Valmieras pusmaratons 2011

Kopš šī gada maija mēneša šīs bija manas piektās pusmaratona sacensības. Ļoti, ļoti grūts pusmaratons. Tādās reizēs neviļus tiek meklēti iemesli un tie varētu būt:

1) ne/veselība  (galvas reiboņi skrienot un pat ejot un tml.);

2) pārāk ātri treniņi min/km;

3) pārāk maza nedēļas kilometrāža;

4) sacensību skaits kopš maija;

5) knifi, kas saistīti ar uzturu u.t.t., bet mazākā mērā, jo kopumā slodzes nelielas.

Šajā sakarā no manas puses būtu jāseko rīcībai, lai atkal viss būtu daudz maz OK un domājams oktobrī/novembrī varētu arī ko pasākt vai arī ātrāk, ja būs pavisam čābīgi. Varētu domāt (es domāju), ka pie manām slodzītēm tā saucamajos treniņos un sacensībās (teju pēdējam velkoties) problēmām nevajadzētu būt, bet ……. ir.

Šoreiz pusmaratonā (21,0975 km), Sportlat Valmieras maratona 2011 ietvaros, man (numurs 490) bija ne tikai atbalstītājs, bet arī partneris/konkurents un tā bija mana sieva Zita (numurs 489).

Parasti Zita maratona svētkos skrēja īsās distances (5-6-10km) un tad jau atbalstīja mani, sagaidīja finišā, kā arī foto neizpalika. Līdz šim bija tā, ka dažkārt Zita paskraidīja uz skrejceliņa fitnessa klubā, bet tas bija gaužām reti un neregulāri. Ir tā, ka Zitas aizņemtība dienestā, kā arī nebeidzamie darbi mājās, apslimšanas u.t.t. atņem daudz laika, spēka un tad, kad ir tas brīvais brīdis, tad skriešana tiek pastumta malā, kā jau daudziem no mums. Tādējādi līdz gatavībai pusmaratonam arvien pietrūka treniņu regularitātes.

Kādu dienu (jūnijā vai jūlijā) ievēroju aicinājumu pieteikties atlasei „Uzdrošinies noskrien 2”. Man nenācās neko citu darīt, kā tikai pastāstīt par šo akciju un acis iedegās.  Ilgi nebija jāgaida līdz anketa tika aizpildīta. Liels un neviltots Zitas prieks uzzinot to, ka viņa ir apstiprināta dalībai šajā pasākumā. No vairākiem pretendentiem tika atlasīti 12. Līdz ar to, zinot Zitas raksturu no A – Z, es nešaubījos, ka viņa paveiks neiespējamo, tas ir atradīs laiku un spēku regulāriem treniņiem, kā arī pieveiks savu pirmo pusmaratonu.

Kopš šī gada vasaras Zitas dienesta režīms skriešanai ir kļuvis vēl sarežģītāks, jo dienests no plkst. 09:00 līdz 21:00 divas, bet dažkārt trīs dienas no vietas un tad uzreiz divas naktis no plkst. 21:00 līdz plkst. 09:00. Šim ciklam parasti seko četras brīvdienas, kuru laikā jānokļūst no Daugavpils uz Jelgavu un atpakaļ no Jelgavas uz Daugavpili. Jelgavā (mājās), protams, arī darba netrūkst. Šādā ikdienas režīmā ir ļoti grūti atrast laiku un arī spēku skriešanai. Domāju, ja es būtu šādi noslogots, tad man ar skriešanu nekas nesanāktu.

Patiesi apbrīnoju Zitu par šo apņemšanos, izturību un faktiski teju 100% treniņu plāna izpildi, kopš 12.jūlija desmit nedēļu garumā. Tikai saaukstēšanās liedza pilnvērtīgi noskriet iepriekš pēdējo treniņu un pēdējais vispār izpalika. Zita parasti skrēja kādu kilometru vairāk nekā bija norādīts speciāli viņai sagatavotajā treniņu plānā, jo mēs zinājām, ka tas par sliktu nenāks. Vienīgi es baidījos par to ātrumu, kādā viņa skrien (par ātru). Vēl nesen uz skrejceliņa skrienot ar ātrumu 10 min/km pulss  80% procenti no maksimālā tika sasniegts 30 – 45 min. laikā. Protams, salīdzinot ar citiem jaunākiem dalībniekiem, skriešanas temps ir neliels, bet es tad zinu, ka priekš viņas skrējieni par ātru un baidījos, ka uz sacensībām viņas enerģijas var nepietikt.

