Ar Prieks Tūre uz Horvātiju – 11 dienas

No 18.06.15. līdz 28.06.15. ar Zitu bijām 11 dienu ceļojumā ar autobusu uz Horvātiju. Iepriekš biju rakstījis, ka ceļojumos ar autobusu nebraukšu 🙂 . Variants uz Horvātiju ar autobusu un mājup ar lidmašīnu mums izpalika. Savukārt turp/atpakaļ ar lidmašīnu ne visai, jo izpaliktu ļoti iespaidīga apskates vieta pa ceļam uz Horvātiju. Jā, kaut arī ar autobusu ceļot ir samērā nogurdinoši, tomēr ar šo ceļojumu esmu kopumā ļoti, ļoti apmierināts un pavisam noteikti Plitvices Nacionālo parku jāredz ikvienam – iespaidīgi!!! Gūtos iespaidus ne tuvu nevar aprakstīt un redzēto nav iespējams fiksēt fotogrāfijās (iesaku neizrauties ar foto vai video, bet baudīt un baudīt).

Ceļojumu iegādājāmies Prieks.lv. Līgumu noslēdzām Prieks Tūre biroja telpās, kur jauki bija satikt un aprunāties ar Santu (mūsu gide uz Bulgāriju 2014.g.). Tā kā ceļojumu iegādājāmies tikai pāris mēnešus pirms izbraukšanas, tad vietu izvēle autobusā neliela. Izvēlējamies vietas labajā pusē, trešajā rindā aiz otrajām durvīm. Bija labi, televizors redzams, ūdens nav tālu un izkāpšanā nebijām pēdējie, kas ir svarīgi apstāšanās reizēs (tualetes, ēstuves). Jāsaka uzreiz, kā izrādīsies šoferi šoreiz ne visai. Kā nu kuru reizi palīdzēs/nepalīdzēs tautai ar čemodānu ievietošanu/izņemšanu. Viens no šoferīšiem latviski, manuprāt, ne bu, ne mu. Kā novēroju latviete, kura principā nerunā krieviski vai arī nemāk, nu nekādi nevarēja rast savstarpēju sapratni. Man šajā ziņa nekādu aizspriedumu, turklāt ikdienā arvien mazāk sanāk pielietot krievu valodu un jau aizmirstās. Vismaz viens no šoferīšiem nebūs pietiekami apķērīgs, lai izkļūtu no nestandarta situācijas. Jā, pazaudēsim arī labās puses spoguli, bet tas tā, kam negadās. Par dažām lietām, redzēto un dzirdēto, es šai rakstā neko, ja nu kāds izlasīs, var zust pārsteiguma momenti.

18.06. (ceturtdiena) -1. diena.

