Siguldas pusmaratons 2011

Pēdējā laikā par skriešanas aktivitātēm vien :). Varētu domāt, ka citas tēmas mani neinteresē un mana ikdiena ir visai vienveidīga. Tā nu gluži nav, vienkārši katrs ieraksts dienasgrāmatā, neskatoties uz tā apjomu (liels vai mazs) prasa laiku. Labi, aiznākamais ieraksts par manas ģimenes ciemošanos pie kādas ģimenes Kanāriju salās š.g. martā (cik jau nu atcerēšos).

Siguldas Sport200 pusmaratonā (21,0975 km), mans starta numurs 239, bet Zitas 238 .Jā, arī Zita, neskatoties uz problēmām ar celi, nolēma piedalīties. Man šosezon sestais pusmaratons. Ko es, Zitai šogad jau otrais!

Pēc mums grūtā un problēmām pārbagātā Valmieras pusmaratona tomēr dvēsele prasīja ko jauku un uz tādas nots, kā Valmierā, šo sezonu jau nu nekādi negribējās noslēgt. Apzinājāmies, ka esmu izskraidījies, pluss tie nelaimīgie reiboņi, kā arī to, ka Zitas ceļgala problēma tāpat vien nepazudīs un liks sevi manīt. Tādēļ nolēmām, ka skriesim kopā, izbaudīsim zelta rudeni un tikai tik daudz (ātri/lēni), lai iekļautos 2h 30 min.

Mans sacensību laiks (netīrais) 2:16:46 (vidēji 6,29 min/km), bet Zitas 2:26:09 (vidēji 6,56 min/km). Attiecīgi es 447., bet Zita 452. vietā no 453 finišējušajiem, nefinišēja 6 dalībnieki. Distance 4 apļos. Aplis apmēram 5,2743 km.

Mani rezultāti apļos:

1) 0:36:36, vidējais ātrums 8,703 km/h (6,56 min/km);

2) 0:33:46, vidējais ātrums 9,457 km/h (6,24 min/km);

3) 0:33:00, vidējais ātrums 9,589 km/h (6,15 min/km);

4) 0:33:26, vidējais ātrums 9,514 km/h (6,20 min/km).

Zitas rezultāti apļos:

1) 0:36:36, vidējais ātrums 8,703 km/h (6,56 min/km);

2) 0:35:12, vidējais ātrums 9,010 km/h (6,40 min/km);

3) 0:37:14, vidējais ātrums 8,520 km/h (7,04 min/km);

4) 0:37:08, vidējais ātrums 8,534 km/h (7,02 min/km).

15.oktobris. Līdz Siguldai nav tālu, kādi 120 km, bet izbraucam laicīgi un ap 10:00 esam galā. Mums līdzi ir Kristīne, kura gan šoreiz neskries (ekskursante). Auto izdevās novietot pie kādas mājas visai tuvu startam (metri 300), turpat pie Siguldas spieķu parka. Dodamies pēc numuriem. Starta/finiša vieta faktiski turpat pie panorāmas rata un rodeļu trases. Skaisti Siguldā, bet auksti. Kā, lai skrien, ko vilkt mugurā? Nejauši satiekam Zitas brāli Raimondu ar dēliem Artūru un Edgaru no Līgatnes. Izrādās vecākais dēls Artūrs (22 gadi) skries 5,27 km un tas viņam ir pirmais šāda veida pasākums. Artūrs ir ietekmējies no mūsu sarunām par skriešanu. Iesaku viņam nepārforsēt un skriet ar prieku, ko viņš vēlāk arī izdara, noskrienot 0:25:49, kas ir 4,54 min/km.

Aprunājušies, dodamies katrs uz savu auto (pretējos virzienos). Jāsaģērbjas, jāievelk elpa. Autiņu uzkurinu, forši, silti. Nolemju, ka numuru stiprināšu pie krekliņa, bet pa virsu (iesākumam) vilkšu jaku, bet rokās cimdus. Drēbes pēc pirmā apļa atdošu Kristīnei. Zita gan nolemj numuru kabināt pie jakas, bet ceļgals tiek nostiprināts ar speciālu saiti (lētākais variants no uzpariktēm ceļgalam ar šādām traumām).

