Izrādās suņi kož un trakumsērgas drauds pastāv

No sērijas – ar mani jau tas nenotiks.

Ikdienā mēs itin bieži redzam vai dzirdam par dažādiem vairāk vai mazāk briesmīgiem notikumiem (avārijas, katastrofas, slimības, kādu sakož suns līdz nemaņai u.t.t.). Pašausmināmies vai kā citādi un kaut kur zemapziņā pazib – ar mani/mums jau tas nenotiks. Bet notiek un iespēju robežās jāpiedomā pie tā, ko un kā darām un kā minimizēt mūsu nokļūšanu šādās situācijās.

Man ir 46 un līdz nesenai pagātnei nekādu lūzumu, suņu kodumu u.t.t., kur nu vēl katastrofas vai kas tamlīdzīgs. Pats šerpākais – nenozīmīga autoavārija bez jebkādām sekām iesaistīto veselībai (apmēram pirms 20 gadiem) un tas arī viss.

Ar nepieskatītiem (savā vaļā klīstošiem u.tml.) lielākiem vai mazākiem suņiem savā dzīvē (dienesta laikā īpaši) esmu saskāries diezgan bieži. Par to, ka kāds varētu mani sakost, kur nu vēl par iespējamajām sekām es nepiedomāju un no manas puses nekādu īpašu baiļu vai piesardzības pret šiem „labākajiem cilvēku draugiem”. Vēl nesenā pagātnē, skrienot vai ejot garām mājām ar tur mītošajiem un rejošajiem četrkājiem es neraustījos un arī no tiem ne, kuri pastaigājas pavadā vai bez tā ar saviem saimniekiem vai bez tiem (ar vai bez uzpurņa). Bet nu mani satrauc pat tādi rejoši suņi, kurus redzu/neredzu kādas tuvākas vai tālākas mājas pagalmā un nav nozīmes tam vai viņš ir piesiets vai ap māju ir vai nav sēta. Jā, ar suņiem, kā ar bitēm, – neko nevar zināt, jo tie var izlīst, pārlekt, norauties, neklausīt saimnieku u.tml. un gatavs. Viens vienīgs kodiens, bet vēlāk padarīšanas oij,oij,oij. Nebiju domājis, ka ķēpa tik liela, bet, ja sakož pamatīgi, tad vispār čau.

28.09.2011. Plānots noskriet 17 km svētdienas rītā. No vakara vēl nevaru izšķirties skriet no rīta vai vakarā. No rīta – diena brīva. Vakarā – būšu pamodies :). Sirdsbalss saka – vakarā, bet laikam skriešu no rīta. Pirmā kļūda no sērijas – jāieklausās sevī. No rīta zvans 5:45, jāceļas, nāk miegs. Domāju, kāds nu es skrējējs, bet ir tak skriets no rītiem un ne mazums. Kā negribas, bet pieceļos un eju skriet (otra kļūda, neklausos sevī). Plānoju skriet pa pilsētas trotuāriem nosacītus 2,5 apļus, bet velniņš dīda, ka būs garlaicīgi, turklāt ir vietas, kur gaiss labāks. Pirmā apļa pusē tomēr nolemju skriet tālāk pa šoseju (trešā kļūda).

Skrienu pāri Svētes upei, tad pa šoseju Kalnciema virzienā. Esmu šeit jau iepriekš skrējis, bet vakarā. Toreiz bija varen jauki, svaigs gaiss, satiksme neliela. Arī šodien skrienu un tīksminos. Sākotnēji abpus ceļam ir dārzkopības kooperatīvi, bet tālāk būs pļavas, meži un viena otra viensēta un klusums – forši.Pēkšņi kooperatīva teritorijā, kas šosejas kreisajā pusē, skaļi rejot, nesas divi suņi, viens kvekšķis, bet otrs nopietns. Es nesatraucos, bet apstājos. Apkārt sēta un arī saimniece mēģina suņus sasaukt atgriezties pie viņas. Tomēr mazais pa vārtu apakšu bij ārā. Redzu, ka arī otrs gluži, kā varde ar pakaļkājām airējot izlien pa vārtu apakšu un abi strauji tuvojas. Saimniecei izdodas suņus sasaukt un atgriezt, atviegloti nopūšos.