04.00, Hercoga laukums, Jelgava, transfēra autobuss (šoreiz vēl bez maksas), ātrs brauciens un apmēram 1h pirms izbraukšanas uz Horvātiju esam Rīgā. Līdz izbraukšanai 1h, tas ir mīnuss, bet izrādās, ka mēs tālāk dosimies tieši ar šo autobusu un tas ir pluss. Mēs ārā varam nekāpt, bet citiem gaidot autobusus uz Bulgāriju, Itāliju, Melnkalni bija jāpadrebinās pieturā. Sākotnēji autobusā esam nedaudz vīlušies, šķiet, ka uz Bulgāriju bija labāks. Izrādīsies, ka arī šim autobusam nav nekādas vainas, vienīgi cietāks uz bedrēm 🙂 . Krēsli tikpat ērti, un pat ērtāki mugurai, kāju paliktņi vēl funkcionālāki.  Šis brauciens nez kādēļ izrādīsies mazāk nogurdinošāks, nekā iepriekšējais uz Bulgāriju. Pirms izbraukšanas tautai ir iespēja ar busu aizvizināties uz tualeti, bet es tepat uz staciju aizstaigāju. Pie autobusiem sasveicinos ar Guntaru, kurš šajā reizē ved savus ekskursantus uz ……, nu jau aizmirsu uz kurieni. Bez kavēšanās 06.00 dodamies ceļā. Mūsu grupas vadītāja – jauna, simpātiska un labestību izstarojoša meitene (gribas teikt meitenīte, nu ļoti sīciņa) vārdā Ksenija, kura ceļojuma laikā ar mums sarunāsies latviešu un krievu valodā. Jā, visnotaļ jaukās gides Ksenijas acīmredzot pieredzes trūkums vai kas cits, radīs zināmas problēmas ceļojuma laikā, bet es bez pretenzijām. Piemēram, nav prāta darbs ceļotājiem pavēstīt, ka atgriešanās laiks uz autobusu tiek dots ar rezervi, vai paskaidrošana, kā maksas tualetē iekļūt nesamaksājot, brokastu gudrības (tauta jau tā šajā ziņā nekaunīga) vai arī neinformēt par izbraukšanas laika maiņu kādā no ekskursijām (labi, ka bez sekām) un tml.. Tomēr kopumā informācija par ekskursijām kā tādām, kur, ko un kā darīsim, būs izsmeļoša. Ceļojums ir dzīva un kustīga padarīšana un,  lai nu kā, paldies Tev Ksenija par darbu un attieksmi. Izskan Ksenijas lūgums neapmeklēt tualeti autobusā, jo saturs ceļošot ar mums visu ceļojuma laiku un acīmredzot tauta nevēlējās šādu līdzceļotāju un tualeti neapmeklēja. Tualetes pauzes būs ik pēc 3- 4 stundām un šajā ziņā sarežģījumi nebūs. Tika noteikts braukšanas laikā nestaigāt, būt piesprādzētiem ar drošības jostām (dažās valstīs bargi sodi). Nu un tā kā vazāties nevarēja, tad kādam būs kafijas, tējas un ūdens ekonomija, bet dažiem no mums šo produktu trūkums organismā, jo ne vienmēr, kad apstāsimies būs karstais ūdens, kafija, vai arī vienkārši iespēja pagatavot to, ko nevar teikt par Bulgārijas braucienu, kad tualetes apmeklējums autobusā, kafija un tēja bija faktiski brīvi pieejama. Latvija, Lietuva un Polija, kur ēstuvē lēti un garšīgi paēdām, patiešām lēti un garšīgi. Polijas-Čehijas pierobežā tranzītviesnīca, kā arī visa ceļojuma laikā tranzītviesnīcas OK – bez pretenzijām, ja nu vienīgi vienā viesnīcā spilveni pārāk lieli, bet tas individuāli, kādam jau patīk. Par brokastīm tranzītviesnīcās es arī bez pretenzijām. Zita teic, ka bij jau tā teikt daži mīnusi, bet acīmredzot tie manu pozitīvo vērtējumu par tranzītviesnīcām neietekmē.

19.06. (piektdiena) -2. diena.

Brokastu laikā viesnīcā satieku Guntaru, kurš teic kādu labu vārdu par manu rakstu (ceļojums uz Bulgāriju) un pabrīdina mani, ka Horvātijā mandarīni vēl zaļi 🙂 . Dodamies uz Morāvijas Karsta Nacionālo rezervātu apmeklēt Punkvas alu. No autobusa pieturas uz alām jādodas ar paplukušu vilcieniņu, bet līdz izbraukšanai, tualetes, suvenīri. Protams, kāds “gudrinieks” (vienmēr jau kāds atrodas) nokavē uz vilcieniņu, bet Ksenija to apjauš tikai pie alām. Ksenija jauka, bet vēl nespēj ieviest zināmu kārtību mūsu pasākumā, tādēļ atkal un atkal gadīsies kāds, kurš laicīgi neatgriezīsies uz autobusu vai kā šajā gadījumā kavēs ekskursiju. Ksenija dodas meklēt atpalicēju, bet tikmēr ir pienācis mūsu laiks, čehiete aicina mūs doties iekšā alās, bet mēs nevaram. Stulba situācija, jo viss ir saplānots un ekskursijas laika pārcelšana izjauktu visu sistēmu. Tomēr daudzmaz laicīgi viss atrisinās, Ksenija dusmas neizrāda (apbrīnojami), dodamies iekšā. Auksts, labi, ka bijām atbilstoši saģērbušies un mums nav jādrebinās. Gide norāda uz vietām, kurām jāpievērš uzmanība un attiecīgi ierakstā dzirdam info ne visai labā un saprotamā krievu valodā, tādējādi es neklausos, kas un kā, bet vienkārši baudu skatus.  P.S. Alās braucienā ar laivu pa upi ir labi sēdēt priekšā, labāka pārredzamība (mums tas izdevās). Jā, jāuzmanās no galvas apsišanas pret klints malām.

Čehijā pietauvojamies pie liela veikala. Ksenija noteic, ka šeit var iepirkties ievērojami lētāk, nekā mūsu mītnes vietā, tad nu visi arī pirkās. Arī mēs šo to iepērkam no pārtikas un dzeramā. Galvenais, Zita tiek pie viņai tīkamiem apaviem.  Austrija, skaisti, varētu pat uz šo valsti atsevišķā ceļojumā doties. Austrijā pa ceļam tipa restorāns – dārgs, bet kaut ko jau pasūtam gan. Sievietes uz tualeti ņurcās pa bērniem domāto ieeju 🙁 (Ksenijas pirksts 🙂 ). Amizanti, bet, ko viens otrs neizdarīs taupības nolūkosTālāk Slovēnija un kaut kur 🙂 tranzītviesnīca.