Pulsometra mums nav, Zitai treniņos skrējās viegli (entuziaste :)) un viņa arī skrēja, neskatoties uz maniem neatlaidīgajiem mēģinājumiem viņu sabremzēt. Salīdzinoši ar iepriekš minētajām 10 min/km Zitas ātruma amplitūda treniņos no 6,15 min/km līdz 8,42 km/min, pamatā skriets 7,.. min/km (17 no 28 treniņiem). Piemēram, garais gabals 17 km ar ātrumu 7,22 min/km. Tādējādi domāju, ka aerobajā režīmā viņa noskrēja ļoti, ļoti maz un faktiski uz sacensību dienu sevi bija izsmēlusi. Nezinu, kas no visa šī treniņu cikla būs iegūts paliekoši Zitai, bet pieļauju, ka visai, visai maz, bet tā ir tikai viņas pašas (nav pieredze) un mana vaina, jo nesagādāju pulsometru, kā arī nespēju pārliecināt par ātrumu. Cits jautājums cik daudz to pulsometru viņa ņemtu vērā. Parasti atbilde viena, – es jūtos labi un lēnāk paskriet nevaru. Te gan jāpiebilst, ka arī pats starp Kuldīgu un Valmieru laikam pārforsēju, jo vajadzēja lēnāk, bet vairāk :).

Zitas skriešanas vēlme nav mazinājusies. Tiek gaidīta veselības uzlabošanās un tad jau kādreiz sacensībās man vietējais konkurents garantēts.

!!! Zita nezina, ka top šīs rindas, bet es zinu, ka viņa teiktu tos labākos vārdus  akcijas organizētājiem un Signim personīgi, kā arī Mošķim par atbalstu un citiem. Diemžēl Mošķa padomus Zitai vēl nav izdevies tā teikt pielietot, bet tie nav aizmirsti!

Tālāk nedaudz 🙂 par to, kā mums gāja. Mans sacensību laiks 2:26:22, bet Zitas 2:36:51. Attiecīgi es 526., bet Zita 535. vietā no 543. finišējušajiem, nefinišēja 13 dalībnieki. Distance 2 apļos. Aplis apmēram 10,548 km.

Mani rezultāti apļos:

1) 1:08:28, vidējais ātrums 9,268 km/h (6,29 min/km);

2) 1:17:55, vidējais ātrums 8,160 km/h (7,23 min/km).

Zitas rezultāti apļos:

1) 1:15:20, vidējais ātrums 8,415 km/h (7,09 min/km);

2) 1:21:33, vidējais ātrums 7,781 km/h (7,44 min/km).

Ņemot vērā manu ne/veselību un ne/sagatavotību, kas pamatā izrietēja no tās ne/veselības, kā arī Zitas mandrāžu pirms pirmā pusmaratona, ko pastiprināja saaukstēšanās izraisītās problēmas, nolēmām uz Valmieru doties ļoti, ļoti laicīgi. Parasti uz sacensībām devāmies to norises dienā. Šoreiz cerējām būt daudz svaigāki 🙂 pirms skrējiena. Izpaliktu mūžīgā steiga no rīta pakojoties, varētu ilgāk pagulēt, nevajadzētu nervozēt dēļ ceļu remontiem u.t.t. Arī plisētas iepazīšana izdotos labāk, jo pēc skrējiena ne vienmēr ir iekšā un gribās ašāk uz māju. Neticami, bet fakts – Valmierā iepriekš neesam bijuši. Laicīgi rezervēju numuriņu viesnīcā „Wolmar”, kura atrodas apmēram 500 m no starta.

