Ar Prieks Tūre uz Bulgāriju – 11 dienas

2014. gada pavasarī saņēmām dēla dāvātu iespēju nelielam ceļojumam vai cita veida atpūtai. Manā gadījumā nebija jābūt pareģim, lai saprastu, ka ideju ģenerators tieši ceļojumam un turklāt ar autobusu būs mana sieva Zita.

Pile pa pilei un vienu dienu (03.05.2014.) neizturējis kārtējo ofensīvu, šoreiz par ceļojumu uz Bulgāriju, es to arī iegādājos (saite uz ceļojumu citos datumos, piedāvājums neatšķiras). Liels ir Zitas pārsteigums, kad pēc brīža uz galda viņa atrod ceļojuma kuponu. Viņa īpaši nav lolojusi cerības, ka piekritīšu šāda veida ceļojumam. Ceļošana ar autobusu mani it ne maz nesaista. Tādēļ šādā veidā neesam ceļojuši kopš PSRS laikiem. Bet nu ap 2500 km uz vienu galu un kur nu vēl papildus ekskursijas. Kopā savāksies pāri 6000 km. Kā ir tā ir, lieta darīta. Zitas galvā sāk dzimt plāni par to, kad, kur un kā. Tiek plosīti interneta resursi informācijas iegūšanā. Par mūsu izvēli info dēlam, kurš ir visai skeptisks par to, ka ceļojumu par ļoti aizdomīgi zemu cenu iegādājāmies no mazpazīstama tūrisma operatora Prieks Tūre.

Ceļojums 11 dienas, visas naktis viesnīcās un brokastis, t.i. 3 naktis tranzīt-viesnīcās un teju 6 diennaktis Bulgārijā daudzu tūristu īpaši iecienītajā Saulainajā krastā. Ceļojuma cenā ietilpst arī nogādāšana no Jelgavas uz Rīgu un atpakaļ. Viss minētais par nieka 219 EUR vienai personai. Jā arī es nesapratu, kā viņi to visu var dabūt gatavu par šādu cenu. Turklāt prieks.lv visiem ceļojumiem ar autobusu piedāvā atlaides no 40% līdz pat 61%. Ikdienā mēdzam saskarties ar situācijām, ka atlaides ir lielas, bet cenas neņemamas. Šajā gadījumā cenas ar atlaidēm iznāk reāli zemas. Prieks Tūre mājas lapā prieksture.lv ceļojumu uz Bulgāriju ar autobusu var iegādāties par 500 EUR, bet iekš prieks.lv, tas pats piedāvājums no 219 EUR līdz 259 EUR, t.i. atšķirībā no ceļojuma laika, piemēram, jūlijā un augustā ir dārgāk. Arī uz citiem galamērķiem iekš prieksture.lv ceļojumi tiek piedāvāti par pilnu cenu. Maz ticams, bet iespējams, ka nezinātājs nopērk ceļojumu par pilnu cenu. Domājams, ka šī zemā cena ir tā ar ko Prieks Tūre arī rēķinās. Protams, tas viss rada zināmu neuzticību piedāvājumam. Atsauksmes vairāk pozitīvas, bet ir arī negatīvas. Mēģinu sev iestāstīt, ka negatīvās par laiku, kad operators ir uzsācis darbību un tas pieredzes trūkuma dēļ vai arī šīm nebūšanām ir bijis gadījuma raksturs, kas negadās. Bail bija iedomāties kāds būs autobuss, kādas viesnīcas, kāds izvietojums u.tml. Pašreiz varu droši teikt, ka viss bija vislabākajā kārtībā. Ja nu kādreiz ceļot pa lēto, tad droši izmantošu Prieks Tūre pakalpojumus, ja, protams, cenu politika strauji nemainīsies uz augšu. Vēlreiz atkārtošos, ka nesaprotu, kā par šādu cenu var dabūt gatavu tādā labā līmeni organizētu ceļojumu, turklāt papildus ekskursiju iegāde nav obligāts nosacījums. Bet kādēļ man saprast, galvenais rezultāts un tas bija patiešām OK. Esmu ļooooti apmierināts, – cena/kvalitāte.

Prieks.lv birojs, gluži kā Prieks Tūre birojs, atrodas Merķeļa ielā 7, 201.kab., Rīgā, uz kurieni tad arī dodas Zita, lai noslēgtu līgumu. Sakritība, ka tobrīd birojā atrodas un līgumu sagatavo cilvēciņš vārdā Santa, kas arī būs mūsu grupas vadītāja. Pirmais iespaids ļoti pozitīvs. Santa – Jauks, sirsnīgs cilvēks un kā vēlāk izrādīsies ļoti profesionāls, kas šādā ceļojumā ir būtisks faktors, lai viss noritētu uz urā. Viņas attieksme liek domāt, ka tomēr uzmesti netiksim. Tā kā līgumu noslēdzam vieni no pēdējiem, tad vietu izvēle autobusā ir teju nekāda. Santa piedāvā atlikušos variantus un izstāsta par katra plusiem/mīnusiem. Šis esot Santas autobuss (ne jau burtiksi) un tādēļ ar pārliecību bilst, ka autobuss ir pietiekami ērts tāliem braucieniem. Tā arī būs. Man nav ar ko salīdzināt, bet es patiešām biju domājis, ka par šo naudiņu nekas vairāk par kādu klaburkasti netiks piedāvāts un tas būs beigu sākums.

1 – 05.06., cetrutdiena. Naktī pirms izbraukšanas gulēt nedodamies, jo 03:45 Endijs mūs nogādā līdz Hercoga laukumam, kur mūs gaida Prieks Tūre busiņš un tas priecē ar savu kvalitāti. Busiņa vadītājs vārdā Sergejs, kā izrādās vienlaicīgi ir arī Prieks Tūre vadītājs vai direktors, kaut kā tā. Viņš ir komunikabls un kā savādāk šajā amatā, kā arī patīkams cilvēks. Pa ceļam tiekam mazliet iepazīstināti ar to, kas mūs sagaida ceļojumā. Viss minētais mazina bažas par ekskursijas kvalitāti. Viens lielais un viens mazais čemodāns, sporta soma produktiem un citām nepieciešamām lietām lietošanai autobusā un Zitas aptieka – tāda ir mūsu bagāža. Seši ceļotāji no Jelgavas esam sapulcējušies laicīgi un ap 03:50 startējam uz Rīgu (paredzēts 04:00). Pie Origo uz Gogoļa ielas esam 04:25, kas ir krietni pirms izbraukšanas laika. Mūsu autobuss piebrauc 04:30, tā arī ir parasti, t.i. pusstundu pirms izbraukšanas.

Autobuss. Pajauns, pusotrstāvīgs, durvis priekšā un pa vidu, stāvs ceļotājiem atrodas uz paaugstināta līmeņa, salīdzinot ar vadītāja vietu. Domājams, priekšējā rindā sēdošajiem pavērsies ļoti iespaidīgi skati. Apakšējā līmeni pie vidū esošajām durvīm atrodas tualete. Augšējā līmenī uzparikte karstajam ūdenim. Tiks piedāvāta kafija un tēja. Čemodāniem un somām bagāžas nodalījumā vietas pietiek. Krēsli ir tālāk viens no otra, nekā tas ir parastos autobusos un pietiekami tālu no blakus esošā krēsla, turklāt malējo krēslu var atbīdīt vēl tālāk no blakus esošā. Atzveltni var nedaudz atlaist. Man prasīsies starp atzveltni un muguru (jostas vietā) kaut ko ielikt, tas dēļ muguras problēmām. Krēsliem ir kāju paliktņi, kurus var novietot divās pozīcijās un tā patiešām ērta lietiņa, man ļoti noderēja. Paceļams/nolaižams galdiņš ar glāzes turētāju, elastīgs sietiņš dažādu sīkumu novietošanai. Krēsli attiecībā pret logiem izvietoti tā, lai netraucēti varētu vērot apkārtni. Ir divi plakanie televizori, nevis kādas tur kastes un tie ir labi pārredzami. Tajos redzēsim ne tikai filmas, bet arī priekšā esošos skatus reālā ceļojuma laikā. Skaņa būs kvalitatīva. Kondicionēšanas sistēma visā autobusā un arī katram individuāli, kā arī apgaismojums OK. Tālredzīgi pie katra krēsla roktura piestiprināts celofāna maisiņš, kas ļaus nepiegružot autobusu.