20.06. (sestdiena) -3. diena.

Horvātija, Plitvices Nacionālais parks! Tas ir kaut kas!

Nevarēju iedomāties, ka samērā netālu no Latvijas ir šāda pasaka zemes virsū. Apaugušas klintis, kalni, dzidrie ezeri, laipu laipas un neskaitāmie, neskaitāmie – visdažādākie ūdenskritumi. Neatceros cik mums bija atvēlēts laiks šai burvībai, bet maz, maz, maz. Šeit pavisam noteikti var pavadīt visu dienu, no agra rīta līdz vēlam vakaram. Mums tiek ieteikts apsteigt lēni ejošos aziātus un patiešām viņi šo visu baudīs lēnām un nesteidzoties, bet mēs, nu tā. Saģērbjamies plāni un sākotnēji it kā ne visai silts, bet vēlāk raitā solī ejot būs pat labi, ka tā. Gaidām transportlīdzekli (vilcējs ar pāris vagoniņiem), kurš mūs nogādās uz starta vietu. Pieturā drūzma, visai liels juceklis un labi, ka kāds nepakļūst zem riteņiem. Tālāk patiešām burvība, kuru nevar iemūžināt un ieteicams nepievērsties pārcentīgai fotografēšanai un filmēšanai, bet gan baudīt un baudīt.

Ejot pa laipām sanāk, ka vairāk vai mazāk esam kopā ar mūsu kaimiņiem autobusā – Maritu un viņas meitu. Pārbrauciens ar kuģīti pa ezeru un nokļūstam pie ēstuves, kur frī kartupeļi, nu ļoti sāļi un vistiņa – tā gan laba. Arī turpmāk lielākajā vairumā ēdieni priekš mums būs par sāļu. Tālāk mums jānokļūst līdz kādam ļoti iespaidīgam ūdenskritumam. Esam četri. Es, Zita, Marita un Maritas meita. Domas par maršrutu dalās. Ejam, ejam, ejam un saprotam, ka nepareizi, jāatgriežas izejas punktā. Esam nogājuši daudz un laika līdz autobusa atiešanai maz. Tomēr esam redzējuši tādus skatus, kurus neredzēja neviens no mūsu ceļotājiem.

Es pat domāju, ka šo varētu iekļaut maršrutā, ja tas nebūtu bīstami, viena lieka kustība klints malā un čau. Panākam savējos un izrādās, ka pie iespaidīgā ūdenskrituma nevaram piekļūt. Neatceros, kas tur bija, takas remonts vai, kas cits. Tā lūk, esam vinnētāji. P.S. Šajā parkā jāuzmanās no lāčiem, domājams, ka ne dienas laikā, bet, ka zin, kas zin, kas tam ķepainim padomā 🙂 .

Turpinām ceļu uz savu mītnes vietu – Kleku. Neatminos kad, bet Marita izteic priekšlikumu mums apmesties apartamentos (četrvietīgos). Šoreiz ne, jo mums ar Zitu rezervēts numuriņš viesnīcā un kā izrādīsies mēs ar izvēli nebūsim kļūdījušies. Apartamenti, apmēram 100 m no jūras, mājiņa ar pašaurām divām telpām un virtuvīti, kā stāstīja. Savukārt mums numuriņš (diezgan plašs) viesnīcas otrajā stāvā, balkons ar skatu uz Adrijas jūru, kura atrodas padsmit metrus no viesnīcas. Iziesim no viesnīcas, trīs metri un pludmale, vēl desmit metri un jūra, forši. Jā, tā būs, bet pagaidām skati pa autobusa logu, šis tas jauns. Esam viesnīcā, ārā jau tumšs. Par numuriņu esam sajūsmā! Turpmāk visu zināmā mērā sabojās mans un arī Zitas ne visai labais veselības stāvoklis. No mājām braucu jau ne visai un ierodoties Klekā pavisam čābīgi. Pēc dažām dienām daudz maz atgūšos, bet ne pilnībā. Savukārt Zitai par sliktu nāca kondicionēšana autobusā un labi, ka bija plediņš līdz. Vienu brīdi biju domājis, kaut vai lido atpakaļ vai arī steidzīgi pie ārstiem. Ar brokastīm šajā viesnīcā viss būs OK. Bēdīgi, pie restorāna durvīm ceļotājiem no Latvijas būs izvietots paziņojums, turklāt latviešu valodā, par to, ka aizliegts iznest ēdienu. Amizanti būs novērot, kā kāds Latvijas brokastotājs, kurš acīmredzot nelasa latviešu valodā 🙂 , sakraus veselu kaudzi uz šķīvja ar dažādām maizītēm, domājams promnešanai. Oficiantes uzmanību piesaistījis, nabadziņš būs spiests ēst pret paša gribu 🙂 .