17.septembrī ap 11 dodamies 173 km negarajā ceļā. Jūtos ne visai labi, galvā dullums. Tomēr veiksmīgi, bez maldīšanās un faktiski uz dullo nokļūstam līdz starta vietai, kuru nevar nepamanīt dēļ uzslietajām teltīm. Pirms numuru izņemšanas izpildām pilsoņa pienākumu, nobalsojam 11. Saeimas vēlēšanās. Tas mums Valmieras kultūras programmas ietvaros :). Izņemam starta numurus un čipus komplektā ar Hanzas maizes kukulīšiem un jogurtiem „Kārums activie”. Zitai tiek arī simpātiskais Newline T krekliņš ar Valmieras simboliku par kuru iepriekš iemaksāti Ls 10,00. Vēl apskatam tirdzniecību, rosību u.t.t. un uz viesnīcu. Auto ērti un domājams droši novietoju viesnīcas iekšējā pagalmā. Iemitināmies visai jaukā, tīrā un nesmakojošā otrā stāva numuriņā. Forša, liela gulta ar mīkstu matraci un patīkamu veļu. Numuriņā televizors, mīksti atpūtas krēsli, kondicionieris, duša, tualete, – jauki. Ir arī pa šaizītei. Dušā ūdens tek uz visām pusēm, tualetes poda ūdens tvertnes mehānisms dažkārt iesprūst. Nepatīk jaudīgā ventilācija dušā (ka tik pašu neizrauj), jo dušas telpā tādējādi ir pavēss.

Dodamies iepazīt pilsētu un iestiprināties PASTA PARTY. Viss būtu abi, ja ne sliktā pašsajūta. Garastāvoklis noplok. Stresoju ne tik daudz par sabojāto dienu, bet vairāk par gaidāmo pusmaratonu. Vienā no teltīm ieinteresē bikses (nezinu, kā pareizi būtu saucamas). Tās ir tādas staipīgas ūzas (dažādi garumi), bet es kāroju tās, kuras ir mazliet zem ceļa. Sen jau doma par tādām bija, jo dažkārt ilgi skrienot, saberzu augšstilbus. Nevaru izvēlēties izmēru, jo nezinu cik apžmiegtām tām jābūt. Paņemu lielāko izmēru no diviem piedāvātajiem, jo mazākās jau nu pārāk apžmiegtas. Jā, manam augumiņam izvēlētās tā kā nedaudz par garu, bet nekas. Pērku Newline bikses, kas ar 20% atlaidi izmaksā kādus 18 latus. ASICS ņipri dārgākas. Pārdevēja prasa pilnu maksu (ap 22 latiem) un tikai pēc mana izteiktā izbrīna ir apmēram tā. „Ā, Jūs tur ņēmāt, jā, jā, tad atlaide pienākas”. Cik atceros līdzīgi bija gadījies arī iepriekš (esiet uzmanīgi).

Pastaigājamies pa centru un secinām, – skaisti. Parki, ūdens, baznīca un tā. Gribas paklejot, bet man kļūst vēl sliktāk. Galva it kā piebāzta ar drazu un  apkārtnes uztvere ne visai. Riebīgi. Dodamies uz aptieku. Asinsspiediens 149/ 99 un it kā jau nekas īpašs, tā arī nesaprotu vai reiboņi saistīti ar paaugstinātu asinsspiedienu (pulss normāls – 67) vai cita vaina. Dodamies uz viesnīcu, kur izdzeru vienu Normatens tabletīti asinsspiediena mazināšanai. Agrāk (līdz š.ģ septembrim) asinsspiediena mazināšanai zāles nelietoju. Zināju, ka šad tad tas ir par augstu, bet jutos labi (ja nu vienīgi galvas sāpes). Stundiņu atpūšos, pasnaužu.

Laiks  iestiprināties ar makaronu porciju. Rindas faktiski nekādas. Pamanām arī OreMan. Saņemam savu devu makaronu ar gaļiņu un sieru pāri, kā arī uzdzeršanai sulu. Tomēr pie galdiem vietu pamaz. Beidzot noenkurojamies. OreMan sēž pie pretējā galdiņa, viņam esam sveši, bet mēs gan VSK Noskrien slavenību atpazīstam. Nesasveicinājāmies, jo tad viņam būtu jāmokās par tēmu, – kas tie tādi bija :). Zita teic, ka OreMan kājas basas, bet es tā nepiefiksēju, tikai nodomāju – savā stilā . Maizītes gan nav un nožēloju, ka nepaņēmu kādu šķēli no Hanzas kukuļa, bet doma bija, ka pie maizes (makaroniem) maizi varētu arī nepiedāvāt :).

