Ciemošanās pie kādas ģimenes Kanāriju salās 2011.gadā (1.daļa – ceļš turp)

Sākšu ar atziņu, ka dienasgrāmata (vienalga publiska vai privāta), tas ir labi. Tajā var saglabāt atmiņas, kas dažādu iemeslu dēļ ar laiku var aiziet nebūtībā, lai arī cik spilgtas  tās nebūtu. Ir pagājuši teju divi gadi, kopš apmeklējām Kanāriju salas un situācija ir bēdīga. Atceros ļoti maz un līdzīgi ir arī ar manu sievu Zitu un meitu Kristīni. Dažādu iemeslu dēļ daļa no foto ir zudušas. Tomēr emocijas ir palikušas, kaut arī aprakstīt kas un kā, izņemot kādas tehniskas lietas, ir pagrūti. Ir vēlme tur atgriezties un tas nozīmē, ka bija forši. Mēģināsim šo to atcerēties un piefiksēt :).

Kāds, mūsu ģimenei ļoti tuvs cilvēciņš, uzstājīgi aicināja mūs paciemoties pie viņa ģimenes Kanāriju salās. Tas bija tālajā 2011.gadā. Bez maksas tika piedāvātas biļetes turp un atpakaļ, kā arī numuriņi viesnīcās pa ceļam turp braucot gan atpakaļ. Protams, arī dzīvošana mītnes vietā par brīvu. Mūsu izmaksas par izklaidēm, ekskursijām, pirkumiem un pārtikai. Mazliet patielējāmies, jo nav jau no biezajiem un – piekritām :).

16.03.2011. plkst. 05:30 esam augšā, lai dotos tālajā un mums visādā ziņā nezināmajā ceļā. Labvēlis mums sagādājis smalkas instrukcijas par to, kā un kur mums doties visa turpceļa garumā. Neskatoties uz to, piedzīvojums sākas ar manāmu, bet jāatzīst patīkamu satraukumu. Mums nav ne jausmas, kā, ko, kur un kad. Iepriekš tā patālāk bijām ceļojuši PSRS laikos, bet piecpadsmit gadīgā Kristīne tālāk par Igauniju un Lietuvu nav bijusi.

Steigā tiek krāmēti un svērti čemodāni (viens lielais 20kg, viens mazais 8kg) un divas paprāvas somas pa 8kg, kā arī Zitai bonusā muguras/rokas – somiņa. Ne bez pakašķēšanās, bet plkst. 07:00 esam pagalmā pie Karīnas auto, kuram Edvīns jau cītīgi skrāpē logus (brr).

Lidostā esam plkst. 08:20 un līdz izlidošanai vēl divas stundas. Mums nekādas sajēgas par to, kur jāiet, kas un kā jādara. Sameklējam vietu (airBaltic), kur pēc mūsu domām būs jānodod lielo bagāžu. Nogaidījušies apmēram stundu, saprotam, ka kaut kas nav tā. Ejam izlūkos un ar šausmām konstatējam, ka esam gaidījuši ne tur, kur vajadzēja :), bet īstajā vietā jau izveidojusies iespaidīga rinda un laika vairs nav nemaz tik daudz. Ķeram čemodānus un nostājāmies rindas galā. Pēc kāda brīža skaidrs, ka nav labi. Un nav jau ar, jo esam iestājušies Ryanair rindā, lidojumam uz Londonu :).

Metamies tālāk, un atraduši īsto vietu, nododam bagāžu bez problēmām. Drošības kontrolē Zita pa priekšu, tad Kristīne un es noslēdzošais. Kristīne ar vieglu sirdi izliek uz vanniņas visu, ieskaitot auskarus u.t.t. un kad nav, tad nav, arī pasi noliek uz slīdošās lentas :). Taktika ar mani kā noslēdzošo ir bijusi veiksmīga.

