Ahileja cīpslas trauma + par šo un to iz manas skriešanas

Pavasaris. Kustība, labs garastāvoklis un rosme it vienam un  visur, vismaz tā ceru. Tikmēr Ēriks nebūt nav kustīgs, rosīgs un arī garastāvoklis ir uz nulli. Šādā situācijā prasās kāds vāvuļojums par to, kā es līdz tādai dzīvei esmu nonācis un vēl par šo un to saistībā ar manām skriešanas aktivitātēm.

Sākšu ar to, ka manu skriešanu, tās ātruma un faktiski arī pārvietošanās tehnikas dēļ, varētu definēt arī šaurāk. Tomēr skriešana manā izpildījumā nekādā ziņā nav dēvējama par iešanu vai soļošanu. Man skrienot, saglabājas skriešanas soļa cikls tikai ar mazāku amplitūdu.  Pats to dēvēju par tipināšanu. Amerikāņi teiktu – jogging, bet krievi –  бег трусцой.  Jā, faktiski tā ir skriešana lēnā un pat ļoti lēnā tempā, bet tomēr skriešana.

Vai manas ikdienas aktivitātes skriešanā var dēvēt par treniņiem? Jā, tie ir treniņi. Ne pārāk mērķtiecīgi un kvalitatīvi, bet treniņi.

Izskatās, ka treniņus un dalību sacensībās būs jātliek uz nenoteiktu laiku. Pašlaik ir liela, liela dusma par to, ka esmu šādā situācijā nokļuvis, tas ir – nevaru skriet. Faktiski neaprakstāma škrobe. Tie, kuri ir ievilkušies skriešanā, tie neapšaubāmi mani sapratīs un tieši tāpat sapratīs jebkurš atkarīgais 🙂 (atkarīgais no jeb kā). Vai par skriet gribētājiem varētu teikt, ka viņi ir atkarīgi no skriešanas? Tā teikt nedod ēst, dod paskriet. Laikam jau jā.

Motivācija. Vai man ir nepieciešama motivācija, lai es uzvilktu botes (skriešanas apavus) un ietu skriet? Piemēram, rezultātu sasniegšana, svara samazināšana, solījumi citiem, derības, dažādas virtuālās sacensības, citu panākumi, kuri nedod mieru un tml. Nu jau vairs nav. Arī sākotnēji īpaši nebija jāmotivējas, ja nu vienīgi veiksmīga dalība sacensībās (tikt līdz finišam). Ja man būtu augsti mērķi, kuru sasniegšanai nepieciešams smags darbs = skriešana, tad, lai nepalaistos slinkumā, iespējams būtu jāmeklē motivācija. Ar mani ir tā, ka kādreiz vienkārši sagribējās skriet un es vienkārši skrēju. Un tā ar lielākiem vai mazākiem pārtraukmiem es turpinu vienkārši skriet. Pārfrāzējot un pielāgojot no krievu valodas teicienu par uzticību, – lai, kā arī vilku nebarotu, viņš tik un tā mežā atgriezīsies.

TRAUMA – ahileja cīpslas iekaisums. 20.04.2012. treniņa laikā sajutu sāpes kreisās kājas ahileja cīpslas rajonā (apmēram 5 cm virs papēža), bet negribēju 15 km distanci pārtraukt pusē un turpināju skriet. Kā jau tas parasti notiek, iepriekš nekas neliecināja par šādu iznākumu, izņemot vienīgi, ja no tā brīža, kad sajutu šīs sāpes. Sākotnēji sāpes bija nelielas, turklāt šāda rakstura pirmo reizi. Īsi sakot nepievērsu tam pietiekošu vērību (vajadzēja pārtraukt skriet).

Kā jau pēdējā laikā ierasts arī šis treniņš nebija vienkāršs dažādu nebūšanu dēļ. Pirms treniņa nelielas sāpes mugurā (jostas vietā), kreisajai kājai sāpēja mazais pirksts (nags, kurš nav atgājis no iepriekšējās reizes) un sāpes zem potītes (uzradās staigājot pa māju īsi pirms treniņa). Treniņa laikā joprojām nelielas sāpes mugurā, bet sāpes zem potītes pazuda. Mazā pirksta nags iedzīvojās vēl lielākās sāpēs. Man neraksturīgi piedzīti augšstilbi, ikri un vispār kājas pasmagas.  Pēc treniņa mazais pirksts pamatīgi sāpēja un pat zeķe bija jāiegroza tā, lai nespiež :). Bet tas viss ir sīkums un mani nebiedē. Galvenais, nu jau stipras sāpes ahileja cīpslas rajonā.

