Tracina – 5 “Mūsu mājā mūjābeļi”

Ēriks ir īgņa vai vienkārši vecums? Nedomāju viss 🙂 .

Ne nu noplukusi hruščovka vai tml., glīta māja ar labiekārtotu iekšpagalmu, auto stāvvietām un citiem sadzīviskiem jaukumiem. Domājams mājā mīt pamatā normāli ļaudis un tā jau arī ir, bet, kā jau zināms ne katra ģimene var lepoties ar to, ka tajā nav, kā, lai to apzīmē, nu pieņemsim mūjābeļa, kurš idilli 🙂 sačakarē.

Vasara, vēls vakars, teju pusnakts, daļa tautas devusies gulēt, logi vairāk vai mazāk pusvirus. Dzirdu aiz loga runājam divus īstenus latviešus, kuri nemāk salikt teikumu, kurā starp 10 vārdiem par tēmu nebūtu kādi četri krievu nācijas smagsvari, piemēram, bļadj, nahuj, pizdec, zajebis u.tml. Katrs varam iedomāties, šādu sarunu. Nu labi, runā un runā, ja jau citādi nemāk, turklāt, iespējams, es šo sarunu dzirdu vienīgais un man pie tiem lamu vārdiem nepierast. Tā teikt, tāds darbs. BET, ik pa brīdim un šie brīži ir sekundes, katrā ziņā, ne minūtes, dzirdu izteiksmīgus – hr, hra, mhr, hr, un sekojošos sulīgos ptfu. Pretīgi. Dodos pie loga un, uzrunājot kamieļus par kamieļiem (nezinu varbūt kamielis bija viens, tad otram atvainojos), jautāju vai patiešām viņi uzskata par normālu, ka citiem un arī pašiem būs jāstaigā pa šiem spļāvekļiem. Sākās. Vai tad mēs? Kur tad tie ir u.tml.? Mazu bērnu šļupsti, kaut gan pieauguši vīri. No otras puses, vai vīri? Guļu. Var, ja pacenšas, herčošanu nedzirdu, ja piedomātu pie savām darbībām, tad arī lamu vārdus nedzirdētu, bet tas nu tā, lai paliek viņu ziņā. Un ko jūs domājat? Paiet pāris dienas un atkal kamieļi klāt, šoreiz gan herčošana nav tik intensīva, bez divstāvīgajiem krievu vārdiem neiztiek. Malači, dzīvoklī nesmēķē, iziet laukā. Bet tik jau nu izslāpuši, ka to aliņu vai ko nu tur, velk līdz. Es jau neko, nevienam netraucē, neviens neredz, runā pieklusināti, pamalko un uzpīpē, bet tā herčošana, tas ir kaut kas. Un ko? Nu neies tak filmēt, policija, u.tml., bet arī skaidrot kamielim vai kamieļiem ir bezcerīgi. Vai tad kamieļi saprot viņiem teikto, nu ne tak, tie taču kamieļi.

Atkritumi. Ir pieejami atkritumu konteineri plastmasai un papīriem, stiklam, citiem sadzīves atkritumiem. Apsveicama ir atkritumu dalīšana (vide u.tml.), turklāt par stiklu, papīru un plastmasas atkritumu izvešanu nav jāmaksā. Nē, ko jūs vai nu kāds ir pārāk biezs vai pārāk stulbs, lai to visu saprastu un apzinātos. Tādēļ, ko iespringt, viss vienā konteinerī un lieta darīta. Jā, vēl. Vai nu dāmām nagi traucē, vai vīriešu kārtai brukas sametušās vai vienkārši mūjābeļi savām atvasēm atkritumu maisus zobos un uz priekšu, bet rezultātā atkritumu konteineru vāks netiek pacelts (nezinu, nagi, bruka, vai augums neatļauj) un hops maisi ar atkritumiem sāk savu dzīvi pie konteinera, kur putni tos papluinī un raugi mēs jau dzīvojam miskastē. Tad nu sētniece (liels paldies viņai par centieniem mūsu mājas pagalmā ieviest kārtību) vai arī es pats, iespējams, ka arī kāds cits, šo mūjābeļu atstātos atkritumus ievietojam tur, kur tiem jābūt – atkritumu konteinerī.

