir gadījies pirmo reizi un sāku domāt vai es spēšu to pieveikt 4 reizes (pieveicu gan un skrienot). Pirmais aplis garām un aptuveni laikā.

Otrajā aplī jūtos labāk un ir cerība, ka būs labi. Sāku jau kādu arī apdzīt. Redzu pazīstamas sejas. Izmantoju arī dušu. Pieskrienu pie vīra gados (lietuviešu akcents), bet runā gan latviski un pat vāciski (tā man šķiet). Vīrs uzrunā kādu jaunāku dalībnieku, kurš grasās pāriet solī, bet tas atbild svešā mēlē un izskatās, ka vīrs viņu saprot un atbild tam. Domāju, –  nu forši, skriešu ar viņu (kopā jautrāk, labāk). Bet pēc laika saprotu, ka drusku par lēnu (Liepājā ar viņu noķēru/ām, bet viņam jau gadi – ūūūū) un dodos uz priekšu.

Trešajā aplī atkal ūdens malks un arī uz galvas kas tiek. Redzu priekšā jauku, jaunu meiteni un nodomāju – labs temps, jauka kompānija, turēšos līdz. Nogriežoties uz Smilšu alām, meiteni uzmundrina sieviete, iesakot nesteigties un skriet ar kādu kopā. Nodomāju, ka es jau nu gan neesmu tas ar ko var skriet, jo nezinu, kurā brīdī varu būtiski samazināt tempu. Tā mēs vēl nelielu gabaliņu, bet meitene tomēr piekususi un lēnām attālinos no viņas. Apdzenu vēl kādu. Aiz tilta sagaida Zita un paziņo, ka Mošķis kādas 7 min. man ir priekšā. Domāju, nu, kur tik ātri var jozt (ir vēl iekšās), bet man vēl 2 reizes jātiek kalnā. Pamēdos Zitai. Kalns klāt. Saucu atbalstītājām – kur pie jums tik kalnains, bet man atbild – Kuldīga kalnu pilsēta. Nu, ja, kur man no Zemgales līdzenumiem par tiem kalniem zināt :). Parunāšanās jauka, bet, kā lai tiek augšā!? Tieku gan. Kādā 14 km atkal labajā sānā iemetas vienmērīgs un neatslābstošs dureklis (tagad saprotu, ka skrēju pāri savam trenētības līmenim). Gluži kā Liepājas 21 km, tikai mazāk sāpīgs, bet pietiekams, lai nenoskrietu kā iecerēts (domāju 3 stundās gan aizvilkšos, kaut vai aiziešu). Redzu priekšā divas dalībnieces, kuras vēsā mierā skrien (tipina) un domāju, ka ar šādā tempā varētu mēģināt. Paskriesim kopā, tas priecē un dod pārliecību, ka būs labi.

Sākas 4 aplis. Viena no nu jau blakus skrienošajām dalībniecēm iestiprinās ar batoniņu vai ko līdzīgu. Seko dzirdināšanas punkts, apstājos, ūdens malks, atvēsinos. Dzerot parasti apstājos, lai neaizrītos un kādas sekundes arī tur salasās. Kopumā pieturēju kādas 6 reizes. Dalībnieces tomēr apdzenu un lēnām attālinos. Tik ļoti gribas lēnāk vai pat paiet, bet tad nebūs tik foršu emociju finišā. Pirms pagrieziena uz Smilšu alām pretim traucas Signis, kurš uzmundrina apmēram – Ērik skrienam vai Ērik skrien, skrien (precīzi neatceros)! Skrienu jau ar, bet uzmundrinājums vēl vairāk mobilizē. Saprotu, ka neskatoties uz durekli apmēram būs 2:15. Kādu kilometru pirms finiša panesas garām dalībniece, viena no divām, kuras apdzinu, bet ne tā, kura iestiprinājās. Arī no viņas saņemu uzmundrinājumu – varam, varam ātrāk! Atbildu – šoreiz nevaru gan! Tā viņa aiztraucās. Tad paskrējis domāju un, ja nu varu un iedevu koksu, bet līdz finišam vēl gabaliņš. Caur degunu ieelpot pagrūti (rauj ciet) un sāku ieelpot un izelpot caur muti. Iznāk riktīgs spurts.

