Madeira – mazliet, Porto Santo – mazliet, dzīve – mazliet

Kad rakstu pirmās rindiņas par šo ceļojumu ir 24.11.2019. un ir pagājušas nieka 10 dienas kopš es un manā mīļā sieviņa Zita esam atgriezušies mājās. Tā ir sanācis, ka manā dienasgrāmatā (blogā) https://eriks.lisovskis.lv/ pēdējais ieraksts datēts ar tālo 23.04.2018., kaut arī šajā lielajā starplaikā man bija arī kas sakāms un rakstāms. Piemēram, par ilgstošu tiesas prāvu pret valsts iestādi, kurā es uzvarēju, par neviennozīmīgo dzīvi, sadzīvi un attiecībām, politiku, biznesu, ceļojumiem, u.c. Kādēļ nepateicu, kādēļ neuzrakstīju? Atbildi uz šo jautājumu zinu tikai es un tā tas paliks vienmēr, ja vien nepienāks brīdis, kad uzskatīšu par iespējamu to atklāt arī citiem. Vienīgi šīs dienas tēmas kontekstā varu teikt, ka ir izpalicis apraksts par ļoti labu un savdabīgu ceļojumu pa Izraēlu un Palestīnu 2017.g., kā arī izcilais ceļojums pa Ēģipti 2018.g. Ēģipte – Kaira ar tās piepilsētām, piramīdas, tempļi, Karaļu ieleja u.t.t., vilciens no Kairas līdz pat Asuānai (Asvana),vairāku dienu brauciens ar kuģi pa Nīlu līdz Luksorai ar miljons pārsteidzošiem skatiem gan ceļā, gan piestājot krastā un tam sekojošā atpūtā foršā viesnīcā Sarkanās Jūras krastā, kas Hurgadā. Ja pareizi atceros, tad apceļojot Ēģipti izmantojām  apmēram 10 dažādus transportlīdzekļus (ieskaitot zemūdeni), kā arī kaut ko no dzīvnieku pasaules – kamieļi, ēzelīši, zirgi. Izpalikuši apraksti par dažiem nelieliem, bet pietiekami interesantiem vasaras izbraucieniem pa mūsu mīļo Latviju un kaimiņvalstu apciemojumiem. Tas gan tikai ievadam, tā teikt ar nožēlu par nepadarītajiem darbiem, kuri, iespējams, vismaz daļēji nākotnē tiks izdarīti. Es apzinos, ka izpildot šo nosacīto parādu, pirmkārt jau pret sevi un dažiem citiem, tas vairs nebūs tas, ko es no sevis sagaidu. Kā jau esmu pārliecinājies vairakkārt, tad laiks veido caurumus –  vismaz manās atmiņās jau nu noteikti.

Turklāt dzīve rit savu gājumu un mēs nepaliekam jaunāki, bet diemžēl notiek pretējs process, kuram neizbēgami seko viens beigu scenārijs. Jā, kuram ātrāk, kuram vēlāk, kuram sāpīgāks, kuram ne tik, bet viens un neatgriezenisks. Mēs ikdienas steigā nemaz neaizdomājamies, ka ne tie mūsu paši tuvākie vai tālākie un arī mēs paši nedzīvosim mūžīgi. Apzināti vai neapzināti domājam, ka mums pietiks laika uzmest lūpu, sastrīdēties, apvainoties, nerunāt un neizrunāt, nesniegt mīlestību, u.tml. un vēlāk varbūt vēl to visu vērst par labu. Diemžēl tā nav. Laiks rit ļoti, ļoti ātri un no savas pieredzes saku, ka, jā, es dzīvoju ar nožēlu attiecībā pret tiem, kuru vairs nav, par manis laikā neizdarītu, nepateiktu, nesniegtu…….

Labi, lai vai kā, bet 07.11.2019. plkst. 07:30 man ar Zitu ir jāatrodas lidmašīnā lidojumā uz Portugālei piederošo vulkāniskās izcelsmes salu Madeiru, kura izaugusi kaut kur Atlantijas okeānā (faktiski tas ir četru salu arhipelāgs, bet apdzīvotas ir tikai divas, kuras tad arī apmeklēsim). No Madeiras līdz Portugāles krastiem ir apmēram 1000 km, līdz mūsu jau iepriekš apmeklētajām Kanāriju salām nieka 400 km, līdz Ziemeļāfrikas valsts Marokas krastiem kādi 700 km, bet līdz Kanādai kādi nieka 🙂 3000 km ar astīti, kas ir tuvāk kā no Latvijas līdz Madeirai. Apmēram 600 km aiz Madeiras vēl lielākā nekurienē atrodas vēl viens Portugālei piederošs un brīnišķīgs Azoru salu arhipelāgs. Kādēļ brīnišķīgs? Vienkārši. Azoru salas esot ļoti, ļoti iespaidīgas un tur dzīvo mūsu meitiņas Kristīnes kolēģi 🙂 un labi paziņas, kuri iepriekš kādu laiku stažējās kādā Latvijas slimnīcā. Sākotnēji neiedomājāmies, ka Azoru salas tik tālu no Madeiras un iesmējām, ka varētu satikties un kādus Latvijas labumus aizgādāt viņiem. Atceros reiz bijām Bulgārijā un mums uz viesnīcu Endija paziņa atgādāja paciņu ar īpašām Bulgārijas lietiņām.

Vistuvāk no Madeiras atrodas vulkāniskas izcelsmes mazapdzīvotā Portugāles sala Porto Santo (Portu Santu), kurā mums arī ir mērķis padzīvoties. No Madeiras līdz Porto Santo pa okeāna maršrutu ir kādi 70 – 80 km, bet no krasta līdz krastam vēl mazāk, t.i. apmēram 50 km. No mājām līdz Madeiras lidostai „Funšala”, kas pilsētiņā „Santakrusa” salas austrumu daļā, ir apmēram 4100 km un šis lidojums mums jāpārvar bez pārsēšanās 6 h laikā. Ceļš mūs sagaida pagarš un nosēšanās lidostā „Funšala” interesanta, kā nekā šī lidosta ietilpst TOP 10 pasaules bīstamāko lidostu sarakstā. Esam apskatījuši dažus video ar nosēšanos šajā lidostā un viens otrs patiešām ir ļoti draudīgs, bet vienlaicīgi tas izsauc interesi. Lidostā mazās lidmašīnas sāka nolaisties jau 1921. gadā, bet tikai mazās, jo bija ļoti īss skrejceļš. Ja neko nejaucu, tad skrejceļš sākās ar nieka 600 m. Pakāpeniski tas tika pagarināts un tika uzņemtas arvien lielākas lidmašīnas. Tikai 1964. gadā lidosta sāka uzņemt tādus gaisa kuģus kā Airbus A320 un Boeing 737. Neiztika bez traģēdijas un 1977. gadā kādai lidmašīnai 1800 m garais vai pareizāk būtu teikt īsais skrejceļš nelabvēlīgajos laika apstākļos bija stipri par īsu. Lidmašīna nosēšanās laikā nogāzās no klints paņemot līdzi vairāk nekā 150 cilvēku dzīvības. Laika gaitā skrejceļš tika pagarināts/paplašināts, veidojot to uz pāļiem, jo zemītes jau tur ir cik ir. Šobrīd skrejceļš laikam ir ap 2500 m garš.

Bet, kas un kā  pirms lidojuma? Kā parasti čemodānu lietas pēdējā brīdī un tas jau šķiet pašsaprotami un nekas šajā ziņā nemainās, lai arī cik labi nodomi ir bijuši visu izdarīt laicīgi. Šoreiz līdzi būs viens lielais koferis, kurā domājams satilpināt 18 kg un viens mazais koferis (der arī pārvadāšanai salonā), kurā arī domājams satilpināt 18 kg un šos abus noformēt kā bagāžas koferus. Tad vēl man mugursoma un Zitai mugursomiņa (atļauts pa 8 kg pārvadāt katrā). Mēs apzinājāmies, ka salās uz kurām lidosim jau sezonas beigas un laiks ne visai pastāvīgs, t.i. saule, mākoņi, lietutiņš un tas viss mijās ļoti ātri, pat dažu minūšu laikā. Attiecīgi bija jānodrošinās ar drēbēm. Tomēr tas viss ir sīkums.

Galvenais ir mana saslimšana, kura sākās novembrim iestājoties, bet iepriekš par tās tuvošanos nekas neliecināja. Pēc zināma pārtraukuma vēl no vasaras līdz pat oktobrim ieskaitot tipināju pa Jelgavas ietvēm līdz pat 250 km mēnesī, kas manā situācijā bija pat ļoti ok. Jā, bet nu kaut kāda kaite uzradās, pieņēmās spēkā ik katru dienu un 06.11.2019. vakarā man jau bija vienalga vai es lidoju vai nē un cik naudas šajā pasākumā ieguldīts. Vēlme bija tikai viena – nekādā veidā mani neaiztikt un, ja kas, tad tepat slimnīca. Bet es nevarēju pievilt Zitu. Es zinu, cik ļoti viņai patīk ceļot un turklāt viņa bija ļoti, ļoti pelnījusi nelielu atpūtu no mājas un citām rūpēm. Tāpat es pavisam droši zināju, ka bez manis viņa nekur nebrauks. Klusībā cerēju, ka ir uznācis kaut kas īslaicīgs un kuru katru brīdi man paliks labāk un beigu beigās viss būs labi un mums ceļojums būs izdevies. Pēc iepriekšējas pieredzes un mūsu saprašanas koferī tika sašķūrēta zāļu kaudze, vienlaikus nezinot, bet cerot, ka kaut kas no tā man varētu līdzēt un noderēt vispār, ja kāda vajadzība.

07.11.19. plkst. 04:30 startējam uz lidostu (grupas tikšanās 05:30), šoferē mūsu vecākais dēls Endijs. Žēl jau viņa ir – jātriecas pa nakti, tad darbs, bērnu vadāšanas, u.c., bet, ko, lai dara, jo ar taksi tomēr likās kaut kā nesamērīgi. Zita ar Endiju pārmij kādu vārdu, bet es neiesaistos, jo man kļūst arvien sliktāk un grūtāk. Protams, manu stāvokli redzēja Zita, kura jau zināja kas un kā ar mani un to pamanīja arī Endijs, kurš vēlāk par mani apjautājās Kristīnei. Nē, šī nebija tā vienkāršā un banālā ceļojuma saslimšanas epizode. Lidostā Zita ir gatava doties ar mani mājup, bet es tam nepiekrītu, lai arī cik man to tobrīd gribējās. Noteiktajā laikā vai pat kādu minūti ātrāk esam norunātajā vietā lidostā, kur ceļojuma biedri un Impro gide. Šoreiz izvairīšos no ceļotāju vārdiem, u.tml.

07.11.19. plkst. 07:30, kā pēc plāna, izlidojam ar čārterreisu, kuru nodrošina SmartLynx ar lidmašīnu Airbus A320 (pa vienam reaktīvajam dzinējam zem katra spārna), trīs solu rindas katrā pusē un 180 sēdvietas pasažieriem. Zitas vieta 25F, kura pie loga, bet man 25E, kura viņai blakus un tas nozīmē, ka mana vieta pa vidu trīsrindē. Mūsu vietas atrodas lidmašīnas labajā pusē un kā jau saprotat tās ir astes galā. Pie nolaišanās Madeiras lidostā „Funšala” vietas labajā pusē ir mīnuss, jo izpaliks iespaidīgāki skati. Turp lidojot bagāžā esmu nodevis 17 kg smagu, bet Zita 15 kg smagu koferi. Katram mums lidmašīnas salonā ir pa mugursomiņai, Zitai neliela sievišķīga – sīkumiem un man teju tukša. Diez kā būs atpakaļ? Saprotu, ka gaisa kuģī atrodas gan Novaturs, gan Tez-tour, gan mēs un arī citi ceļotāji. Acis piesaista jauns pāris ar zīdaini un tā ir apbrīnojama uzņemšanās. Nezinu, kā vecākiem, bet man mazulis sagādāja tikai prieku, paskatos un iesmaidos – jauki un mīļi.

