Rēzeknes pusmaratons 2012

Rēzeknes pusmaratona rezultāts 2:07:52.45 (netīrais laiks). Laiki pa apļiem: 1) 25:18; 2) 25:01; 3) 24:58; 4) 26:04; 5) 26:34. Diezgan vienmērīgi, īpaši pirmie trīs, kuri atšķiras tikai 20 sekunžu robežās. Rēzeknes rezultāts man ir visu laiku labākais pusmaratona rezultāts un tāds arī būtu, ja pieņemtu, ka šī distance bija apmēram par  300 m īsāka (ir tādas aizdomas) nekā oficiālie 21,097,5 km. Jebkurā gadījumā ieskrietu 2:10 un gandarījums par paveikto patiešām ir liels. Vēl jo vairāk, ņemot  vērā trases reljefu. Iepriekš labākie rezultāti 2:12:36 (tīrais laiks) Nordea Rīgas pusmaratonā 2008.gadā un 2:12:39 (netīrais laiks) Kuldīgā 2011.gadā. Kā parasti šādos, dalībnieku ziņā skaitliski nelielos pusmaratonos, esmu teju pēdējais. Šoreiz finišēju 124 no 134 startējušajiem (4 izstājās). Pirmajam finišējošajam laiks 1:10:45.25, bet pēdējam  2:24:16.20.

Zita 4,2 km noskrēja ar laiku 0:29:26.50. Pēc viņas vēl finišēja 18 šī skrējiena dalībnieki un to vidū arī visai jauni. Tā, kā malacis.  Bez  iepriekšējiem treniņiem, tas patiešām ir labi, īpaši šeit Rēzeknē. Vecās traumas klusē, jaunas ar nav iegūtas un tas ir labi :).

Pēc 2011.gadā noskrietajiem sešiem pusmaratoniem un veselības problēmām (vecās pārauga jaunās), nolēmu 2012.gadā ikdienā tipināt prātīgāk un piedalīties tikai pāris sacensībās. Reāli iznāca, ka piedalījos tikai Rēzeknes pusmaratonā 2012.gada 30.septembrī . 13.10.2012. skrēja Siguldā, bet bez manis un 21.10.2012. Ozolniekos neskriešu. Tādēļ droši varu teikt, ka man šogad tas ir arī viss, tas ir attiecībā uz sacensībām. Jau 15 dienas, kā neskrienu vispār un iemesls tas pats – ne/veselība. Kad atsākšu? Nezinu. Vakar ārsta spriedums – līdz tiksim skaidrībā, nekādā gadījumā. Bet, nu vairāk par tēmu.

Tiklīdz parādījās informācija par to, ka šogad Rēzeknē tiks organizēts pusmaratons, es jau zināju, ka tajā piedalīšos. Saistīja tas, ka Rēzeknes pusmaratons notiks pirmo reizi, kā arī nezināmā trase, izaicinājums ar kalniņiem (Latgale). Arī piemiņas medaļa varēja izrādīties relikvija, ja Rēzeknē pusmaratonus turpmāk neorganizētu (kas negadās). 18.04.2012. kā pirmais reģistrējos un apmaksāju dalību (Ls 8,00) pusmaratona distancei 21,097 km. Vēsturiski un fakts. Par šādu gājienu pienāktos kāds kliņģeris no organizatoru puses :), bet ne te tev nu bija 🙁 :).  Tomēr paldies par atsaucību un operatīvi atsūtīto trases plānu (painteresējos vēl pirms publicēšanas), kā arī distances maiņu Zitai. Jā, jā cilvēks domā, bet Dievs dara. Arī Zita bija plānojusi skriet pusīti.