21.06. (svētdiena) -4. diena.

Šodienas ekskursijās dodamies ar citu ģidi – Žannu. Pa ceļam uz Pelešac pussalu redzam austeru audzētavas jūrā. Esam klāt – austeru degustācijas vieta.

Esmu vīlies. Ceļa malā, teju putekļos ķibene, ārā pāris galdiņi. Nav visiem vietas kur piesēst. Vīns tiek ieliets plastmasas glāzēs (man teic dzerams, bet es neveselības dēļ nelietoju). Austeres lielā šķīvī, Žanna tās bagātīgi apslaka ar citronu sulu, kā man šķiet pārmērīgi. Garšojam. Lai saprastu garšu es uzreiz austeri nenoriju, bet sakošļāju. Man ar vienu pietiek, zivs ir zivs. Noķer grunduli, samīci un būs tas pats 🙂 . Zita austeri norij uzreiz, bet uz otru arī neparakstās.

Dodamies tālāk, pēc brīža pietura un pārbrauciens ar kuģīti uz Korčulas salu. Nu tāda maza tupelīte tas kuģītis un labi, ka viļņi ne pārāk lieli, bet pietiek ar to pašu.

Korčulas salā dzimis Marko Polo.

Mums iepriekš bija noteikts paņemt līdzi peldēšanas ekipējumu, bet kā izrādīsies velti, jo norādītajā peldēšanas vietā peld atkritumi, tā arī neviens neiekāpj tai ūdenī. Velti ņēmām peldkostīmus u.tml., jo tas apgrūtina Korčulas apskati. Ir jau ko paskatīties. Līdzpaņemto mantu dēļ, kā arī kādam cenu dēļ, visai ātri šis pasākums ir galā un lielākajai daļai dotais laiks ir par daudz. Iepērkam kādu suvenīru un Zita sev ežu čības. Iepriekš bija solīts, ka onlainā mūs varēs redzēt tuvinieki, ja mēs viņiem par to paziņosim, esot pie attiecīgajām video kamerām, bet nez kādēļ tās mums netika parādītas.

Nu, ko Zita un Ērik, laižam uz Kleku, bet pa ceļam foto pauze 🙂 .

22.06. (pirmdiena) -5. diena.

Šodien paredzētas ekskursijas uz Melnkalnes Budvu un Horvātijas Dubrovniku, bet mēs šīs ekskursijas izlaižam. Izpētam Kleku, sauļojamies (ar peldēšanos pašvaki – ūdens ne visai patīkams), pastaigājamies, iepērkamies, vienvārdsakot – atpūšamies. Vieta neliela, bet skaista. Par ikdienas rūpēm tiek aizmirsts.

Ūdeni tā arī neizbaudīsim nākamajās dienās, ja nu vienīgi bradājot, bet saules vannas, tās gan. Pludmale klāta ar nelielām šķembiņām, kuras ir diezgan blīvi sastāvējušās un ar paladziņu un dvielīšiem pietiek. Bet var arī iegādāties speciālus paklājiņus. Es arī tieku pie ežu čībām, tās ir nepieciešamas, jo eži ūdenī ir

un ne tikai ūdenī 🙂 .

Ar pliku kāju uzkāpjot uz eža, ceļojums sabojāts, tātad ežu čības obligāts pirkums, tās noder arī laivojot.

23 (otrdiena) -6. diena.

Pēc programmas atpūta pie jūras dienas pirmajā pusē, bet dienas otrajā pusē vakars nacionālajā stilā restorānā „ADRIA” Neretvas upes krastos. Izbaudījuši Bulgārijas vakaru nacionālajā stilā iepriekšējā gadā 🙂 , mēs šo pasākumu izlaižam. Bet vispār jau šie nacionālie vakari ir OK, vienkārši mums vēl iespaidi no iepriekšējā, turklāt Bulgārija/Horvātija turpat vien ir 🙂 . Līdz mazākajam stūrītim izpētām Kleku, ko, lai saka – skaisti. Atklājam iepirkšanās vietas pie vietējiem iedzīvotājiem, izstaigājam kalnu takas (īpaši augstu nekāpjam – indīgas čūskas), baudām sauli pludmalē u.tml. Zita iemanās iegūt ozolu zariņus. Servējam galdu uz balkona, laiks apmācies, gluži kā mājās Līgo svētkos.

24 (trešdiena) -7. diena.