Pēc vakariņām atkal uz aptieku. Asinsspiediens 140/90, bet īpaši labāk nejūtos. Nopirkuši paiku (ar makaroniem par īsu) dodamies uz viesnīcu, jo klejot nav nekāda noskaņojuma. Pasekojam līdz vēlēšanu gaitai tālrādī, uzkožam un ap vienpadsmitiem liekamies uz auss. Labi, ka met miegā, jo viesnīcas pagalmā ik pa laikam troksnis. Laikam kafejnīcā tusiņš un tad nu pīppauzēs viens otru mēģina pārkliegt. Tā viņi līdz kādiem diviem naktī (ja ne ilgāk) ņemas. Zita ap astoņiem dodas brokastīs (iekļautas cenā), bet es turpinu gulēt, jo apetītes nav. Zita, iestiprinājusies ar saujiņu muslī un jogurtu, visai ātri atgriežas. Vēl nedaudz pavārtos un augšā. Negribam nokavēt VSK Noskrien bildēšanos ap 11:20 un arī starts 12 nav tālu. Ņemu plākstera rulli un laboju botes, kuras no iekšpuses ir īpaši izjukušas. Čipus pie botēm, numurus pie krekliem un uz priekšu. Jā, arī savas jaunās ūzas kājās, bet apakša nekā, jo tad jau atkal saberztu kājas augšstilbu. Bikses dīvainas, staipīgas, kā …… un ļoti apspīlētas. Kājas slaidu slaidās. Jūtos ne visai, labāk patīk, ka vējš svilpo :).

Norādītajā foto sesijas vietā (pilsdrupās) redzam bariņu noskrieniešus (VSK Noskrien). Satiekam Signi un vēl vienu otru, kurus pazīstam (nosacīti). Ar kādu tiek pārmīts kāds vārds, bet ar kādu apmaināmies acu skatieniem un sasveicināmies. Pie Zitas pienāk Jeļena, kura tāpat kā Zita ir akcijas „Uzdrošinies noskriet 2.” dalībniece. Pārmijam dažus vārdus, – patīkami. Pēc sarunas jautāju Zitai kā jūties (nākot bija nedaudz uztraukusies) un izrādās, ka uztraukums ir zudis. Vairumā ir sarūpētas trīs veidu VSK Noskrien nozīmītes. Sākotnēji paņemu ar uzrakstu „VSK Noskrien”. Vēlāk nenoturos un paņemu nozīmīti ar gliemezi, kura tiek piesprausta krekliņa aizmugurē ar domu, ka parasti velkos, turklāt mani apdzenošie sazīmēs mani kā noskrienieti un man tik grūtā brīdī atbalsti neizpaliks :). Bija arī nozīmītes ar skrejošu cilvēciņu, bet tā jau ņiprajiem :). Seko kopbilde un mēs ar Zitu jau steidzam nolikt somas, izmantot labierīcības un tādējādi Zitas dalība akcijas dalībnieku bildes tapšanā izpaliek.

Starta koridorā vēl īsi pirms starta nezinu kādā tempā skriešu. Prāts teic, ka vajadzētu lēni tipināt, lai ātro palīdzību atstātu bez darba un pats justos daudz maz labi, bet velniņš dīda un dīda uz nedarbiem. Zinu, ka trase ar ir pagrūta. Vairāk nekā citur kāpumu (arī garāku) un kritumu, kā arī divi pamatīgi kāpumi katra apļa beigās un visas šīs ekstras man šodien nepavisam nav vajadzīgas.  Nenoturos un piebiedrojos Signim un kādai meitenei,kuri ir tempa turētāji  (TT) 2:15 (zilie baloni). Zita skrien lēnāk, bet es vēl gudri 🙂 piekodinu, lai nesasteidz pirmo apli.

Jau pašā sākumā saprotu, ka temps man ir par ātru. Pat tāda sajūta, ka tas ir nedaudz ātrāks nekā uz 2:15. Ja šodien būtu Kuldīgas kondīcija, tad jau nekas, bet šoreiz….. Jūtu, ka elpoju par ātru. Pirmajam dzirdināšanas punktam TT kompānija skrien garām, bet es piebremzēju un teju noturos kājās (noreibst galva), sabijos, padzeros un turpinu skriet. Panāku TT. Muļķītis (es), vēl uz kaut ko ceru un turos līdz. Kādā brīdī Signis jautā, kur tad sieva un es parādu ar žestu, ka aizmugurē, bet īpaši spēka nav paskaidrot, ka arī man tur faktiski vajadzētu būt. Es pat nesaprotu vai tie kāpumi mani ietekmē vai nē, tik skrienu. Signis apvaicājas par labāko rezultātu. Atbildu, ka šajā gadā  Kuldīga 2:12. Signis smaidot teic, ka tad jau es taupos, bet es tik spēju atraukt, ka šodien gan nav nekāda taupīšanās.