Paredzētajā laikā, t.i. 05:00 izbraucam. Santa iepazīstina ar sevi, šoferīšiem, Guntaru, kurš turpmāk aizstās Santu ceļojumos uz Bulgāriju un savu īpašo valodu, kas būs saprotama gan latviešu, gan krievu valodā runājošiem. Tā patiešām izrādīsies īpaša, vairāk gan, protams, latviska, bet ar nelielu latviešu/krievu valodas mistrojumu gan vienā vārdā, gan teikumos. Komunicēšana šādā veidā piedos zināmu jautrību un vieglumu, ne visai vieglajiem pārbraucieniem. Beigu beigās kādu laiku kāds vēl izmantos dažus Santas jaunvārdus. Neminēšu nekādus piemērus, jo no tā nevarēs gūt pilnu priekšstatu, kā arī zudīs pārsteiguma moments, ja dosieties Santas vadītajos ceļojumos. Santa stāsta kas un kā būs, bet apjomā cik šobrīd tas ir nepieciešams. Visas ekskursijas laikā visa nepieciešamā informācija tiks pasniegta laicīgi un atkārtota tādā mērā, lai mēs zinātu to, kas mums jāzina un lai ceļojums izdotos. Sniegtā informācija ir labi un skaidri saklausāma.

Esam ģērbušies šortos un T krekliņos, uz basu kāju sandales. Kondicionēšana strādā labi, tādēļ mazliet salst. Izmantojam Zitas plecu lakatiņu un ar to pietiek. Bet vispār vēlams ņemt līdzi plediņu un galvas atbalstam spilventiņu, tie var noderēt. Mūsu vietas labajā pusē, priekšpēdējā rindā. Ap mums no tuvākajām 20 vietām 7 bija aizņemtas ar bērniem, t.i. bērni mums teju viss apkārt un tas neko labu nevēsta. Kā vēlāk izrādīsies, mēs maldījāmies, jo bērni bija ļoti labi līdzbraucēji un būtiskas neērtības, piemēram, ar trokšņošanu u.tml. neradīja. Mums pa kreisi sēž divas amizantas māsiņas, kuras ilgi negaidot uzsāk našķēšanās tūri un tā būs visu ceļojuma laiku. Apbrīnojami, kā to visu var dabūt iekšā. Meitenes ceļo ar tēti, kas ir ievērības cienīgs fakts. Priekšā divas ģimenes, vienai līdz divi bērni, dēliņš apmēram 4 gadus vecs un meita pusaudze. Tālāk uz priekšu vēl divas meitenes un ļoti komunikabls puisītis vārdā Gļebs (apmēram 7 gadi), kurš diezgan ātri krievu un latviešu valodās sāk komunicēt ar apkārtējiem. Kopumā visiem ceļotājiem paldies. Visi pietiekami pieklājīgi, iecietīgi, nekādas rupjības, zviegšanas, pārmērīgas vai atklātas alkohola lietošanas.

Neilgi pēc starta sajūtu alkohola smaržu. Mums priekšā esošās ģimenes, domājams māsas ar saviem vīriem, ļoti uzmanīgi un citus netraucējot, īsina laiku. To vērojot un sajūtot pat man 05:30 no rīta nebūtu iebildumu kaut kam stiprākam, bet nebiju iedomājies, ka autobusā tas būtu īsti vietā. Bet, ja ar prātu, tad jau laikam mazliet var. Pirmā pietura Lietuvā, Statoil benzīntankā. Bezmaksas tualetes, iepirkšanās. Kaimiņu sakārdināts, divus kokteilīšus lieku uz letes. Pārdevēja lietuviski ņemas, bet litus neņem. Jā saprotu vēl nav 08:00. Esmu bešā un labi vien ir. Mīnuss sēdēšanai mūsu vietās tas, ka no autobusa izkļūstam vieni no pēdējiem, tādēļ mums būs ievērojami mazāk laika, lai iepirktos, pusdienotu ēstuvēs, u.tml., bet kopumā visu paspēsim, kaut arī dažkārt ar nelielu steigu.

Pusdienojam Polijā, iebraucot Augustovā, ja nekļūdos. Mūsu izvēle fļaku zupa (ar liellopu iekšām), kartupeļu pankūkas Ungāru gaumē, mazā kola un divas šokolādītes. Zlotus pārrēķina uz EUR un no mums 15 EUR. Zupa ir diezgan pikanta, bet man garšo. Apēdu savu porciju un piebeidzu Zitas, kā arī lieku uzsvaru uz baltmaizi gan piparu dēļ, gan neziņas dēļ vai ar pankūkām būšu paēdis. Atnes pankūkas un jā, tās nav pieveicamas. Divas patiešām lielas pankūkas ar kraukšķīgām maliņām un starp tām bagātīgs pildījums ar liesu liellopu gaļu un brūnu mērci, garšīgi. Es tieku galā ar kādām 2/3, bet Zita ar 1/2. Pusdienām bija atvēlētas 45 min, ieskaitot bezmaksas tualeti, bet pasākums ievelkas uz 1h. Jāpiebilst, ka Santas īpašo dotību dēļ organizēt, salikt visu pa plauktiņiem, pakļaut mūs savai vadībai un kontrolei, kā arī šoferīšu profesionalitātei, mēs visur nokļūsim laicīgi. Šis apstāklis šāda veida ceļojumiem ir ļoti nozīmīgs, jo kavēšanās vienā vai otrā pieturā (ceļotāju vazāšanās) var ļoti, ļoti ietekmēt tā kvalitāti. Viss saplānots pa minūtēm un, ja to ievēro, tad viss OK.

Pa ceļam Polijā pievēršu uzmanību lielajiem uzrakstiem uz māju sienām ar ielu nosaukumiem un numuriem, ko var redzēt pa gabalu. Arī plāksnītes uz katras mājas ir krietni lielākas nekā pie mums. Mums ar tā derētu. Vismaz mūsu maršrutā Polija sakārtota, ceļi labi, sakoptas viensētas. Acīs krīt daudzās renovētās mājas. Labs iespaids būs no Slovākijas, par Turciju nerunājot. Ungārija – tā, Rumānijā pašvaki, Bulgārijā pluss/mīnus. No Polijas uz Slovākiju rāpjamies pāri Tatru kalniem, Duklas pāreja, kur ļoti aktīva fūru un autobusu satiksme. Kādu laiku ceļš vietām pabojāts, – trepe. Turklāt pa labi, pa kreisi, lejā, augšā. Tiem, kuri nav ņēmuši vērā Santas brīdinājumu, ir, jāķer no plauktiem krītošās mantas. Kalni kā jau kalni, iespaidīgi, it īpaši mums, Zemgaliešiem.

Slovākijā maksas ceļu posmi, tādi būs arī citās valstīs. Būs arī maksas tilts pār Donavu. Bet nav problēmu, jo gan par ceļiem, gan par tiltu maksās Prieks Tūre. Ir nobraukti apmēram 1200 km un ap 22:30 esam tranzīt-viesnīcā Prešovā (Slovakijā), kur pēc Santas teiktā mūs gaida dormeo matrači. Par pārsteigumu mums, viesnīca ir pat ļoti solīda, viss tīrs, pasvaigs remonts, labierīcības un dušas kabīne, ir arī TV, viss OK. Gulta ar patiešām iespaidīgajiem matračiem ļaus labi izgulēties un atpūsties. Uzkožam, duša un gulēt. Es gan neizmantoju spilvenu, nu ļoooti liels.