Ksenijas vadībā dodamies uz Bosniju un Hercegovinu, šķērsojot robežu – robežkontrole, visai dīvaina (viduslaiki). Pietura viduslaiku pilsētā Počiteļ, kur apskatam Kula cietoksni, nu to, kas palicis pāri no tā. Bet nekas, ir šis tas palicis un tie dabas skati ……….

Apskate raitā solī. Iepriekš Ksenija instruējusi pa kurām takām iet un kā atgriezties un apmēram no pusceļa augšup mēs tālāk dodamies vieni. Protams, kādā brīdī domas dalās par maršrutu un aiziet kur kurais. Pēc laika Ksenija ir klāt, salasa mūs visus un vēl raitākā solī dodamies uz autobusu. Iznāk nevis pārgājiens, bet pārskrējiens 🙂 . Pie autobusa tauta iegādājās augļus un dodamies tālāk uz Mostaru. Sākās lietus, kurš mūs pavadīs visu ekskursijas laiku Mostarā. Izkāpjot no autobusa vairumam izdodas iegadāties lietus mēteļus, bet mums pietrūkst. Zita nopērk lietussargu par 5 EUR, kurš izrādīsies kvalitatīvs un tiek lietots vēl šodien. Lietus ekskursiju sabojāja, bet tā jau ir ko redzēt un iepirkties gribētājiem ir kur izvērsties. Var iegūt gan ēdamas, gan neēdamas lietas, ko mēs arī darām. Tirdziņā mūs gaida vīrs, kurš jau zina, ka ieradušies ekskursanti no Latvijas. Tiek piedāvāti visdažādākais medus un uzlējumi (alkohols), blakus tirgo augļus. Iepriekš esam informēti, ka ik pa laikam tūristu priekam un par ziedojumiem kāds pārgalvīgais leks no tilta (izskatās diezgan bīstami un augstu), bet es ar Zitu tur esam brīdī, kad šis jau nolecis un lien ārā no ūdens. Šī ir ekskursija, kur dotais laiks mums palika pāri lietus dēļ. Kādā ēstuvē padzeram kafiju, iegādājamies alkoholu līdznešanai. Bēda, ēstuvē pīpē – visi 🙂 , nu teju visi. Mostara ir pilsēta, kur deviņdesmitajos gados Bosnijas kara laikā notika aktīva karadarbība un ložu pēdas uz ēkām redzamas vēl šodien.

Dodamies uz Blagai pusdienot restorānā. Tuvojoties noteiktajai vietai – ļoti šaura iela. Restorāns skaistā vietā, pie kalnu upes, apkārt klintis. Baudam garšīgas foreles, maksa par pusdienām iekļauta ekskursijas cenā, no dzeramā ir ūdens, bet kola jāpērk 🙂 . Atkal jāteic – skaisti.

Dodoties prom šoferis nav visai uzmanīgs, un ar spoguli aizķer kādu ēku, sabojā pie ēkas jumta esošo ūdens notekcauruli un nolauž autobusa labās puses spoguli. Nu ir ziepes, jo nav grūti iedomāties cik paies laiks, līdz ieradīsies policija un noformēs negadījumu. No ēkas iznāk kāds vīrs un Ksenijai (par mums nezināmu summu) izdodas vienoties par to, ka iztiekam bez policijas. Turpmākais ceļš spoguļa neesamības dēļ apgrūtināts. Neskatoties uz visu Ksenija mums sagādā jauku pārsteigumu (nebija iekļauts programmā). Apmeklējam Medugorje, kas ir viena no pasaulē populārākajām svētceļojuma vietām.

Medjugorje esam svētku priekšvakarā, t.i. dienā pirms šajā vietā pirms kādiem trīsdesmit gadiem tika novērota Dievmātes Marijas parādīšanās. Notiek dievkalpojumi, grēksūdzes vairākās valodās (neatceros – desmit). Iespaidīgi, bet ticīgiem cilvēkiem vēl vairāk nekā iespaidīgi.

Nu, un, protams, komercializācija, ielas ar veikaliem, kioskiem, kur par šo tēmu un ne tikai var iegādāties ko vien vēlies. Plašas stāvvietas autobusiem, bet šajā svētku dienā ar noparkošanos grūti. Mūsu šoferis nolicis autobusu, kaut kur notinas, bet, kad atgriežas, citi autobusi apkārt novietoti. Laiks doties prom, bet mūsu šoferis secina, ka izbraukt nevar un nemaz nemēģina. Tas nozīmē, ka mēs uz ilgu palikšanu, jo pamatā visi atbraukuši uz nakti, šoferu šajos autobusos nav. Ilgi nākas mūsu līdzbraucējiem pierunāt šoferi mēģināt izbraukt no stāvvietas, jo mums šķiet, ka vieta to tomēr atļauj. Tiklīdz mūsu autobuss sāk kustēt, uzrodas blakus stāvošā autobusa šoferis, kurš kā izrādās visu laiku bija uzturējies blakus esošo koku paēnā. Veiksmīgi tiekam ārā. Jautājums cik ilgi būtu dirnējuši, ja nekādas aktivitātes netiktu uzsāktas. Mums vēl jāapmeklē ūdenskritums uz Trebižatas upes. Esam klāt. Šeit vēl tikai infrastruktūra tiek veidota, bet ūdenskritumi – vau!