Pusmaratona diena atskrēja nemanot un jāsecina, ka tās priekšvakarā neesmu tai īpaši gatavs, neskatoties uz kopējo notipināto kilometrāžu 2012.gadā, tas ir mazliet virs 1000 km, jo vasara pagāja daļējā dīkstāvē. Jūnijā 83 km septiņos treniņos, jūlijā 41 km sešos un augustā 89 km deviņos treniņos. Turklāt nekādu treniņu, kas ļautu labāk justies Rēzeknes kalniņos. Vienīgi septembrī izdevās noskriet 139 km četrpadsmit treniņos.  Šogad vēl kā nekad bremzējošais faktors – nauda, precīzāk tās trūkums. Tādēļ nakšņošana Rēzeknē no sestdienas uz svētdienu bija jāatmet uzreiz. Tas nozīmē, ka jāizbrauc sacensību rītā un jāceļas plkst. 5:00. Tad vēl ceļā stundas četras – piecas, kas nekādu optimismu neraisa par to, kāds būšu distancē. Lai vai kā, bet somas tika sakravātas. Zita arī brauc. Tā teikt, līdzi jušanai un pie reizes nočibināt 4,2km.

30.09.2012. plkst. 5:10.  Vecums 47, augums 171,5 cm, svars 75,5 kg. Rīta cēliens mazliet ievelkas un izbraucam plkst.5:50 plānoto plkst.5:30 vietā. Mūsu Geciņu stūrē Zita, bet es mēģinu pagulēt, kas man pamatā neizdodas. Tik vien, kā acis, prāts un pats atpūšamies, bet arī tas ir labi. Pēc pāris stundām sēžos pie stūres pats. Somā, dvieļos ietītā katliņā, Zitas sarūpētā auzu pārslu putra gaida, kad tā tiks likta lietā. Ceļa Jēkabpils – Rēzekne pirmajā stāvvietā (pretējā pusē) ar varītēm iemoku pāris karotītes putras. Saprotu, ka jāuzēd, bet tā arī līdz pat skriešanai neko vairāk par pāris malkiem ūdens un ½ banāna.

 Pēc 276 km un ceļā pavadītajām četrām stundām (ar divām pieturēšanām), plkst.09:50 esam noparkojušies apmēram 400 m attālumā no starta. Laiciņš – brr, apkārt peļķes, draudoši apmācies, vējš, auksts, vienkārši čau (vēlāk uzsmidzina). Saņemam numurus Rēzeknes Kultūras namā, (izsniedz no plkst. 10:00) un atpakaļ uz mašīnu pasnaust (starts 12:00). Mazliet pēc 11:00 stutējamies augšā. Izrādās, ka bērnu starts akurāt pie mūsu auto un labi, ka starp startiem ir pietiekama pauze. Paspējam pārģērbties. Ja nē, fonā varēja iznākt interesantas bildes. Uzvelku arī jaku, cepuri un cimdus. Īsi pirms starta brīžiem parādās saulīte un saprotu, ka var būt pa karstu. Tādēļ atbrīvojos no jakas un cepures, ko Zita  veiksmīgi līdz startam pagūst nogādāt uz mašīnu. Saulītē labi, bet, kad tā pazūd, tad drebulis klāt. Kas man cits atliek, kā vienīgi drebēt, ja neiesildos pirms skriešanas (iesildīšos skriešanas laikā :)). Mūsu starts un finišs brāļu Skrindu ielā (Festivāla parks) pretim Rēzeknes Kultūras namam, kurā arī reģistrācija, labierīcības (ir arī ārpusē) un garderobe, kā arī putras dalīšanas vieta pēc finiša.

Uz starta 378 dalībnieki, no kuriem 134 pusmaratonisti (21,097km) , 63 dalībnieki dosies  12,6 km distancē, 165 tautas skrējiena dalībnieki pieveiks 4,2 km distanci, bet 16 nūjotāji atbilstoši savām spējām mēros 4,2 km vai 12,6 km distanci. 69 bērni jau savu darbiņu paveikuši. Savukārt man priekšā 5 apļi, apmēram 4,2 km katrs. Es ar Zitu noenkurojamies vairāk uz beigām. Atkal ne bez satraukuma (kur tas ņemas :(). Pirms starta man pulss ap 100, parasti ap 60, bet miera stāvoklī vispār 50. Īsi pēc starta rādu Zitai atā un pielīpu kundzei gados (76 gadi). Tā ir leģendārā Nadežda Kavtaskina, kura noskrējusi 104 maratonus (saprotu, ka pilnus 42,195 km). Iedomājos, ka varētu turēt viņai līdzi kādu laiku un tad jau pēc apstākļiem. Biju papētījis, kā viņai iet pēdējā laikā (šogad Ventspils 2:05, Liepāja 2:12, Kuldīgā 2:15) un ņemot vērā Rēzeknes trases kalniņus viņas šodienas ātrums man varētu būt tieši laikā. Pats, kad treniņos labi skrējās, biju domājis noskriet Rēzeknē robežās 2:17 līdz 2:27. Tātad man ar Nadeždu pa ceļam.  Skrienam apmēram 6:20 min/km, kas mani sākotnēji nedaudz sabiedē, jo biju domājis sākumā  ap 6:45 min/km turēt. Par brīnumu skrienas diezgan viegli un ir vēlme vēl mazliet raitāk. Saprotu, ka tā var būt zināma afēra, jo priekšā vēl  kalniņi, daudz nopietnu kalniņu, protams, priekš manis. Tomēr sacensību gars ņem virsroku un, paātrinoties par kādām 10 – 20 sekundēm uz kilometru, attālinos no Nadeždas.