Lidmašīnā iekārtojāmies vienā rindā, vietas iepriekš rezervētas. Lāga vēl, neuzlidojot pienācīgā augstumā, Kristīne pieprasa ēdamo. Zitai un Kristīnei lidojums bez problēmām. Man diezgan stipras sāpes ausīs, bet gan tikai lidmašīnas pacelšanās un nolaišanās laikā. Iepriekš esmu lidojis dažus desmitus reizes gan ar lielākiem, gan mazākiem aparātiem, bet bez problēmām. Iespējams noteicošais faktors ir lidojuma augstums un laiks, kādā šis augstums tiek sasniegts. Apmēram pēc 3 stundu lidojuma nolaižamies Barselonas starptautiskajā lidostā El Prat Airport (salīdzinot, Rīgas lidosta tāds priekšnams vien ir :)). Šeit varam likt lietā savas angļu valodas zināšanas, tas ir manas nekādas, Zitai pāris vārdi un žesti arsenālā. Jādomā, ka Kristīne skolā ir šo to apguvusi :).

Mums jānokļūst uz citu terminālu un tas nav pāriet no vienas ēkas uz otru, bet gan jābrauc ar autobusu apmēram 10 minūtes. Jā, līdz tam autobusam vēl ir jātiek. Tomēr diezgan ātri izkļūstam no šī termināla.  Domstarpības sākas, kad jāizlemj uz kuru no autobusiem jājož. Izlemjam par labu manis piedāvātajam. Ceļā, kurš liekas pārlieku garš, sākam šaubīties, bet nē, viss kārtībā. Esam atbraukuši uz īsto termināli. Atrodam bagāžas nodošanas vietu virs kuras redzam kāroto – Gran Canaria un rindā esam pirmie. Atliek ātri pārkraut bagāžu, jo Ryanair citi nosacījumi svariem rokas un nododamajai bagāžai.

Tavu skādi, Zita maliņā vēl ņemas ar koferiem, bet mēs jau tiekam aicināti nodot bagāžu un dokumentus reģistrācijai. Tielējamies un neejam. Neesam gatavi zaudēt savu rindu :), jo aiz mums paprāvs bariņš krievu tūristu. Man un Kristīnei pāris gājieni pie lidostas darbinieces, bet nekādi nemākam paskaidrot, ka nevēlamies lidot bez tās maliņā esošās sievietes :), kura izmisīgi cenšas pabeigt čemodānu pārkrāmēšanu. Mēģinu no Kristīnes izdibināt, ko tad viņa mums saka, bet šī (Kristīne) tik blisina acis no uztraukuma 🙂 (ko var gribēt no spānietes :)). Jā tā bija minūte – pusotra, bet vilkās, kā mūžība. Uh, Zita klāt, nododam bagāžu un ar vieglu sirdi uz drošības pārbaudi ēkas otrajā stāvā.

Zitai no somas rēgojas tukšas pudeles kakliņš. Pudeli domājam uzpildīt, izgājuši drošības kontroli, jo esam no taupīgajiem :). Garām ejoša lidostas darbiniece, rāda uz pudeli un skaidro, ka rokas bagāžā nevarēs ienest šķidrumu un norāda uz konteineri. Zita skaidrā latviešu valodā, rādot uz pudeli, atbild – tā ir tukša. Darbiniece atbild – ā tukša, tukša un piekrītoši pamāj ar galvu (jādomā, ka ne pirmie latvieši ar tukša, tukša :)). Kontrolē šoreiz bez starpgadījumiem. Mums ir svarīgi būt vieniem no pirmajiem pie Gates (izeja uz lidmašīnu), lai varam ieņemt vēlamās vietas lidmašīnā, jo tās šoreiz nav rezervētas. Tādēļ arī negribējām laist sev priekšā krievu tūristus pie bagāžas nodošanas, bet kā izrādās tam nebija nozīmes. Vēl pat nav parādījies uzraksts, kura tad mums tā Gate būs. Varam aiziet, kur jau nu vajag. Laicīgi pamanam savas Gates numuru un esam vieni no pirmajiem uz iekāpšanu.