Apskatam, es gluži vai palienu zem viena no kritumiem, forši.

Burvīgi! Dodamies uz autobusu, neaprakstāms saulriets, laiks uz mājām 🙂 Kleku.

25 (ceturtdiena)-8. diena.

Dodamies uz raftingu pa Cetiņas upi.

Ko, lai saka. Ja dodies šajā ekskursijā, tad nu šis pasākums, kā arī Plitvices Nacionālo parka apmeklējums ir tie, kurus iesaku neizlaist nekādā gadījumā, iespaidu netrūks. Šodien ekskursijā ar Prieks tūre nesen iegādāto autobusu (mūsējam meklē spoguli). Mūsu gide šodien Žanna, kura Horvātijā uzturas visu sezonu un ņemās ar tūristiem, kuri šurp atceļo ar lidmašīnu. Braucot ar autobusu uz un no raftinga jau vien ir ko redzēt. Brauciens pa upi fantastisks. Katrā laivā pa vienam vai diviem instruktoriem, mums tiek Tino. Mana kļūda, es pieklājīgs būdams palaižu laivas priekšā zēnu (pusaudzi) ar kameru un attiecīgi ar viņu kopā visai miesās iespaidīgo tēvu. Pirmkārt aizsedza mazliet skatus, otrkārt, nu labi…… Vestes, ķiveres, brilles piesietas 🙂 , dodamies ceļā. Kāri tveram skatus, mierīgajos gabalos baudām, baudām. Sēžam uz laivas malām, airējam, atpūšamies, straujākajās vietās ar airiem ir ko darīt un kāds manuprāt haltūrē, savukārt kādam liekas, ka kāds cits haltūrē, tas sit uz masu. Esam instruēti, ka dzirdot vārdu – bomba, airus gaisā un paši sēžam nost laivas dibenā. Šāds brīdis arī pienāk, forši.

Adrenalīna cienītājiem tiek piedāvāts pievarēt kādu alu (gājiens tumsā, tikai tik cik lukturīši, tad niriens ūdenī, peldējums zem ūdens, izniriens, gājiens un izlīšana no alas) apmēram tā. Es ar Zitu izlaižam šo pasākumu, ūdens alā ļoti auksts un ej nu sazini cik ilgi zem tā ūdens, iznirsi vai nē, turklāt neveselība. Bet ir jau labi, pat pusaudži tiek galā ar šo uzdevumu. Vienā no pieturām ir iespēja lekt ūdenī no klints malas, līdz ūdens virsmai krietni virs 5 m (teica cik, bet neatceros). Zita lec pirmā (viņa jau iepriekš bija sajūsmā par šo iespēju), bet nu stāvot klints malā – citi, ieskaitot fotogrāfu, ilgi viņu pierunā. Lecot rokas nedrīkst turēt augšā vai brīvi, jo tādā gadījumā veste aizmūk. Vietiņa, kur apstāties ļoti maza un grūti iekārtoties, lai atsperoties nenobrauc gar klints malu, tā man šķiet. Man parasti problēma, ka esot zem ūdens, pa degunu satek ūdens kaklā, var aizrīties. Tādēļ domāju, ka ar vienu roku deguns jātur ciet un laiciņš paiet, līdz es saņemos lekt. Lēciens, ūdens virsma kā nav tā nav, kad jau nu reiz tā pienāks,  kāds būs atsitiens un kas būs tālāk 🙂 . Ir, esmu iekšā, burbuļi gar ausīm, eju dziļumā, tad uz augšu un kā korķis izšaujos virs ūdens. It kā degunu biju aizspiedis, bet kādā brīdī tomēr satek ūdens kaklā un peldot uz krastu elpoju knapi, knapi, tā, lai neaizrītos. Ir labi. Šo nu nekādi nevarēja izlaist, pavisam noteikti būtu nožēlojis. Bij ko izbaudīt, redzēt un uzjautrināties.