Turpinu skriet un pēc pāris simts metriem no ceļa labajā pusē esošā dārzkopības kooperatīva „Agro” iznesas liels, balts milzenis ar pagaru spalvu (lielāks par vilku sugas suni). Nepamanīju pat, kā viņš izspruka un kur īsti, līdz tuvākai ēkai apmēram 100m. Kā tāds „Bāskervilu suns” šis riedams nesas manā virzienā, pāris lēcieni pāri šosejai un klāt ir. Es, protams, sen jau esmu apstājies, pagriezies ar seju pret šo un gaidu, kā saprotu neizbēgamo (sakošanu), bet cerība ir. Stāvu nekāds, gluži plikiņš (šorti, krekliņš) un apkārt ar nekur patverties. Lēkā šis briesmonis manā priekšā, rej un ar savām kustībām nepārprotami norāda, ka vēlas kost. Saprotu, ka nedrīkstu atgaiņāt ne ar rokām, ne ar kājām, ne arī mukt. Jāgaida, kā minimums pirmais kodiens vai labāks iznākums. Saku klusiņām kuš, kuš, miers, miers un gaidu. Sekundes 20 un ātra kustība no suņa puses, kodiens man labās kājas augšstilba mīkstumā (aizmugurē). Viss notiek ļoti ātri. Neatminos kā tas nācās, bet pēc kodiena suns atlec atpakaļ, dažas reizes uzrej un dodas prom. Skrienot uz mājām atskatās un vēl kādu reizi uzrej. Tad šis pārskrien pāri ceļam, paceļ kāju, nokārtojas un prom ir. Tas arī viss, darbu kretīns padarījis, bet man šis viss vēl jāizstrebj.

Apskatu koduma vietu, asins tek, caurumi ir, bet labi, ka tā. Satraukuma par notikušo nav, vienīgi žēl sabojātās dienas un tos, kuri varētu ciest vairāk par mani. Skrienu atpakaļ uz mājām (apmēram 4,5 km) un jūtu, ka tomēr labi nav. Mājās nopētu, kas un kā un jā, jādodas pie ārsta uz slimnīcu. Tomēr vēl spriežu, ka ar brūci (parādījies arī krietns zilums apkārt) varētu tikt galā, bet, kā ar to trakumsērgu. It kā jau izskatījās normāls, bet ej nu sazini.

Slimnīcā pote pret difteriju un stingumkrampjiem (zināju, ka 5 gadi pagājuši pirms iepriekšējās), kā arī tā saucamā pote pret trakumsērgu, tiek apstrādāta arī brūce, trīs lati un staigā vesels. Bet „labākais” vēl priekšā. Šādas potes vēl man jāsaņem 3, 7, 14, 28 un 90 dienā. Parakstos par to, ka esmu brīdināts par to, ka nedrīkstu lietot alkoholu (vēlāk izlasu, ka 6 mēnešus pēc vakcinācijas arī nedrīkst lietot alkoholu). Neesmu sīnis, bet tas, ka 9 mēnešus ne lāses, mani patiesi apbēdina. Vēl arī jābrauc pie ģimenes ārsta (šurpu turpu – 70km), potes un pārsiešanas. Skaidrs, ka tie ir izdevumi un laika tēriņš. Viss kopumā – kodiens, sabojāta diena, liegšana skriet pa to ceļu turpmāk, izdevumi, pie ārstiem jāstaigā un tas, ka var būt citi upuri mani uzvelk. Gribu atrast suņa īpašniekus, tādēļ dodos uz Jelgavas pilsētas pašvaldības policiju.