Šodien ir labāk, bet bez ārsta apmeklējuma laikam neiztikt, tikai nevaru sarosīties. Papildus uzradušās nelielas sāpes pēdas locītavā. Esmu pieradis pie tā, ka vairāk vai mazāk man ir kādas pāpītes, kuras traucē skriet, bet ar tām esmu iemācijies sadzīvot un skrienu, jo zinu, kad, kas, cik stipri, ilgi un kādas var būt sekas. Tāpēc tas mani īpaši neuztrauca. Nepatīkami, problemātiski, bet neuztrauca.  Šajā situācijā ir citādi, jo tā ir nezināma. Turklāt ir dzirdēts, ka šādu traumu ārstēšana ir ilgstošs process un turpmāk būs jābut ļoti uzmanīgam, lai  izvairītos no atkārtošanās.

Kā es tik tālu esmu nodzīvojies? Atbildes varētu būt daudz un dažādas. Piemēram,  pārmērīga slodze (km) u.t.t. Es pats domāju, ka primārā vaina meklējama šogad iegādātajos ASICS GT-2160. Nopirku tādu paša izmēra (43,5), kā iepriekšējos ASICS GT-2140, kas iegādāti veikalā “Maratons” pēc testēšanas uz celiņa. Purngalā brīvas vietas pietiekoši, bet jau no pirmā treniņa problēma kreisajai kājai. Sāka sāpēt mazais pirksts. Brīžiem traucēja vīle augšpusē. Domāju, ka ienēsāsies un turpināju skriet, šad un tad, nomainot uz noskrietajiem ASICS GT-2140, kuros kājas jutās labi. Arī kopumā jaunajos apavos jutos nekomfortabli un dīvaini. Sajūta, ka zole pārāk bieza, kas traucē. Amortizācija tāda, ka palēkdamies vien, ka nenolec no distances :). Ārā vēl tā, bet uz skrejceliņa vispār čau. Turklāt no kāju pielikšanas pie pamatnes tādi triecieni, – no papēžiem līdz matu galiņiem. Ar laiku mazliet apradu.

Atceros, ka ar Antilā pasūtītiem apaviem (pa lēto un bez ekstrām) biju noskrējis ne mazums un arī 2008.gadā savu pirmo pusmaratonu. Viss bija OK, bet te visādi labumi un tomēr ………. Pirms pirkt nākamos apavus, pie speciālistiem (ārstiem) noskaidrošu, kā tad  man ir ar to pronāciju, suspināciju, pēdas velvi u.t.t. un tikai tad uz veikalu. Jā, bet varbūt vispār pie velna tos apavus ar navarotiem (to jau kaut kur biju teicis).

Tā nu es mēģināju savu skriešanas ne/tehniku pielāgot jaunajiem apaviem, lai kājas, īpaši kreisā justos normāli. Nekad nebiju domājis kā jāskrien un skrēju dabīgi, kā jau nu man tas iznāk un kā biju pieradis. Bet te sāku lavierēt. Gan ceļos ieliecos, gan mazāk iesaistīju papēdi u.t.t. un tā joprojām. Kad sāpēja, tad droši vien vispār liku kāju nezin kā, lai tikai mazāks spiediens uz pirkstu. Turklāt skrienu pa celiņu ar diezgan izteiktu slīpumu un iespējams tas arī ir faktors spiedienam uz pirkstu (vismaz uz vienu galu skrienot). Kaut gan citos apavos tas netraucē. Varbūt kreisās botes brāķis? Lai vai kā, domājams, ka tādējādi slodze uz ahileja cīpslu bija nepierasti liela, kas krājās, krājās un sakrājās. Līdz šim biju noskrējis ne mazums un ar ahilu viss bija OK.