Dodamies tālāk, krasts, pārģērbšanās un uz restorānu, kurš atrodas augstu kalnos. Mums tiek izrādīti vīna pagrabi, šķiņķu uzglabāšanas vieta un ēdiena oglēs pagatavošanas vieta. Ēdiens garšīgs, vītināta gaļa ar aitas sieru, lielās pannās tiek pasniegti cepti kartupeļi ar gaļu (gaļa ļoti garšīga), ir arī vīns un saldajā ķirši. Ēdam ārā, kraujas malā, burvīgi.

Esam gandarīti par šo jauko dienu un ģidi Žannu, bija jautri un labi. Nopērkam disku ar fotogrāfijām, kuras fotogrāfs uzņēmis raftinga laikā. Disku ieteicams iegādāties, ir ko redzēt un atcerēties.

26 (piektdiena) -9. diena.

Šajā dienā iespēja doties atpūtas braucienā ar jahtu „Lipa moja”, bet mēs šo pasākumu izlaižam. Nolemjam nesteidzīgi tvert saules starus pludmalē, vēlreiz izstaigāt Kleku un baudīt šīs vietas skaistumu, iepirkties un atvadīties no Klekas. Vakariņas malkojot vīnu un vēlu vakarā atvadu pastaiga pa Kleku Adrijas jūras piekrastē.

27 (sestdiena) -10. diena.

Dodamies mājup – Horvātija, Slovēnija, Austrija, Čehija, nakts viesnīcā. Kā jau parasti – pārskrējiens.

28 (svētdiena) -11. diena.

Kaut kur pa ceļam, neatminu šajā dienā vai iepriekš – misēklis. Uzpildot degvielu, izrādījās, ka ir pārsniegts kartes limits un laiciņš pagāja, līdz problēma tika atrisināta. Diezgan ilgi kavējāmies un vainīgā Ksenija nodziedāja mums dziesmiņu (bij nosacījums, ja kavē, tad dziesma vai šampānietis, citi nosacījumus nepildīja, bet Ksenija gods godam). Polija, ēstuve Augustovā. Paēdam sātīgi un garšīgi, turklāt lēti. Cepelīni, kola, man kūka, Zitai karstais ābolu pīrāgs ar saldējumu.  Ir atbraukuši un piebrauc citi Prieks Tūre autobusi, satiekas un apsveicinās gidi, šoferīši un viens otram pazīstamie. Mums pretim ar atplestām rokām steidz gide Santa, apskauj mūs, sakot – manas Bulgārijas leģendas 🙂 , pārmijam dažus vārdus, patiesi jauki un sirsnīgi. Dodamie mājup. Ksenija izsludina totalizatoru par to cikos iebrauksim Latvijā. Mans laiks 23.31, Zitas 23.19, reālais laiks 23.27, bet jāsaka, ka, ja lapā pa ceļam līdz kārtējam prognozētājam laiks jau bija ierakstīts, tad atkārtoties nevarēja. Mēs nevinnējām, bet, ko nevinnējām, neatceros 🙂 . Rīgā apmēram 35 minūtes gaidām ceļotājus no Bulgārijas un mājup gluži vai līdz durvīm tiekam aizvizināti, jo pa ceļam, citi dodas tālāk uz Ventspili un kur nu vēl.

Jūs varat atstāt komentāru, vai iesaitēt no savas lapas.

11 komentāri rakstam “Ar Prieks Tūre uz Horvātiju – 11 dienas”

  1. Ierakstu izlase #19 - Stacija saka:

    […] Ēriks raksta, kā ceļojis uz Horvātiju. Atšķirībā no citiem ceļojumu aprakstiem, te var palasīt, kā tas ir – ceļot kopīgā tūrē ar autobusu. http://eriks.lisovskis.lv/2016/07/07/ar-prieks-ture-uz-horvatiju-11-dienas/ […]

  2. Andris saka:

    Izskatās ļoti labi. Vai neapnīk tik ilgi, kā 11 dienas ?

  3. Ēriks Lisovskis saka:

    Andri. Kā nu kuram, man nē. No 11 dienām 4 ir ceļā, turklāt turpceļā ir ko apskatīt. Man pieņemamāk turp ar autobusu un atpakaļ ar lidmašīnu, bet kā jau nu sanāk. Esot mītnes vietā, katru dienu ir iespēja izbaudīt kādu aktivitāti (ekskursiju). Man patīk miers, klusums un es labprāt dažas ekskursijas izlaižu, lai varētu baudīt sauli,jūru, vīnu, augļus un mieru. Jāteic, ka jūnija sākumā gan Horvātijā, gan Bulgārijā ūdens temperatūra tomēr nevilināja un, ja ļoti gribas pelst :)un relaksēties jūrā, tad laikam labāk doties ceļojumā jūlijā un augustā. Bet tā visādā ziņā ok. Ja ir vēlme pēc uzdzīves, tad labāk uz Bulgāriju.