Finišs! Saņemu kārtējo medaļu kolekcijai. Ar acīm meklēju uzkodu maisiņu dalītājus, bet neredzu. Paeju uz priekšu, atdodu čipu. Apsēžos. Ļoti gribu dzert, bet maisiņu nav un ūdeni ar tuvumā neredz. Esmu šajā ziņā vīlies par organizētājiem. Atnāk Zita un apgādā mani ar ūdeni. Kādi fiksie ogļhidrāti ar noderētu, bet šoreiz esmu piekāsts (zinātu, būtu pats sarūpējis). Iztieku ar ūdeni, kuru Zita nespēj pienest no tālēja galdu rindas gala (glāzītēs). Vienā glāzītē smiltis, domāju vējš sapūtis. Vēlāk Zita stāsta, ka ūdens lējēji skalojuši kopējā baļļā vienreizējās glāzes. Jādomā, ka citām vajadzībām, bet, ja manai un citu dzirdināšanai, tad jau nu gan. Īsi sakot – nepatīkami. Zita dodas pie pasākuma runas vīra (man nezinot, es jau neispringtu) un izklāsta problēmu (cilvēki vēl finišē un ir pārsteigti nesagatavoti), kurš mikrofonā aicina organizatorus novērst kļūmi (aiz manis tauta vēl finišē). Tiek atnesti maisiņi, nolikti zemē, ieskatos – viena gotiņa, viens ābolītis – neņemu.

Padzēries esmu un dodamies iestiprināties ar auzu pārslu putru. Satiekam Mošķi, aprunājamies par rezultātiem un tā. Dodamies uz putru alkstošo ļautiņu izveidoto rindu. Putra mūsu priekšā beidzas, mirklis vēl jāuzgaida (gluži kā Liepājā 🙂 ). Tiekam pie svaigas, garšīgas un ar ievārījumu iefrišīnātas putras, bet tādas pašķidras, salīdzinot ar Liepāju. Desas un gaļas maizītes ar ir un aukstā tēja, gardi – mmmmm! Apsēžamies zālienā un kārtīgi iestiprināmies (pietika), tikai proporcijas varēja būt savādākas – putras vairāk un maizīšu mazāk, bet visu nevar gribēt un ir labi, paēsts ir. Te jau arī Mošķis tuvojas ar savu porciju. Pienāk vēl daži (es jau nepazīstu). Aprunājamies par šādām tādām interesantām lietām (interesanti) un nu ir laiks man ar Zitu nedaudz paklīst pa Kuldīgu.

Jā, Zitai sāpju dēļ neizdevās noskriet, kā iecerēts (burtiski un pārnesti – sāpīgs skrējiens). Rezultātā 5,27 km – 34:00 min. – 9,3 km/h –6,27 mim/km (netīrais laiks).

Par šo un to iz pasākuma. Atbalstītāju bija ļoti maz un tie paši ne pārāk aktīvi, bet tas jau tikai attiecībā pret mani, pieļauju, ka ātrajiem skrējējiem vai tiem, kas skrēja bariņā bija OK. Daži tomēr uzplaukšķināja arī man un uzmundrināja, īpaši viens sportiska izskata vīrs (iespējams skrējējs). Paldies viņiem un īpaši viņam, jo tas bij tā riktīgi. No organizatoru puses vienā vietā meiteņu atbalsta grupa, pāris vietās rādža un viss. Man kā pasākuma (ja gribat šova baudītājam) pamaz un neizteiksmīgi, šajā ziņā Ventspils sit pušu. Trase diezgan laba, ja ne tie akmeņi un remonta gabali. Tas kāpums jau nekas, tiem, kas gatavojušies (es gan nebiju pie tā piedomājis) un par trasi ar nebiju painteresējies, tādēļ man patiesi pārsteigums. Vēl šādi tādi sīkumi, kas bojāja kopējo bildi, bet tie jau patiesi sīkumi. Trases ziņā man labāk patika Liepāja un finišā ar ūdeni, kā arī ātro uzkodu tur viss bija kārtībā. Tā nu lūk, ja visu saliktu kopā iznāktu viens teicams pasākums.Katrā ziņā es visās šajās pilsētās rīkotajos pusmaratonos piedalīšos, ja vien man būs šāda iespēja un, protams, arī Nordea Rīgas maratonā.