Lidmašīnā nav dižais komforts, bet mana auguma 171 cm un apjoma (68 kg) cilvēkam gan sēdekļu platums, gan attālums starp tiem un līdz priekšējam sēdeklim ir ok un sēdekļu atzveltnēm izliekums arī atbilstošs. Ir lidots gan ar labākiem, gan ar sliktākiem aparātiem, tādējādi šis ir vērtējams apmierinoši. Kādā brīdī kapteinis latviešu valodā paziņo info par gaisa kuģi, kā arī to, ka šobrīd esam 11000 m augstumā, lidojam ar ātrumu 800 km/h un lidojuma kopējais laiks 6 h. Stjuartes – meitenes un viens puisis, kuri komunicē dažādās valodās, tajā skaitā latviešu. Starptautiska apkalpe no kapteiņa līdz stjuartam.  Pacelšanās laikā līdz tiek sasniegti tie 11000 m es pāris reizes, bet ne uz pilnu jaudu, pielietoju savu metodi, nu ne savu, bet to, kuru aizņēmos no Valsalva (Valsalava paņēmiens). Par šo paņēmienu man savulaik pastāstīja Endijs un kopš tā laika es to pielietoju. Citkārt lidojuma laikā  Valaslava metodi izmantoju biežāk un intensīvāk, kamēr vidusausī izlīdzinās gaisa spiediens. Tas, pieņemu, ir atkarīgs no tā kāds lidaparāts, cik strauji uzņem vai pazemina augstumu, u.c. Ja kas, tad šo metodi nav izgudrojis (atklājis) kāds sprukstiņš, bet gan nopietns vīrs un tai ir plašs pielietojums medicīnā, piemēram, saistībā ar sirds un asinsvadu slimībām. Tomēr pielietojot šo metodi nemākulīgi var zaudēt dzirdi vai iekulties citās nepatikšanās. Tas no sērijas, kas par daudz, tas par skādi un sevi izzināt vajag palēnām. Pirms šo metodi neizmantoju, ļoti sāpēja ausis, kam drīz vien pievienojās stipras galvas sāpes, t.i. tik neciešami, kaut vai lec ārā no lidmašīnas (ir jau lekts, bet tak ne pie šādiem apstākļiem 🙂 ). Es neko nevarēju ietekmēt, vienkārši sēdēju, cietu un gaidīju – izturēšu vai nē. Attiecīgi, ja ausu problēma pēc lidojuma drīz vien pazuda, tad galvas sāpes varēja sabojāt daļu vai pat visu pirmo ceļojuma dienu. Kopš metodes apgūšanas nekādu problēmu un šoreiz tādā ziņā vispār nevajadzēja īpaši iespringt. Laikam paldies jāteic kapteinim un lidmašīnas modelim. Akcentēju, ka Valsalava metodi jāpielieto visai uzmanīgi un jāsaprot, ka patiešām to esi apguvis un vari pielietot, lai nebūtu negatīvas sekas. Jā, bet man tas ir vienīgais glābiņš un vairakkārt pielietots. Zita nemāk un viņai nesanāk, tad nu viņa ar žāvāšanos un ledenēm izlīdzas un tā kā viņai šajā ziņā problēmas nav visai lielas, tad arī ar to pietiekot.

Man šobrīd tikai viena problēma, kas ietilpst tikai un vienīgi iekš mana fiziskā stāvokļa un pašsajūtas. Esmu ļoti nomocījies un piekusis no visa tā, kas jāizcieš, tad vēl morālais aspekts, jo es redzu un jūtu Zitas uztraukumu šajā sakarā. Tas ir tiktāl, ka viņa uzstāj par nepieciešamību vērsties pēc palīdzības tepat lidmašīnā. Es gan uz to reaģēju visai obligāti noraidoši, kas gan man šeit var palīdzēt. Es neesmu visai pārliecināts, ka aizlidošu līdz galam pie samaņas un saprašanas, kā arī grandiozākas domas iešaujas galvā. Dažbrīd domāju, ka varbūt tā būtu arī labāk. Muļķības, protams! Kam labāk? Man varbūt, jo ciešanas būtu beigušās, bet pārējiem. Nu, kā, laika daudz, tad nu visādas muļķības nesās pa galvu, citu jau neko padarīt es nevaru. Veselība ar mani šādas lietas izspēlē pirmo reizi mūžā un es nezinu, ko no tā visa gaidīt/sagaidīt, kādus medikamentus lietot no līdzpaņemtā klāsta un vai vispār tur ir kas atbilstošs. Kaut ko jau lietoju, ja nu palīdz.

Rezultātā lidojuma laikā burtiski daži vārdi atbildot uz blakus sēdētāja jautājumiem un apstiprinoši vai noliedzoši mājieni ar galvu. Viens tualetes apmeklējums un pilnīgs klusums no manas puses līdz pat Madeirai. Ar Zitu komunikācija tādā pat veidā – daži vārdi, kāds žests vai acu pamirkšķināšana. Cik ļoti man viņas bija žēl, tik ļoti viņa bija uztraukusies, bēdīga un ar vainas apziņu, ka redz, ja ne viņa, tad nebrauktu un tā tālāk. Nē Cī, citādi nevarēja un pavisam noteikti tev nav par ko sev pārmest. Zita ik pa laikam uzmet man žēlabu un bezpalīdzības pilnus skatus, gluži, kā uz novārgušu, sasistu kranci, kuram izredžu uzlabot savu dzīvi ir neiespējamā misija. Šie skati mani vēl vairāk nomāc un nospiež, es vienkārši mokos un gaidu kas būs tālāk, jo, neko jau mainīt nevaru. Ar ik katru un jebkas var notikt jebkur, vienīgi attiecīgā vietā man tas būtu labāk paciešams, bet, kurš visu var zināt un paredzēt. Es lēmu un tā bija, viss ir ok.

Mūsu grupā laikam 36 cilvēki un no tiem apmēram 16 tā teikt vienas organizācijas ļaudis. Attiecīgi šie 16 savā starpā ir vairāk vai mazāk pazīstami un šī iemesla dēļ jau lidmašīnā mums apkārt paskaļas un jautras sarunas, kas jau nav nekas slikts, ja vien tas netraucē citus. Jā, bet tā uzskatu es, bet citi varbūt spriež savādāk. Turklāt šoreiz šāds bazārs, brīžiem šķiet pat uzspēlēts man ir izteikti traucējošs. Pieļauju, ka arī citi ceļotāji labprāt pagulētu vai vienkārši atpūstos un it īpaši tie, kuri kā no vakara negulējuši (kravāšanās, u.tml.), tad nakti braukuši uz agro reisu. Diemžēl ne visi to saprot. Mēs ar Zitu saskatāmies un bez vārdiem –  kādēļ vienmēr tā, ka tie trokšņainākie un neuzmanīgākie mums blakus. Tieši aiz mums sēd divas kundzītes no tiem 16 un viņām ir par ko parunāt. Bet pie velna kādēļ tik skaļi! Negribot dzirdam visu, tajā skaitā arī to, kā ar sarkasma piesitienu tiek aprunāti, mums labi pazīstami cilvēki. Šis ir no sērijas, nekad un nekur nerunā skaļi, jo jebkurā pasaules vietā blakus var atrasties tavs tautietis vai tāds, kurš saprot tevis teikto un kā šajā gadījumā jums var būt kopēji paziņas. Šīs atziņas esam guvuši ne tikai ceļojot. Aiz Zitas sēdošā sieviete ņemas kā negudra, dīdās, bīdās un nekādas nojausmas par to, ka priekšā sēdošajam tas ir traucējoši. Var jau būt, ka negudra, bet var jau būt, ka vienalga. Es saprotu, jāpieceļas kājās, nu pieturies aiz atzveltnes, ja citādi nevari piešvemties stāvus, bet tā – nu sviests. Zita jūtās gluži kā pa amerikāņu kalniņiem vālējam. Un ko? Aizrādīt? Ne vienmēr tas nostrādā, bet gluži otrādi provocē. Es gan esmu iesaistījies polemikā un dažkārt veiksmīgi, bet citreiz secinu, ka labāk nervus būtu pasaudzējis. Šoreiz man tam vienkārši nav spēka, vienkārši nav. Man aizmugurē sēdošā neko vairāk par to muldēšanu – ne, bet man samainīties ar Zitu pie manas neveselības ir pārlieku grūti un man sekojošā situācija būtu vēl smagāk panesama. Turklāt jūs jau zināt par mainīšanos ar vietām, jo, ja kas, tad var rasties problēmas ar atpazīšanu. Tā nu sēžam katrs savā vietiņā. Vienmēr atrodas daļa ceļotāju, kuri ceļojot jūtās kā cariņi. Bet kā gan citādi, par visu samaksāts un nu viņi ir pasaules nabas. Bet var jau būt, ka arī mājās viņi uzvedās līdzīgi. Kāda nu tur starpība lidmašīna, mežs vai kūts un kā zināms, tad ieradumam liels spēks. Ceļojumā ar šo visu jārēķinās, jo noteikti kāds/a vai kādi/as atradīsies no iepriekšminētās sērijas personāžiem. Dažkārt ar Zitu spriežam – tik daudz vietu un variantu, bet nē, bāc – viņi vienmēr tur, kur mēs un ne jau saistībā ar lidojumiem vien. Hm, laikam jau, lai balanss būtu. Nē, es neesmu pret kaut ko, bet visam savs laiks un vieta.

Kopumā pasažieri lidmašīnā ir pat ļoti ok. Man blakus sēž solīds vīrietis no iepriekš norādītās organizācijas (spriežu, ka šīs 16 cilvēku grupiņas līderis – organizētājs), kurš labprāt ar mani uzsāk sarunu. Es jau arī to uzturētu, lai īsāks laiks, bet tas nav manos spēkos, jo es ne tikai atbildēt nevaru (kādu pieklājības frāzi izspiedu), es pat lāgā paelpot nevaru. Varbūt šī vai cita iemesla dēļ vīrietis pārsēžas pie kolēģēm vienu rindu atpakaļ, t.i. pie tām divām čalojošām kundzītēm. Savukārt man blakus apsēžas klusa, mierīga un pieklājīga sieviete. Iespējams, ka viņai jau viena auss bija pierunāta un arī viņa kļūst nedaudz laimīgāka, jo pieņemu, ka viņa iepriekš arī bija to divu sieviņu upuris. Mūsu gide iepriekš izteicās, ka pasūtīt ēdamo šajā aviokompānijā nav vērts, jo diez vai mēs to ēdīšot. Tomēr kā redzu, tad ēdieni, uzkodas un grādīgie dzērieni tiek pirkti diezgan ņipri.

Kā bija, kā nē, bet iet laiks un tiek paziņots par nolaišanos Madeirā, Funšalas lidostā. Es pieploku mazliet tuvāk iluminatoram, bet tā kā nolaišanās laikā mēs sēžam ar skatu uz okeānu, tad lidmašīnas tuvošanās kalnam skats mums izpaliek. Ja vējā krietni sašūpotu, tad jau būtu teju vienalga, kur sēžam. Apkārt no sešpadsmitnieka dzirdu jēlas replikas par to, kas un kā ar to piezemēšanos. Tādas jēlības, manuprāt, parasti gvelž tie, kuriem teju jau vienā vietā slapjš vai pilns. Ko gvelzt? Varbūt tādā veidā rod sev mierinājumu un drosmi. Sēdi  mierā vai lūdz, ja ir ar ko un par ko. Pēkšņi kapteinis paziņo, ka mēs dodamies uz otru apli. Šoreiz šis paziņojums par prieku pasažieriem, jo šis otrais aplis ne dēļ tā, ka ar pirmo piegājienu nesanāk nosēsties laika apstākļu (vēja) dēļ, bet tādēļ, ka skrejceļš aizņemts. Vēl mazliet un lidmašīnas riteņi skar skrejceļu. Ir mazliet drebelīga saskarsme, bet nekas – normāli. Ir bijuši lielāki ekšeni, bet es jau par tiem nefanoju, jo labāka piezemēšanā, jo labāk visiem.

Pēc Madeiras laika esam ielidojuši 11:30 (Latvijā tobrīd 13:30, t.i. 2 h nobīde). Lidostā mūs sagaida vietējā gide, kura ir neliela auguma, klusi runājoša un brīžiem smaidoša sieviete. Cik labi viņa pieprot savu darbu man grūti spriest, jo viņas teikto tulko mūsu gide. Līdz apmetīsimies viesnīcā mums būs jāiziet cauri ieplānotajām ekskursijām un priekš manis tas būs grūts un smags pārbaudījums, neskatoties uz zāļu porcijām, kuras ik pa brīdim ieņemu tā arī īsti nezinādams vai pa tēmu vispār tās ļurinu iekš sava kuņģa. Zināmu iemeslu dēļ es to secību, kad un ko skatījām varu sajaukt.

Autobuss mums tiek solīds, šķiet Scania, labas kvalitātes un tīri svaigs. Šoferis solīds, pieklājīgs, kurš sievietēm padod roku pie izkāpšanas, ieliek un izņem čemodānus un tādā garā. Šoferi dzirdēt nedzird, kas nemaz nav tik slikti, bet savu darbu viņš prot un par to arī paši pārliecināsimies.