Sekojošie metri aptuveni. Apmēram 60 metrus pēc starta, kuros bija neliels kritums -3 metri, seko pirmais kāpums 700 m garumā (V.Seiles iela, Baznīcas iela un Atbrīvošanas aleja līdz pat pagriezienam uz N.Rancāna ielu), kas kopumā veido +18 m. Tālāk sākas kritums 840m garumā (N.Rancāna iela un Rīgas iela līdz pagriezienam uz Dzelzceļnieku ielu), kas kopumā veido apmēram -21 m. Tālāk pa Dzelzceļnieku ielu 940 m garumā, šeit mazliet augšā +6 m un otra daļa apmēram tikpat lejā. Ielas beigās otrā dzirdinātava (apmēram apļa pusceļš), kuru ignorēju. Trases asfaltēto daļu nomaina šķembu/zemes ceļš pāris simtu metru garumā (laikam aiz starta arī bija mazs neasfaltēts gabaliņš). Skatos, kur kāju likt, jo ir arī vēl pa kādam dublītim un peļķītei. No Dzelzceļnieku ielas pagrieziens pa labi uz viadukta posmu un pa to taisnā ceļā uz Atbrīvošanas aleju. Ir sācies otrais un iespaidīgākais kāpums 960 m garumā līdz pat 18.novembra ielai, kas veido kāpumu +23 m. Šajā 960 m kāpumā, jau pirmajos 580 metros tiek sasniegts +20 m (iespaidīgi). Nedaudz samazinu ātrumu, bet pavisam nedaudz un bez iespringšanas tieku augšā. No 18.novembra ielas līdz pat aplim ap Māras pieminekli („Vienoti Latvijai” jeb „Latgales Māra”) 340 m ar kritumu -5 m. Sākumā kāds skats tiek arī Mārai. Tālāk seko otrais un nopietnākais/patīkamākais kritums līdz pat distances pirmā apļa beigām 320 m garumā ar stāvu kritumu -12 m, no kuriem -8 m tiek noskrieti 140 m nogrieznī. Lejā skrienas aši, bet pārspīlēt ar nevar, ko arī daru. Būtu traki, ja būtu jāskrien pretējā virzienā, ar finišu pie Māras.Lūk noskriets pirmais aplis un vidējais ātrums apmēram  6 min/km. Esmu apmierināts un visai svaigs, bet ne bez neliela satraukuma par vēl priekšā esošajiem astoņiem būtiskiem kāpumiem. Skaidrs, ka sekām ir jābūt, tikai cik lielām. Gribētu jau gan kā minimums noskriet no sākuma līdz beigām, tas ir pieveikt distanci bez iešanas.

Otrā apļa sākumā garām panesas pusmaratona līderi, kuri mani ir noķēruši par apli. Tālāk jau mani apdzen itin bieži, bet es no pusmaratonistiem nevienu. Otrajā dzirdinātavā pieturu (noskrieti apmēram 6,5 km) un izdzeru pāris malkus ūdens. Kā parasti daru to stāvot uz vietas, lai neieskrien ne tajā rīklē. Trase man šķiet interesanta, kāpumi, kritumi un pagriezieni (aplī kādi 10). Tikai retu reizi dzirdu uzmundrinošus saukļus no skrējiena vērotāju puses, kuri ir visai, visai maz. Šoreiz izpaliek arī uzmundrinošā mūzika (vienīgi startā mazliet kaut kas) un organizētie atbalstītāji. Tomēr šoreiz visas šīs nianses man netraucē baudīt skrējienu. Noskrienu otro apli ar vidējo ātrumu kādu sekundi zem 6 min/km.  Prieks par malā stāvošās Zitas atbalstu un līdzi jušanu (laikam lielāks kreņķis nekā man).