Kāpņu telpa. Pārvaldnieks un pastnieki ir lūguši – nenovietojiet pie pastkastītēm velosipēdus, ratiņus u.tml. Ko tie pastnieki un pārvaldnieks ņerkst. Kas tad tur, lai jau pastniece un pārējie palaipo, treniņš. Un vēl. Es nevaru saprast, kur pilsētā var sagrābstīties tādus dubļus, nu labi ir šad tad šādas iespējas. Bet vai šie dubļi ir jāizvazā pa kāpņutelpu? Kaut ko nomest, papīrus u.tml., tā tak ir norma. Suns laikā neizvests pastaigā, pa ceļam piemīž, nu gadās, bet atgriežoties savākt, satīrīt, tas jau ir par daudz prasīts.  Ko jūs!!! Apkopēja satīrīs! Viņai tak par to maksā un, ja nepiecūkos, par ko tad, lai maksā. Bet līdz sakops, mūjābeļiem arī pa piedirstu kāpņutelpu pārvietoties nav nekādas vainas, bet uz citiem viņiem ………., jā pareizi uzdirst. Atceros, dzīvojām laukos un tur dubļu gana, īpaši attiecīgajos gada laikos, bet mans tēvs nekad, lai arī kādā stāvoklī bija 🙂 un, lai arī kādi laika apstākļi nebūtu un, lai arī kādi apavi kājās nebūtu, nekad nepārkāpa priekšnama slieksni dubļainos apavos. Attiecīgi arī es dubļus mājās nevelku. Bet ne katram laikam dots.

Labiekārtots pagalms. Māmiņas, zīdaiņi ratos sapņo savus sapņus un te pēkšņi kāds mūjābelis, iespējams, mazvērtības kompleksu nomocīts, iebrauc (gadās arī ielido) pagalmā ar savu auto, kuram dzelži deformējas, jo decibeli lauztin laužas uz āru. Attiecīgi mazie ratos stāvus augšā, kaut arī līdz stāvēt mācēšanai ir jāpaaugas. Mūjābeļis/ļi novieto auto stāvvietā, un ir gauži apmierināti, ka ne tikai mazie, bet arī visi pārējie mājā mītošie zina par to, ka viņš ir tik kruts, mūzika kruta un skaņa uhh. Domājiet neviens un neko nav teicis šiem mūjabeļiem. Nebūtu tak nekāda traģēdija šiem indivīdiem pirms iebraukšanas mājas pagalmā pagriezt klusāk skaļumu. Es tā domāju un ne tikai, bet izrādās mūjabeļi nespēj domāt, viņiem domāšanas vietā ir ņesabrožalovka. Jā, vēl ir arī tādas kategorijas cilvēki, turklāt pieauguši, kuri par katru cenu grib, lai visi apkārtējie zina par to, kāda mūzika viņiem patīk un, ka viņu rīcībā ir jaudīga aparatūra, tad nu izliek skandas (tumbas) uz atvērta loga palodzes, še tev – klausies arī tu. Varētu padomāt, ka tīņi meitenes vilina, bet, ne vecis, jā, bet, ja nu arī viņš arī kādu vilina……………….

Kaimiņu būšana. Mājai viss būtu ok, bet skaņas izolācija zem katras kritikas. Ir bijuši gadījumi, kad dzird, kā kaimiņš krāc, par skaļu runāšanu nerunājot. Bet ne par to, bet gan par to, ka kādam dzīvoklis mana māja, mans cietoksnis, tas ir labi un tam tā jābūt, bet daudzdzīvokļu mājā nevar būt, ka par apkārtesošajiem pofig. Jo, ja visiem un viss būtu pofig, tad iestātos totālais haoss, nebeidzami konflikti u.tml. Pofigistiem jau jūtas labi un komfortabli tik ilgi, kamēr citi nekļūst par pofigistiem. Es, piemēram, televizora skaļumu regulēju no klusākā uz skaļāko un cenšos, lai skaļums nebūtu nevajadzīgi skaļš. Bet ir tādi, kuri par apkārtējiem nedomā. Kā gadās, tā arī skan. Ko, viens naktī? Sīkums. Jā, esmu runājis arī par šo tēmu. Tad kādu laiku miers, bet atmiņa īsa. Mūjābeļi tak, viņiem nav ar ko piedomāt.