Dodamies uz Madeiras botānisko dārzu. Redzu, ka te būtu kur pastaigāt, ko redzēt un baudīt, bet šoreiz man tas iet secen. Dažam labam citam tas viss ne visai interesē, bet, protams, ir arī tādi, kuriem šis ir aizraujoši. Ejot pa vietējās gides nosprausto trasi, ik pa mirklim piestājam pie kāda eksotiskāka auga, piemēram, banānananāsa vai mazāk eksotiska auga vai vienkārši kāda krāšņuma krūma vai zieda. Tad nu gide angļu valodā, ko teic par to visu, bet mūsu gide tulko. Kā saprotu no tiem, kuri pārvalda angļu valodu, tad no vietējās gides teiktā mēs uzzinām tikai daļu un to pašu ne visai precīzā formā. To, ka ne visai precīzā, to saprotu arī pats, jo mūsu gide acīm redzami neatrod nepieciešamos vārdus latviešu valodā tulkojumam un teikumus pabeidz dažkārt vispārināti. Tāda sajūta, ka viņai ir latviešu valodas vārdu krājuma trūkums. Tādējādi visa ceļojuma laikā tas būs viens no mīnusiem mūsu gidei. Šobrīd man personīgi tas ir vienalga, jo vienīgā mana vēlme ir apgulties vai vismaz apsēsties, kādu ūdens malku un viss. Tomēr citiem un it īpaši tiem, kuriem tas interesē, nu – jā. Mūsu grupā jau iepriekš esam pamanījuši pazīstamu seju un nu arī mēs esam pamanīti un atpazīti. Viņa ir solīda, izglītota sieviete, kura zina, ko vēlās gūt no ceļojuma un viņa nav nevienam par slogu, u.tml. Viņa bauda ceļojumu un arī sabiedrību, bet tādās devās, kādās viņa to vēlas – forši. Mēs ar šo sieviete būdami vienā grupā apceļojām Ēģipti 2018. gadā. Pie izdevīga brīža es apslaku seju ar vēsu ūdentiņu no ūdens krāna un kādu brīdi ar Zitu pasēžam uz soliņa ēnā. Ko teikt? Protams ir skaisti, lai arī jau rudens, bet tāpat viss zaļš un daļa no dārza joprojām plaukst. Domājams, pavasaris ir tas laiks, kad te būt, nu nezinu varbūt aprīlis vai tā sākums. Bet atkal ar siltumu, aukstumu, vēju un lietutiņu es domāju te ir grūti ietrāpīt visa gada garumā. Jā, pašlaik ir silti, ap 20 plusā, bet ne pārāk karsti. Šī ir vieta augu mīļiem un tiem, kuri no tā ko jēdz, bet tādiem kā man – jā skaisti. Šis un tas ir brīnumains, bet nav tā, ka – ah, bet gan jau tā neveselība mazliet ar pie vainas, jo kopumā ok. Jāņem vērā, ka viss krāšņums ir cilvēku radīts, stādīts, sēts un kopts. Pati sala ir zaļa un plaukstoša, bet botāniskajā dārzā atrodami ūnikumi un dārzs jau arī visai plašs, t.i. kādi 70 tūkstoši kvadrātmetru. Jautājums, ko mēs no tā visa redzam un izbaudām. Runā, ka dārzs, kā tāds sākts veidots nieka 30 gadus atpakaļ, bet varbūt ko jaucu. Ieeja dārzā varētu būt ap 10 EUR. Ar Zitu nospriežam, ka citos apstākļos mēs gan te būtu izstaigājušies, pasēdējuši un izbaudījuši, ko vien būtu varējuši paspēt atvēlētajā laikā.

Visi laicīgi, klusi un mierīgi autobusā iekšā un dodamies uz, nezinu, Funšalas centru. Raušamies no braucamā ārā un seko pastaiga pa pilsētu kājiņām, kājiņām. Funchal Praça do Municipio (Funšalas pašvaldības laukums), ieliņas, baznīca un lūk jau arī nākamais mērķis.

Slavenā Madeiras vīna darītava Adegas de Sao Francisko. Vīna darītavu ap 19.g.s. vidu iegādājās un attīstīja Džons Blandijs un šobrīd Blandy’s Wine Lodge (Blandija vīna nams) ir viņa ģimenes uzņēmums. Kā vēlāk izrādīsies no tās darīšanas mēs redzēsim pšiku, bet faktiski, tas būs muzeja apmeklējums ar vīna degustācijas un dažādu stiprināto dzērienu iegādes iespēju. Vispār jau šajā vietā ar vīna darīšanu sāka nodarboties krietni agrāk, t.i. ap 14.gs. un šķiet tas notika Sanfrancisko klostera telpās. Ap 1900.g. notika lielas pārbūves un par īpašniekiem kļuva vairāki uzņēmēji, līdz vēlāk ap 19.gs. Blandy’s to visu iegādājās, kā vienīgais īpašnieks. Biļešu cenas dažādas, šķiet no kādiem 10 EUR līdz 25 EUR, atkarībā no tā cik daudz gribi redzēt. Grūti spriest, cik izmaksā mūsu biļetes, jo tas nav it kā minimums, bet nav arī maksimums, ko darītavā var gūt. Mani gan tas nesatrauc, jo to, ko mums parāda un pastāsta jaunā, simpātiskā, atraktīvā vīna darītavas gide (domājams portugāliete) man ir pāri pārēm. Es gan tupu, gan sēžu, gan pieslienos, jo švakums nenormāls. Vīna darītavas gide, jā ir uz ko paskatīties un pavērot. Viņa atraktīvi un ar neviltotu ieinteresētību stāsta kas un kā, it kā viņa to darītu pirmo reizi, nevis jau nezin kuru un tas jau varētu būt pašai piegriezies.  Protams, ka viņa to dara ento reizi un tas ir gan profesionāli, gan skaisti. Mūsu uzmanība stāstījumam tiek pievērsta arī ar īpašu angļu valodas izrunu, kur katrs vārds un burts klausītājiem tā teikt tiek ielikts ausīs. Labi, pietiek jūsmot par jauku un jaunu portugāļu meiteni – gidi.

Redzam šo to no veciem darba rīkiem, dzirdam lekciju no kādām vīnogām un kāds vīns ražots, kur tās ogas aug un daudz kā cita, bet man arī pie labas saprašanas tas būtu par daudz, patiešām par daudz. Jā, mucas iespaidīgas (izgatavotas no īpaša koka – aizmirsu kāda) un pat ar 8 tonnu tilpumu, kā arī mazākas. Tad nu tas vīns pa tām mucām dreifē no stāva uz stāvu. Vīna pudeļu krautnes neredzu, vīnogu mīcīšanu, rūgšanu, burbuļošanu vai ko citu arī ne. Telpās jūtams specifisks aromāts un tas no tā īpašā mucu koka saiešanās ar to vīn 🙂 . Jo vecāks vīns jo dārgāks. Var iegādāties 5 gadus vecu vīnu, tad nu tas būtu lētākais, kas nemaz manā izpratnē nav lēti (laikam ap 10 EUR), kur nu 10, 15 un vairāk gadus veci. Šie vīni ir stiprināti, nepētu, bet varētu būt arī pat 18 grādi. Zita dodas ar pārējiem uz degustācijas zāli, bet es palieku sēžam brūža iekšējā ieliņā uz krēsla. Vismaz svaigs gaiss un sēžot ir vieglāk. Atgriežoties Zita teic, ka viņai pavisam noteikti negaršo tas slavenais vīns un es arī nenovēroju, ka mūsējie to vīnu pirktu, kaut arī bija izdalīti atlaižu kuponi. Tomēr tā ir gaumes un garšas kārpiņu padarīšana. Bet, ja gribat iegādāties īpašo un vienīgo Madeiras vīnu (nu ļoti populārs īstenībā daudzviet pasaulē), tad skatieties, lai uz etiķetes neizpaliek uzraksts „Blandy’s”. Piemēram,  Blandy’s Madeira ir ok, bet vienkārši Madeira vai kā nu tur vēl, tas būs kas cits. Atslēgas vārds ir  Blandy’s. Jā, bet Zita teic, nu AGDAMS (ja kāds/a 🙂 atceras) vai tamlīdzīgi, bet viņai ticēt nevar, jo ne viņa un ne arī es neesam nekas, lai spriestu par vīna īpašībām, buķetēm un ko tur vēl ne. Ir stāsts par to, kā radās doma īpašā veidā nobriedināt šo vīnu, bet to jau paši uzzināsiet, ja gadīsies tur būt vai citādi. Varu tikai pateikt to, ka tas kā vienmēr radās aiz nejaušības (kā tie visi īpašie sieri, u.tml.) un vēlāk process tika pilnveidots un pielāgots ražošanai lielos apmēros.

Darītavas veikaliņā kāds no mūsējiem iegādājies blašķīti, bet cik ar savu redzi redzu, tad ko stiprāku par vīnu un ne jau lētu mantu. Viņš ir omulīgs, jauns vīrietis un labprāt piedāvājās pacienāt citus un viss notiek un daļai ceļotāju paliek vēl labāk, kā pēc vīnu degustācijas. Nu, labi, ja kādam vismaz ir labi. Bet vispār, ja būtu Madeirā un man būtu iespēja, tad es uz šo pasākumu nedotos, ja nu programma (runāšana) būtu mazliet īsāka un tā redzēšana aptverošāka, tad gan varbūt.

Mazliet priecīgāku prātu dodos prom, jo neliels pārgājiens ar kājām uz autobusu un tad uz tirgu, kas ir šīsdienas pēdējais apskates objekts. Paceļam vietējā gide stāsta par ēkām visapkārt, figūriņām uz ielas, kuras izliktas ar īpašiem, šķiet vulkāniskas izcelsmes akmentiņiem. Katrai figūrai sava nozīme un savs stāsts. Nu tā, nu, nekā īpaša – vienkārši cita vide. Redzam funikulierus dodamies kalnā, bet mums nav laika šos izmēģināt, jo tūlīt jau slēgs ciet šo pasākumu, turklāt vēl uz tirgu jātiek, kur jau ar drīz nebūs īpaši ko redzēt. Zitu interesē pafiltrēt augļus, lai turpmāk zinātu kas un kā, ko ēst, ko nē, ko pirkt, ko nē. Bet vispār šo funikulieru padarīšanu laiski atpūšoties varētu noteikti izmēģināt. Es arī pavisam noteikti papildus funikulierim gribētu to īpašo braucienu ar kamanām pa ielām, nu – noteikti. Ar kādām kamanām, kādā veidā un pa kurieni, nu painteresējieties paši, kad būsiet Madeirā, bet mums tas izpaliek, jo nav programmā. Vienam cilvēkam brauciens kamanās izmaksā 30 EUR.

Farmers’ Market, ja nekļūdos nosaukumā, tātad zemnieku tirgus, kurš izvietojies lielā ēkā. Domājams, ka gidēm saistībā ar tirgus apmeklējumu ir plāns aizvest mūs pie viena konkrēta augļu tirgotāja, kur, kā parasti viss sabīdīts, jo tāda prakse, ka ik katram jānopelna. Straujā solī dodamies uz to vienīgo starp vairākām augļu tirgotavām un jūs jau nojaušat – uz to īpašo. Bodīte atrodas blakus zivju paviljonam, kurā galdi jau tukši. Pēdējās ūdens šļakatas, lai paviljonu attīrītu no zivju un jūras mošķu atliekām. Es apsēžos uz krēsla pie nelielas ēstuvītes, kas tieši pretī tirgotavai un man šobrīd tas ir pats labākais no iespējamajiem variantiem. Zita un citi apskata kas un par cik. Zita pagaršo banānananāsu un notiec – pē, jo mutē nepatīkamā durstīšanas sajūta, bet es tak iepriekš brīdināju, ka tas tā varētu būt. Zita nopērk divas normāla lieluma hurmas par 2,80. Ko vēl? Vairs neko, ceļojums jau vēl tikai sācies. Kādi augļi tiek piedāvāti, kur tie izaudzēti, ej nu sazini tai juceklī, bet tas ir būtiski. Augļus esam ēduši, bet ceļojumā būtu labi pagaršot tieši vietējos. Arī mājās aizvest būtu labi Madeirā audzētus augļus, bet šodien tos pirkt šim mērķim ir stipri pāragri. Apskatījuši pārējo tirgotavu piedāvājumus, dodamies ārā, kur jau daži mūsējie. Gaidām pārējos.