Ir laiks, dodamies uz startu. Zinām, ka mums būs atbalstītāji no Līgatnes un tas ir jauki. Starta koridorā apstājamies tuvāk beigām, jo atbilstoši arī skriesim un nav ko maisīties citiem pa kājām. Satiekam arī  noskrieniešus (VSK Noskrien komandas dalībniekus). Atkal redzēšanās ar Iesācēju, kurš gatavodamies savam pirmajam pusmaratonam, skries kārtējo piecīti. Neliela saruna un jau skrējēju masa sakustās, kas nozīmē, ka skrējiens sācies, bet tos solītos baznīcas starta zvanus gan nedzirdēju. Pulksteņa man nav (laimīgie pulkstenī neskatās), Zitai gan ir, bet vai tas nozīmē, ka viņa ir nelaimīga? Nē! Zita ir priecīga, ka atbraukusi (vēl no rīta par to diskutējām) un ir apņēmības pilna noskriet iecerētajā laikā un, ja izdosies izbaudīt skrējienu kā tādu. Pulkstenis viņai drošības sajūtai, ka nenokavē :), bet es jau blakus, un pulkstenī var neskatīties. Laikam jau Zita nojauta to, cik tad ilgi es būšu blakus? Man gan šaubu nebija par to, ka skriesim kopā un kopā skaisti finišēsim, bet man bija atļauja 🙂 arī negaidīti, ja Zitai neies tā kā gribētos (2h30min).

Pirmo apli skrienam soli, solī. Aprunājamies un baudām mirkli. Tomēr ar katru kilometru redzu, ka man dažkārt jāpiebremzē, bet laiks vēl ir un turpinām skriet kopā. Visi jau kudī gabalā. Tuvojamies vecam vīram (bieži redzēts sacensībās) baltos cimdos (vai apsējos), paskrienam kopā, bet redzu, ka mazliet par lēnu un apdzenam. Vēlāk izrādīsies, ka laikam šis dalībnieks ir vienīgais, kurš finišēja pēc Zitas. Aplī divi dzirdināšanas punkti, viens pašā sākumā (pāris simti metru no starta), bet otrs laikam 3 kilometrā. Ar pirmo skaidrs, bet otrajā mums pretim sniedzas rokas ar ūdeni. Paldies un atsakāmies. Uzsaucu, ka šodien būs liels pārpalikums (pavēsi) uz ko man atbild, ka nav tik traki un tiešām tālāk redzu daudzas glāzes mētājamies (ir jau kas skrien uz nebēdu). Distance ar saviem līku ločiem man ļoti patīk, ir arī viens kalniņš, nav garlaicīgi. Kā izrādīsies, ātrajiem skrējējiem tie daudzie pagriezieni ne visai, bet ir jau pusmaratoni, kur viņu nav un tur tad var atrauties pa pilnu programmu. Tuvojas pirmā apļa beigas, Zita nedaudz sagurst, kāja īpaši nesāp, bet nav arī tā, ka var skriet brīvi. Pirmais aplis tiek pabeigts cēli, vēsā angļu mierā un neizpaliek Jēkaba Nākuma uzruna mums, nosaucot mūsu numurus un sakot dažus vārdus par to, ka skrienam jaukā rudenīgā tempā. Mums prieks. Velku nost cimdus, jaku (esmu iesilis) un acīm meklēju Kristīni, kurai veiksmīgi arī nododu drēbes.