Ar skriet speciālistiem, pat augstā līmenī gluži tāpat kā ar juristiem. Cik speciālistu, tik viedokļu. Viens iesaka ieliekties ceļos (mazākam triecienam), bet otrs bilst, ka galīgi garām, jo piedzīsiet augšstilbus un ikrus. Viens saka, piezemējieties uz pēdu vai pat tās priekšējo daļu (būs mazāk traumu), bet otrs bilst, ka galīgi garām un jāiesaista papēdis vismaz mazliet (pat ātriem skrējējiem), pretējā gadījumā būs ikru pārslodze un no tās savukārt ahileja cīpslas trauma. Viens par apaviem ar amortizāciju un biezu zoli, kur pēda augstāka par purngalu (neliels papēdis iznāk), bet otrs gluži pretēji. Un tā tālāk un tā joprojām.

Domājams katram pašam jānokļūst līdz sev pieņemajam atzinumam gan skriešanā, gan ekipējumā. Līdz liktenīgajam brīdim (jaunu apavu iegādei) man tā arī bija un kopumā biju apmierināts ar to ko un kā es daru.

Mazliet no manas nepareizās skriešanas:

1) Man nav noteiktu treniņu plānu. Skrienu tā, kā konkrētajā dienā jūtu un gribu; 2) Pirms treniņiem neiesildos; 3) Pirms sacensībām neiesildos, izņemot vienu reizi kompānijas pēc; 4) Pēc treniņa atsildos retu, retu reizi; 5) Ārā skrienot, nesekoju līdzi pulsam u.t.t.; 6) Uz skrejceliņa pulsam sekoju, bet, ja jūtos labi, tad vērā neņemu; 7) Pārāk daudz (salīdzinoši ar āru) skrienu uz skrejceliņa (aukstajā laikā); 8) Ārā skrienu faktiski pa vienu un to pašu segumu, kas nav no kājām draudzīgākajiem (gājēju ietve – bruģis); 9) Kilometru audzēšanā neievēroju 10% principu; 10) Slodzes samazināšanas principu katrā 3 vai 4 nedēļā arī neievēroju, kā sanāk, tā sanāk; 11) Intervāla, kalniņu, ātruma u.t.t. treniņi man ir retums, faktiski varētu teikt to nav; 12) Ēdu kā jau ikdienā man sanāk un skriešanai ēšanu nepakārtoju; 13) Vitamīnus, želejas un speciālos dzērienus nelietoju; 14) Ūdeni ikdienā dzeru ļoti maz  un āra treniņos nemaz, neskatoties uz to vai skrienu 10, 15, 20 vai vairāk; 15) Pirms sacensībām (sacensību dienā) faktiski neēdu (varbūt kādu reizi nācās) un ūdeni nedzeru; 16) Sacensībās ūdeni lietoju minimāli un parasti ne ātrāk par 10 km; 17) Karstā/saulainā laikā galvas segu nelietoju; 18) Skrienu neregulāri; 19) Ārstus neapmeklēju, bet pāpītes ir; 20) Testi laboratorijās nav veikti.

Jā, tas nav labi. Tomēr es tā daru un rezultātā kuļos pa beigām (maigi teikts) jebkurās sacensībās, bet mani tas apmierina un kantis nerīvē. Tomēr, ja tas būs dabīgi un man nevajadzēs iespringt, tad pavisam noteikti šo un to šajā ēdienkartē no 20. punktiem izmainīšu. Ja godīgi, tad domas jau bija, bet ne tā, ka sienā iekalts, bet šo un to, šad un tad. Galvenais neiespringt!

Kāds jau teiktu, ja es pieturētos pie vispār zināmām vērtībām, tad skrietu ātrāk un traumās neiedzīvotos. Jā, iespējams skrietu ātrāk (pat ne iespējams, tā arī būtu), bet traumas nežēlo nevienu, ne pareizi skrienošos specus (neuzskaitīšu), ne arī tādus, kā mani. Katram savi iemesli. Kādreiz lasu VSK Noskrien  un domāju – slimnieku lazarete un vēl pastāv viedoklis, ka skriešana ir mazāk traumatisks sporta veids. Arī par to, ka skriešana nav dārgs vaļasprieks, kur nu vēl sports var diskutēt.