Reversajā gabalā pretim skrien Zita, kuru pasveicinām. Zita smaida un māj ar abām rokām, bet es tak redzu, ka viegli nav. Lai vai kā laiks iet un pirmais aplis tuvojas beigām, bet tas arī ir viss. Lēnām sāku atpalikt no TT. Visos dzirdināšanas punktos pāris malkus izdzeru un glāzi ūdens uz galvas. Apļa beigās stāvajā kāpumā eju soļos. Rezultātā pēc pirmā apļa no Sigņa kompānijas atpalieku par 1 min 35 sek..

Otrajā aplī dodos nekāds. Spēka nav, galva dulla, apkārt notiekošais teju cita realitāte. Saprotu, ka jāsamazina temps, bet saprotu, ka šai saprašanai nav nekādas jēgas, jo ātrāk tāpat nevaru. Tā es lēni skrienot, pamīšus ar ātru iešanu turpinu distanci. Mēģinu uzsmaidīt un pamāt organizētajiem līdzjutējiem, kuri grabina grabulīšus, kā arī vietējiem uzmundrinātājiem. Vienā brīdī mani panāk leģendārā Nadežda Kavtaskina un brīdi skrienam kopā. Nadežda skrien maratonu (42,195 km). Skatos un apbrīnoju, kā viņa savā vecumā tā vienkārši, nepiespiesti tipina. Šoreiz Nadeždas laiks būs 4:52. Mans pagājušā gada personiskais bija 5:09  :). Saprotu, ka bijusī sportiste (slēpoja), kādi 100 maratoni kontā, bet vecums, vecums! Līdzjutēji sauc – Nadežda nepadodies vīrietim. Vēl spēju uzsmaidīt Nadeždai un bilstu kaut ko par to, ka šodien no manis nu nekāds ķērājs nesanāks un viņa atsmaida pretim (neatminu vai ko teica) un lēnām attālinās. Tā lūk! Iekš manām mokām arī kāds patīkams brīdis. P.S. Vēlāk bildēs redzēju skrējēju, kuram nav roku (ja nekļūdos 304 numurs), nav vārdu …………….. !!!

Reversajā gabalā kā pa miglu redzu pretim skrienošos noskrieniešus un dažādu laiku/distanču tempa turētājus ar baloniem, bet man patiesi nav iekšā nekādām īpašām emocijām, kur nu vēl aktivitātēm. Tad jau arī tuvojas 2:15  TT. Signis smaida un iespējams ar ko uzsauc, bet uz to, kaut ko nomurmuļoju un atbildu tik vien kā ar žestu – krusteniski saliekot rokas. Iepriekšējās sacensībās un arī šoreiz tieši skrējēju (lielākā mērā nekā citu atblstītāju) uzmundrinājumi patiešām tie liek rasties enerģijai, kura liekas jau sen kā zudusi uz neatgriešanos. Paldies Jums arī šoreiz.  Mana atvainošanās par savu ne/reakciju.  Jūs patiesi palīdzējāt ar savu attieksmi un atbalstu, vienkārši man bija galīgi ….., kā minēju vienā komentārā,- starp debesīm un zemi.

Dzirdināšanas punktos uzkavējos arvien ilgāk, jo ne tikai jāpadzeras un jāpieņem duša (karsts nebija, bet prasījās ūdens uz galvas), bet arī jāatpūšas un tad jau lēnām var turpināt  distanci. Ik pa laikam kājās tādi dīvaini vilnīši (augšstilbos), tie ir nepatīkami. Domāju vaina varbūt ūzās (apspīlētas), bet, ja nē ……. Divvirziena posma beigās pēc padzeršanās izskrienu pa labi un apjūku (divās priedēs :)), kas citkārt izpaliktu. Nesaprotu kur jāskrien, pa labi vai pa kreisi. Saucu meitenēm vai pareizi un saņemu apstiprinošu atbildi. Skrienu/eju. Līdz finišam nav vairs tālu. Nu jau nolaidiens uz parku. Priekšā mokās jauneklis un izskatās, ka sabeidzis kājas, nodzenu viņu. Stāvajā kāpumā atkal eju un tad jau skriešus uz finišu. Viss. Esmu pie samaņas, spēka nav, apkārt notiekošo uztveru ne visai.