Otrajā aplī, septītā kilometra sākumā jūtu, ka Zita vēl it kā samazina tempu un es piebremzēju. Pielāgojos Zitai, jo saprotu, ka ar celi var būt nelāgi, bet īpaši samazināt tempu (lēnāk par pirmā apļa tempu) arī nevar. Zita redzot šo situāciju aizdzen mani :). Skrienu un domāju, kur tad Zita un kas ar viņu, bet viņa turpat vien ir :), ko redzu abos reversajos gabalos. Tātad es biju katalizators Zitas ātrākam tempam. Kad skrējām kopā, tad man nācās piebremzēt, lai viņa justos labi, bet, kad attālinājos, tad redz mēģina noķert :). Rezultātā Zita otro apli reāli noskrēja par 1 minūti ātrāk nekā pirmo (sacensību gars :)). Pats, skrienot jūtos labi, skrienu sev patīkamā tempā un tās sekundes neķeru. Galva arī uzvedās labi un nedaudz reibst tikai piebremzējot straujajos pagriezienos abos reversajos gabalos. Arī otrajā aplī ūdeni nedzeru. Šoreiz ātrākais skrējējs distanci (četrus apļus) pabeidz ātrāk, nekā es esmu pabeidzis otro apli :).

Trešais aplis. Mani uzmundrina Līgatnieši un Kristīne sauc – tēti skrien, skrien un es jau ar skrienu :). Galvenais, ka jūtos labi un patiešām šajā jaukajā rudens dienā izbaudu šo skrējienu pilnā mērā. Ar laiku paveicies, ne lietus, ne sniegs, ne vējš, brīžiem uzspīd saule un paliek jau tā kā karsts. Sāku izmantot dzirdināšanas punktos piedāvāto ūdeni (vienu malku, ūdens auksts). No enerģijas dzēriena atsakos, jo, neskrienu jau uz spēku izsīkuma robežas. Man gan aiz jostas ir organizatoru dāvātā želeja, bet tā arī neizmantoju to (ko es tur ķēpāšos, nekad nebiju lietojis un, ja negaršos :)). Garām skrien, skrējēji, kuri atdod pēdējo, kas iekšā. Kā tik viņi neelpo, ir ko dzirdēt, kāds arī skaļi vaid (iespējams sāp sāns, tur ar roku), bet tempu nesamazina. Jā, laikam tiem, kuri skrien ātri, tas rezultāts – minūte, divas, trīs un pat sekundes – ir svarīgi. Es turpinu neispringt un ko tad es šodien varu? Ja būtu izlicies uz pilnu klapi no paša sākuma, tad vinnētu distancē minūtes četras, bet kāds tad es būtu un vai gandarījums par šo skrējienu būtu lielāks? Nezinu gan. Un tā bariņiem vien man garām nesās skrējēji un starp viņiem noskrienieši, kuru uzmundrinājumi tradicionāli neizpaliek.

Neatceros kurā aplī, bet trases malā redzu vīrieti un sievieti, kura uzrunā mani vārdā un seko atbalsta uzsauciens. Pamāju ar roku un tajā brīdī nodomāju, ka uz numura ir vārds (ir bijis), bet šajā reizē nebija un, kad to sapratu, jutos nelāgi. Ar kaunu jāatzīst, ka viņus neatpazinu. Paldies par šo īpašo uzmundrinājumu! Maza varbūtība, ka kāds no jums lasa šīs rindas, bet, ja lasa, tad atklājieties komentārā :). Vispār man ar to redzes atmiņu ar mazpazīstamiem cilvēkiem (dažkārt un ne tikai)  tā ir kā ir. Turklāt tā redze jau ar pašvaka, jādodas pēc brillēm (nopietni). Bet kā skriet ar brillēm?

Iespējams, ka visi šie uzmundrinājumi mani arī neviļus parāva un trešo apli noskrēju ātrāk par visiem pārējiem apļiem.