Policijā mēģinu pirmkārt noskaidrot vai viņiem ir piekritīga notikuma teritorija (pieļauju, ka novadam). Nez kāpēc atbilde man netiek sniegta (saprotu, ka, tad jau piekritīga), bet policistes (viena par otru mēģina būt kompetentāka) sāk iztaujāt, kas noticis. Tas izskatās apmēram šādi (tuvu tekstam):

Es/ Man iekoda suns.

P/ Vakar?

Es/ Nē šodien pusseptiņos.

P/ Jūsu suns? (interesanti, ja tas būtu mans, tad, ko pie viņiem meklēju, lai nošauj vai)

Es/ Nē svešs suns.

P/ Tad jau Jums uz Valsts policiju, jo tur jau krimināllieta. (iespējams teica kriminālprocess, neatminos, bet ir starpība)

Es/ Skatos ar pilnas neizpratnes acīm (līdz šim zināju, ka šādos gadījumos ir saskatāms administratīvs pārkāpums).

P.S. Taisnības labad jāpiebilst, ka kopš 2002.gada (es jau no 2001.g. dienēju VRS un nezināju) iestājas kriminālatbildība (230.1 pants.), ja dzīvnieku turēšanas noteikumu pārkāpšanas rezultātā cietušajam nodarīts miesas bojājums (viegls, vidējs, smags). Nezinu vai manā gadījumā viegls miesas bojājums (brūce ir, šuvju nav un darba nespējas arī nav, tad iespējams velk uz APK 106.panta 2.daļu), bet no otras puses caurums ir un darba nespējas lapa arī tika piedāvāta.

Policistes saskatās savā starpā un seko nākamie jautājumi.

P/ Pazīstat saimnieku?

Es/ Nē, es jau teicu, ka uz ceļa no dārzkopības kooperatīva izskrēja suns.

P/ Kāds ir mājas numurs? (vēl paprasiet, kur atslēga no seifa)

Es/ Nezinu numuru, bet varu parādīt vietu un ir vēl rīts un iespēja atrast gan suni gan saimnieku.

P/ Labi, kur tad tas notika?

Es/Es jau teicu (pastāstu vēlreiz).

P/ Ā, tur, tad jau rajons, tad jau Jums uz Valsts policiju. (atviegloti paziņo policistes)

Es/ Skaidrs (neieslīgstu diskusijās par viņu kompetenci) un dodos prom.

Nebraucu uz Valsts policiju, jo zinu, ka operatīvajai grupai darba pietiek bez šiem sīkumiem (pats 10 gadus nodienēju). Turklāt saprotu (bet tagad zinu, ka tas nav tik viennozīmīgi, kad pašķirstīju APK un KL – daudz ūdeņi aiztecējuši no mana dienesta laika VP), ka tā ir Jelgavas novada pašvaldības policijas kompetence un, ko es svētdienā te ņemšos (tur strādā bijušie kolēģi no Valsts policijas).

P.S. Tagad zinu, ka ar to piekritību tas nav tik viennozīmīgi (pašķirstīju APK un KL) – daudz ūdeņi aiztecējuši no mana dienesta laika VP.

Nospriežu, ka, kādu dienu satikšu un neformāli aprunāšos, lai pievērš uzmanību, jo vairāk jau bail, ka kādu bērnu sakož vai nokož, tādējādi saimnieks jāatrod un jāizrunā kas un kā. Braucu mājās, bet neiebraucu, jo, ja nu saimnieka nav vai arī tas parādās tur brīvdienās un vēlāk sameklē nu, bet sunim kost patīk.