Saņemu medaļu un „Iki” maisiņu ar proviantu (ūdens, banāns, šokolāde). Mani sagaida, domājams, „SportLat” pārstāve, kura pasniedz speciālu nozīmīti un T kreklu. Šīs speciālās balviņas pasniedz tiem, kuri skriešanas seriāla „Skrien Latvija 2011” ietvaros no sešiem ieskaites pusmaratoniem ir noskrējuši vismaz četrus.  Ja ne šis ceturtais skrējiens seriāla ietvaros, tad droši vien Valmierā nebūtu skrējis, bet atlikt uz Siguldas pusmaratonu negribējās, jo tas ir pēdējais no sešiem seriāla pusmaratoniem un, ja no sešiem nenoskrien  četrus, tad čiks. Protams, gribējās arī šīs balviņas, bet galvenais paliktu, – varēju, bet neizdarīju. Iespējams, kāds teiks, ka neattaisnots risks, bet biju lasījis, ka no galvas reibšanas un dažkārt sekojošās ģībšanas tik vienkārši pie tēviem aiziet nevar un es tomēr uzmanījos. Tas laikam, kā lidotājam, kurš ir izmisumā, kad uzzin, ka nu vairs nevar lidot. Līdzīgi man. Tik ļoti negribas pārstāt skriet (kaut vai to mazumiņu kā līdz šim) un liekas, ja kustēšu gan jau viss nostāsies savās vietās. Nē, nē, nu jau gluži uz zilu gaisu es nepaļaušos un tuvākajā laikā savu iespēju robežās mēģināšu noskaidrot kas ar mani ir noticis, kas man traucē skriet un kā to visu vērst par labu.

Esmu pamatīgi piekusis un apdullis. Sākotnēji pat nevaru saprast, kā man izkļūt no finiša koridora. Skatos, skatos un neredzu izeju. Gribu aizstaigāt līdz mantu glabātuvei pēc fotoaparāta, lai papildētu  Zitu finišā. Beidzot redzu kur jāiet. Eju, bet meitene (uzpasē aizmāršīgos) man atgādina par čipu, kurš jānoņem. Saprotu, ka man pagaidām labāk nekur neiet un atpūsties. Turklāt Zitai kuru katru brīdi jāfinišē. Dzirdu, kādu sakām, ka nesaprot, kā pieauguši cilvēki var aizmirst noņemt čipu, bet es gan saprotu ……. Padzēris un uzkodis banānu eju tuvāk finiša līnijai un tur jau parādās arī Zita, kura pēc mirkļa saņem savu pirmo medaļu par pieveikto pusmaratonu. Apsveicu ar uzvaru, – uzvaru pār distanci, uzvaru pār sevi un sabučoju. Šoreiz Zitu apkalpoju es. Nesu ūdeni, banānus, noņemu čipu, aizsienu boti.

Kad esmu nedaudz attapies un papētījis krekliņu (M izmērs) saprotu, ka tas man būs par mazu, tādēļ samainu uz L izmēru. Kā vēlāk izrādīsies Latvijā šūtais krekliņš ir visai dīvains. Tā it kā der, bet piedurknes tik šauras, ka pat manas rociņas pātadziņas (no kurām muskuļi jau sen kā ir aizmukuši) knapi, knapi iespraucas. Būs jātaisa piedurknēm šķēlumi :).

Atvilkuši elpu, dodamies pēc mantām. Pēcāk satiekam un aprunājamies ar Jeļenu, kura ļoti labi noskrējusi savu pirmo pusmaratonu un visai eleganti finišējusi kopā ar vīru. Tiek satikts arī Signis un pāris vārdi par to, kā tad gājis. Tomēr nav slikti, ja neesam gluži vieni! Vēl tikai dažas bildes un uz viesnīcu. Vajadzētu jau pavazāties, bet šodien nav mūsu diena. Tā teikt – zvaigznes nesakrita. Zitai gāja grūti. Skriet šņaukājoties, nekas patīkams (atcros sevi ar tamponu degunā maratonā). Turklāt 14 km celis sāka āķēties no eņģēm ārā un pluss vēl sāpes, tā, ka bija grūti. Salīdzinot ar treniņiem var teikt – smagi. Acīmredzot treniņos Zita skrējusi par ātru un īstajā dienā maz kas no viņas pāri palika. Slodzīte uz eņģītēm, saitītēm, cīpsliņām u.t.t., tas jau viss sakrājas. Bet, lai kā arī nebūtu, esam finišējuši un nu uz māju!