Vērojama, kāda interesanta un, iespējams, nežēlīga lieta. Nevar jau zināt tās vietējās paražas un noteikumus. Kāds vīrelis apkrāvies ar piesaitētiem suņiem un kaķiem, redzama arī barība. Viņš uz dzīvnieciņiem bļauj, rausta tos aiz pavadām. Radībiņas izskatās sabijušās un paklausīgas. Nezinu vīreļa iemeslus šādai rīcībai. Varbūt viņš tādā veidā pievērš apkārtējo uzmanību un vēlas pārdot vai atdot šos dzīvniekus gādīgās rokās vai arī diedelē naudu šo dzīvnieku uzturēšanai. Varbūt mūsu gide par šo arī ko teica, bet, ja teica, tad dažiem tuvāk esošajiem.

Vienā brīdī kāds maza auguma, pavecs, pussalīcis un kalsns vīrelis pieiet pie kāda mūsu mūsu spēkavīra, kurš tobrīd smēķēja. Vīrelis rādot uz viņa vēderu, sāk ķiķināt, buldurē savā mēlē, bet no žestiem saprotams vēstījums – ja tas mūsu spēkavīrs tā turpinās uzbaroties un smēķēt, tad viņam būs ķirdik. Vīrelis, norādot uz kādu slaidāku vīru no mūsu grupas un sevi, skaidro kādam jābūt, tad būs labi un vajagot sportot. Mūsu spēkavīrs pieklājīgs, neko rupju šim neatbild un zemē neiedzen, bet varēja 🙂 . Jāteic, ka šajā situācijā mūsu ceļabiedrs izskatījās visai samulsis. Tā jau saka, ka lieli cilvēki ir labsirdīgi, bet gan jau dažādi, kā jebkuri citi. Katrā ziņā, kā tur saka – žetons mūsējam par adekvātu rīcību.

Tikmēr visi sanākuši, autobusā iekšā un uz viesnīcu. Domāju daudzi no mums stipri pārguruši un viesnīca ir tas, kas šobrīd ir visvairāk nepieciešams. Vispār nav prāta darbs šādam ceļojuma plānojumam, kurā kādiem no kaut kurienes uz agro reisu, tad 6 h lidmašīnā un turpinājumā nevis kaut kas nenogurdinošs, t.i. kaut vai pa kalniem ar autobusu pazibināt un skatīt jauko Madeiru, bet šīs iepriekš aprakstītās nogurdinošās ekskursijas. Bet atkal. Var jau būt, ka tas tā tikai man. Jā, nebija jau īsti iespējas arī pārģērbties, tad tais rudens kurpēs, garajās biksēs un krekliņā pa tveicīgo un silto  Madeiru. Nu kāda te bauda?  Jāteic gan, ka pāris ceļotāju tomēr tika pie šortiem un vieglākiem apaviem.

Viesnīca Four Views Baia Funšalā atrodas kalniņā vai pat kalnā un tā ir skaista, plaša, laikam 12 stāvi. Kā būs ar numuriņu? Ejam, ka tik atlaisties un arī labi. Mums tiek 612, bet varbūt 614 numuriņš (īsti neatceros), kas attiecīgi sestajā stāvā un, pieejot klāt, saprotam, ka tas ir gala numuriņš. Hm, laikam jau labi. Dodamies iekšā un patiešām esam pārsteigti. Jā, saprotam, ka esam Eiropā, bet kādi tik viesnīcu numuri nav redzēti šai Eiropā (knapi var ierūmēties un vispār). Par šo mūs numuriņu brīnumā ieplešas acis, jo plašs te ir it viss – priekštelpa, guļamzona, atpūtas zona, balkons ar galdiņu un skaistu skatu. Tā kā mums ir gala numuriņš, tad ir vēl viens logs ar citu pilsētas panorāmu. Vannas istaba vienkārši super – mūsdienīga, plaša, gaiša, ar visu nepieciešamo aprīkojumu un  kvalitattīvu dušas kabīni. Un tas vēl nav viss. Vannas istabā ir liels, plašs logs, kurš sniedzas no grīdas līdz pat griestiem un pa šo logu atklājas nu jau trešais panorāmas skats uz kalnaino pilsētu. Apstājoties cieši pie loga, ir sajūta, ka stāvi uz 20 m augstas skatu platformas pašas malas – skaists apgaismotās pilsētas skats. Vienkārši fantastika sajūta un par šādu baudījumu citviet un citkārt būtu jāmaksā nauda, bet te – baudi tāpat vien. Mazliet tālāk no loga, bet tieši tam pretim atrodas tualetes pods. Attiecīgi pēc izvēles, vai nu uz poda ar skatu uz pilsētu, bet, ja nē, tad, protams, ir iespēja logam priekšā nolaist žalūziju. Tātad viesnīca un numuriņš – izcili, turklāt viss strādā un funkcionē, ir arī TV, internets, seifs, ledusskapis, u.t.t. Pat žēl, ka mēs te pavadīsim tik maz laika, faktiski šis vakars un nakts, tad vēl rītdienas vakars un nakts. Atgriežoties no Porto Santo šis numuriņš jau nav garantēts. Bet tā gribētos vienkārši atpūsties bez steigas (arī dienas laikā), pasēdēt uz balkona, baudīt ēdienus, dzērienus, vērot kalnus, mājas, u.c. Tas tā, pasapņot, bet šobrīd es pēc dušas dodos gulēt. Zita laikam kaut ko uzkož, internets un arī uz auss. Patiesi grūta diena bija un ne tikai man. Ļoti ceru, ka ar mani viss sakārtosies un nevajadzēs medicīnisko palīdzību vismaz ceļojuma laikā, jo salas kā nekā un te viss nav tik vienkārši, ja kas. Tā arī aizmiegu cerot, ka rīt paliks kaut drusku labāk, nu kaut uz brīdi. Vai mēs to neesam pelnījuši? Vai esam kādam pāri nodarījuši? Domāju, ka nē. Kādēļ tā viss iegrozījies? Jā to var jautāt, bet atbildi jau nesaņemt un kāda gan tai būtu nozīme.

Bija pagara pauze manā rakstu darbā un nu jau ir 15.12.2019. un ne visai jau arī gribās rakstīt. Izskatās, ka šis darbiņš ievilksies, jo pauzītes būs vēl un vēl. Paldies manai meitiņai peciņai – Kristīnei, Mārtiņam un citiem gan tuviem, gan tāliem par izpalīdzēšanu un atbalstu saistībā ar manām nebūšanām. Ar ko es vēl esmu nodarbināts vai gluži otrādi. Kādu rindiņu uzrakstu, mazbērnus pavadāju, kur tas ir nepieciešams. Skriet neskrienu un tas ļoti skumdina. Kopš vasaras biju domājis, ka par godu maniem 55, kas 2020.g., pavasarī noskriešu pusmaratonu, bet rudenī, iespējams, maratonu, bet nekas no tā nesanāks.

08.11.2019. agrs rīts un Zita dodas brokastot, bet man tas šobrīd nav aktuāli. Mana vienīgā vēlme ir atgriezties mājās, bet ……. Ko jau vairs un lemju, ja kas, tad arī risinās. Esam autobusā un varētu braukt, bet, kas tev dos, jo kāds kavē un nav grūti nojaust kurš/kuri. Ceļojumos nav pieklājības kavēšanās laiki. Neskaitīju minūtes, bet lūk arī viņi – brašuļi, kuri, pieņemu, vakar īpaši ir ņēmuši uz krūts. Tad vēl tavu brīnumu, kā izrādās brokastīs bija iespēja baudīt šampanieti (dzirkstošo vīnu), cik sirds kāro. Ko tur teikt – aristokrāti. Mūsu gide tā vietā, lai jau sākumā visu saliktu pa plauktiņiem un strikti norādītu uz lietu kārtību, vienkārši pajoko par šo tēmu, vien maigi piekodinot, ka kavētāji citkārt var arī nokavēt. Īsti neatceros, bet stāsts bija par to, ka kavētājs par sodu dzied dziesmu autobusā, bet, ja kavētājs dzied dziesmu pie viesnīcas, tad autobuss ir aizbraucis bez viņa. Tad tā ar pajokošanos un smiekliņiem gides teikto arī uztvēra šie kavētāji un citi potenciālie režīma neievērotāji. Braucam.

Atceros, ka šodien kādu dienas daļu būsim kalnos un, ja lietutiņš, vējš, mākoņi, tad arī siltajā laikā būs neomulīgi. Viesnīcā par virsjakām domāju, domāju, bet tā arī līdzi nepaņēmu. Pirmā pietura ir neliela pilsētiņa okeāna dienvidu krastā – Ribeira Brava, kura savu nosaukumu aizguvusi no tāda paša nosaukuma 8 km garas upes, kas tulkojumā nozīmē „dusmīgā upe”. Cik atceros tā tek no kalniem pa ieleju un daudzkārt ar savu spēcīgo straumi un šļūdoņiem ir nopostījusi visu tuvākā un tālākā apkārtnē. Jāteic, ka pilsētiņas centrs izveidots gar upes krastiem. Skatoties uz kalnos saceltajām mājām, domājam, kā šiem cilvēkiem nav bail būvēt mājas šajās apdraudētajās vietās. Dažas izskatās izvietotas jau acīmredzami bīstamā vietās un es tādā negribētu dzīvot. Ir sabūvētas notekas (levadas), bet tas atsevišķs stāsts par Madeiras apūdeņošanu kā tādu, jo kādēļ tad viņa cauru gadu ir tik zaļa salīdzinot ar citām vulkāniskās izcelsmes salām. Ko tad mēs te redzam?

Ar Zitu ieejam sešpadsmitā gadsimta São Bento baznīcā, kur atrodas Svētās Jaunavas Marijas altāris un pie tā tad arī vairāk uzkavējos. Ja tikšu līdz rakstam par Izraēlu, tad arī varēs nojaust iemeslus šim apstāklim. Interesanti, kā baznīcā vai ap to ienāk bizness. Kaut gan kas tik nav redzēts šajā sakarā tajā pašā Izraēlā, Palestīnā, Medžugorjē (Medjugorje), kas Bosnijā un Hercogovinā, kur reliģiozo lietu tirdzniecības kults. Jā, bet arī mūsmājās Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētku laikā Aglonas bazilikā, tirgo šīs lietas un ne tikai, tur vesels gadatirgus ar visdažādākajām precēm. Tātad São Bento baznīcā sveču galds aizlūgšanai, bet šajā gadījumā nevis ar vaska svecēm, bet elektriskajām. Aizlūdz, iemet šķirbiņā 20 centus, svecīte iedegas un lieta darīta. Arī mēs ar Zitu pa šādam rituālam veicam. Bija arī otra šķirbiņa, kurā var ieslidināt 1 EUR un iedegsies uzreiz piecas svecītes. Labi, ja kaut kas ne tā, tad vismaz savdabīgs ziedojums baznīcai. Seko neliela pastaiga pa tuvējo apkārtni un veikaliņiem. Brīžiem iezogas doma, ka jānopērk kāda drēbīte, jo dosimies kalnos augšup un augšup, kur laiciņš var būt un visticamāk arī būs visai nejauks un auksts. Bet veikaliņos uz tādiem kā mēs arī cer un kādēļ gan nē, jo bizness ir bizness. Turklāt dažnedažādās jaciņas gan adītas, gan šādas un tādas ir diezgan interesantas un savdabīgas un pat bez iemesla ievērības cienīgas. Tomēr nospriežam, ka mājās tām īsti pielietojuma nebūs, turklāt mums līdzi ir slepenie ieroči pret vēju un lietu – lietusmētelīši. Apskatījuši esam un varam doties tālāk. Skaisti? Jā, skaisti. Un ko? Un neko. Vai varēja šo nebaudīt? Gan tā, gan šā, bet nekā tik īpaša man personīgi, izņemot vienu apskates vietu un vienu epizodi.