Lidmašīnā sēžam visi trīs vienā rindā pretim iluminatoram (pie spārna). Kristīne sāk uzņemt čipsus, kurus Zita bija ienesusi virsjakas piedurknē, jo rokas bagāžā nevarēja iestūķēt un ārā tak nemetīsi. Neesam pārsteigti, kad īsi pēc pacelšanās un pasūtītā alkohola likvidēšanas, bariņš krievu valodā runājošu tūristu,  ķeras klāt pie saviem krājumiem. Kāri tiek izdzerts gan šampanietis, gan konjaks un kas tur nu vēl. Lidmašīna piepildās ar specifisku smaržu, ko sajūt arī stjuarte. Bet pie zīlnieces nav jājiet, lai saprastu, ka viņas lūgumi pārtraukt lietot līdzpaņemto alkoholu cietīs neveiksmi. Jautrā prātā, savstarpējās sarunas mijās no mīlestības izpausmes līdz naidam un draudiem. Tomēr skaļāki skandāli izpaliek. Apmēram pēc trijām stundām, rietot saulei, redzam Atlantijas okeāna virsmu un te jau arī – Gran Canaria. Nosēžamies veiksmīgi un pilotiem pasažieri izsaka pateicību ar aplausiem (iepriekš tāda tradīcija nebija pieredzēta).

Kamēr tiekam ārā no lidostas ir jau patumšs. Salās pēc saules norietēšanas strauji paliek tumšs un ņemot vērā šo apstākli uz viesnīcu mums ieteikts doties ar taksi, lai neapmaldamies. Apstājamies rindā. Piebrauc it kā mūsu taksis, bet iekšā netiekam, jo no nākamā takša izkāpj konkurents un noliek pirmo pie vietas (tiem sava kārtība) un nu jau mēs sēžam uzvarētāja auto. Mums jānokļūst uz „Hotel Avenida de Canaries SL” pilsētiņā Vecindario. Taksistam uzradām viesnīcas reģistrācijas lapu un viņš priecīgs pamāj ar galvu. Sākās ātrs brauciens nodzītā auto, kurš nekādi nevieš uzticību. Ātrums tiek pārkāpts visa ceļa garumā (apmēram 15 km), piemēram, 70 km/h vietā braucot 110 – 120 km/h. Tuvojoties galamērķim, taksists sāk kaut ko borēt. Firmai esot divas viesnīcas un taksists jautā uz kuru konkrēti mūs jānogādā. Ko mēs, neko, sakām, lai tik brauc. Piebraucam pie viesnīcas un saprotam, ka taksists pagaidīšot līdz mēs pārliecināsimies vai šī ir īstā viesnīca. Zita iet izlūkos, bet tā kā esam izlaisti ne gluži pie vajadzīgajām durvīm (iespējams ar nolūku) viņai nākas pablandīties līdz atrod Reception. Viesnīca ir mūsējā, bet par stāvēšanu pārmaksājam kādus 5 EUR, kopā 28 EUR (būtu 23 EUR). Viesnīcā samērā pieklājīgs numuriņš (63 EUR par diennakti), bet ūdens no krāna gan stipri hlorēts. Ar normālu ūdeni salās problēmas, tas ir jāpērk. Uzkožam un gulēt. No rīta brokastīs, te zviedru galds, brokastis sakarīgas. Laicīgi izejam no viesnīcas, ka tik kaut ko nenokavējam.

Mums priekšā gara diena. Ar kājām uz autobusu pieturu – ar autobusu atpakaļ uz lidostu – ar autobusu uz Las Palmas de Gran Canaria – ar pilsētas autobusu (no San Telmo) līdz birojam “Fred Olsen” – ar “Fred Olsen” autobusu līdz prāmja piestātnei – ar prāmi uz Tenerifes salu (pilsētiņu Santa Cruz salas ziemeļaustrumos) – ar kājām līdz pilsētas autoostai – ar autobusu uz Los Cristianos (salas dienvidos), kur vēlu vakarā, ja izkāpsim pareizajā pieturā :), mēs ieraudzīsim pazīstamas sejas. Galvenais šīs pārvietošanās laikā ir tas, ka mēs nevaram atļauties nokavēt uz prāmi, jo pretējā gadījumā būs jānakšņo vēl viena nakts šajā salā, ar visām no tā izrietošajām sekām.