Kuldīgas iepazīšana un atpūta gan nesanāk kā iecerēta. Bijām domājuši pilsētiņu apskatīt, Ventā paplunčāties, brīvdabas kino apskatīt, bet nesanāca (pavēss) un noguris ar tomēr nedaudz esmu (tie Kuldīgas kalni 🙂 ), bet šur tur jau tomēr pavazājāmies. Ir skaistas vietas Kuldīgā un arī ne tik pievilcīgas. Rakumu arī daudz, bet notiek remonti, tātad būs labi.

Par treniņiem kopš Liepājas pusmaratona 17.07.2011. un līdz šim pusmaratonam 06.08.2011. Šajās faktiski 3 nedēļās turpināju skriet ārā vēlu vakarā vai agri no rīta. Maršruts tas pats, šurpu turpu, pa trotuāru no mājas līdz tiltam pār „Svētes” upi un vienu reizi līdz Līvbērzei un atpakaļ (26 km) pa ceļa malu (asfalts, grants ar lielākiem vai mazākiem akmeņiem). Patīk skriet tur, kur nav skriets un tuvāk pie dabas (kam, tad nepatīk). Pulsu joprojām nemēru. Tātad faktiski 3 nedēļu laikā 7 treniņi (nedēļa, kilometri, minūtēs viens km):

1 nedēļa 8 (7,32 min/km) + 8 (8,15 min/km) + 26,040 (8,26 min/km)= 42,04km;

2 nedēļa 8,1 (7,32 min/km) + 7,4 (5,45 min/km) + 7,4 (7,36 min/km) =22,9km;

3 nedēļa 7,4 km (7,03 min/km).

Kopā 72,34 km.

Iespējams kādam (ai), kuram (ai) pietika pacietības izlasīt šo stāstu radās vēlme paskraidīt. Lai veicas un galvenais nepārforsēt un, tad gandarījums neizpaliks treniņos, sacensībās un vispār – dzīvē.

Tiekamies Valmieras maratonā (katrs savā distancē) 18.09.2011. un visiem, lai jauks noskaņojums, gandarījums un labi rezultāti!

P.S. Šoreiz jau sākotnēji esmu reģistrējies, ka VSK Noskrien komandas dalībnieks. Kuldīgā gan pēc vēstulītes nosūtīšanas man komandu dalībnieku sarakstā pievienoja, paldies, bet rezultātos esmu vienpatis (piemirsa).

Jūs varat atstāt komentāru, vai iesaitēt no savas lapas.

3 komentāri rakstam “6. SEB Kuldīgas pusmaratons 2011 (21,097,5km) – noskriets”

  1. Ēriks Lisovskis saka:

    Turpmāk mans blogs (dienasgrāmata)būs pieejams tikai adresē: eriks.lisovskis.lv vai vienkāršāk: lisovskis.lv, jo no domēniem: ērikonkuls.lv un erikonkuls.lv atsakos.

  2. Mošķis saka:

    Ērik, kalendārā par fotografēšanos viss tika minēts un vieta arī izsludināta 🙂 Tas nu tā, skaties diskusijas arī turpmāk un gan jau tiksi kluba kopbildē! Katrā gadījumā, paldies par labo startu un apsveicu ar šīs sezonas labāko rezultātu tik sarežģītā trasē 🙂

    Paldies fotogrāfam par foto un cīņas atspoguļošanu 🙂 Kuldīgas trase tiešām ir viltīga, bet man tā ļoti patīk neskatoties uz visām jautrībām – parastajiem karstumiem un kalniņiem 🙂 Kalniņiem noteikti iepriekš derētu gatavoties un tad jau aizies kā pa sviestu, tam visam esmu agrāk gājis cauri 🙂 Valmierā būs grūtāk, tāpēc ieteiktu mazliet patrenēties abiem ar Zitu pa kalniņiem, kaut vai Ogres Zilajos kalnos, vai pat Latgolā, kur to netrūkst 🙂

  3. Ēriks saka:

    Mošķi – taisnība, lasu jau lasu, bet par to bildēšanos nebiju pamanījis, – gadās.
    Tu mani sabiedēji (nopietni), kur nu vēl grūtāk nekā Kuldīgā :). Pašlaik veselība ar niķojas un, ja arī būtu viss kārtībā, laika kalniņiem līdz Valmierai pamaz palicis.
    Nekas, kā būs, tā būs, ka tik veselība, tad jau aiztipināšu.

Atstājiet kometnāru