Braucam tālāk, braucam augstāk. Jā, vēl viena lieta. Īsti neatceros vai tas bijā šīs dienas agrā rītā vai kādas citas dienas agrā rītā, bet bija apmēram tā. Autobuss vēl pat nepaspēja tā teikt riepas sasildīt, bet daži no mums jau sevi bija uzsildījuši un, lai šo efektu nepadarītu par defektu, sāka dalīt dziru. Jā, tepat braucošā autobusā un agrā rīta stundā.  Kāds rūpējās ne tikai par sevi, bet no labas gribas un plašas sirds, sāka pārvietoties pa autobusu ar pudeli un glāzi rokā. Mūsu gide uz šo visu raugoties  – nulle. Paldies, man arī piedāvāja, bet no visādiem aspektiem ne īstajā brīdī. Neticis līdz pusei no autobusa, viņš atgriezās autobusa aizmugurē, t.i. savā sēdvietā. Uz sava kompanjona izbrīnas pilno jautājumu par līdz galam neizpildīto misiju, tika sniegta atbilde par šofera acīs lasāmo nosodījumu un dusmīgo skatienu atpakaļskata spogulītī. Jā, šos vairākkārtējos un nepārprotamos skatus redzēju arī es un domāju cik gan ilgi tie tiks ignorēti. Jāteic, ka jau sākotnēji tika piekodināts, ka kaut arī uz salas, bet ceļu satiksmes noteikumi attiecībā par piesprādzēšanos un nepārvietošanos autobusa kustības laikā ir bargi sodāma. Un kurš gan to nezina attiecībā par Eiropu, bet citviet šie noteikumi ir vēl skarbāki. Tā bija neliela atkāpe, bet jāsaka, ka visas dienas garumā, kā arī citkārt tika atrasti veidi, kā to dziru autobusā vai uz ielas lietot un ar to padalīties ar līdzbraucējiem. Bet vispār jau tie stiprākie ņēmāji bija kādi trīs un tad daži tik tā šad tad normas robežās. Jā, ar laiku tas trešais atkrita neturot līdz jaunākiem kolēģiem.

Ceļš mūs ved aizvien augstāk kalnos un tas ir savādāks par Tenerifē izbraukto. Ir mazāk serpentīnu, bet ir straujāki kāpumi (šķiet) un līkumi gar aizām un stāviem kritumiem jau arī neizpaliek, tā kā emociju netrūkst. Dažs labs no sešpadsmitnieka savas bailes slēpj aiz diezgan dumjiem jociņiem vai arī tas ir tikai mans pieņēmums. Skati patiesi ir skaisti, bet, kā jau iepriekš secināts iekš foto vai video šie skati nav dabūjami. Tomēr roka stiepjas un stiepjas pēc foto – un, ja nu tomēr sanāk, bet, protams, kas jau nu tur var sanākt. Hmm, tuvojamies mākoņiem 🙂 . Mums garām slīd mākonīšu vai miglas plūksnas, kuras augstumā aizķeroties aiz kalniem daļu no sava slapjuma atstāj īpašos augos, tad ūdentiņš pa strautiņiem satek upēs, levadās (mākslīgi izveidotos apūdeņošanas kanālos) un tiek uzglabāts īpašos rezervuāros. Divas reizes mēnesī no rezervuāriem ūdens tiek palaists uz sausajiem reģioniem, lauksaimniecības produktus audzējošiem rajoniem un izmantošanai citām vajadzībām. Levadas šeit sāka būvēt jau 16.gs., lai ūdeni nogādātu uz sausajiem salas dienvidaustrumiem. Tika ieguldīts milzu darbs, rakti kilometriem gari tuneļi kalnos. Šobrīd levadu kopējais garums ir vairāk nekā 200 km un tās izmanto ne tikai apūdeņošanai, bet arī, kā tūristu takas, kuras gan ne visur ir dzīvībai drošas. Kalnos lietu un rasu savāc arī savdabīgi augi (latīniski – Gors (laikam)), kuri uzsūc šo ūdeni, kā švammes un pēcāk atdod zemei. Redzam šos augus, peļķes un strautiņus ap tām un tas ir loģiski un saprotami. Bet ko tad mēs vēl redzam 1500 m virs jūras līmeņa un turklāt uz šaurajiem līkumotajiem ceļiem? Tieši uz ceļa braucamās daļas redzam pļekas un ne tikai tās, bet arī to radītājas – tās ir pašas par sevi klīstošas govis. Tās brīvi staigā pa ceļu un lavierē starp transportlīdzekļiem vai stāv ceļa malās tā, ka redzamas tikai to pēcpuses. Govīm kaut kur tālāk esot ganību vietas, bet viņām patīkot aizklīst pie sabiedrības pēc kāda našķa, kā arī ieprovēt kādu augu, kas aug ārpus ierastās vides.

Ir gana braukts un raušamies ārā no autobusa kādā no skatu laukumiem. Šeit vairs tikai 12 grādi siltuma, vējš un tādējādi ne visai patīkami. Neatminu vai šajā vietā vai brīdi iepriekš atradāmies mazliet virs 1400 m virs jūras līmeņa. Bet šeit visapkārt Paul da Serra plato (augstkalnes līdzenums), kas faktiski ir  dabas parks, kurš izvietojies 1300 m  līdz 1500 m virs jūras līmeņa.  Skatam brīnišķo dabu un klātienē tos pašu augus, kuri uzsūc ūdeni no lietus, u.tml.  Redzams, ka tepat lejā vijas vairākas dabas takas, kuras mērojamas ar kājām, bet tas neietilpst mūsu programmā. Tomēr, ja būsiet Madeirā, tad patiesi ir vērts dažas no tām izstaigāt un izbaudīt un ne tikai šajā dabas parkā, kuru nevajag uztvert burtiskā nozīmē, kā parku, bet arī citviet Madeirā.

Tālāk ceļš lejup uz Atlantijas okeāna krastā esošo ciematiņu Porto Moniz un šīs vietas apmeklējums man sākotnēji jau bija ieinteresējis (vēl mājās esot). Bija paredzēta iespēja nopeldēties, papļunčāties dabiski izveidotos okeāna baseinos, t.i. dabiski norobežota vietās no atklātā okeāna. Var piepeldēt pie baseina malas un vērot okeānu, kurš ar roku aizsniedzams. Pirms nonākam ciematā, pietura un skats no augšas uz to, kas liek saprast, ka, jā – skaisti, bet peldēšana baseinā tomēr var izpalikt. Viļņi okeānā kaut arī nav īpaši lieli, bet pietiekami, lai tie ik pa laikam apskautu šos baseinus un tas ir bīstami, jo cilvēku var ieraut okeānā.

Tad nu esam lejā pie viena no šiem dabiskajiem baseiniem un tas ir slēgts jau iepriekš aprakstīto iemeslu dēļ. Žēl, ļoti žēl, ka tā, bet neko darīt. Jā, kaut kur tālāk, neatminos cik minūšu gājienā, bet bija vēl viens baseins, kuru viļņi apdraudēja mazāk un kāds pat aizsteidzās to nobaudīt. Mums uz mirkli arī bija doma to paveikt, bet ierobežotais laiks, mana pašsajūta un ne visai labie laika apstākļi mūs no šīs domas realizācijas atturēja. Dodamies vienkārši vērot apkārtējo dabu un okeāna varenību. Izstaigājam veikaliņus, šo to iepērkam un tad jau arī pienācis pusdienu laiks.

Restorāns ORCA Atlantijas okeāna krastā. Ar Zitu sēžam nost pie galdiņa četriem, kur jau sēž mums pazīstamā sieviete no Ēģiptes apceļojuma un vēl viena kundze. Tātad es un trīs dāmas. Uz galda divi vīni, šķiet 0,7 litri katrs, maizīte, sviestiņš, piederumi. No sēdvietām skats pa logu uz okeānu. Secīgi tiek pasniegta zupa, otrais ēdiens, saldais un kafija. Es jau sākotnēji tā teikt apetītes veicināšanai kundzēm salēju vīnu pa glāzēm un sev pirksta tiesu pieklājības pēc, lai kāda varbūt nejustos neērti. Bet faktiski divi vīni trim dāmām. No ēdieniem pagaršoju no visa pa druskai un secinu, ka it viss ir garšīgi, ieskaitot lēto sarkanvīnu, kuru pieliku pie lūpām saprašanai un aiz tās pašas pieklājības. Es otrajā ēdienā, kā vienīgais no mums četriem izvēlējos liellopa gaļiņu un mazliet kartupelīšus. No dārzenīšiem atteicos. Ļoti laba, mīksta un sulīga gaļiņa, kuru iešķiebu arī Zitai novērtēšanai. Zita un klātesošās kundzes bauda zobenzivis, kuras noķertas okeāna dzīlēs, kādus 800 m dziļumā. Zobenzivis šeit tiek ķertas no senseniem laikiem ar īpašām tehnoloģijām, kuras, protams, ir pilnveidotas, lai labāka ķeršana. Tātad zobenzivs, bet ar banānu un banāna mērcītē. Tas izskatās šādi – cepta zobenzivs ar aptītu banānu, klāt dažādi dārzenīši, neatceros vai rīsus ar paņēma. Zobenzivs patiešām garšīga, gaļiņa balta, es arī pagaršoju, tādēļ zinu teikt, bet gan bez banāna. Vietām jutu banāna mērcīti un teikšu, ka man zobenzivi, bet viennozīmīgi bez banāna. Gala rezultātā mums šīs jaukās pusdienas un pie tam labā kompānijā izmaksāja vien 13 EUR katram. Viss jau iepriekš bija pasūtīts un uz izvēlētajiem ēdieniem nebija jāgaida, kas arī bija pluss. Papusdienojām patiešām garšīgi, bagātīgi un lēti. Kuri bija ēdāji un dzērāji, tiem vēderi pilni, turklāt garšīgi pilni.

Atvadu skatieni Porto Moniz un nu jau mūsu ceļš atkal ved augšup. Pēc neilga brīža skatu laukums pie neliela ūdenskrituma, kurš diemžēl patālu no mums, bet arī pietiekami skaisti. Ūdens no klints vidus krīt okeānā. Daži foto un dodamies tālāk.

Kādā brīdī atrodamies Madeiras šaurākajā dāļā, kuras nosaukums Enkumeada. Bija jāredz iespaidīgi un elpu aizraujoši skati (kāds tos ir redzējis un neapšaubu, ka tādi tur ir), bet es tos kaut kā nepiefiksēju savās atmiņās. Iespējams tam par iemeslu aukstums, lietutiņš un stiprais vējš. Ātri apskatījām skatu uz vienu pusi no ceļa, tad uz otru pusi, bet atmiņā patiešām nekas tāds neaizķērās.

Sanvisenti (São Vicente) vulkāniski veidotie alu labirinti un vulkāniskais centrs. Jā, šis arī ir tas, kas man patika. Jāteic, ka šīs vulkāniskās alas atklātas 1855. gadā un, protams, ka cilvēks ir pielicis savu roku, lai tās veidotu pieejamākas un drošākas cilvēku apmeklējumiem. Bet tā, lai maksimāli neaiztiktu to, kas ir dabisks un saglabātu mūsu acīm cilvēka neskartus dabas veidojumus. Pirms dodamies alās, tiekam brīdināti, ka tur būs mazliet vēsāks un no augšas kādas ūdens piles mūs ar var slacēt. Hops, mums, kā vienīgajiem ar Zitu parādās lietus mētelīši, kas sasildīs un pasargās no izmirkšanas. Nē, jau nē, pavisam mierīgi bez tā varēja arī iztikt, bet ja jau bija, ko ne. Dodamies iekšā apmēram 1 km garajā vulkānisko alu labirintā. Jāskatās zem kājām, jo vietām slidens vai kāda peļķe, tāpat uz malām un augšu, kā jau alās, ja ne tad ar kādu ķermeņa daļu varam kaut kur iebraukt un būs pāpīte. Mīnuss šajā lietā, tas, ka šī objekta gides stāstu tulko mūsu gide, labāk jau būtu konkrētajā gadījumā vienlaicīgs stāsts iekš austiņām, kā tas ir pieredzēts citkārt ceļojot. Jā, bet manā gadījumā kādā valodā? Es jau tikai latviešu vai krievu. Balkānu valstīs bija pieejami gan angļu, gan krievu tulkojumi. Bet vispār mūsu gide ne tikai par šo vietu, bet arī par citām jau varēja tos stāstus daudz maz zināt un viss ietu raitāk. Viņa brīžiem, kā pirmo reizi Madeirā. Nu, tas tā. Šis ir gadījums, kad lieki ko rakstīt un aprakstīt. Brauciet un apskatiet paši, nav jau nekas mega, bet patiešām ir labs. Turpinot, tiekam ievesti lielā koka kastē (liftam līdzīga iekārta), kurā tā kā siltumiņš un smaķele, tad šī kaste sāk drebēt, atgādinot zemestrīci. Šis tā vairāk bērnišķīgi (nevar pat iebīties) gluži tāpat kā mums parādītais makets, kur dubļus un ko tur vēl met ārā pa krāteri. Tiekam aizvesti līdz zemes kodolam (es tā domāju) un tur tiek izmantoti spoguļu efekti. Interesanti, pablenzt jau var kā tur viss notiek, bet 50 uz 50. Dodamies uz nelielu 3D kinozāli, kur uzkabinām brilles uz deguniem un skatam filmu. Mēs ar Zitu kā zinātāji apsēžamies tālāk no ekrāna, lai nav kakli jālauž un trāpīts. Ja godīgi, sākumā domāju, ka neinteresanti būs, bet bija patiešām ļoti forša filmiņa par šo tēmu un efekti arī ok. Brīžiem pat ļoti  ok, bet lielum lielai mīnus, ka nesaprotu valodu un par to, ko filmā stāstīja tikai nojautu un sapratu, ka tas mani varēja interesēt. Kaut kā tā. Ak jā, staigājot pa alām vienuviet vietējie biznesmeņi aicināja uz profesionālu foto. Tā kā mēs ar Zitu esam reti kur kopā bildēti, tad šo izdevību izmantoju un ar prieku un mīlestību raušu sev viņu klāt un foto ir tapis. Beidzoties ekskursijai es šo foto un magnētiņu ar mūsu foto nopērku par 10 EUR. Esot mājās es šad tad tam foto uzmetu aci, neviltoti un ar prieku pasmaidu.