2 – 06.06., piektdiena, 06:30 ceļamies, esam labi izgulējušies. Brokastis varēja būt labākas, bet nekas, ir siers, šķiņķis, tomātiņš, sviestiņš, maizīte, tēja un kafija, bet tā gan tāda remdena. Ir silts, agrā rītā +20 un visu ceļojuma laiku būs ne tikai silts, bet arī karsts. Tādēļ atgriešanās mājās mūs nepatīkami pārsteigs, brrrr. Būs kā būs, bet nu dodamies uz Miškoļcas-Tapoļcas termālajiem baseiniem Ungārijā, 15 EUR no personas. Šī ir papildus ekskursija no 7 piedāvātajām šī ceļojuma laikā. No autobusa līdzi ņemam dvieļus, peldkostīmu u.t.t., būtu noderējušas arī iešļūcenes. Drēbju novietošanai skapītī nepieciešams 1 forints, pēc izmantošanas to dabū atpakaļ. Santa katram pārim izdala pa forintam. Zita skapītī atrod vienu forintu, tas suvenīram. Ko lai saka par šo vietu, – smuki. Telpās labirints ar remdenu ūdeni un nelielu straumīti, bet pasekls. Laižoties šādā straumītē, nobraucu ar kāju pa flīzēto grīdu un āda no pirksta nost. Ilgs laiks paies, līdz sadzīs. Baseini ar ļoooti siltu ūdeni tādās, kā alās. Jā tie ir manējie, baudītu un baudītu, gaiss gan tāds spiedīgs. Ūdens ar minerāliem, tādēļ mums ieteica ilgi šajos baseinos neuzkavēties. Ārā arī ir baseini, bet pēc siltajiem ūdeņiem šajos mērcēties vēlmes nav. Kaut arī ārā ir karsts, – ūdens ne visai.

Laicīgi dodamies uz kompleksa ārpusē esošo ēstuvi, lai pagaršotu Ungāru soļanku. Mums nav forintu, bet pieņemot arī EUR. Kā parasti Zita dodas izlūkos un veiksmīgi pasūta divas porcijas zupas un mazo kolu. Āra terasē nesteidzīgi paēdam, ir labs. Samaksājam 10 EUR, iekš tā 1 EUR dzeramnauda. Suvenīri, neliela pastaiga pa parku, kur divas vāveres teju klēpī ieleks.

Dodamies uz autobusu, kur mūs sagaida Santa. Atdodam forintu un pretī saņemam pa bezmaksas vīna glāzei. Sīkums, bet patīkami.

Seko neliels pārbrauciens cauri Ungārijai. Ko darīju, neatceros, gan jau pagulēju, pavēroju apkārtni, bet foto laikam izpalika.

Līdz Rumānijas robežai 3 h brauciens. Vispār visa ceļojuma laikā pārbraucieni vidēji ap 4h. Kam spiedīsies, tie brīvi varēs izmantot tualeti autobusā braukšanas laikā, bet tādu būs maz un mums arī šādas vajadzības nebūs. Tā arī nezinu, kā tas ir, atšķirībā no lidmašīnas vai prāmja. Ungārijas/Rumānijas robeža un Rumānijas robežsargi tādi šaubīgi. Tualete 0,50 EUR.

Ceļojuma laikā mainās laika zonas un, šķērsojot valstu robežas, stunda uz priekšu vai atpakaļ. Šoreiz 1h uz priekšu, ir 17:00 un +31. Pa autobusa logu vērojam skaistus dabas skatus, bet tos jau neaprakstīt. Braucot bildēt, ar ne visai.

Pa ceļam pilsētiņa/ciems, kur redzam čigānu baronu mājas. Tās ir lielas un čigānu stilā. Santa teic, ka baronam nomirstot, mājā neviens cits nedzīvo un, piemēram, jaunbūve tā arī paliek jaunbūve.

Tranzīt-viesnīca Rumānijā atkal patīkami pārsteidz. Viss eleganti, lai neteiktu vairāk, patiešām ļoti labi. Esam piekrituši vakariņām, 6 EUR personai. Vakariņas iznāk ēst tā pavēlāk, turklāt mūs tik agri nav gaidījuši, ir mazliet jāpagaida. Tas pārlieku netraucē, vēlā ēšana man ir ierasta lieta. Garšīgi kartupelīši, salāti un kārtīgs gaļas gabals, saldajā pankūkas. Vakariņojam restorāna vienā pusē, bet otrā pusē izklaidējas Rumāņu jaunatne. Glīti ģērbušies, skaistas meitenes, dejas un mūzika, pie kuras mums sarunāties, ir pagrūti. Iepriekš, piebraucot pie viesnīcas, Santa informēja, ka naktis brīvdienās šeit ir paskaļas un nu es saprotu, ka labi nebūs. Kaut arī restorāns ir pagrabstāvā un mēs dažus stāvus augstāk, bet sajūta, ka guļu restorānā. Nedomājot uzņemu uz krūts – miega zāles, bet ar uzviju, t.i. pusotru tableti.

3 – 07.06., sestdiena. Agrais cēliens, zālīšu iedarbība vēl nav īsti beigusies, un es neatcerēšos kā un ko ēdīšu brokastīs. Bet Zita zinās teikt, ka brokastis labas, zviedru galds un es arī esot, garšīgi pabrokastojis. Turklāt sardeļu traukā noslīcinājis instrumentu. Tādējādi aiz manis stāvošajai Zitai bija jādomā, kā pie šīm sardelēm tikt, bet viss beidzās labi :).

Bukaretes apskates ekskursijā nepiedalāmies, tā izmaksātu 25 EUR katram. Mūs izlaiž pie iespaidīgās parlamenta pils, kas platības ziņā ir lielākā ēka Eiropā. Dodamies apskatīt tuvējo apkārtni. Iespējams ir bijuši labāki laiki. Iespaidīgas strūklakas, kas īpaši flīzētas, bet nedarbojas. Protams, augstceltnes, veikali, Drakulas iespējamās mītnes drupas, Drakulas krūšu tēls u.t.t. Vienā no tirdzniecības kompleksiem Zita secina, ka tieši tādu pašu apģērbu nesen kā ir nopirkusi Latvijā, pat cenu etiķete ar to pašu valstu valūtām. Uz ielām kioskos pārdod dažādas bulciņas, kuras turpat uz vietas arī cep. Pagaršojam, interesantas. Pārtikas veikalā iekš groza liekam šo to ēdamu un divas pudeles vīna, bet pārdevējs spītīgi negrib pārdot mums alkoholu. Sāku jau šaubīties par savu vecumu :), līdz apsargs uzrāda mums info un nu es saprotu, ka no 13 līdz 16 alkoholu netirgo. Tomēr pie vīna mēs tiksim, jo izbraukšana 16:30. Iepērkamies ar Rumānijas lejām, kuras uz robežas bijām iemainījuši. Interesantas banknotes, ne tādas kā ierasts, tādas plastmasveidīgas.

Pa autobusa logu vērojam Rumāniju un nu jau priekšā maksas tilts pāri Donavai, kas savieno Rumānijas pilsētu Džurdžu ar Bulgārijas pilsētu Rusi, kas ir Rīgas sadraudzības pilsēta. Robeža starp valstīm ir kaut kur Donavai pa vidu. Bulgārija mūs sagaidīs ar ….., domājat – sauli? Nē ar pamatīgu lietu un nelielu, bet krusu!

Nav viesmīlīgi, bet cerība, ka tas tāds dabas mirkļa untums. Vēls vakars un esam pie Melnās jūras, Saulainajā krastā, viesnīcu kompleksā Amfibija. Līdz jūrai ap 200 m. Dodamies uz numuriņu, ar bažām gaidot, kas par šādu maksu mums tiks piedāvāts. Numuriņš pietiekami plašs un tīrs, nekādu cigarešu dūmu smaku u.tml. Ceturtais stāvs, balkons, skats uz jūru, plašas un labas gultas, patīkama veļa, krēsli, galds, TV, ledusskapis, kondicionieris un divi atpūtas krēsli uz balkona, kas noderēs vīna baudīšanai un laiskai atpūtai. Tualetes un dušas telpa, divi vienā, bet kopumā pieņemami, ir redzēti sliktāki varianti. Dzirdamība no citiem numuriņiem minimāla, pat ļoti. Ir arī mīnusi, kas dzīves kvalitāti faktiski neietekmēs. Dušas telpa no pārējās labierīcības telpas atdalīta ar aizskaru un mazgājoties ūdens aizšļakstās tālāk, tādēļ ir jāziedo dvielis, lai nestaigātu ar slapjām kājām. Šajā telpā liela dzirdamība, kas ir zināma neērtība. Skapi drēbēm neizmantosim, jo jūtam kādu smaku un ir bail, ka drēbes nepievelkas ar šo smaku. Gultas matrača pārvalks slīdīgs, palags mūk :). Kādas 2 dienas nedarbojās TV, bet vajadzības pēc tā arī nebija. Diskotēku mūzika no pludmalē esošajām teltīm ir un būs dzirdama, dažkārt līdz 5-6 rītā. Bet ko var gribēt? Mēs esam aktīvā atpūtas vietā, nav Tenerife. Par brīnumu, šī un no citām vietām dzirdamā mūzika man nebūs par tik lielu traucēkli, kā sākumā esmu sabijies. Bet ar to ir jārēķinās, atpūšoties šajā vietā. Ja tā būtu mājās, tad nervi pagalam. Taisnības labad jāpiebilst, ka kādam arī bija pretenzijas par tīrību numuriņā un ko tur vēl, bet tas laikam bija izņēmums un nebūšanas tika novērstas.