Ceturtais aplis. Redzu kādu ejam, bet šajā pusmaratonā to ir maz. Arī pats noskrienu no sākuma līdz beigām. Ielas malā stāv bērni, viens sit bungas (visos apļos šie tur stāv). Šajā reizē viens no viņiem (apmēram 6 gadi) piedāvā sacensties ar viņu.  Piekrītu, sakot, ka droši viņš vinnēs un sākam dažus metrus garo sacensību, kurā puika, protams, mani noskrien :). Arī šiem bērniem paldies, malači, līdzjutēji no sākuma līdz beigām. Forši bundzinieki bija sarūpēti arī no organizatoru puses. Garākajā reversajā gabalā apdzenu kādu meiteni (man tik ar sievietēm sacensties :)). Izskrienu finiša taisnē un tavu prieku, redzu tālumā vīrieti un viņam priekšā sievieti. Šoreiz gan nolemju pielikt soli un mēģināt abus apsteigt. Iepriekšējos apsteidzu, nepalielinot tempu. Salīdzinoši tālu gan viņi bija un līdz finišam ar roku aizsniegt, bet tomēr abus apdzinu. Sīkums, bet patīkami, turklāt finišā un spēks šim skrējienam vairs nebija nepieciešams.

Kā parasti saņemu medaļu. Šoreiz medaļa kļavas lapas formā, man patīk, atšķiras no citām. Maisiņš ar proviantu un ūdeni saņemts pirms starta, bet ūdens noderētu. Ku kū, kur ir ūdens? Nav. Dodos uz pirmo dzirdināšanas punktu trasē (labi, ka nav tālu) un saņemu savu devu.  Visi gaidām Zitu. Ir cerība, ka noskries un pēc laiciņa viņa arī tuvojas finišam, sagurusi gan, bet priecīga. Zitai medaļa un apkalpojošā personāla ieteikums saaudzēt kāju (tādā ziņā skats čābīgs). Kāds no personāla noņem čipu, paldies. Es aizsienu Zitas boti, atnesu ūdeni, apsveicu, vienu vārdu sakot – apkalpoju. Brālis arī sabučo māsu un tie labākie vārdi par izturību. Jā, atkal kādā 14 km celis sāka stipri sāpēt un dažreiz tam nācās dot atelpu, bet nedaudz, kopumā tikai kādus 300 metrus noejot solī un faktiski pusmaratons noskriets. Ja ne celis, tad man no Zitas neaizmukt :). Zitai raksturiņš un neviens par to nešaubījās, ja jau sāka skriet, tad neizstāsies, ja nesaļims.

Esam nopelnījuši auzu pārslu putru ar ievārījumu un tēju. Satiekam arī Mošķi, kurš jau putru piebeidzis un kā nu ne, šodien viņš noskrēja 1:48:05, tātad pamazām atgūst formu, ar ko viņu arī apsveicam. Mums piebiedrojas kāds, kurš ir bijis vēl ātrāks (tuvu 1,5h), nu ko tur, katram savs ceļš ejams gan sportā, gan dzīvē un dodamies katrs savās gaitās. Mēs tiekam uzaicināti uz kafiju Līgatnē (Elita arī gaida), ko arī darām, dodamies turp. Vēl tikai neliela pastaiga, bildēšanās un prom. Paliek vēss. Vajadzēja ne tikai uzvilkt jaku, bet arī pārvilkt krekliņu.  Es redz vazājos mitrā krekliņā un brīnos, ka salstu.

Līgatnē lašmaizītes, rums un citi kārumi, kā arī kafija un saviesīgas sarunas, bet sākotnēji ilgi un dikti tikai par skriešanu :). Artūrs vasarā mēģinās patrenēties un kas zina rudenī Siguldā 2 stundās ieskries, ka nemetās. Ziemā nav kur paskraidīt, kalni, sniegi, kalni, sniegi, bet vasarā gan no paša vien atkarīgs būs tas pusmaratons vai nē un ne jau iekš tā pusmaratona ir lieta, bet iekš tā vai patiks skriet. Mūs mēģina pierunāt palikt pa nakti, ieprovēt kādu karbonādi u.t.t., bet mēs pieklājīgi atsakām. Patiešām mājās darāmā (svētdien) daudz un nav jau tā, ka nekāda noguruma pēc tā pusmaratona (patīkms, bet ir) un kā zināms mājās sienas palīdz. Zita alkoholu nebaudīja un brīnišķīgi aizvizināja mūs uz mājām. Ap pusnakti jau visi laimīgi guļam savās gultiņās :).