Un tā šīs dienas ekskursijas ir galā. Rīt agri no rīta dodamies uz prāmi izbraukšanai uz Porto Santo salu. Es nojaušu, ja ne šodien, tad mums nesanāks apmeklēt vienu no Madeiras iepirkšanās centriem, kā arī izpaliks ierastā paklīšana pa pilsētu. Lai gan spēka man pamaz, tomēr dodamies ceļā tā īsti nemaz to ceļu nezinot. Ar pirmo piegājienu gala mērķi nesasniedzam un atgriežamies atpakaļ līdz viesnīcai, lai mēģinātu vēlreiz pa citu ceļu. Bet nekas, vismaz pastaigājām un redzējām, kā kūsā dzīve apgaismotajā Funšalā. Pie viesnīcas top skaidrs (palīdzība no zāles), ka bija jājiet tā teikt pa viesnīcas sētas pusi un lejā, ko arī darām. Pēc neliela pārgājiena sasniedzam, ja nekļūdos trīsstāvīgu iepirkšanās centru, kurš jau izrotāts Ziemassvētku gaidās un ar visu lielo, izgreznoto egli veikala foajē no pirmā līdz otrajam stāvam un jūs jau saprotat, ka tie stāvi ir stipri augstāki par tiem 2,5 m, kas mūsu dzīvokļos. Tad nu daži pirkumi sev, mīļajiem, tuvajiem cilvēciņiem un kolēģiem. Jāteic, ka cenas skarbas un, protams, ka skarbākas kā kontinentā esošajā Portugālē.  Bet ir vēl dārgākas vietas un tā būs sala Porto Santo uz kuru mēs dosimies un vēl pieļauju, ka dārgāka dzīvošana ir Portugālei piederošajās Azoru salās (līdz tām no Madeiras kādi 600 km, kā jau minēju iepriekš). Pasteidzoties uz priekšu jāteic, ka šis vakara gājiens bija noderīgs, jo atgriežoties no Porto Santo laika trūkuma dēļ mums nekas tāds nebūtu sanācis. Tātad veiksmīgi izstaigājušies, mazliet iepirkušies, mazliet uzkoduši, novannojušies un uz migu, kura patiešām ir augstākās raudzes. Jā, kā viesnīcās mēdz notrāpīt ar gultas vietām un pamatā ar tiem matračiem, bet spilveni gan, tie man vienmēr garām un nākas izlīdzēties ar dvielīšiem, u.tml. Kā uz tādiem milzu spilveniem var gulēt – nezinu, bet tauta guļ un teikšu labi guļ.

09.11.2019. ap 07:15 mēs jau esam izkravājušies Funšalas pasažieru ostā pie prāmja (maršrutu nodrošina Porto Santo line). Koferus vagoniņos un tie jau ceļo uz prāmi un mēs jau ar, bet tikai pa citu pusi, ne no pakaļgala, kur arī dažs labs auto iestūrē. Ar Zitu sēžam nost prāmja priekšgalā, tā kā tur pufīgāki krēsli un ar galdiņu. Jā, no šūpošanas un labas dūšas viedokļa aizmugurē iespējams labāk, bet mēs lūk tā. Mums priekšā 2,5 h brauciens apmēram 70-80 km okeāna ceļa. Ja no krasta līdz krastam, tad no Madeiras līdz Porto Santo ap 50 km. Kaut kur biju lasījis, ka 2000. gadā paceļam no Madeiras uz Porto Santo (tuvāk Porto Santo) nogrima prāmis „Madeira”, nezinu gan detaļas kas un kā. Ja Zita šo lasa, tad tagad arī viņa to zina, bet baidīties ir par vēlu. Kamēr sākums un vēl esam Madeiras aizvējā, Zita izstaigā prāmi un pat atnes man kafiju. Tomēr nākot atpakaļ Zitu jau paspēja sašūpot un mazliet nelabi viņai, tādēļ visu ceļu pavadīs krēslā teju nemainīgā pozā. Es, pamalkojis kafiju, dodos pastaigā pa prāmi. Dabiskās vajadzības un tad tiek izstaigāti visi klāji, kuri atklātu skatu uz okeānu un uz visu ko vien ar aci var saskatīt – man patīk. Augšējā klājā helihoptera nosēšanās laukums un vemšanas vietas tiem, kuri netur. Jauni puiši šo vietu jau izmanto uz pilnu klapi un vemj kā negudri. Dodos stāvu zemāk un ieņemu vietu, kura man šķiet labāka vērošanai. Daži foto, daži video un uh tāds vilnis, šļakatas gan pa gaisu, gan pa mani, kaut gan nekas par šādu gājienu iepriekš neliecināja. Viļņi bija nelieli un tas laikam prāmja manevra rezultātā, bet bija tādi vēl un vēl – forši. Madeira paliek aiz mums, tagad vienīgi okeāns. Ja, kas tad prāmja maršrutā starp Madeiru un Porto Santo okeāna dziļākās vietas sasniedz 4000 m vai labākai saprašanai 4 km un tas patiesi ir iespaidīgi. Jā, Zita daudz jauna atklās lasot šo rakstu. Iet laiks un ejam garām kādai interesantai un var saprast neapdzīvotai klintij, kuru no mazliet tālāk esošās Porto Santo salas austrumu gala šķiet šķir tikai apmēram 100 m plata okeāna ūdens mēle. Nodomāju, ka būtu labi nokļūt tajā salas vietā un apskatīt klātienē kas un kā. Porto Santo no tāluma izskatās bēdīgi plika, t.i. zaļumi stiprā mazākumā, bet salīdzinot ar Madeiru – tuksnesis. Laiks jau doties salonā, kur mana Zita joprojām sēd. Prāmis no Madeiras uz Porto Santo un atpakaļ vienai personai 48,60, bet nezinu vai cena mainās, ja ceļo pats par sevi.

Esam pietauvojušies un paunojamies ārā. Autobuss arī klāt, bet jau vairākas vienības zemākas kvalitātes nekā Madeirā, tomēr nav tas sliktākais variants. Tātad plkst. 11:30 un mēs jau esam savas viesnīcas Vila Baleira 514 numuriņā, kurš atrodas galvenā korpusa piektajā stāvā. Un labi, ka esam galvenajā korpusā, jo, ja būtu otrajā korpusā, kurš paralēli galvenajam, tad problemātiskāk gan uz ēstuvēm, gan uz Thalasso SPA centru, gan uz āra baseiniem un bāru, gan uz okeānu un pludmali (no viesnīcas pa tuneli čībiņās sasniedzami). Arī šoreiz mums numuriņš vienkārši izcils. Tas ir plašs ar plašu vannas istabu un visu nepieciešamu tajā, ieskaitot bidē. Balkons, jā ir arī tas un, sēžot pie galda mēs brīvi vērojam apkārtni, tajā skaitā okeānu –  jauki. Šo viesnīcu izmantosim un izbaudīsim četras diennaktis, bet žēl, ka es to nevarēšu baudīt pilnā mērā. Visādi citādi, kas nekait, jo ceļazīmē viss iekļauts – brokastis, pusdienas, vakariņas, bāri, dzērieni, tajā skaitā alkoholiskie un SPA apmeklējumi  Ir arī pieejams atsevišķs baseins pašā viesnīcā no agra rīta līdz vēlam vakaram, ja nu kādam vajag. Neatceros kurās no dienām, bet mēs arī apmeklēsim SPA, kurā viens baseins ar siltu okeāna ūdeni (te var gulēt gluži, kā Nāves jūrā Izraēlā, tikai atceroties, man te šķiet patīkamāk), viens baseins ar dažādām ūdens kaskādēm un masāžas padarīšanām (kāda ir visai bīstama, jo var palikt bez nekā), tad vēl kāds strautiņš un trīs pirtis – sauna, turku un tvaika. Thalasso (tulkojumā no sengrieķu val. – jūra) tiek veiktas arī visdažādākās relaksējošas procedūras un masāžas, bet par atsevišķu samaksu un pavisam noteikti kaut ko no plašā klāsta Zita kādu dienu arī izmantos.

Dodamies apskatīt tuvējo apkārtni. Acīm paveras apzaļumotas vietas, tīras ielas, smukas mājas un mājiņas, nu jauki. Speram kājas Porto Santo pludmalē, kur smiltis, smiltis vien, bet tās nav smiltis tādā izpratnē, kā mūsu Jūrmalas pludmalē. Kaut gan šī okeāna pludmale tiek saukta arī par balto smilšu pludmali, tomēr šeit smiltis man šķiet zeltainas un rupjākas vai pat ne rupjākas, bet asākas. Šīs smiltis faktiski ir gadsimtu laikā sabirzuši koraļļi – fantastiski. Uz salas ir speciālas dziedinātavas, kur šīs ar minerāliem bagātinātās smiltis tiek uzsildītas līdz noteiktai temperatūrai un tajās atrodoties visādas labu labās lietas ar organismu notiek (pret reimatismu, uzlabo ādu, u.tml.), bet kādi 10 piegājieni efektam būtu vajadzīgi. Zita sajūsmā par šo pludmali un vareno Atlantijas okeānu. Viņa šeit varētu klīst un ņemties dienām ilgi. Cilvēku faktiski nav jo aktīvā sezona tikko ir beigusies un velti pie guļamkrēsliem vaktējās meitēns, jo tos neviens neizmanto. Kāds piesēž un tūdaļ pēc darbinieces apciemoja slejas kājās un dodas prom. Šie guļamkrēsli un bārs pludmalē nav viesnīcas bizness. Viesnīcai pirms kāpām (tur ne tik stiprs vējš)  ir divi āra baseini, guļamkrēsli, bārs, pieejami lielie dvieļi, nu viss kā pieklājas un tas viss, ieskaitot bārā dabūjamo ir iekļauts cenā – forši. Ir silts, kādi 20 grādi, bet, kad parādās kāds mākonītis un uzpūš vējš, tad tiks silti nemaz neliekas. Bet ūdens nemainīgi silts, patiešām silts, domājams 20 grādi droši un Jūrmalā tādu siltu laikam nesastapt vai nu tas ir retums.

Dodamies gar okeāna malu, lai tuvāk skatītu klinti, ja atceraties, kuru biju piefiksējis braucot ar prāmi. Izskatās, ka tā nav tālu, nu kādi 3-4 km. Zita vāc mazbērniem dažādus akmentiņus, koraļu gabaliņus, gliemežvākus un vulkāniskas izcelsmes akmeņus, u.c. Brīžiem uzsit palieli viļņi un tas izsauc sajūsmu un atkal un atkal domu par to, kas esam mēs un kas ir šis varenā daba – ūdens un vējš. Atrodies vietā, kur ūdens pat nav līdz potītēm un skat jau drēbes slapjas līdz dibenam. Šeit īpatnība tāda, ja ir mākoņi saulei priekšā, tad tas uz mirkli un atkal saule un atkal karsts. Pa ceļam uz iepriekš minēto klinti es iemanos nopeldēties okeāna pavisam plikiņš. Cilvēku nav, izņemot Zitu. Nu kā nopeldēties, aizbridu līdz viduklim un pļukš. Kad vilnis nāk, tad nevar jokot, jo vienā brīdī tajā pašā vietā zem kājām smiltis var nebūt un apakšu nesasniegt, kaut arī nēsi pavirzījies ne soli. Turklāt šie viltīgie viļņi rauj iekšā okeānā, bet es pavisam neesmu peldētājs. Turpinām ceļu un mūsu pārgājiens sevi ir attaisnojis, jo mums pavērās patiešām skaisti skati. Ko es varu piebilst? Brauciet un apskatiet. Esam nonākuši vietiņā, kuru sauc arī par Kalheta pludmali, bet gan jau tā pati Porto Santo pludmale vien ir tikai tās galējais austrumu punkts. Redzam, ka iepriekš minēto klinti, kura izrādās ir nevis klints, bet maza, neapdzīvotu sala „Ilhéu da Cal”. Salu ar roku var aizsniegt, bet līdz tai, protams, netikt. Mums blakus augšā Ponta da Calheta zemesrags un turpat blakus tāda paša nosaukuma restorāns/kafejnīca. Izložņājam skaliņas, paaugstinājumus, rāpjamies pa lavas akmeņiem. Zitai foto pie klints gabala, kur pasteidzoties uz priekš jāteic, ka citā dienā pieejas vairs nebūs, jo šī vieta būs pilnīgā okeāna varā. Teikšu tā, ka skati šķiet no nerealitātes, kaut gan lielā mērogā, protams, tie ir niecīgi, bet tomēr savdabīgi un iespaidīgi skati. Augšā gar kafejnīcu ved ceļš, kurš atduras kalna/klints vārtos un pieņemu, ka aiz tiem atrodas tunelis ar kādreiz izmantotu ceļu. Pie kafejnīcas atrodas skatu laukums. Tātad līdz šai vietai var nokļūt arī ar transportu. Tuvojās vēl divi ceļotāji (mūsējie). Mēs  pārmijam kādu vārdu un divatā dodamies atpakaļ uz viesnīcu un kad esam klāt ir gandrīz pieci vakarā.