Sešu nedēļu laikā starp Kuldīgas un Valmieras pusmaratoniem man 15 treniņi (nedēļa, kilometri, minūtēs viens km, nedēļā km):

1) 7,4 (7,56) + 8,080 (6,10) + 10 (6,57) + 13,6 (8,27) = 39,08km;

2) 10,7 (6,07) + 15,300 (8,30) = 26km;

3) 10,7 (5,44) + 11,680 (6,41) + 9(8,00) = 31,380km;

P.S. Pēc 3 nedēļas pirmā treniņa domāju, ka Valmierā varētu skriet ap 6,10 min/km un ieskriet 2h 10 min, nav pašmērķis, bet tomēr patīkami. Trešā skrējiena laikā iekoda suns, bet turpmākos treniņus tas īpaši neietekmēja.

4) 21,360 (6,59) + 7,4 (7,25)= 28,76km;

5) 7,4 (7,10) + 7,4 (7,02) + 11(7,33)= 25,8km;

6) 7,4 (7,02) = 7,4km;

Kopā 158,42 km.

Pēc Valmieras tikai piektdien lēni, lēni ar ātrumu 8,06 min/km noskrēju 7,4 km. Kā būs tālāk nezinu, bet ļoti gribētu noskriet Siguldā. Noskriet lēni kaut vai tuvu 3 h, bet noskriet no sākuma līdz beigām un ar baudu.

P.S. Neviļus dzirdēju, ka nākamgad Siguldā pusmaratons netiks organizēts, tādēļ ir vēlme patipināt Siguldā (neesmu tur skrējis). Iespējams, ka es esmu pārpratis vai nesapratis dzirdēto vai vienkārši nosapņojis, jo īpaši prātīgs jau Valmieras pusmaratona laikā nebiju 🙂 un, ja interesē – šo iespējamo baumu pārbaudiet, pirms pieņemt kādu lēmumu :).

Jūs varat atstāt komentāru, vai iesaitēt no savas lapas.

4 komentāri rakstam “Valmieras pusmaratons 2011”

  1. OreMan saka:

    Apsveicu ar kārtējo, bet sievas kundzi ar pirmo pusīti, kā arī ar pirmo manas dzimtās pilsētas apmeklēšanas reizi! Nezināju gan, ka makaronu ēšanas laikā esmu ticis novērots 😀 Citreiz laikam man pašam arī vairāk jāskatās apkārt, vai tik kādas VSK Noskrien nozīmītes nav manāmas 🙂

  2. Ēriks saka:

    Paldies! Prieks iepazīties tā teikt neklātienē. Nākamreiz, Tevi sazīmējot, sasveicināšanās neizpaliks :). Jā, Valmiera ir OK un žēl, ka nesanāca labāk iepazīt kas un kā, bet gan jau citreiz.

  3. Ivars saka:

    Nu baigi traki Tev ir gājis! Prātīgāk jau būtu bijis atlikt, bet vai tad mēs vienmēr darām to, kas ir “prātīgi” … 🙂 Ja skriesi Siguldā, tad šajā īsajā laika posmā laikam galvenais ir atpūsties un “uzlādēt baterijas”, jo uztrenēties jau tāpat pa pāris nedēļām īsti nevar.

  4. Ēriks saka:

    Tā jau ir ar to prātīgumu. Esmu pieteicies Siguldas pusītei. Pēc Valmieras lēnām paskraidu, pamatā 8 min/km,attiecīgi 7,8,10,11, 12 un aizvakar 14 km un, ja godīgi, tad nav jau ar tā spēka noskriet vairāk vai ātrāk un reibonis ar nepamet. Piemēram, tie 14 likās robeža attāluma un tempa ziņā (6 km piedzīti ikri, sen tā nav bijis) un īsti nezinu ko un kā atlikušajās dienās līdz Siguldai pasākt ar treniņiem (ko, kā, cik). Varbūt kāds ieteikums iz pieredzes?

Atstājiet kometnāru