Vecāki. Iespējams, ka šajos laikos tā ir norma. Vecāki izlaiž savas atvases pagalmā un, tā teikt, lai zāle neaug. Nezinu, iespējams, vairs bērni nemāk savā starpā komunicēt ne kā citādi, kā vienīgi ārprātā bļaujot. Iespējams, ka viņi nesaprot, ka arī nebļaujot blakus esošais bērns viņu tomēr dzirdēs. Košumkrūmi, infrastruktūra, kaut ko palauzt, padauzīt, piečurāt un ne tikai, kur nu bez tā. Es redzu, kāds cits redz, bet vecāki ne. Tāda sajūta, ka izlaiž no mājas bērneļus, paši dodas uz citām istabām, aizvelk vēl logu žalūzijas un miers mājās, tā teikt nav bērnu, nav problēmu. Jā, bet bērniem esot pagalmā rodas vēlmes un vajadzības, tad nu apstājas pie loga un mauro – maaam, maaam, maaam. Ko tad mamma. Mamma – nav bērna mājās, nav problēmas. Bet iemācīt atvasi vajadzības gadījumā aizstaigāt līdz dzīvoklim ir neiespējamā misija vai arī, tas tādēļ, lai netraucē mierīgo atpūtu. Tad ir lieki prasīts, lai pēc pirmajiem maaam, kāds pieietu pie loga un noskaidrotu, kas un kā. Tad nu vairākas minūtes un vairākas reizes dienā viens un tas pats. Protams, ka gala beigās logs atveras, bet, nu murgs. Kaut gan kāds kaimiņš zināja teikt, ka izklāstot kādiem vecākiem par viņu atvases neuzvedību, teju pats palicis par vainīgu. Nu, ko, lai saka, nu jūs jau zināt. Jā, pareizi – mūjābeļi.

Mājas pārvaldnieks ik pa laikam informē iedzīvotājus par vispār zināmām lietām, t.i. par to, ka nepiecūkosim, nedarīsim tā un šitā, darīsim tā un šitā un visam tam apakšā ir – būsim solīdi, cienīsim viens otru un vidi, kurā dzīvojam. Arī pats esmu runājis ar pieaugušo iedzīvotāju daļu un viņu atvasēm par dažādām nebūšanām. Vispār jau diezgan bezcerīgas šīs aktivitātes un es arvien vairāk sliecos uz to, ka labāk neredzēt, bet, ja redz, tad tik un tā neredzēt un nereaģēt, veselāks būsi.

Tā jau ir. Mūjābeļu mūjābelisko uzvedību mājās redz viņu atvases un heijā brīnums noticis. Mūjābeļu kopienā papildinājums. Kāds jau, protams, izraujas no šīs vecāku mūjābeliskās ietekmes, un par to tikai prieks.

P.S. (.. leksikas vārdi kā apzīmētāji (piemēram, ļurba, mūlāps, mūjābelis, švabraks un milzumdaudz citu) ir visai mazkonkrēti, paužot tikai noskaņu – niknumu vai nicinājumu, vai abus kopā.) Egīls Skudra. Latviskā tematiskā vārdnīca – 2015. 16.lpp. Pieejma: http://www.eraksti.lv/autori/egils_skudra.html [aplūkots 20.07.2016.].

Jūs varat atstāt komentāru, vai iesaitēt no savas lapas.

1 komentārs rakstam “Tracina – 5 “Mūsu mājā mūjābeļi””

Atstājiet kometnāru