Aizbraucu, priekšā divi ceļi, izvēlos vienu un braucu. Ceļa galā strupceļš, ceļš beidzas, priekšā sēta, aiz sētas uz ceļa guļ ….., jā, jā tas pats kodējs. Lec kājās un pie sētas, bet šoreiz pie manis netikt (vārti ciet un es mašīnā). Iznāk saimniece, izrunājamies. Atzīst savu vainu. Ir sēta, bet šad tad suns atrod veidu, kā izkļūt. Uz priekšu vēl rūpīgāk pievērsīs uzmanību tam, lai suns ārā netiek. Izrādās kost patīk un dažs labs ir sakosts, neskatoties uz saimnieces mēģinājumu atsaukt, tas gan bijis mājas pagalmā. Patiešām izskatās, ka saimniece saprot šīs un iespējamo situāciju nopietnību. Suns esot potēts, tajā skaitā pret trakumsērgu, bet es neprasu nekādus apliecinājumus, jo saprotu, ka visādi var būt, kas zin ar ko šis un kad ir saošņājies vai ar ko pamielojies (pēc vakcinācijas). Tādēļ jau iepriekš biju nolēmis, ka tā saucamo vakcinācijas kursu pret trakumsērgu iziešu.

Saimniece ir vetārste un kādreiz pašas pienākumos ir bijusi suņu = kodēju uzraudzība pēc pastrādātā. Jautāju, ko tad, ja nesen suns ir saslimis, bet to vēl nezinām un es nepotēšos. Saimniece paliek ne savā krāsā un teic, ka, tad ir viss un labāk pat domās šādu iespēju nepieļaut. Jāpiebilst, ka saslimstot ar trakumsērgu ir 100%  letāls iznākums. Vai man to vajag? Nē. Uz aci uzmetu minimālos izdevumus, kurus saimniece man arī uzreiz kompensē. Par visām blakus lietām, neērtībām un problēmām kompensāciju neprasu. Kas un kam negadās, galvenais situācijas nopietnības apzināšanās un nepieļaušana turpmāk. Šajā gadījumā izskatās, ka tiks darīts viss iespējamais. Protams, varu kļūdīties.

Šobrīd esmu saņēmis 2 potes (notikuma dienā un trešajā dienā, pirmdien būs trešā). Brūce teju vakar tikai aizvilkās, zilumi pamatīgi un tādi, kā sacietējumi (diezgan plaši) apkārt brūcei. Ja būs, kas sakāms šī notikuma sakarā iekomentēšu komentāros. Ļoti jau nu gribās kādu šampanieša glāzi Jauno gadu sagaidot!

Skrējējiem acīmredzot nopietni jāiepazīstas ar skrienamo gabalu un arī tad viss var gadīties. Līdzi būtu jābūt mobilajam. Es jau tiku cauri viegli, bet, ja nopietni un apkārt neviena, kas palīdz un mājas tālu. Gandrīz vai ar traumatisko jāstaigā vai jāskraida apkārt vai tas par traku :)?

P.S. Katrā ziņā, tāds sīkums, kā suņa kodums stipri sačakarē visu padarīšanu. Jāpiedomā, kad, kur, ko un kā darām, kā arī jāieklausās sevī, tas ir tādiem kā brīdinājumiem, kuri saka priekšā, ka – nē to pašlaik labāk nedari vai nedari tieši tur vai nedari vispār.

Jūs varat atstāt komentāru, vai iesaitēt no savas lapas.

16 komentāri rakstam “Izrādās suņi kož un trakumsērgas drauds pastāv”

  1. Ēriks Lisovskis saka:

    Turpmāk mans blogs (dienasgrāmata)būs pieejams tikai adresē: eriks.lisovskis.lv vai vienkāršāk: lisovskis.lv, jo no domēniem: ērikonkuls.lv un erikonkuls.lv atsakos.