Neliela atpūta numuriņā, kam seko vakariņas restorānā. Pieņemu, ka tādu ēdiennu daudzveidību un kvalitāti viesnīcās vēl nebiju pieredzējis, bet varbūt alojos. Laikam jau Eiropa ir Eiropa vai arī nopelns konkrētajai viesnīcai un restorānam. Es pat sauktin nenosaukšu ēdienu un dzērienu izvēli, kas tiek piedāvāti vienā reizē ar dažādām zupām, pamatēdieniem, gaļu, zivīm, dārzeņiem, jūras veltēm, sieriem smirdīgiem un ne tik, augļiem, uzkodām, veģetāriešu ēdieniem, kūkām, saldējumu, vīniem, alu, sulām un tā joprojām, kas ik reizi kaut kāda proporcionalitātē tiek mainīts. Atceros, kā kādu dienu Zita ņemsies ar kādu, kuram ūsas pa visu šķīvi un citiem jūras mošķiem no kuriem viens pat aizleca pa galdu. Bet ja, ko stiprāku, piemēram rumu, tad uz bāru, kur arī dažādas uzkodas un našķi. Īsi sakot ēšanas un dzeršanas paradīze. Par ēdināšanas servisu es turpmāk neatkārtošos, vienkārši viss bija ļoti, ļoti labi un Zita to baudīja pilnā mērā, neizpaliekot arī pa kādai vīna, alus vai kokteiļa glāzei. Man no tā visa lielā klāsta tika tikai drupačas un, protams, bez alkohola. Ko darīt, tā vienkārši mēdz notikt, dzīve ir dzīve un nekad nezini kam, cik lielā mērā un kādu pārbaudījumu tā pasniegs. Kā vēlāk man teiks mans Endijs – šoreiz Tev sanākusi slikta loze dzīves loterijā.

10.11.2019. no rīta dodamies izbraucienā ar autobusu pa Porto Santo (Svētā osta) salu, kura tika atklāta apmēram 100 gadus pēc Madeiras, laikam 1418. gadā un jau pēc pāris gadiem portugāļi sāka šo salu apdzīvot. Porto Santo ir patiesi maza sala, kādi nieka 42 km2, kurus apdzīvo mazliet virs 5000 cilvēku. Salīdzinājumam Madeirai 801 km2 un teju 300 000 cilvēku. Porto Santo ir daudz neapdzīvotu vietu un cilvēku koncentrācija pamatā laikam jau vienīgajā pilsētiņā Vila Baleira (saukta arī – Porto Santo). Cilvēki dzīvo arī citviet, bet tie ir atsevišķi gadījumi ar dažām mājām vai viesu namiem šur tur salas teritorijā. Porto Santo zaļumu ir  maz un tie paši ar grūtībām tiek uzturēti. Nav jau tā, ka sala vienmēr ir bijusi tā teikt tik kaila. Salas apgūšanas sākumā tika izcirsti milzum daudz koku un spēcīgās lietusgāzes padarīja savu, t.i. izskaloja neaizsargātās salas zemes auglīgo virskārtu. Tādējādi palikušas pāri tikai smiltis, tad nu tāda viņa arī savā lielumā izskatās – smilšu krāsas (dzeltenīga), bet ar iekoptiem zaļiem puduriem un šur tur augošiem kokiem. Jā, šejienieši dara, ko var, stāda kokus, bet atjaunošanās notiek ļoti lēni un diez vai šo salu kādreiz varēs dēvēt par zaļu. Arī šeit uzlīst, bet pamatā jau laikam neliels lietutiņš (lielu nepieredzējām), tad arī tas nav glābiņš, jo zemes augsne ir tik poraina, ka ūdens vienkārši pazūd. Salīdzinot ar Madeiru Porto Santo kalnu virsotnes ir trīs reizes zemākas un tās augstākās ir vien 500 m virs jūras līmeņa. Okeāna veidotajam mitrumam nav aiz kā aizķerties, nav arī to savdabīgo Madeiras augu ūdens uzsūkšanai. Un tomēr Porto Santo ir ar savu skaistumu, vienlaikus skarbumu un savdabīgumu tā ir ievērības cienīga. Neizpaliek īpaši skaistas, apzaļumotas vietas. Ja ņem vērā to, ka šeit tūrisms laikam jau ir tas nopietnākais salas iedzīvotāju ienākumu avots, tad šeit ir vērts pabūt. Salā viss tiek pārstrādāts uz vietas, tādējādi iegūstot gan elektrību, gan ūdeni u.c.

Saprotu, ka mēs dodamies uz salas dienvidrietumiem, kur skarba daba, kalnains, akmeņains un klinšains. Paši mēs esam apmetušies salas dienvidrietumos, kā jau teicu pie brīnišķīgas pludmales, kuras kopējais nepārtrauktais garums ir kādi 9 km. Ko tad vēl? Nu, jā arī šajā salā kādu laiku (1479.g. – 1484.g.) kopā ar savu sievu Filipu Monizu ir dzīvojis Kristofers Kolumbs (bija ieprecējies vietējā meitenē). Salā izveidots liels un visādā ziņā ainavisks golfa laukums, iespējams, lielākais Portugālē, kuru pa ceļam arī apskatam – tas ir milzīgs. Sportiska sala 🙂 , šeit ir kādi desmit tenisu kortu. Tā kā ir cilvēki, tad, protams, ir arī ir vairākas skoliņas, bērnudārzi, strādājošas un ne tik strādājošas baznīcas, muzeji, veikali, kafejnīcas, neliels medicīnas centrs mazām saslimšanām, u.c. iestādes. Jāteic, ka, ja kas pārāk nopietns ar veselību vai nepieciešama operācija, tad ar helīti, lidmašīnu vai kā citādi cilvēks tiek nogādāts uz Madeiru (ar lidmašīnu ap 15 min ceļā). Tādējādi šeit nopietna saslimšanas izmeklēšanas uzsākšana ne visai vēlama. Kāda jezga var sākties un laikam rēķini uh, neskatoties uz EVAK un ceļojuma apdrošināšanu, ko veic Impro. Parasti ceļojot vēl apdrošināmies atsevišķi, bet šoreiz nē. Starp citu šajā mazajā salā varētu teikt ir labāka lidosta (drošības ziņā) par Madeiras lidostu. Porto Santo civilās lidostas skrejceļa kopējais garums ar militārās lidostas daļu ir kādi 3000 m. Kā redzēšu vēlāk, tad skrejceļš izlikts ielejā no viena okeāna malas līdz otrai (neredzas arī kritums) un domājams, ka šeit ir pavisam droša nolaišanās un pacelšanās. Gadījumos, kad lidmašīnām nav iespējams piezemēties Madeirā Funšalas lidostā, tad tās tiek novirzītas uz Porto Santo lidostu.

Jā, bet jau šobrīd gribu pateikt, ka man ļoti, ļoti patika šīs četras dienas iekš Porto Santo, kur es varēju izbaudīt klusumu, mieru, nesteidzību, cilvēku neesamību, dabu, īsi sakot visu to, kas, man viss vairāk patīk. Pietrūka mazliet, bet pavisam mazliet siltuma, t.i., brīžos, kad stiprāks vējš un saulīte paslēpusies aiz mākoņiem, bet tas jau uz īsiem brīžiem un šo mīnusu pavisam noteikti atsvēra manis iepriekš minētie plusi.

Nu tā braucam, braucam, kaut kas tiek stāstīts, kāds/i izskatās pavisam saguruši no iepriekšējiem tusiņiem. Pirmā pietura, skatu laukums, neatminos kāds, bet var redzēt lejā tālumā stiepjamies Porto Santo garo un plašo pludmali, skaisto pilsētiņu Vila Baleira, kalnus, kalnus, melnus kalnus un vēl šo to. Ko? Īsti neatminos. Bija dabas vērojums iekš stipra vēja.

Braucot autobusā var jau tikai skatīt un gūt konkrētā mirkļa baudījumu (foto būtu pārāk nekvalitatīvs) un , jo stiprāks tas ir, jo ilgāk paliek atmiņā. Šo to gan pēc inerces nofočējam un arī kāds video, bet tas pašiem. Un tā, pa ceļam ielejās redzam ar kalniem saplūstošas pussabrukušas mājiņas, kuras tajos senajos, senajos laikos būvēja cilvēki, lai no okeāna tās nebūtu tik viegli pamanāmas pirātiem. Ir arī viena šāda mājiņa restaurēta vai uzbūvēta no jauna, lai mums būtu pilnīgāks priekšstats, bet šī jau nu gan tāda pamanāmāka, nu, kā jau brīvdabas muzejā būtu. Bet tās autentiskās patiešām ir uzmanības un cieņas vērtas pret būvētājiem, jo vairāk vai mazāk vēl šobrīd saglabājušās šajās ielejās un tiešām saplūst ar kalniem. Redzam, kādu plašu sētu, iekoptu, ar vairākiem namiem nekurienes vidū. Tur dzīvojot kāds pavecs vācu kungs, kurš šad tad uzņem tos, kuri ir pārguruši no pilsētu steidzīgās dzīves un cilvēku kņadas. Braucam tālāk un mūsu gide norāda uz kādu kalnu un kaut ko teic, ka ir iespēja tur uzkāpt pa taku. Un šajā brīdī viens sagurušais, slēpjoties aiz brillēm, teic – „Tur augšā? Būs jākāpj kājām? Šodien?” Tas gan mani labi uzjautrināja, jo tik neviltoti un ar tādu sāpi bija izteikts, uh man pat žēl palika, ja nu tiešām šodien būtu jākāpj. Cik laimīgs viņš bija, kad saprata, ka nē, ka citu dienu un pēc spējām un izvēles, jo vajadzīgi attiecīgi apavi, šorti pāri ceļiem. Augšā jāčāpo ap 1 h 15 min – 1 h 30 min un tad lejā, kopā apmēram 2 h. Man jau uzreiz bija skaidrs, ka šoreiz nepiedalos, bet citkārt, protams, tas būtu mūsu gājiens noteikti. Varu piebilst, ka Porto Santo vietējais gids bija neviens cits, kā autobusa šoferis, tā teikt divi vienā. Nekādu pretenziju pret šādu risinājumu, ka tik stāstnieks labs. Kāds bija? Atkal – grūti spriest jau iepriekš norādīto iemeslu dēļ.

Tālāk virzāmies pa salas ziemeļu daļu. Šeit vulkāniskās klintis, kuras apskalo okeāns un nez vai no šīs puses ar kādu kuteri var vispār kaut kur piestāt. Izskatās skarba vieta, klintis melnas faktiski bez zaļumiem un okeāns draudīgs. Jau kārtējais apskates laukums. Šeit redzam apzaļumotu, t.i. ar kociņiem apaugušu kalna daļu, kas pa kreisi no ceļa, bet pa labi kritums, kur var redzēt, ka agrāk ir bijuši pat iekopti zemes gabali un kaut kas tika audzēts, vēl zemāk okeāns. Nezinu cik augstu mēs atrodamies, bet pavisam laimīgs, protams, arī noguris pie mums piestāj velosipēdists, lai baudītu šo varenību visapkārt. Viņš smaida mums, kaut ko saka un izskatās pārlaimīgs. Jauki, bet cik slikti, ka es tikai latviešu un krievu valodu pārvaldu, kuru jau arī sāku piemirst, jo ir zudusi nepieciešamība to pielietot ikdienā, bet agrāk bez akcenta par jebkuru tēmu un pat uzskribilēt ar ko varēju. Atceros, Latvijai atgūstot neatkarību, dienesta sākumā lēmumus drukājām uz rakstāmmašīnām un turklāt krievu valodā, kas šodien man jau būtu neiespējami. Zūd, viss zūd un kaut arī jau veselus 10 gadus ar pusi kā esmu izdienas pensijā, bet man vēl tikai 54…….. Jā, un ko? Neko.