Vakariņas. Ar pirkstu atkorķēju rumāņu vīnu. Korķa viļķis gan bija jāpaņem.

Pie mūsu viesnīcas. Kāda vaina, nu nekāda. Jā, vai Tu saproti kā viņi par šo cenu dabū to gatavu :)?

4 – 08.06., svētdiena. Brokastis garšīgas, liela izvēle un ēdienu dažādība un kā vēlāk izrādīsies piedāvājums (sacepumi, putras, desiņas, gaļiņas, sieri, dārzeņi, augļi, pankūkas, sulas, kafija, tēja, konditorejas izstrādājumi u.t.t.) daļēji, mainīsies ik rītu. Ēd cik jau nu lien. Šodien papildus ekskursija uz Nesebru un Sozopoli ar iespēju apmeklēt Ravodinova pili, kā arī degustēt vīnus un sieru, bet mēs uz šo 40 EUR (personai) vērto ekskursiju nedodamies. Izvēlamies paši aizstaigāt uz 3 km attālo Nesebru. Turp ar vilcieniņu, bet atpakaļ ar kājiņām. Ir silts un laika apstākļi arī turpmāk mūs nepievils. Ja nu kādu īsu brīdi pāris reizes nosmidzinās, tad uzreiz atkal karstums klāt. Arī naktīs gaiss būs patīkami silts. Maiņas punktā pie viesnīcas samainām EUR pret levām. Kurss pluss/mīnuss divas levas par EUR. Nesebra ir neliela pilsētiņa, Melnās jūras ieskauta. Nu ko, smuka, gluži kā tūristiem radīta pilsētiņa. Aizbrauksiet, redzēsiet. Apskatam, foto, suvenīri. Zita iecierē uz apetelīgiem saldējumiem. Dažnedažādu šķirņu saldējumu bumbiņas tiek ieliktas kraukšķīgās vafeļu tūtiņās. Zita nevēlas ar pārdevēju sazināties krievu valodā. Nelīdz mana runāšana par to, ka valodu zināšana ir bagātība, par to, ka lielais vairums bulgāru māk runāt krievu valodā. Nelīdz arī Santas stāstītais, ka bulgāri ir ļoti pateicīgi krieviem par viņu atbrīvošanu no turku jūga. Latviešu valoda, žesti un daži angļu vārdiņi, kuru krājums ir pieticīgs, bet tas nelīdz, lai rastos savstarpēja sapratne. Nākas pāriet uz krievu val., bet laikam ir par vēlu un pārpratums ir radies. Doma bij par cenu porcijai (bumbiņai), bet ir par 100 gramiem. Katrs tiekam pie porcijas (sastāv no trim bumbiņām), kas ir krietni virs 300 gramiem un mums krietni par lielu. Cena protams atbilstoša. Saldējumu šķirnes dažādas, un tādu mājās nav, bet es ar mokām pieveicu savējo. Mazliet par saldu un tādēļ par daudz. Zita teic, ka nekāda vaina. Pludmale no Nesebras uz Saulaino  krastu ne visai – oļi un tā …..

Pēcpusdienā mazliet iepazīstam Saulaino krastu, iepirkumi, neliela atelpa un uz jūru, un kurš tad uz jūru ņem līdzi fotoaparātu. Ja nu vienīgi Zita kādu dienu pazīmēsies :). Ūdens +21, sezona īsti nav sākusies un šo temperatūru vietējie uzskata par zemu. Cilvēku pamaz, bet mūs tas tikai priecē. Atpūtnieku pieplūdums sāksies uz mūsu ceļojuma beigām. Iemēģinām ūdeni un neizpaliek sauļošanās. Zita aiziet pavērot blakus esošo pludmales daļu, kuru iecienījuši nūdisti. Smej, mums ar derētu. Bet ei nu sazini, atļauts vai nē. Tad nu būtu jauki, mēs pliķiņi, policistu notverti un svešā valstī. Arī citās dienās pludmale un pelde jūrā neizpaliks, cik jau nu mums būs brīvā laika. Mazliet vakara pavazāšanās, cik jau nu spēka :).

Vakarā ieprovēt bulgāru vīnu neizdodas, jo korķis nepadodas. Nākas izlīdzēties ar rumāņu vīnu, kurš tā kā bija paredzēts mājup vešanai. Rumāņu darinājumam korķis itin viegli iesprūk pudelē. Un atkal pie visām ārpasaulē skanošām mūzikām gulēšu labi. Jā, par brīnumu, visu ceļojuma laiku būs labs miegs un galva nesāpēs. Taisnības labad jāsaka, ka vēl vienu nakti izmantošu tabletīti, bet varbūt arī nemaz nevajadzēja.

5 – 09.06., pirmdiena. Papildus ekskursijā – braucienā ar jahtu, 25 EUR no personas, mēs dalību neņemam. Nododamies jūras un saules baudīšanai, kā arī iepazīstam Saulaino krastu. Viesnīcas, veikali, dažnedažādas ēstuves, kafejnīcas, restorāni, klubi. Viss tūristiem. Iespējams šeit strādājošie atbrauc no tuvējām pilsētiņām un ciemiem. Un nav brīnums, jo ierašanās vakarā recepcijā esošā darbiniece mums nevarēja nosaukt viesnīcas adresi. Kas attiecas uz cenām, tad priekš šādas vietas, tās ir pat ļoti pieņemamas. Saldie ķirši ļoti garšīgi un lieki teikt, ka mājās pirktie nestāv klāt. Alkohols un pārtika pieejami 24h diennaktī. Paēst var dažādās ēstuvēs, kā arī nopirkt gatavus ēdienus veikalos, kur tos var arī uzsildīt.

6 – 10.06., otrdiena. No rīta, pāri Balkānu kalniem dodamies izvēles ekskursijā, uz ciematiņiem Kotela un Žeravna. Ekskursija 40 EUR no personas, ieskaitot pusdienas krogā. Mums ir krieviski runājoša gide, ja nekļūdos Jana, kura mums pa smuko visu izstāstīs un parādīs, bet ko no tā es atcerēšos, kaut arī bija interesanti. Dabas skati skaisti, bet vai tad to var aprakstīt vai bildēs parādīt.

Kotelā paklāju muzejs, kur 200 gadus veci un vecāki paklāji.

Apmeklējam kādu māju. Tādās dzīvojuši turīgi saimnieki. Divi stāvi un pagrabstāvs. Interesanti, pagrabstāvā aka.

Tiekam iepazīstināti ar vēsturi un Bulgārijai nozīmīgiem līdzpilsoņiem. Šie stāsti ir ievērības cienīgi, bet, kā jau minēju, ko es no tā atceros. Gan jau kāds atceras.

Krogā mums tiek pasniegtas pusdienas. Garšīgi gurķu, tomātu salāti ar mīksto sieru (nezinu aitas, kazas vai govs), gulašveidīga zupa ar liesu gaļu un brūnu mērci, kurā jāmērc pufīga baltmaize. Šim ēdienam klāt saujiņa rīsu, bet bulgāri paši rīsus klāt neliek, tas mums. Vēl viens nacionāls ēdiens ir skābais piens. Nevar saprast, tā kā krējums, tā kā jogurts vai rūgušpiens. Ar zemeņu ievārījumu bija labi, bet bez tā es to neēstu. Bulgāri šo skābo pienu gan ir iecienījuši un Endija paziņa no Sofijas to bija ieteicis, kā vienu, kas jāpagaršo. Maize pašu cepta un ļoti garšīga, piedāvā vēl un vēl. Krogs labi iekārtots gan iekšpusē, gan ārpusē.