Trešais aplis parāda, ka kāpumi un uzņemtais temps (par ātru manai šī brīža sagatavotībai) dara savu. Sāpes labās puses paribē liek variēt ar ātrumu, tas ir pazemināt/palielināt. Ja nekļūdos, tad šajā aplī tiek apdzīta kāda 12 km skrējēja. Garām joprojām skrien citi dalībnieki un saņemu arī pa kādam uzmundrinājumam – NOSKRIEN! Spēju atbildēt – mēģināšu gan! Krekliņa aizmuguri rotā VSK Noskrien nozīmīte ar gliemezi :), tādējādi Noskrienieši var atpazīt. Arī šī apļa pusītē ūdens malks. Trešais aplis uz mata tāds pat kā otrais (kādu kripatu pat ātrāks), ātrums mazliet zem 6 min/km.

Priekšā ceturtais aplis un saprotu, ka tas būs noteicošais. Ja vinnēšu, tad viss būs labi.  Aiz muguras kādi 13,5 km un nu jau jūtu sagurumu. Domāju, ka pa līdzenu vēl būtu labi, bet tie kāpumi ……, būs grūti. Šoreiz jau ūdens malks pirmajā dzirdinātavā uzreiz aiz starta. Nojautas nepieviļ un šajā aplī ik pa brīdim piemetās galvas reibonis. Ne tā, ka pārāk traki, bet nepatīkami pavisam noteikti. Ir jau ar tādiem skriets, tādēļ domāju, ka sapratīšu, kad tālāk jau nu nevar, bet vēl jau var. Lielākais kāpums padodas smagi, bet turpinu tipināt. Skatos, ka brīžiem temps samazinās līdz pat 7 min/km (pirmajos divos apļos nokritās līdz 6:10 un trešajā līdz 6:30). Augšā esmu un nu jau uz leju (cik foršs un laikā šis kritums pirms apļa beigām). Ceturtais aplis vinnēts un nu jau zinu, ka noskriešu (fiziski) šo pusīti, ka tik veselība nepieviļ.

Piektais aplis smagi, bet ar emocionālu pacēlumu. Tiek vēl pa kādam uzmundrinājumam no garām gājējiem, kā arī no garām skrienošas meitenes Nike krekliņā (redze pašvaka) – paldies visiem. Apmēram apļa vidū pamanu dažus priekšā skrienošos un nodomāju, ka būtu labi kādu no viņiem noķert. Pirms atlikušajiem nepilnajiem 2 km un lielā kāpuma padzeros un atvēsinu galvu, uzlejot ūdens glāzi. Jā, labi, ka biju novilcis jaku un cepuri. Cimdi gan noder, rokas siltumā 🙂 un sviedrus var ērti noslaucīt. Sākoties kāpumam, panāku dalībnieci un nu arī man ir ko uzmundrināt, ko ar prieku arī daru un tieku apbalvots ar to pašu. Pārmijam dažu vārdus un izrādās, ka šī skrējēja vārdā Māra (vēlāk noskaidroju) ir viena no šī pasākuma organizētājām no kluba „Xtreme Sports”. Cilvēks jau no pieciem rītā gādā, lai viss notiktos, par ko arī pateicos un apliecinu, ka trase man patīk un tā patiesi ir izdevusies interesanta. Piemetu mazliet apgriezienus un attālinos no Māras, jo priekšā vēl divi (brīžiem ejoši) mērķi :). Šis pēdējais kāpums patiesi smags, bet turpinu skriet/tipināt, kādā brīdī ātrums nokrīt līdz 7:30 min/km, bet tas man netraucē tieši kāpumā apdzīt puisi. Vēl priekšā meitene, kuru apdzenu pie Māras un tad jau laidiens lejā. Skrienu cik jaudas  šos 300 m. Tomēr straujajā kritumā prātu zaudēt ar nevar, jo tad arī var pazaudēt kādu ādas gabalu un bonusā salauzt kaulus. Lūk jau arī finišs.