  2. e saka:

    suņiem nepatīkot sviedri, es pieņemu, ka kaut kādā līmenī viņi sajūt arī adrenalīnu,tā kā skrējēji viņiem nepatīk īpaši. pašam vienreiz 2 kranči gāja virsū, aizelsies (padsmit km noskrieti, brīnījos ka vispār varēju pakliegt ;)) kliedzu viņiem virsū un paveicās, ka blakus zemē bija zars. pēc tam bija doma par gāzes baloniņu, varbūt tomēr vajag

    p.s. skriet neilgi pēc miega nav pārāk veselīgi

  3. nu nu saka:

    pasai ir sanakusi nelaga pieredze ar suniem un tad meneša garumā meklēts kur Rīgā mani vispār potēs, jo sakoda citā LV pilsētā! Bet interesanti, ka man mēneša laikā bija tikai 5 potes! Kopš tā laika skrienu, eju uz skolu, braucu ar riteni, dodos uz treniņiem un randiņiem ar ultraskaņas suņa atbaidītāju, kas ir labāks par tiem baloniņiem! paliels, biki neerts, bet apzinoties, ka tas ir paša drošībai, samierinos!

  4. :) saka:

    pēc viena gadījuma, kad man virsū skrēja nepiesiets dobermanis (kurš pat nereaģēja uz saimnieku saucieniem), man tagad vienmēr ir līdzi piparu gāzes baloniņš. protams, ceru, ka izmantot nenāksies.

  5. Ēriks saka:

    Jā, iespējams ir visādi knifi (sviedri u.tml.), bet, tas jau nenozīmē, ka mēs, tādēļ nevarētu brīvi (neraustoties) staigāt, skriet vai braukt ar velosipēdu. Īpašniekiem stipri jāpiedomā par līdzcilvēku drošību. Manā gadījumā suns izskrēja no mājas (apmēram 100m), jo nevīžīgi aiztaisīti vārti. Rīts, ārā klusums, dzird jau, ka skrien, turklāt tie divi rējēji arī laikam pievērsa uzmanību un mednieks ķer.
    Iespējams 90 dienā tā pote nebūs un tad jau ar sanāks 5 mēnesī, jācer, ka tā, bet klapatas lielas. Jūtu līdzi tiem, kurus riktīgi sakošļā, jo tās brūces (suņu kostās) sāpīgas un ilgi dzīst. Turklāt, kā tās potes līdz, ja suns tā pamatīgi slims …………..
    Jā, interesanti, kādi būtu viedokļi par aizsardzību (piparu gāzes, ultraskaņas ierīces, traumatiskās pistoles u.tml.).

  6. Abrahams saka:

    Skrienu, līdzi baloniņš (pēc dažām bezkonflikta satikšanām). Reāli draudi bijuši 1.5 reizes (par to vienu šaubos), abas reizes pēc uzpūšanas suns atlec uzreiz un aizmirst par mani.
    Cena Ls 3, sver neko, var aizspraust aiz jostas / krekla, domāju, autors nebūtu sakosts, ja šis nieks būtu līdzi. Lieku ņemt līdzi arī sievai, kad skrien, bet kā jau sievietēm, labpatīk aizmirst.

  7. Ēriks Lisovskis saka:

    Jā, var pamēģināt (būs jānopērk) un manā konkrētā gadījumā domāju tas būtu līdzējis, jo suns bija blakus kādu brīdi un bija iespēja trāpīt.

  8. Abrahams saka:

    Kaut kā man ir sajūta, ka tur pat nav vajadzīgs tā “trāpīt”, kā teiksim ar krāsu no balona pa konkrētu vietu. Laikam tā viela sunim ir tik netīkama, ka pietiek tikai uz to pusi pagriest un nospiest, lai suns pārdomātu. Tiesa, abi manējie oponenti bija parasti pusvilciņi (ne šķirnīgi), bet te laikam bijis vidusāzietis vai “Msk storoževaja”, IMHO. Jebkurā gadījumā, jūtu līdzi un apbrīnoju par savaldību.
    Novēlu, lai fiksi sadzīst.