Sākotnēji mēs nebijām plānojuši piedalīties papildus ekskursijā uz restorānu „Zelta muca”, bet laikam ejot Zitai tomēr sakārojas un man nav īpašu iebildumu. Labi paēdis un labā omā, samaksāju Santai 60 EUR (30 no personas). „Zelta mucas” apmeklējums bija paredzēts citā dienā, bet, lai atbrīvotu vēl vienu veselu dienu brīvajam laikam, tad ciematu un „Zelta mucas” apmeklējums tika apvienoti vienā dienā. Vispār papildus ekskursijām bija jāpiesakās tuvojoties mītnes vietai, bet, kā redzams, ja bija iespēja, tad to varēja izdarīt arī vēlāk.

Dodamies uz Žeravnu, kas ir ciematiņš – muzejs, ar savdabīgām mājiņām, ieliņām. Vietām jūtams lopiņu radīts aromāts, bet paši aiz sētām nav redzami. Sastopam dažus cilvēkus, kas tirgo suvenīrus vai dārzeņus un augļus. Sievietes tirgo austus darinājumus, bet pārlieku dārgi un pielietojumu tiem arī neredzam. Apskatam pareizticīgo baznīcu, kura laikam te jau no turku laikiem saglabājusies. Kaut arī nevaru sevi uzskatīt par ticīgu, kur nu vēl par pareizticīgu, bet nolieku svecīti par aizgājušajiem. Zita par tiem, kas ar mums. Šis ciemats patiešām unikāls (ielas, mājas, ēkas, apkārt esošie skati), bet, kā jau visā ekskursijas laikā, arī šoreiz, lai kaut ko tādu pilnībā izbaudītu, tad ir jāziedo daudz vairāk laika. Suvenīriņi iegādāti un pa lēto ļoti garšīgas aprikozes iepirktas. Uz autobusu.

Pa ceļam uz viesnīcu piestājam pie ceļa malā esošajiem ļaudīm, kas sparīgi tirgo dārzeņus, augļus u.t.t. Ir iepriekš sarunāts, ka kāda kundze apgādās mūs ar rakiju (kandža no vīnogām, aprikozēm u.tml.), bet ir iznācis misēklis un pirmajai ceļotājai nopērkot 2 litrus, pārējo prieki ir beigušies, paliekam bešā.

Viesnīcā neliela atelpa, duša, pārģērbšanās. Laikam ap 19:00 jābūt ap 20 km attālajā ciematiņā. Iebraucot ciematā, dziļie lauki. Zemes ceļa malā sēta un aiz tās – oāze. Plaša, sētas ieskauta teritorija, aiz kuras rit cita dzīve. Iekopts zāliens, ūdens, dzīvnieciņi un interjers, rosās amatnieki, ir iespēja pārģērbties bulgāru tautas tērpos un uzņemt foto. Tālumā redzami skaisti dabas skati. Forši. Pirms „Zelta mucas” apmeklējuma Santa lūdza nebūt nūģiem, būt aktīviem, atbalstīt tos, kuri uzstāsies un pašiem piedalīties atrakcijās. Es padomāju, – pie galda jānolien labi tālu. Izdzeršu kādu vīna glāzi, pavērošu, papriecāšos, pavakariņošu un varbūt kādu deju ar Zitu. Vēl tika piekodināts, ka ieejot restorānā mūs cienās ar rakiju un būtu pieklājīgi to izdzert, ko es arī izdaru. Stipra. Tālāk ceļš uz zāli, kurā pie galdiem jau sēž ceļotāju grupas no vairākām valstīm. Zālē divos stāvos, plašā teritorijā izvietoti gari galdi. Mēs ap 30 cilvēciņiem satilpstam pie diviem no tiem un tie atrodas teju centrā pretim skatuvei, kur notiks priekšnesumi, dejos tautas dejas un dejosim paši. Pretējā pusē atrodas trīs vīna mucas. Mums piekodināts, ja būs poļi, tad vīns var necerēti ātri izbeigties. Tādēļ aktīvi tiek tukšotas un uzpildītas uz galda esošās divas krūkas. Man neizdodas nolīst patālāk, tādēļ pēc kāda laika krūku uzpildīšanā nākas iesaistīties arī man. Mums tiek pasniegti garšīgi nacionālie ēdieni un kā pirmie – pupiņu zupa un salāti. Nenobrīnīties viesmīļu meistarībā, nesot salātu šķīvju krāvumus uz paplātēm.

Sākotnēji uzstājas divi vīri ģērbušies tautas tērpos, viens no tiem iejuties sievietes lomā. Mūsu atbalsts, izkarot Latvijas karogu ir jūtams visā restorānā un tā tam būt visu vakaru. Vieta kā tāda, priekšnesumi un patiešām garšīgais sarkanais vīns, kura nosaukumu diemžēl neatceros, – brīnišķīgi. Mūsu grupa ir ļoti aktīva. Dalība konkursos, trīs pirmās vietas un mūsu pārliecinošais atbalsts. Animācija/šovs patīk, esmu patīkami pārsteigts. Sekojošās bulgāru dejas arī pa smuko. Manuprāt esam lielākie dejotāju atbalstītāji un viņi to jūt, tādēļ uzstāšanās vairāk vērsta tieši mums. Uz pirmo deju dzīvās mūzikas pavadījumā, kā pirmo savu sievu uzlūdza kas? Jā, Ēriks. Zitai pārsteigums. Tālāk dejas sit augstu vilni un tās mijās ar vīna glāžu tukšošanu. Tā teikt, – dejo visi, un visai atbrīvoti. Sen, sen neesam tā atrāvušies un labi, ka neiegādāsimies pasākuma video……., bet šāda iespēja bija ikvienam, par naudu, protams.

Pasākuma sākumā, kad biju kaut kur aizķēries, Santa izrāva mūsējos uz apļa deju. Nāku, Zitai kleita plīvo, acis staro un mirdz, smaids pa visu seju. Deja, domājams, bulgāru motīvos, bet atgādina kaut ko no grieķu, ebreju vai kaut kā tā, bet tā paķer, man patīk. Šādos ritmos pasākuši dejot arī pie mums un kaut ko tādu redzēšu, atgriežoties mājās kādā Līgo pasākumā pa TV.

Otro ēdienu tikai pagaršoju. Faktiski ēst nemaz negribās. Kartupeļi, gaļa uz iesmiem un kas tur vēl, bet plātsmaizei ar mīksto sieru klāt pat neķēros. Zita teic, ka plātsmaize ļoti garšīga. Deju karstums tiek dzesēts ar vīnu.