  4. Inga saka:

    Labdien, Ērik! Sakiet, lūdzu, kad un kur Jūs rezervējat numuriņu viesnīcā un cik sanaca Jums maksat?

  5. Ēriks saka:

    Inga. Saprotu pagarš raksts. Ceļojumu (11 dienas) iegādājos pie ceļojumu operatora “Prieks Tūre”. Attiecīgi viesnīcas ar brokastīm(3 naktis tranzītviesnīcās un 7 naktis mītnes vietā) rezervēja operators. 11 dienu ceļojuma cena vienai personai 289 eur. Nogādāšana uz un no Rīgas par brīvu. Papildus izdevumos ekskursijas, kuras ceļotājs izvēlas turpceļā vai atrodoties mītnes vietā, pluss personīgie izdevumi. Var visas dienas atpūsties mītnes vietā, bet var arī piedalīties kādā no ekskursijām un mēs šoreiz bijām izvēlējušies Punkvas alas, Plitvices Nacionālo parku (šie divi turpceļā)un atrodoties mītnes vietā Pelešac pussalas apmeklējumu ar austeru degustāciju pa ceļam, Bosnijas un Hercogovinas apmeklējumu (Počiteļ pilsētiņā Kulas cietoksnis, pisētiņa Mostara, pusdienas vietā Blagai restorānā,svētceļojumu vieta Medjugorje, ūdenskritumi)un vienā no dienām raftings pa Cetiņas upi ar pusdienām restorānā, cenas gan neatceros, tad jāpameklē pieraksti. Vēl bija iespēja, bet mēs nepiedalījāmies izbraucienā ar jahtu, vakariņās nacionāla stilā, kā arī neapmeklējām Melnkalnes Budvu un Horvātijas Dubrovniku.

  6. Anonīms saka:

    Paldies!Es ar vīru braucu 08.09. uz Horvatiju arī ar to pašu Prieks Tūre.Braucam pirmo reizi, līdz sim lidojam.Mani biedē ceļš un dzīvošana Klekā, jo mēs nepasūtījām numuriņu viesnīcā.Cik, noprotu pēc rakstīta mājiņas nav pārak omulīgas.Tāpēc ir domā rezervēt viesnīcā numuriņu.

  7. Ēriks saka:

    Inga. Te ir tā, kas nu kuram labāk tīk (citi mājiņas gribēja, jo lētāk un ir iespēja gatavot pašiem). Mēs gribējām būt divatā, kā arī nedomāt par tām pašām brokastīm un būt rokas stiepienā no jūras, kā arī balkoniņu jūras pusē, kas mums arī izdevās. Mājiņas nav tieši pie ūdens, bet nav arī tālu. Mājiņa četriem cilvēkiem vai vairāk, tātad tā jādala ar nepazīstamiem cilvēkiem. Var jau mēģināt rezervēt visu mājiņu, tādi gadījumi ar ir bijuši un, ja ir iespēja, tad Prieks Tūre to nokārto, kā arī, ja konkrētajam ceļojumam netiek piedāvāta viesnīca, tad painteresējoties var gadīties, ka Prieks Tūre arī to nokārto, ja vien ir brīvi numuriņi. Mājiņā iekšā neesmu bijis, bet man stāstīja, ka pašauri tur esot. Kaut kā tā. Žēl, ka jums izpaliks Plitvices Nacionālais parks, bet, nu redzēsiet ko citu. Jauku ceļojumu!

  8. Ēriks saka:

    Inga. Kaut gan es varbūt pasteidzos, iespējams, ka KRK nacionālais parks ir tas pats, kur mēs apmeklējām ūdenskritumus, tādējādi varbūt redzēsiet arī tos 🙂

  9. Anonīms saka:

    Paldies par info. Galvenais labu noskaņojumu…:)

  10. Neapmierinātā saka:

    Mājiņas Klekā ir ārprāts – kopā ar nepazīstamiem cilvēkiem, šauri, gultas, kā 60 gadu kopmītnē, logi iziet uz klinti, kas ir pusmetra attālumā. Ja viens ieiet istabiņā, otram jāiekāpj gultā, paiet garām nav iespējams.Koferus turēt nav kur, auksti, kondicionieru nav, logu tīklu nav, mošķi nāk iekšā. Atceros kā murgu, jo nebija iespēja rezervēt viesnīcu. Vienīgais, kas glāba situāciju, bija gids Aleksandrs, zinošs, erudīts, brauktu ar viņu vēl ceļojumā, bet tikai ne uz Kleku, mājiņām 50, 60 gadu stilā.

  11. Ēriks saka:

    Neapmierinātā! Nu, ko, lai saka – štruntīgi, ja tā.

Atstājiet kometnāru