Zitas treniņus starp Valmieras un Siguldas pusmaratoniem, kā arī Valmierai pakārtotos var redzēt šeit, bet man savukārt četru nedēļu laikā starp Valmieru un Siguldu ir bijuši 8 treniņi (nedēļa, kilometri, minūtēs viens km, nedēļā km):

1) 7,4 (8,06) + 8,080 (8,06) = 15,480 km;

2) 10,020 (8,17) + 11 (8,03) = 21,020 km;

3) 11,840 (8,27) + 13,7 (8,02) + 11 (7,55) = 36,540km;

4) 7,4 (8,06).

Kopā 80,44 km.

Kā redzams pēc Valmieras treniņus esmu atsācis visai uzmanīgi, gabali nav gari, ātrumi mazi un vienmērīgi. Īstenībā arī gribot neko vairāk izdarīt nevarēju un arī nevajadzēja, jo nebija tam spēka un galvenais galvas reiboņi lika sevi manīt un tas mani tā nopietni uztrauca. Tādēļ lēnu garu paskraidīju un krāju spēkus (interesanti, piedzīti ikri, sen tā nav bijis). Trešajā treniņā (10,020 km) pirmie 2,5 km vispār grūti (spēka ziņā), galva skrējiena laikā ciešama, bet mājās sākās …….! Nodomāju, ka nu ir viss tai skriešanas nodarbei. Sestajā treniņā (13,7 km) pirmos 6 km ikri piedzīti un kopumā ātrāk nemaz paskriet nevaru, ja arī gribētu un distances beigās atkal mētā (reibst galva). Ņemu 3 dienu pauzi un tavu brīnumu 11 km noskrienu bez problēmām un parādās cerība, ka nav tik traki. Tomēr pēdējā treniņā saprotu, ka problēmas turpinās. Jādomā vai uz Siguldu maz braukt. Kā redzams aizbraucu un labi vien bija! Nākamgad, ja skriešu, tad Siguldā obligāti, jo man vieta, pasākums kopumā un trase ļoti patika. Domājams nākamgad tā organizatoriskā puse būs vēl kvalitatīvāka. Tātad to, ka nākamgad Siguldā nebūs pusmaratons, esmu nosapņojis :), jo būs un būs 13.10.2012.

P.S. Pirms dažām dienām runāju ar Mošķi, kurš izteicās, ka Ozolniekos (23.10.2011. – šodien) es varētu noskriet vismaz piecīti. Tajā brīdī saku, kādēļ ne pusmaratonu (negribu piecīti, ja ir pusmaratons) un tā arī palika, ka droši vien skriešu pusmaratonu. Vēlāk visu labi pārdomāju un sapratu, – ko nevar celt, to nevar nest – un– kas par daudz, tas par skādi. Tā nu man līdzīgi kā kurpniekam, kuram nav kurpju izpaliek pusmaratons, kurš notiek teju tepat mājās, turklāt daļa trases laikam iekļaujas pat Jelgavas teritorijā. Žēl, bet neko darīt.

Jums noskrienieši un visiem pārējiem dalībniekiem Ozolniekos jauku dienu un patīkamas emocijas gan skrējienā, gan pēc tā, bet pirtī gājējiem vēl vieglu garu un skaidru galvu :)!

P.S. Mazliet no skrējiena un mūs startā (Artūrs 57-58 sekundē pazibēja, bet mēs jau labāk sazīmējami ap 1:13) iekš video var redzēt šeit vai šeit!

 

Jūs varat atstāt komentāru, vai iesaitēt no savas lapas.

Atstājiet kometnāru