Seko Santas aicinājums ieņemt labākās vietas ārpusē, kur notiks dejošana uz karstām oglēm. Kamēr Zita kavējas, ieņemu vietas pirmajā rindā. Mums priekšā akmeņu ieskauts paliels aplis, kura vidū kvēlo ogles. Sākotnēji, kad ieradāmies restorānā, šajā vietā atradās degošas malkas pagales. Visapkārt sēž skatītāji. Zita jau ar nāk, un priekšnesums var sākties. Ogles ar grābekli tiek izlīdzinātas pa visu laukumu, un vīrs ģērbies tautiskā stilā, sāk dejošanu ar basām kājām pa kvēlojošajām oglēm. No gides Janas stāstītā izriet, ka Bulgārijā šādi vīri ir kādi 20 un, ka šāda dejošana nav cilvēku apmāns, piemēram, smēres veidā uz pēdām u.tml., bet gan kāju veiklība, t.i. dejo tā, lai starp pēdām un oglēm paliek gaiss. Kā tas nākas, nesaprotu. Pastaigājis, padejojis, vīrs no skatītājiem paņem uz rokām meiteni, iespējams, iepriekš sarunātu, un turot to klēpī staigā pa oglēm aplim pa perimetru. Ar to priekšnesums noslēdzas. Saprotu, ka skatītāji tiek aicināti ieprovēt ogles, protams, ar kājām. Nezinu vai pārpratu, iespējams, ka tas bija joks, bet zinu vienu, – nekad, nekad vairs nemetīšos vairāk vai mazāk kvēlojošās oglēs ar basām kājām un arī nekādā citādā veidā un lūdzu ikvienu atturēties to darīt. Nē, nu protams var jau, ja grib kaut ko ekstrēmu, bet vai vajag? Skatos ogles jau krietni izdegušas (es tā domāju) un nav tik briesmīgi kvēlojošas, kā bija sākumā, kad skriešana pa tām man būtu neiespējama. Zita smiedamies teic, – es ar pa tādām varētu noiet. Aha. Un kādēļ Tev tā vajadzēja teikt? Jā, neizskatās, ka tās varētu būt pārāk bīstamas un, ja nu vēl startēt pirmajam, kamēr tās nav sakužinātas, tad nekam pārlieku trakam nevajadzētu būt. Jāpiebilst, ka Santa bija nobrīdinājusi neskriet pa oglēm, jo tas var beigties ar atpūtas turpināšanu slimnīcā. Es tad nodomāju, jā tas jau nu gan būtu neprāts un mana uzmanība uz to pat nav jāakcentē. Bet te, ja jau aicina, tad jau zina, ko dara. Kurpes un zeķes nost un oglēs iekšā. Kājai saskaroties ar oglēm, es sapratu, ka nu ir ….., bet kur jau nu liksies, ne atpakaļ skriet, ne augšā uzlekt. Ir vien jāskrien pāri. Droši, ka tāllēcēji tajā mirklī mani varētu apskaust, bet tā īsti bez abu kāju iebraukšanas šajās oglēs es neiztieku. Kā es tieku pāri tām oglēm? Nezinu, bet viss ir galā. Ar bažām domāju, kas nu būs, jo abu kāju pēdas svilst kā negudras. Zita klāt un smej, kā kutināta un nelīdz manis teiktais, ka pēdas svilst, ka maz neliekas. Viņa domā, ka es ākstos. Dodos pie ūdens, kājas iekšā un vau, ir labi. Pienāk kāds vīrs un savā mēlē man ko saka, bet es jau nesaprotu. Varbūt teic, ka esmu muļķis, vai to, ka kājas šeit nedīks mērcēt, bet es jau nesaprotu. Atbildu skaidrā latviešu valodā, piedod vecīt, ir kā ir, bet man nav variantu, kādu brīdi šeit pamērcēšos. Ar ogļu šovu pasākums ir beidzies un visi tiek aicināti uz autobusu. Eju basām kājām pa smilšaino, akmeņaino ceļu. Autobusā tauta dzied, bet bez manis. Numuriņš, finišs, tik vien kā nomazgāju kājas un gulēt. Aizmiegu momentā. Bet bija apmēram tā:

7 – 11.06., trešdiena. Rīts sākas pavēlāk, un šī ir diena, kad brokastis izpaliek un īpaši arī negribās. Nav tā, ka slikta dūša vai sāpētu galva, bet katram gadījumam šodien bez liekām aktivitātēm, ja nu kas. Ar kājām šķietami viss kārtībā, izņemot labajai kājai zem vidējā pirksta krāterītis un ādas ļerpatas. Ap pusdienlaiku izejam ārā pastaigāt, bet tālu netiekam, jūtams bezspēks. Atpakaļ un pūšamies tālāk. Vakarpusē Zita uz veikalu pēc ēdamā. Nelielas vakariņas un gulēt, jo rīt ap 03:30 jāceļas, lai dotos uz Stambulu. Īsi sakot diena zudusi, bet toties vakar viss notika un ar uzviju, laikam jau nav pamats gausties.

8 – 12.06., ceturtdiena. Duša, kājas remonts ar smēri, kuru Zita tālredzīgi bija paņēmusi līdz, viņai jau vesela aptieka somā, un uz autobusu. Stāvā satiekam Santu, kura apjautājas par kājām, atbildu, ka viss OK. Ko gan es citu varu teikt. Jāsaka, jūtos neērti par to lekšanu oglēs. Ko gan viņa par mani domā? Santa! Atvaino, ka tā, bet vispār jau neesmu tik traks, kā varbūt Tu padomāji. Palīdzu Santai no viesnīcas uz autobusu atnest kastes ar sausajām brokastīm. Jā, par brokastīm tās nenosaukt, nu ļoti pieticīgas, nevēlos pat aprakstīt. Līdz Stambulai laikam ap 400 km. Guļam, jā kāja tomēr ne visai, bet tas man netraucēs izbraukāt un izstaigāt pilsētu. Nekad iepriekš Turcijā neesmu bijis un jāsaka, tas ir vēriens. Ceļi, bāņi, infrastruktūra, zaļā zona, zemā apbūve un augstceltnes u.tml. – iespaidīgi, tā man ir cita pasaule. Viss izskatās sakopts, tīrs un gaumīgs. Protams, Stambulā ir arī citas ainiņas, bet nav brīnums pie tādas apdzīvotības, transporta blīvuma un tūristu pieplūduma. Pilsētā savu milzu autobusu atstājam stāvvietā, un tālāk mūs transportē neliels vietējais busiņš, jo citādi pa šaurajām ieliņām neizbraukt. Mūsu gids būs Bulgāru turks, kurš dzīvo Stambulā un runā krieviski, ja nekļūdos vārdā Mahmeds. Kāda sieviete aizkavējusies labierīcībās, atgriežas pie grupas un jautā, kur tad ir tad tas mūsu Muhmeds, Mahmeds? Bet Mahmeds jau ir atnācis, stāv starp mums (ļoti maza auguma) un teic: ja Mahmed, ja Mahmed. Nosmīnam :).

Vietējais šoferis rāda vadīšanas meistarību, dažkārt attālums starp transportlīdzekļiem pāris centimetri, ne vairāk. Daļa auto apbružāti. Pī pī pī un uz priekšu. Izbraukājām maziņu daļu pilsētas centra un varu atkārtoties, iespaidīgi. Mahmeds stāsta, ka nevar teikt Stambula, jo vēsturiski ir Istambula. Pilsētā reāli dzīvo apmēram 20 miljonu iedzīvotāju. Milzum daudz viesnīcu, vienā rajonā vien pāri 200, ja pareizi atceros. Dodamies uz sultāna Ahmeda mošeju,kuru tūristi dēvē par Zilo mošeju, tas laikam dēļ dominējošās krāsas iekšpusē. Pirms ieiešanas novelkam apavus. Pirmais solis pāri slieksnim jāsper ar labo kāju, bet jāiziet ar kreiso un tam rūpīgi seko darbinieki. Sievietes tiek apgādātas un nopakotas ar lakatiem. Galva, pleci, pārlieku atkailinātās kājas. Pa visu milzīgo mošeju sarkans paklājs ar ornamentiem, kas ir norādes lūdzējiem, kur mesties ceļos un klanīties. Paklājs ik pa laikam tiek apsmidzināts, domājams, dezinfekcija. Sievietes no vīriešiem lūdzas atsevišķi. Mahmeds teic, ka tas tādēļ, ka lūdzoties priekšā esošā sieviete, klanoties novērstu vīrieša uzmanību. Netālu no Ahmeda mošejas redzam sultāna Suleimana mošeju un apkārt esošo ēku kompleksu. Mahmeds teic, ka Suleimana mīļotā sieva, bijusi vārdā Rokselana, un, kā jūs domājat, kāds bija viņas uzvārds? Lisovskaja. Ja pareizi atceros, tad Rokselanu ieprecēja no Ukrainas. Iespējams, viņa gluži, kā mana mamma Vanda Lisovskaja, arī bija poliete. Ko nu? Nu neko :). Pie mošejām skatos, kur tad ir iepriekš Santas solītais valūtas maiņas punkts, bet neredzu, līdz tas pienāk klāt viena turka izskatā. Vīrs pieņem no gribētajiem EUR un manīgi izsniedz Turcijas liras. Kurss ir labs, viss notiek ļoti ātri, dodu 50 EUR, pretī saņem laikam 140 liras (neatceros). Pēc brīža vīrs pazūd, bet, kad atgriežas, dāļā valūtas mainītājiem atklātnīšu komplektus. Zita un vēl kāda sieviete stiepj rociņas, bet šis nedod. Vīrs pagriežas pret mani un iedod atklātnīšu komplektu. Nu gan redzes atmiņa. Tilti pāri Bosforas jūras šaurumam, vareni. Braucam pāri vienam no tiem un no Eiropas iebraucam Āzijā. Paveras, iespaidīgi skati. Izkāpjam arī kādā skatu laukumā. Milzīgie turku karogi teju uz katra stūra. Mahmeds sniedz daudz un interesantas informācijas, bet, ko nu es izplūdīšu un tas mazumiņš ko atceros ar būtu par daudz. Dodamies uz ādas izstrādājumu veikalu, kur esot jākaulējas. Jā, veikals šiks, bet laikam mūsu grupa nav īstā mērķauditorija. Izmantojam, kurš nu ko, – tualeti, kafiju, tēju, kas, protams, ir bez maksas. Bet ar iepirkšanos pašvaki. Jā, cenas var viegli samazināt pat uz pusi un dažkārt vairāk, bet arī tas ir par dārgu. Tā, kā cik noprotu no visiem viens vai divi veica pirkumus. Cik saprotu Mahmedam šī veikala iekļaušana mūsu ekskursijā ir tāds obligāts pasākums. Vēl apskatam pa ceļam šo to un seko brīvais laiks Ēģiptes tirgus rajonā, laikam 2h vai mazliet vairāk. Ēģiptes tirgus, ne tāpēc, ka šeit tirgojas ēģiptieši vai Ēģiptes preces, bet gan …….., nu vairs neatceros.