Tātad, pēc 10 minūšu gājiena esam autobusu pieturā un izpīpējam cikos mūsu reiss (reizi stundā kursē). Kāds laiks ir jāpagaida. Saņemu zvanu no Rīgas un uzzinu, ka Zitai steidzami jāierodas uz darba pārrunām (bija doma mainīt dienesta vietu sakarā ar iepriekšējās likvidēšanu). Lai arī cik tas nebūtu svarīgi, bet neskries tak atpakaļ :). Galvenais šobrīd nesajaukt autobusus un neaizbraukt pretējā virzienā no lidostas. Gaidot autobusu, nopētām katru palmiņu, katru zaļumiņu, kā arī ielas, transportu, ēkas, cilvēkus u.tml., viss ir neredzēts un interesants. Autobuss. Uzmanīgi apskatam maršruta uzrakstu un krāmējam bagāžā lielos koferus. Bagāžas nodalījumu jāattaisa pašam un par bagāžu nav jāmaksā. Autobusā biļetes pērk (5,10 EUR) un par galamērķi vēlreiz pārliecinās Kristīne. Lidostā, sekojot instrukcijām, ātri izņemam čemodānus no bagāžas, jo lēnīgākiem gadoties, ka autobuss aizbrauc ar visām somām. No 66. autobusa esam ārā un turpat jāsagaida 60. Brauciens apmēram 25 minūšu garumā (6,60 EUR) un esam gala pieturā – San Telmo. Sajaukt nevar, jo autobuss tālāk nekursē. Meitenes pa kreisi, bet es pa labi. Viss kārtībā, varam rausties virszemē (šī pietura tā teikt stāvā -1).

Tālāk seko viens no sarežģītākajiem posmiem šajā braucienā. Jāsameklē pareizā pilsētas autobusu pietura un, kas vēl sarežģītāk – īstajā pieturā jāizkāpj. Pietura it kā būtu (šaubāmies), bet autobuss Nr.1 beigu beigās arī pienāk. Iekāpjam ar grūtībām (daudz cilvēku) un arī visus koferus iestiepjam salonā. Biļetes 6,60 EUR. Zinām, ka apmēram pēc 4-5 km Santa Catalina parka rajonā mums jāizkāpj, jo aiz parka uz priekšu Calle (iela) Luis Morote 4 atrodas “Fred Olsen” birojs. Izmisīgi cenšamies saprast vai nepieciešamie km ir nobraukti un saskatīt parka nosaukumu. Parki (mazāki, lielāki) seko viens pēc otra. Redzam, ka it kā ir, bet ir šaubas. Tomēr domāju, ka labāk izkāpt ārā mazliet ātrāk, nekā pabraukt garām. Ejam, ejam, bet biroja, kā nav tā nav. Sākam domāt (vairāk jau es), ka tomēr pabraucām garām. Zvans draugam 🙂 un izrādās, ka esam izkāpuši krietni par ātru. Turpinām soļot un vilkt čemodānus. Saule cepina, tas nav pārāk viegls pasākums. Biroja joprojām nav. Turpmākā ceļa garumā seko vairāki zvani, jo domājam, ka esam apmaldījušies. Bez strīdiem un apkārtējiem nesaprotamiem izteicieniem arī neiztikt, bet nav jau tik traki :).

Beigu beigās atrodam “Fred Olsen” biroju, uh, atviegloti nopūšamies. Kurš nopirks biļetes? Mums ir kaut kas līdzīgs rezervēšanas lapai, bet biļetes jāpērk birojā. Nekas neatliek, Kristīnei jāpērk un viņa piekrīt, bet ar nosacījumu, ka mēs tikmēr gaidām ārpusē. Biļetes ir (143,59 EUR), dodamies uz pieturu, kur citu autobusu starpā jāpienāk arī “Fred Olsen” autobusam. Esam uz vietas, tā vismaz saprotam, bet atskāršam, ka nezinām cikos autobuss pienāks. Tas ir svarīgi, lai var pavazāties, ja kas un, protams, apmeklēt labierīcības. Pierunājam Kristīni noskaidrot šo jautājumu. Viņa iešot viena. Negribīgi piekrītu, jo, lai arī birojs nav tālu (kādi 300m), bet tomēr tas acīm nav redzams, jo atrodas aiz stūra. Kristīne aiziet, bet es viņai nemanot, eju līdz. Redzu, ka viņa stāv rindā. Laiks velkas un, ja nu autobuss jau pienācis? Beidzot Kristīne ir ārā ar info cikos atiet autobuss (vēl ilgi jāgaida). Tiek arī man,- par sekošanu līdz.