Šodien ir skaidrs, ka ir problēma ar ahileja cīpslu un būtu labi iespējami ātrāk atsākt skriet, bet, ja arī izdosies, tad tomēr žēlums par padarīto, kas nu daļēji pazudīs nebūtībā, tas jau paliek. Protams, ka emocijas, kas piedzīvotas, skrienot treniņos un sacensībās, kā arī gandarījums par paveikto nekur nepazudīs. Tomēr kritiens atpakaļ būs liels, jo neesmu no nopietnajiem vai pat uz to pusi skrējējiem un tā bāzīte ir ļoti, ļoti maza. Nemaz  nerunājot par to, kas nespējot skriet, ies secen no tā, kas man dod gandarījumu, prieku un baudu.

Šajā vietā derētu neliels atskats par paveikto, lai ir vienuviet un nepiemirstas, jo kas zin, kad būšu uz strīpas

Šī gada sākums man patika un izskatījās labi, jo īpaši tādēļ, ka agri sāku skriet ārā (regulāri no 7.marta). Vispār pēc lielāka pārtraukuma atsāku skriet tikai 2.janvārī. Nebiju skrējis 2,5 mēnešus kopš Siguldas pusmaratona 15.10.2011. Liktenīgajā 20.aprīlī bija 41.treniņš 2012.gadā un rezultātā šogad 74 stundās 21 minūtē un 30 sekundēs esmu noskrējis/notipinājis 511,7 km. Atšķirībā no pagājušā gada, kad radās doma noskriet iespējami vairākus pusmaratonus (noskrēju sešus), šogad biju iecerējis skriet tikai tos uz kuriem īpaši vilks. Pagājušā gada pieredze liecina, ka mana sagatavotība, neskatoties uz lēno skriešanu, nav tādām slodzītēm. Sacensību biežums darīja savu melno darbu, – pārslodzi (galvas reiboņi, asinsspiediens – tā domāju). Vēl viens bremzējošs faktors finanses. Nezinu, kurš ir bremzējošāks.

Viena no vēlmēm bija Rīgas pusmaratons 29.aprīlī Biķerniekos, jo pagājušajā gadā nezināšanas dēļ biju to palaidis garām. Īsti nezināju vai piedalīšos savas sagatavotības dēļ, bet kā saka Zita – tu un neskriesi? Muldi, muldi. Viņai taisnība, jo būtu reģistrējies 21.aprīlī (pēdējā diena par Ls10,-), ja vien dienu iepriekš nebūtu guvis traumu. Īpaši drūmi ir lasīt par Noskrieniešu aktivitātēm šī pusmaratona sakarā. Gribējās aizbraukt arī uz Liepāju 15.jūlijā – velk un turklāt 11.jūlijā man 47, jā, uf, daudz. Tad vēl Rēzeknes pusmaratons 30.septembrī uz kuru jau pieteicos pirms traumas 18.aprīlī. Manuprāt Rēzeknē pusmaratons notiks pirmo reizi un, ja tā, tad vēsturē ieiešu, kā pirmais akceptētais dalībnieks šim pusmaratonam (kādu laiku tā arī biju vienīgais dalībnieks sarakstā :)). Biju pilns cerību šo man grūto pusīti noskriet godam (finišēt :)). Rēzeknē no kalniņiem neizvairīties un domājams ne maziņiem. Protams, arī par Ozolnieku pusmaratonu 21.oktobrī ir interese, jo Ozolnieku pusītēs neesmu piedalījies. Turklāt sacensības degungalā un tas būtu labs aktīvās sezonas noslēgums ar Noskrieniešiem. Tātad pagājušā gada sešu pusmaratonu vietā šogad biju domājis par trijiem līdz četriem pusmaratoniem (Ozolnieki???), bet nu vispār neko nevar zināt. Kaut gan šo to var, jo Rīgas pusīti pavisam noteikti neskriešu.

Apkopojoša statistika pa gadiem. Maratons (42,195km), pusmaratons (21,0975km).

1) 18.05.2008. Nordea Rīgas pusmaratons 02:12:36 (čipa laiks) – 6,17 min/km – 897 vieta no 1037 dalībniekiem (startējušajiem).

2) 23.05.2010. Nordea Rīgas maratons 05:09:37 (čipa laiks) – 7,20 min/km – 615 vieta no 658 dalībniekiem (finišējušajiem).