Tirgus milzīgs, vesels rajons ar ieliņām, kuru malās rit tirdzniecība gan paviljonos, gan no ķibenēm ielu malās. Austrumu saldumus ieteikts pirkt atgriežoties veikalā uz robežas, jo lētāk. Grūti būs izvēlēties, jo nav zināms kas ēdams, kas ne. Mājās domas dalīsies, bet sajūsmā jau laikam neviens nebija. Es neko tādu vairs nepirktu.

Vispār iestājas zināms apjukums, jo jāatgriežas laikā un no tirgus jāizkļūst pareizajā vietā, ja ne, tad atpakaļ ar satiksminieku. Santa teikusi, ka viņa nemāk kaulēties un nedara to. Es arī negribu. Turki baigie čigāni, viltīgi. Zita mēģina. Dažās vietās sanāk, bet dažās ne. Turklāt dažās vietās vispār piečakarē. Ar tirgotāju vienojies par mazāku cenu, bet pie kases sēž cits, kurš neskatoties uz vienošanos, tupa māj ar galvu un izsit čeku bez atlaides. Kāda mūsu ceļotāja pasūtīja zivi ēstuvē, kas maksāja noteiktu naudas summu pēc cenrāža. Atnes rēķinu, kas ir lielāks. Uz iebildumu, atbild, bet, ko tad jūs gribējāt, pie zivs ir klāt vēl tas un tas. Zita pērk bulciņas, cena 1 lira, bulciņas piecos stāvos uz letes un pēc izskata atšķiras. Paņem divas tādas, un divas tādas, sniedz 5 liras, bet atpakaļ neko nedabū, jo seko pamatojums, šīs divas ir savādākas un maksā dārgāk. Nopērkam šo to uz māju un steidzam pēc turku kafijas, kuru veiksmīgi atrodam, smaržo pa gabalu. Rinda liela, bet ātri virzās uz priekšu. 10 paciņas x 100 gr ir mūsu. Bet atvedot mājās, tā sajūsma par kafiju būs noplakusi. Zita jau dzers.

Tā, jau laiks uz autobusu. Visi atnāk laicīgi un laižam uz Bulgāriju. Kavēšanās varēja draudēt ar 3 h sastrēgumiem, jo pēc darba laika beigām ļoti liela satiksme, Rīga atpūšas. Zaļajā zonā šur tur pilsētā redzami cilvēki atpūšamies, tiek cepts un ēsts, šur tur dzīvnieciņiem tirgotāju izbērtās bulciņas, laikam neizpārdotās. Vēlu vakarā esam viesnīcā, duša, vakariņas, pēdas aprūpe un gulēt. Jā, parādās vairākas apdeguma vietas, kuras sāk smelgt un nu ir skaidrs, ka daži pirksti tiks pie jaunas ādas.

9 – 13.06., piektdiena. Daļu dienas veltam laiskai atpūtai pie baseina.

Mazliet pie jūras un kā tad aizbraukt bez neviena foto par piemiņu. Kāds bildē, bet kāds bildējas :). Tā jau esmu piebildēts šāds tāds un nekāds :).

Vakarā atvadu pastaiga pa Saulaino Krastu.

Ko te var piebilst, atpūta galā un priekšā grūts divu dienu ceļš uz mājām. Es īstenībā jau dažas dienas kā esmu noilgojies pēc tām, neskatoties uz to, ka atpūta izdevusies. Saule, jūra, iespaidi un nekādu problēmu vai kreņķu par sūro ikdienu. Nezinu pat kas notiek pasaulē. Šajā dienā vēl nocīnāmies ar viesnīcas personālu, lai atgūtu sūtījumu (rakija 2 l, mājas gatavoti un pirkti konservējumi, suvenīri u.t.t.), kurš mums vakar pienācis no Sofijas. Viena meitene blisina acis un pat krievu val. izskatās, ka nesaprot. Beigu beigās, pēc vairākiem piegājieniem dienas garumā, un bezizejas personālam, kuri saprata, ka nekur nelikties, viens darbonis nozuda un pēc mirkļa atgriezās ar sūtījumu. Kaut arī sūtījums ar kurjeru tika atgādāts jau iepriekšējā dienā un ar nepārprotami norādītu adresātu, neviens nemaz nemēģināja mūsu atrast un iepriecināt, bija jāizkaro :(.

10 – 14.06., sestdiena. Agrais starts 03:30 un priekšā 1300 km, ar kādām 4 -5 tehniskām pieturām uz minūtēm 10 – 15.

Ceļā 19 stundas un esam tranzīt-viesnīcā Slovākijā, kur jau gulējām braucot uz Bulgāriju. Ar baudu metamies dormeo matračos.

Nebija viegls ceļš, bet dabas skati forši un kaut kā jau izturējām. Filmu skatīšanās arī palīdzēja, tās bija diezgan veiksmīgi atlasītas. Par filmām jāteic, ka skaņa dažbrīd bija par skaļu, bet tikai dažbrīd. Nu jau vairs nevar pat saprast, cik grūti bija, jo grūtas lietas jau ātri aizmirstas. Bet tik daudz jau nu es atceros un zinu, ka ekskursijās ar autobusu nebraukšu. Nekad nesaki, nekad, bet pašlaik domāju tā. Pēc šī brauciena bijām ar autobusu aizbraukuši uz Tallinu. Arī mazos attālumos autobusam – nē.

11 – 16.06., svētdiena. Cēliens ap sešiem, brokastis, šoreiz ar karstu kafiju un bija labi. Priekšā 1200 km un Rīga. Autobusā notiek ceļojuma izloze. Piedalās tie ceļotāji, kuri bija pieteikušies visām papildus ekskursijām. Tādi bija laikam ap 15. Laimīgais ir kāds vīrs, kurš neceļo viens, bet izlozētais ceļojums vienai personai. Ko nu? Santa teic, ka iepriekš esot izlozēti ceļojumi 2 personām, bet, jāsaprot, ka Prieks Tūre nav nekāda labdarības organizācija. Tā viņš ir, jo ceļojums tiešām pa lēto. Tiek balvas arī tiem, kuru jubilejas iekritušas šī ceļojuma laikā. Jauki. Šodien pietura Polijā, kafenē, kur bijām iepriekš. Nopērkam kartupeļu pankūkas ar krējumu (vienkārši), zemeņu saldo (milzīgu) un kolu. Samaksāju 10 EUR. Paēdam garšīgi un vēderi pilni. Saldais ļooooti labs. Rīgā esam laicīgi, un tālāk busiņš mūs nogādā līdz pat mājām. Tas ir labi, Endijs nav jātraucē, lai atpūšas. Velkam čemodānus pa bruģi un skaļi domājam – nu nafig, nafig tik auksts. Mūsu drēbju kārta – šorti, krekliņi un sandales uz basu kāju. Jā nav jau Bulgārija, bet tomēr vasara …….. Tad vēl nezinājām, ka viss jūnijs būs pa pieskari – auksts. Bet ir kā ir, ap pusdiviem esam mājās, kur mūs sagaida Kristīne. Cik labi tomēr ir mājās!!!

Jūs varat atstāt komentāru, vai iesaitēt no savas lapas.