Izrādās, ka uz labierīcībām tikai man. Atgriežos un Zita dodas uz veikalu. Tiekam pie ūdens (1,5 l – 1,92 EUR) un saldējumiem (1,06 EUR gab.). Sēžot parkā uz soliņa, baudām sauli, dzeram ūdeni, izgaršojam saldējumu, nopētām cilvēkus un vērojam apkārtni. Karsts, saule cepina ne pa jokam. Mēs šortiņos, krekliņos, sandalēs – normāli. Es īsiem matiem un bez cepures un tā ir mana kļūda, ko sapratīšu vēlāk, kad galva, visā tās platībā mainīs ādu. Laika tomēr vēl daudz un nolemjam pastaigāt ar visiem čemodāniem līdz molam okeānā. Pēc iepriekšējās vazāšanās tas nav īpaši ērti un viegli. Mēs nezinām īsti kā nokļūt līdz molam un mūsu minstināšanos pamana vīrs visai cienījamos gados. Viņš apjautājas vai nevar mums palīdzēt. Kristīne laipni un kā jau māk atbild, ka, paldies, palīdzību nevajag :). Izmetuši apli un līdz okeānam tā arī netikuši (šoreiz pārāk apgrūtinoši), atgriežamies pieturā. Lai kā, bet autobuss ir sagaidīts. Koferus bagāžā, uzrādām biļetes šoferītim un nu jau, ērti iekārtojušies krēslos, esam ceļā uz prāmi. Skatāmies pa logu un baudām mums tik neierastos skatus, – ielas, mājas, ēkas, transportu un, protams, dabu – okeāna krasts, kalni, dārzi u.tml. Brauciens apmēram 45 min. Esam labā noskaņojumā, varētu pat teikt pārlaimīgi :).

Autobuss piestāj pie paša prāmja, kurš pietauvojies speciāli izveidotā kanālā. Saprotam, ka laika līdz prāmja atiešanai nez kāpēc pavisam maz. Meklējam platformu ar skapīšiem, kuros var ievietot čemodānus. Var jau arī visu stiept līdzi, bet tas būtu pārāk neērti. Platformas ir vairākas, nesaprotam. Kristīne skrien uz trapu pie kontrolieres un noskaidro, kuri ir šī prāmja skapīši. Steigšus sastumjam koferus vienā skapītī (1 EUR), bet, kas neielien, ņemam līdz. Platforma ar skapīšiem tiek aizvilkta uz prāmi. Lai kā esam palikuši pēdējie un kontroliere gaida tikai mūs. Labi, ka iepriekš viņai nozīmējāmies :). Ātrā solī steidzam uz trapu, uzrādām biļetes. Esam pēdējie, aiz mums ieeja uz prāmi tiek slēgta. Jā, čammājoties brauciens varēja arī izpalikt.

Iekārtojamies prāmja priekšgalā pie logiem. Krēsli ērti, skats pa logu paveras plašs. Neko nepērkam (kafija 1EUR). Sākās kustība. Ar prāmi ir braukts, bet tik vien, kā pa Baltijas jūru uz Stokholmu. Te pavisam cits vēriens – Atlantijas okeāns. Vel prāmis mīcās pa kanālu, bet Zita un Kristīne uz labierīcībām. Esam ārā no kanāla, atgriežas arī meitenes. Zita bāla, bet Kristīne priecīga par piedzīvoto šūpošanos, kad kājas neklausa. Zitai acis ciet un elpo dziļi. Kristīne skatās kaut kur tālumā. Tomēr Kristīnes prieki par šūpošanos nav ilgi un rokās parādās maisiņš, kurš tā arī netiek izmantots. Es papētījis izbraukšanu okeānā un tā plašumus, sāku laisties miegā. Ceļā esam apmēram stundu. Izkāpjam. Šoreiz veiksmīgi sameklējam savu skapīti un tiekam pie čemodāniem.