Laimīgas beigas. Tik laimīgas, ka finišā aizmirstu nostopēt Garminu un izdaru to tikai pēc piemiņas medaļas un provianta maisiņa saņemšanas, kad jau sēžu uz krēsla un dzeru Zitas piedāvāto ūdeni. Tālāk liek likti lietā banāni un apelsīni. Nu jau būs gana (lai citiem pietiek), bet meitenes laipni piedāvā vēl un vēl, pietikšot visiem. Pienāk klāt Māra, kura iepriekš tiek mīļi sveikta no kolēģu puses un, kura gluži tāpat kā visas pusmaratonistes saņem glītu rozīti. Aprunājamies mazliet, kam seko savstarpēji laba vēlējumi. Sīkums, bet patīkami. Laiks iestiprināties ar auzu pārslu putru un ievārījumu, ko arī darām. Man īsti nelien un šoreiz visu neapēdu, bet tējiņa tieši laikā.

Parasti šādos pasākumos mēģinu palikt ilgāk (cik jau nu sanāk) un sumināt apbalvojamos un, kurš tad, ja ne es/mēs. Lielum lielais vairums sen jau ir prom, bet es jau atkuļos kā viens no pēdējiem un tādējādi ilgi nav jāgaida. Arī šoreiz paliekam, kaut gan Zita klīst apkārt jau teju pāris stundas. Apbalvojamo daudz, ja nekļūdos 26 grupas un vēl pusmaratonistu kopvērtējums līdz sestajai vietai (sievietes un vīrieši). No mūsu puses aplausi un pa kādam foto zibsnim. Nebiju domājis, ka organizatori būs parūpējušies par teju pusotra tūkstoša bilžu tapšanu 🙂, no kurām daļu izmantoju arī šajā rakstā ar atsauci www.rezekne.lv, bet pilna atsauce – http://www.rezekne.lv/galerijas/publiska-galerija/.  Jā, patiesi daudz šo apbalvojamo. Vēl tiek sveiktas aktīvākās skolas un pārstāvētākās komandas. VSK Noskrien tiek nosaukta, kā otrā pārstāvētākā komanda. Pirmā laikam klubs „Maratons” no Ventspils. Pārstāvji tiek aicināti saņemt dāvaniņas – kliņģeri un dzērienus. Noskrienieši īpaši nesteidz. Tikko vēl meitenes savās grupās, kuplā skaitā kāpa uz pjedestāliem. Kur tad palikušas?  Vēl mirklis un nu jau nāk, viss kārtībā. Jā arī es šaj ballē biju, medus alus pa ūsām tecēja un kliņģera drupačas pilns klēpis :), bet ne viens, ne otrs mutē netika 🙁 :). Velti meklēt sevi VSK Noskrien kopbildē, jo es tajā brīdī (minūtē) šķērsoju finiša līniju 🙁 :). Nu neiet man kaut kā šaj ziņā :).

Nu, tā, viss padarīts un laiks uz mājām. Šoreiz nolemjam pa pilsētu neklīst, vēl tāls ceļš un rīt pirmdiena, kas ir darba diena. Jā, manis pēc tomēr būtu labāk tās skriešanas padarīšanas organizēt sestdienās, tad var būt variācijas par tēmu. Bet tā iepērkamies veikalā, braucot uzkožam, un vēl labu laiku saruna par skriešanu vien. Viens otram sakām nu gan pietiks, mainām tēmu, bet atkal un atkal neviļus atgriežamies pie skriešanas. Pa ceļam pietura Liepkalnos un ap plkst. 21:00 esam mājās.

P.S. Pagājušajā nedēļā kustību ir uzsākusi Kristīne un arī Zita mēģina atsākt regulārus treniņus. Lai viņām un citiem skriet gribētājiem viss ir viss labākajā kārtībā. Lai skriešana sniedz gandarījumu, labas emocijas un nekādu traumu vai veselības problēmu! Ceru, ka jums pievienošos.

 

Jūs varat atstāt komentāru, vai iesaitēt no savas lapas.

Atstājiet kometnāru