  9. observer saka:

    Ceru, viss beigsies labi, bet visvairāk nesaprotu, kas īsti galvā darās tai suņa saimniecei. Rekur diezgan skaidrs precedents:
    http://www.delfi.lv/news/national/criminal/sievietei-piespriez-cietumsodu-par-to-ka-vinas-suns-sakoda-kaiminieni.d?id=40452063

  10. sm72 saka:

    Ja suns ir nobaudījis cilvēka asinis, tad “maisam gals ir vaļā”. Pēc šāda gājiena es vienu savu suni nekavējoties iemidzināju! Man pašam iekoduši suņi ir divas reizes, taču tas tikai tādēļ, ka es īpaši neņēmu viņus galvā un turpināju savu treniņu. Pēc otrā kodiena es sapratu, ka kaut kas ir jāmaina:) Tādēļ iegādājos un veiksmīgi izmantoju pipargāzes baloniņu, kuru var ērti pielikt aiz jostas jebkurām biksēm. Pie tam reāli es pat neapstājos pūšot to baloniņi. Bijušas kādas divas reizes, kad suņi man skrēja virsū un es tad arī skrienot garām viņiem uzpūtu. Nākošās reizēs šie suņi, kad skrienu garām izliekas, ka mani neredz. Laikam es priekš viņiem vairs neeksistēju un labi vien ir, ka neeksistēju:D

  11. Ēriks saka:

    sm72- jā, parādās cerība, ka sporta zālē nebūs jāskraida :).

  12. J.A. saka:

    Baloniņš palīdz! Ir izmantots gan ar velo braucot, gan stāvot uz vietas. Ja nav vējš, tad aizsardzības radiuss ir kādi divi metri. Pietiekoši 🙂

  13. Ēriks saka:

    Iegādājos gāzes baloniņu 40ml (Ls 3,05), kas izsmidzina piparu gāzi mākoņa veidā. Nevarēju izšķirties starp iegādāto gāzes baloniņu un Krievijā ražoto “Šok” (mazliet virs 5 latiem), kurš esot 5 reizes ņiprāks (gāze), bet gāzi izsmidzina strūklas veidā. Iedomājos, ka iespējams labāk varēs trāpīt ar gāzi, kas izsmidzinās mākoņa veidā, tādēļ “Šok” nepirku. Vēl labāk, protams, ka man tas nebūs jāpielieto vispār.
    P.S. Mājās noņemot uzlīmi, kura vēstī par miglu atklājās uzraksts, kurš vēstī par strūklu. Uzmini nu (to es sev), kāda veida izsmidzināšanas baloniņu esmu nopircis :).
    P.S. Šis iespējams bija ar strūklu 🙂. Ir arī tādi kadri.

  14. Ēriks Lisovskis saka:

    Vakar saņēmu pēdējo injekciju. Mēneša laikā piecas. Pēc ārsta teiktā šodien jau drīkst atzīmēt ar ko ņiprāku :). Pusgadu imunitāte pret trakumsērgu un vēlāk, ja nu kas, tad visas 5 ar nevajadzēšot, nu gan mierinājums :).

  15. briedis saka:

    Es tikko arī sapotējos. Man gan ārsts teica, ka vajadzētu atturēties lietot alkoholu kādas 2 dienas pēc vakcīnas.

    Tas, ka daži saka, ka nevar lietot 6 mēnešus pēc potēm, liekas, ka ir aizķēries no kādiem aizvēsturiskiem laikiem. Internetā esmu izmeklējies, ārstiem ir jautāts, un daudzi vienkārši pakrata plecus, ka nezinot neko tādu par 6 mēnešiem. Tas labi, citādi jaunais gads bez šampja, dzimšanas diena bez aliņa būtu galīgi stulbi 🙂

  16. Ēriks saka:

    Jā, ja potēšanās kurss (pilnībā) ir beidzies, tad var lietot alkoholu. Man pat neko neteica par to, ka pēc piektās (pēdējās) potes ir jānogaida noteikts dienu skaits, bet es jau, protams, (cik atceros) uzreiz nenesos uz bodi. Nesen runāju ar pazīstamu ārstu un viņš arī apstiprināja, ka nedrīkst lietot tikai vakcinācijas kursa laikā un šajā laikā gan ne piles un tas esot nopietni jāievēro.

Atstājiet kometnāru