Jānokļūst uz Santa Cruz autoostu. Mums ir karte un, ejot ar kājām, pēc 30 minūtēm vajadzētu būt autoostā. Manas kļūdas dēļ sākotnēji uzņemam nepareizu kursu. Nevaru saprast vai pareizi ejam, panervozēju, pastrīdos, seko vairāki zvani draugam :). Gala rezultātā viss ir labi un redzam autoostu, kurai esam piekļuvuši no otras puses, tas ir pretēji instrukcijā norādītajam. Tas mums netraucē atrast mūsu autobusa iekāpšanas peronu. Autobuss jāgaida apmēram 1h. Autoosta liela, daudz lielāka par Rīgas. Autobusi kursē nepārtraukti. Pētām cilvēkus un apkārtni. Vairākām sievietēm kājās zābaki, interesanti. Tūristi košākās drēbēs, bet vietējie pelēcīgāk ģērbušies. Klāt arī mūsu 110. reisa autobuss, biļetes 27 EUR. Cilvēku daudz, bet visi sēžam.

Jābrauc mazliet virs stundas. Izbraucam vēl gaišs. Kāri tveram it visu redzēto. Saule riet un strauji paliek tumšs. Pēc laiciņa saskatām tumsā atspīd uzraksts Los Cristianos. Iebraucam pilsētā. Mums teikts, ka jāizkāpj vienu pieturu pirms gala punkta un šajā pieturā izkāps teju visi pasažieri. Šoreiz intuīcija mani nepieviļ un Zita, kura šaubās, tomēr piekrīt. Drošības pēc Kristīne dodas pie šoferīša un noskaidro, ka pietura ir īstā. Izkāpjam un tikai tagad pamanām pieturā stāvam Aiju (vedeklu), Ričardu (2,7 gadiņi) un ratiņos, tad vēl pavisam maziņo Keiliņu (9 mēneši). Mēs sajūsmā viņus ieraugot, un priecīgi, ka laimīgi nokļuvuši līdz galam. Endijs (dēls) palicis mājās – strādā. Vēl tikai atliek aiziet līdz mājām, kas  ar visām paunām un bērniem ir apmēram 5 minūšu gājiens.

Esam apartamentos. Apsveicināšanās ar Endiju un var sākties kravāšanās, ciemakukuļu izrādīšana (biezpiena bumbiņas, karbonādes, rudzu maize, biezpiens, krējums, Selgas cepumi, kāruma sieriņi u.t.t.). Tiek sagatavotas vakariņas. Izstāstām par saviem piedzīvojumiem. Ričards apslimis :(. Izmantojot kārumus, veikli tiek iebarotas zāles. Man un Zitai guļvieta atsevišķā istabā. Kristīnei istabā, kura apvienota ar virtuvi. Endijam ar ģimeni sava istabā. Dzīvoklim ir vannas istaba ar labierīcībām, neliels koridors un balkons. No balkona paveras skats uz okeānu, palmām, baseiniem un citiem apartamentiem. Mums priekšā 10 diennaktis, lai varētu iepazīt un izbaudīt Tenerifi. Jauki. Ir patīkams, bet tomēr nogurums un tādēļ laiks gulēt, lai jau rīt ar pilnu sparu pretim nezināmajam un tik ļoti gaidītajam.

P.S. Jāpiebilst, ka sākotnēji Gran Canaria bija plānots, kā galamērķis un attiecīgi tika iegādātas biļetes uz lidmašīnu. Vēlāk  Endijam 🙂 plāni mainījās (laikam saulītes par maz :)) un nu mums bija jāmēro šis garais ceļš uz Tenerifi ar visiem pārbraucieniem u.t.t., bet mums patika – interesantāk.

Jūs varat atstāt komentāru, vai iesaitēt no savas lapas.

1 komentārs rakstam “Ciemošanās pie kādas ģimenes Kanāriju salās 2011.gadā (1.daļa – ceļš turp)”

  1. Ciemošanās pie kādas ģimenes Kanāriju salās 2011.gadā | Ēriks.Lisovskis.lv saka:

    […] vedeklai Aijai par šo dāvāto iespēju!!!           Tātad, 10.02.2013. publicēju rakstu “Ciemošanās pie kādas ģimenes Kanāriju salās 2011.gadā (1.daļa – ceļš turp)”. Bija jāseko otrajai daļai “Mītnes vietā Tenerifē” un trešajai daļai “Ceļš […]

Atstājiet kometnāru