12 komentāri rakstam “Ar Prieks Tūre uz Bulgāriju – 11 dienas”

  1. Irita saka:

    Ļoti jauks apraksts. Atļaušos nosūtīt linku Santai un šoferītim Aigaram 🙂
    Un paldies par info “SIA darbības izbeigšana un likvidācija” – ļoti noderīgi soli pa solim 🙂

  2. Ēriks Lisovskis saka:

    Prieks, ka patika 🙂
    Prieks, ka noderēja 🙂

  3. Edža saka:

    Paldies par smalko aprakstu, daudz izsmeļošas info 🙂

  4. Ēriks Lisovskis saka:

    🙂 Man pašam prieks, pārlasu un ir ko atcerēties. Kādam ir par daudz, bet es jau vairāk sev, bet citiem, cik jau nu katrs grib paņemt 🙂 . Kādreiz ir žēl, ka šo to neesmu laicīgi piefiksējis, piemēram, par tām pašām Kanārijām. Grozi kā gribi laiks info nozog 🙁 un daudz interesantu sīkumu, kas ļautu atcerēties un izbaudīt notikušo visā pilnībā, aiziet zūdībā.

  5. Inga &Aigars saka:

    Labdien-labvakar-labrīt,Ērik!Un Zita, protams, arī:)Jau ilgāku laiku mani moka sirsapziņa, ka neesam pateikuši paldies cilvēkam, kurš ar savu perfekto atreferējumu iedrošināja mūs uz vienreizīgu ceļojumu.Gribēju to izdarīt vēl šajā gadu mijā kopā ar sveicieniem Jaunajā gadā, bet sagadījās daži apstākļi ( par tiem vēlāk), kas labos nodomus iztraucēja… Varbūt neticēsiet, bet biju pat izdrukājusi un paņēmusi līdzi Jūsu garabērnu (atvainojiet, iedevu to izlasīt arī grupas vadītājam Guntaram – tam pašam Santas kolēģim, kuru pieminat. Jums abiem ar Zitu sirsnīgi sveicieni un “5” no viņa – jūs atcerējās!)Jūsu aprakstu vispār var izmantot kā etalonu visiem tiem, kas nodomājuši riskēt:) doties ceļojumā ar autobusu. Un turklāt ar mazpazīstamu tūrfirmu un “pa lēto”, kā saka.Mēs ar vīru, godīgi sakot, nedaudz pasmaidījām, jo esam no tiem rūdītajiem “autobusu ceļotājiem”, un tas, kas mums liekas pašsaprotams, pirmatklājējiem laikam šķiet īpašs. 1.Secinājums – Pie visa pierod.

  6. Inga&Aigars saka:

    Ak jā, nepateicu, ka bijām šādā ceļojumā, bet no 11.septembra (tas, protams,saistīts ar ceļojuma piedāvājumu, pieņemamo cenu, dabisku vēlmi “pavilkt vasaru garumā” un manu gr-vedības darba īpatnību:(Šajā laikā vasaras sezona Zelta Smiltīs jau norietēja… nebija vairs skaļo nakts tusiņu, bet mums, kā pārim pāri 40,tas nav aktuāli. Šādos gados svarīgāk,mūsuprāt,lai izdodas iepazīt grupas biedrus ar līdzīgiem uzskatiem, ar tiem tad arī izdodas labākie tusiņi, vai ne? Bet atgriežamies pie tūrfirmas! Jums taisnība – viss tā arī bija ar transfēru – atbrauc pakaļ uz norunāto vietu, aizgādā līdz autobusa izbraukšanas vietai. Mums kā nerīdziniekiem tas nav mazsvarīgi. Un, cik papētījām, Prieks Tūre ir vienīgā firma, kas šādu pakalpojumu piedāvā.(Ir mums pieredze – ar dažādām firmām esam ceļojuši)Mani darbabiedri, godīgi sakot, pat neticēja, ka firmas īpašnieks atdzenas uz Valmieru ar savu Lexus pakaļ tūristiem :)Bet tā bija!2.Secinājums – Pat ja kaut kas šķiet neticams, notici, un viss tā arī notiks!

  7. Inga&Aigars saka:

    Starp citu, jūsu vietas busā, izrādās, bija mūsējās – priekšpēdējā rinda labajā pusē, vai ne?Mēs vienmēr labprātīgi tās izvēlamies, jo- aizmugurē vīrietim ar garākām ekstremitātēm vieglāk izvietoties, citiem netraucējot. Turklāt, vīrs ceļojumus vienmēr “iemūžina” video(plosās arī pa busu:)),lai mums pēcāk ir kur pakavēties atmiņās aukstajos ziemas vakaros, salīdzināt, kā mainījušas vietas, kur jau agrāk esam bijuši…Mājaās atkorķējam “no turienes” atvesto vīna pudeli, skatāmies un pārdzīvojam visu atkal no jauna, strīdamies, ko kurš no mums nav redzējis un kāpēc:)Izpētot Jūsu aprakstu un pievienotās “ilustrācijas”jebšu foto, sapratu, ka šo valsti man gribētos iepazīt.Un tā kā 2014.gadā(pēc mūsu ģimenes statūtiem) bija mana kārta izvēlēties braucienu, tad es, tāpat kā Zita, “pavilkos”uz Bulgāriju.Un nenožēloju savu izvēli vēl joprojām…3.Secinājums-Dodies turp, kur sirds Tevi aicina!

  8. Ēriks saka:

    Inga, paldies par atsauksmēm!
    Ar interesi izlasīju Tevis rakstīto.
    Arī mēs ieskatāmies ceļotāju piezīmēs un pirms dažiem gadiem kāda info (kur, kā, ar ko, cik maksā, iespaidi u.tml.) ļoti noderēja pašu plānotam ceļojumam baltajās naktīs uz Sanktpēterburgu. Žēl, ka pēc ceļojuma neuzrakstīju, kas un kā, bet nu jau tās nianses piemirsušās.
    Inga&Aigar – jaukus ceļojumus jums arī turpmāk!

  9. Vija saka:

    Jā ! Aprakstam piekrītu arī es. Ceļojums interesants un ir īpaši skaisti un pamatīgi atspoguļots! Lasīju, skatījos, priecājos! Apskaudu…

    Skumji, ka man – nu jau citā tūrē jaukā ceļojuma iespaidus nomāc tas , ka 11 dienas man latvietim atgādina , ka nākam no Padomju Savienības…

    Nesaprotu kāpēc krievu valodā runājošo Latvijas iedzīvotāju uzskata par NESPĒJĪGU 25 GADOS IEMĀCĪTIES SAPRAST LATVIEŠU VALODU.
    Ceļojumā bija arī latviešu bērni un tika uzsvērts, ka viņi varētu dažu dienu laikā iemācīties krievu valodu… Nu gluži kā Padomju Savienībā !!!

    Es sapratu, ka pirms iegādājos ceļojumu, man jāinteresējas vai latviešu valodā runājošie būs vairākumā…

  10. Eva saka:

    Tā laikam ir cita PRIEKS TŪRE…. 100% piekrītu Vijai (13.08.2015), tāda sajūta, ka esmu bijusi ekskursijā, ko organizējusi mūsu draudzīgā kaimiņvalsts. No savas puses vēl varētu minēt daudz ko sliktu. Varbūt ar laiku vienkārši kvalitāte krītas un tiek dzīvots uz veciem lauriem?

  11. Jānis saka:

    Sveicināti !
    Lieliska informācija par ceļojumu, prieks tūre varētu šo publicēt savā mājas lapā.
    Bet vēlējos vaicāt, ja nedodās eksurijā uz Bukaresti tad, kur tiek atstāti tie, kuri nebrauc uz turieni ?

    Ar cieņu
    Jānis

  12. Ēriks saka:

    Sveicināts Jāni!
    Saprotu raksts pagarš :). Kā jau rakstā minēts ceļojuma trešajā dienā pa ceļam uz Bulgāriju bija Bukarestes apskates ekskursija par 25 EUR, bet mēs šai ekskursijai nepieteicāmies. Attiecīgi mūs un mums līdzīgos 🙂 izlaida pie parlamenta ēkas un mēs paši apskatījām Bukaresti, kā jau nu mācējām un cik atļāva laiks. Savukārt tos, kuri pieteicās Bukarestes apskates ekskursijai, izvadāja pa pilsētu ar mūsu autobusu un beidzoties ekskursijai autobuss atgriezās pie parlamenta ēkas. Pēc kāda laika visi kopā turpinājām braucienu uz Bulgāriju, kur mītnes vietā nokļuvām šīs pašas dienas vakarā. Kaut kā tā.

Atstājiet kometnāru