3) 22.05.2011. Nordea Rīgas pusmaratons 02:29:28 (čipa laiks)  – 7,05 min/km – 2156 vieta no 2251 dalībniekiem (finišējušajiem).

4) 19.06.2011. Ventspils Piedzīvojuma Parka Pusmaratons 02:23:53 – 6,49 min/km – 371 vieta no 388 dalībniekiem (startējušajiem).

5) 17.07.2011. Liepājas pusmaratons 02:18:38 – 6,34 min/km – 344 vieta no 377 dalībniekiem (startējušajiem).

6) 06.08.2011. 6.SEB Kuldīgas pusmaratons 02:12:39 – 6,17 min/km – 364/365 vieta no 395 dalībniekiem (startējušajiem).

7) 16.09.2011. Valmieras pusmaratons 02:26:22 – 6,56 min/km – 526 vieta no 556 dalībniekiem (startējušajiem).

8) 15.10.2011. Siguldas pusmaratons 02:16:46 – 6,29 min/km – 447 vieta no 459 dalībniekiem (startējušajiem).

Info par Nordea Rīgas maratonu rezultātiem svaigāka :), tādēļ nedaudz atšķiras no iepriekšējos rakstos fiksētās (dažas vietas šurpu, turpu).

Vēl nedaudz no statistikas, kas var aiziet nebūtībā, gluži, kā manas atmiņas par ciemošanos pie kādas ģimenes Kanāriju salās pagājušā gada pavasarī (atmiņu driskas teju,teju taps fiksētas). Tātad.

1) Skrien Latvija 2011. seriāla ietvaros no sešiem pusmaratoniem piedalījos piecos (Ventspils, Liepāja, Kuldīga, Valmiera, Sigulda) un ierindojos 223.vietā no 1070 dalībniekiem (man 1956 punkti, bet pirmajai vietai 3997 punkti). Vērtēšanas princips gluži tāds pats, kā 2012.gadā.

2) VSK Noskrien garo distanču skriešanas sacensību dalībnieku reitingā – „Noskrien 2011.”  226.vieta no 2764 skrējējiem.

Apmēram kaut kā tā. Vēlu veiksmi visiem skrienošajiem un skriet gribētājiem. Galvenais, lai traumas iet secen!!!

P.S. Priecē tas, ka kopš skrienu ārā, mugurai tomēr ir labāk (sāp retāk un mazāk) un kāju mazos pirkstus sāpēs nevelk vispār (nejaukt ar pirkstu nospiešanu).

Jūs varat atstāt komentāru, vai iesaitēt no savas lapas.

4 komentāri rakstam “Ahileja cīpslas trauma + par šo un to iz manas skriešanas”

  1. Toms saka:

    Domāju ka vissmagākais ir tas, ka neiesildies. Aukstu muskuļi ir daudz trauslāki 🙂

  2. Ēriks saka:

    Tom – tā viņš ir, bet ieradumam liels spēks :(. Gan jau kādreiz sākšu arī piekopt šīs vispārzināmās patiesības – iesildīšanos un atsildīšanos.

  3. Artūrs saka:

    Man ir 14 gadi,atrodos nometnē bija visādi grūti uzdevumi lielākoties skrieshana,pēkšņi saka sāpēt vīrs papēža( 3-7 cm ) nevāru skriet un lēkāt atsperties ar kreiso kāju arī nevaru knnapu staigat varu,vai taa ir ahileja cipslas trauma vqi ne? Pie daktwra neesu bijis atrodos pataalu no mājām

  4. Ēriks saka:

    Artūr – pavisam noteikti atbildi nav jāmeklē internetā! Droši, ka ir nometnes vadītājs vai pat mediķis un pie tiem tad arī būtu jāvēršas. Protams, zvans vecākiem! Iespējams Tu esi guvis ahileja cīpslas traumu, t.i. esi iedzīvojies ahileja cīpslas sastiepumā vai pat tā ir iekaisusi (ja esi kādu laiciņu kāju pamocījis). Kājai jādod miers uz pāris nedēļām, nekādu fizisku aktivitāšu. Ja sastiepums pietiktu ar kādām smērēm, bet, ja iekaisums, tad zāles. Ja sapampst kāja vai nekļūst labā, iespējams plīsums. Tādēļ formula varētu būt šāda – NOMETNES VADĪTĀJS + VECĀKI + ĢIMENES ĀRSTS, bet labāk TRAUMATALOGS, jo šajā gadījumā vēlams nodrošināties vairāk nekā tas iespējams izrādīsies nepieciešams, nekā izdarīt par maz, jo nepievēršot tam pienācīgu uzmanību var nākties ilgi ar šo problēmu mocīties. Kā jau rakstīju, atkarīgs no tā, kas ir uz šo brīdi, tas ir vai sastiepums, vai iekaisums, vai plīsums, tādēļ skatīt formulu 🙂 NOMETNES VADĪTĀJS + VECĀKI + ĢIMENES ĀRSTS, bet labāk TRAUMATALOGS. Smēres vai zāles Tev ieteikt nevaru, jo, kā norādīji Tev tikai 14, bet es neesmu mediķis, tikai no pieredzes. Tikpat labi, Tev var būt kāda cita rakstura trauma u.tml., tādēļ atvaino, ka nevaru palīdzēt.
    Vēlreiz nopietni, rīkojies šādi – NOMETNES VADĪTĀJS + VECĀKI + ĢIMENES ĀRSTS, bet labāk TRAUMATALOGS un katrā gadījumā kājai nekādu fizisku slodzi un pat iespējami mazāk staigāt.
    !!!!!!!!! Nepieciešamības gadījumā nometnes vadītājs vai pats vari zvanīt uz tālruni 66016001, tas ir ģimenes ārstu konsultatīvais tālrunis, INFORMĀCIJA NO http://www.vm.gov.lv/lv/tava_veseliba/gimenes_arsti/gimenes_arstu_konsultativais_talrunis_66016001/
    “Iedzīvotājiem ir iespēja ārpus ģimenes ārstu darba laika saņemt medicīniskas konsultācijas un ieteikumus kā rīkoties akūtu saslimšanu vai hronisku saslimšanu paasinājuma gadījumos, piezvanot uz Ģimenes ārstu konsultatīvo tālruni 66016001.Konsultācijas iedzīvotājiem sniedz pieredzējuši ģimenes ārsti un ārsta palīgi darba dienās no plkst. 17.00 līdz plkst. 8.00 no rīta.Brīvdienās un svētku dienās iedzīvotāji var saņemt konsultācijas visu diennakti. Ši ir papildus iespēja iedzīvotājiem saņemt medicīniskas konsultācijas un izglītojošus padomus kā rīkoties vienkāršāku saslimšanu gadījumos, tādējādi atslogojot neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu un slimnīcu uzņemšanas nodaļas.Konsultācijas iedzīvotājiem sniedz pēc Latvijas Ģimenes ārstu asociāciju izstrādātiem kritērijiem, lai atpazītu situācijas, kas ir bīstamas pacienta dzīvībai vai veselībai.Ja pēc zvanītāja teiktā Ģimenes ārstu konsultatīvā tālruņa operatoram radīsies šaubas par personas veselības stāvokli, zvans tiks pāradresēts neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam.Ģimenes ārstu konsultatīvais tālrunis 66016001 nav paaugstinātas maksas tālrunis. Zvanot no fiksētā tālruņa vai mobilā tālruņa, zvanītājs maksās atbilstoši sava operatora noteiktajiem tarifiem par zvaniem uz fiksēto Rīgas diapazona numuru. Lai noskaidrotu maksu par zvanu uz Ģimenes ārstu konsultatīvo tālruni, aicinām iedzīvotājus vērsties pie sava operatora. Atgādinām, ka Ģimenes ārstu konsultatīvais tālrunis 66016001 sniegs konsultācijas par vienkāršām veselības problēmām, kuru risināšanai nav nepieciešama neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšana. Ja ir noticis nelaimes gadījums, pēkšņi pasliktinājies veselības stāvoklis, apdraudot veselību vai dzīvību, iedzīvotājiem, tāpat kā iepriekš, jāzvana ātrajai palīdzībai pa tālruni” –
    VEIKSMI!

Atstājiet kometnāru