Dodamies lejup. Mums garām paslīd gan militārais lidlauks ar lidmašīnām (kādu dienu no viesnīcas balkona vērosim iznīcinātājus traucamies pār salu nu ļoti zemu), gan civilais lidlauks, gan armijas bāzes, kurās izvietots karavīru kontingents un kas tur vēl, golfa laukums, u.c. Pa ceļam mūs noķer lietus, kurš nācis no dienvidiem (no mūsu mājvietas) un kārtējā skatu laukumā jākāpj ārā lietutiņā, ko arī es daru. Citi vēl uzkavējas autobusā. Šajā vietā foto izpaliek. Pilina, es filmēju. Ko es atceros no stāstītā un vai kāds vispār ko stāstīja, nu gan jau, ka jā, bet ….  Šīs vietas nosaukums ir Miradouro Pico Castelo un tā atrodas 430 m virs jūras līmeņa un tādēļ labi redzamas dažas tuvumā esošās neapdzīvotās salas – Kal un Cima, tā šķiet tās sauc. Šeit atrodas 16.gs. forta drupas un pat lielgabals ir uzstādīts uz postamenta, bet gan jau ne šī forta eksemplārs. Jāteic, ka šī apskates vieta salīdzinot ar divām pirmajām man patīk krietni. Rakstot domāju, ka žēl – nav foto.

Tad nu tālāk uz Vila Baleira, kur tiekam izsēdināti netālu no ostas. Mazliet pilina un Kristofera Kolumba māja (Casa de Cristovao Colombo) ir tieši laikā. Tā teic, ka ēka ir atjaunota (ēkas fasāde prasās pēc uzfrišināšanas) un pārveidota par muzeju. Jā, bet, cik tāl atjaunota un, kas ir palicis no toreizējās ēkas.  Iespējams, ka tikai vieta. Kā jau iepriekš rakstīju, šajā mājā Kolumbs mita ar savu sievu Filipu. Domājams, ka viņš tur dzīvoja kopā ar sievas vecākiem, bet vien nieka 5 gadus, tad jau neko. Muzeja darbiniece stāsta, mūsējā gide tulko, bet skolota ceļotāja no jaunās paaudzes mums pavēstī, ka daļa no stāstītā netiek iztulkota un daļa tulkojuma ir neprecīza. Šis mums ir par velti un tiek vēl kaut kas piedāvāts skatīt par pāris eirām, bet tauta negrib un arī man tas nav saistoši. Šeit uzglabā dažādus artefaktus, kuri tepat okeāna krastā no kuģu vrakiem savākti u.tml. Vairāk interesētu autentiskas un tieši ar Kolumbu saistītas lietas, bet tā visādās tādas vai šādas ir pietiekami skatītas citviet. Dodamies ārā un jā, tualete muzeja teritorijā un turklāt par brīvu, tas ir tas, kas daudziem ir vajadzīgs. Turpat Kolumba mājai blakus atrodas Vila Baleira Mātes baznīca (Igreja Matriz), kura sākotnēji 15.gs. bija būvēta, kā katoļu templis, kas vēlāk kļuva par baznīcu, pēcāk brucināta un nīcināta. Tādējādi baznīca ir stipri cietusi un pārbūvēta vai pat uzcelta no jauna, bet ar visu to tā redzamajā veidolā pastāv jau apmēram no 16.gs. vidus, tātad baznīcai, kuru redzam ir cienīgs vecums. Jauka, neliela baznīca, kura ir aktīva un šobrīd tajā notiek dievkalpojums. Ar Zitu apskatam baznīcu no ārpuse un mazliet iebāžam galvas iekš tās un dodamies prom, jo negribam traucēt dievkalpojumu. Jāteic, ka šī ir katoļu baznīca.

Mums tiek dots nedaudz brīvā laika, bet tiešām nedaudz. Katrs metās uz savu pusi, kas meklē veikalus, kāds vēl šo to vēlas apskatīt. Mums ar Zitu ir skaidrs, ka mēs te vēl atgriezīsimies ar kājām un izstaigāsim mierīgi šo apkārtni. Tomēr veikalā priekš mājiniekiem šo to nopirkt gan būtu labi, lai nav nākamreiz jānes. Ar pūlēm atrodam bodi. Jēgā jau mūsu gide nemācēja pastāstīt, kur un kas, tad nu visi skraidīja šurpu turpu, kā pelītes, cits atrada, cits nē. Mēs kaut ko minimāli uz ātru roku nopirkām un laika trūkuma dēļ bijām spiesti doties uz autobusu. Esam no tiem uz kuriem ceļojumos negaida. Norunātajai satikšanās vietai tuvojas mūsu gide. Ko viņa mums pastāsta? Katrā ziņā tādas lietas, kā arī citu noderīgu informāciju parasti gidi pastāsta laicīgi saviem ceļotājiem, jo tie viņiem ir pirmajā vietā. Bet šajā gadījumā mūsu gide pastāsta par to, ka bijusi medīt kādu slavenu, gardu un tikai šajā vietā un tikai vienā noteiktā ķibenē un noteiktos laikos tirgoto maizīti. Ziniet – nenopirka, jo jau bija izpirkta. Interesanti, kādēļ mēs par to maizīti neko nezinājām, varbūt bija bažas par to, ka, ka viņai izpaliks šis gardums. Bet varbūt pie ķibenes vajadzēja piestāt ekskursijas dienas sākumā vai vēl kā citādi. Manuprāt – nesmuki. Labi, tā tāda raksturojoša atkāpe.

Vispār jāteic, ka laicīga un vispusīga informācijas nodošana no mūsu gides puses mums ceļotājiem bija lielais mīnuss viņas darbā. Tad vēl arī nemācēšana vai apzināta piekāpšanās zināmas disciplīnas uzturēšanā, jo mēs tak zinām, ka, lai kādai, bet kārtībai ceļojuma laikā jābūt. It īpaši, ja no tā ir atkarīga laicīga nokļūšana šur vai tur, kā arī kopējam komfortam un apmierinātībai ir nozīme. Lai nu kā dažas lietus piles un autobusā iekšā.

Tiekam nogādāti uz smilšu pludmales otru galu, .t.i. Porto Santo galējo austrumu punktu, kuru es ar Zitu jau apmeklējām pirmajā dienā ar kājām aizstaigājot no viesnīcas pa pludmali. Šoreiz aizbraucam ar autobusu pa ceļu un vērojam apkārtni no skatu laukuma. Atceraties Ponta da Calheta zemesrags un kādus vairākus desmitus metrus tālāk okeānā redzamo salu „Ilhéu da Cal”.  Tur lejā okeāna krastā ir dažas vietas, kurām iepriekš mēs bijām piekļuvuši, bet šodienas gribētājiem jau tas nav iespējams. Okeāns to daļēji ir apēdis, apņēmis ar ūdeni. Bet arī šis brauciens nav gluži veltīgs, jo varam visu redēt no cita skatu punkta.

Heijā, laiks uz viesnīcu. Ak jā kaut kur pa ceļam bijām satapuši vīrus ar gariem koku kātiem rokās. Mūsu gide paskaidroja, ka šie vīri medījot mežonīgos trušus. Kāda daļa no mums ilgi nevarēja nomierināties un dažādi iesmēja par šo apzīmējumu „mežonīgos”. Protams, ka savvaļas vai pat mājas, kuri ar laiku kļuvuši par savvaļas. Pie vainas pirmais salas pārvaldnieks, kurš ap 1445. gadu tīši vai netīši izlaida trušus šajā salā un sākās. Jāteic, ka gidei tāds neliels latviešu valodas vārdu krājums un tas nedaudz traucē visa ceļojuma laikā. Dažkārt teikumi tiek pabeigti kaut kā tā, kaut kā nenoteikti vai nepabeigti, kas traucē stāstījuma saprašanu. Protams, ka tas jau neizslēdz to, ka mūsu gide ir labs cilvēks. Pat iespējams, ka viņa ir augsti profesionāla gide, bet ne šoreiz. Domājams, ka mājas darbs nebija izpildīts, bet, ja šī ekskursijas programma ir jau entā, tad gan bēdīgi. Turklāt daļu savu pienākumu (komunikācija, informācija, u.c.) jau tāpat jāveic labi, neskatoties uz to, kuru pasaules malu tu saviem ceļotājiem izrādi. Tā arī netiku gudrs, kā tie truši tiek nomedīti, ja  nu kāds cits to dzirdēja…… Redzējām lielus brikšņus, krūmus un apkārt cilvēkus ar tām nūjām un suņiem. Nu labi ar nūjām trušus izdauza no krūmiem un, ko tad, suņi nokož tos vai kā? Sen atpakaļ truši uz salas dzīvojuši vairumā, bet ar laiku tos sāka medīt uz nebēdu un šobrīd saprotu to te nemaz tik daudz vairs nav, bet redz tradīcijas turpinās neskatoties uz to vai kādam īpaši vajag to trušu gaļu vai nē.

Viesnīcā neliela saiešana pie gides. Nododam tā saucamo dzeramnaudu 40 EUR par abiem, bet no piedāvātās ekskursijas pa taku takām kalnos ar džipiem atsakamies. Kas līdzīgs ir baudīts un tas nav priekš mūsu mugurkauliem, turklāt es šoreiz arī bez tā nekāds braucējs. Mēs jau braucot ar autobusu diezgan redzējām, bet tie ekšeni ar džipiem kā tādi jau ir piedzīvoti. Turklāt līdz solītajām vēja stabulēm (vienā no klintīm) ar Zitu nolēmām ar kājām aizstaigāt – mēs tak no staigātājiem. No brauciena ar katamarānu ar mērķi okeānā redzēt delfīnus un vaļus arī atteicāmies. Kaut arī šova laikā, bet mēs jau bijām redzējuši Tenerifē gan delfīnus, gan vaļus, turklāt aci pret aci 🙂 . Nav jau arī garantijas, ka redzēs šos dzīvniekus  un, ja redzēs, tad cik tuvu. Turklāt okeānā diezgan stiprs vējš prognozējams un sazin kāds tas katamarāns, jo attiecībā uz to nekādas informācijas nav. Pasteidzoties notikumiem uz priekšu varu sacīt, ka katamarāna vietā būs laivele ar motoru un šūpos uz nebēdu. Cik tur bija baudas vai uztraukuma no tā visa, bet tos vaļus un/vai delfīnus esot redzējuši. Cik tuvu un labi tie redzēti, to gan nezinu, bet kapteinis teicis, ka uz to faktiski cerības šajā laikā un apstākļos esot bijušas niecīgas.

Seko pusdienas un pēcpusdienas atpūta pie āra baseiniem un okeāna. Ko tālāk? Krēslot sāk agri, kā jau šādās vietās. Tādējādi pats laiks izmantot THALASO piedāvājumus.  Es esmu pārāk saguris un nespēcīgs, tādēļ THALASO vietā viennozīmīgi izvēlos gultu numuriņā, bet Zita gan mēģinās. THALASO problēmas valodas barjeras dēļ un gan jau pierastajos veidos tiktu galā, bet palaimējās, ka blakus meitene ar ģimi no mūsu grupas. Tā pati meitene, kura ļoti labi pārvalda angļu valodu. No plašā piedāvājuma Zita izvēlās sveču masāžu (Candle massage) 67,25.

Dodamies uz viesnīcu, Zita gatavojas savai relaks procedūrai un es savai 🙂 . Zita atgriežas patīkami relaksējusies un mazliet laimīga un, ko man vairāk vajag. Viņa ļoti cenšās pierunāt arī mani izmantot kādu procedūru, bet šoreiz paldies – nē. Šīs relaks procedūras var nopirkt arī ar atlaidēm, līdz pat 40% no cenas, bet tas, ja paveicas un laicīgi tās esat pieteikuši brīdī, kad uz tām (konkrēto) nav pārāk liels pieprasījums. Laiks vakariņām. Un tā, es jau sen esmu paēdis, ko jau nu varēju atļauties. Ar prieka pilnām acīm skatos, kā Zita škin ēdienus vienu pēc otra, turklāt to visu ik palaikam noskalo ar vīniņu. Mani pamatā glābj krēmzupa (te vairāki veidi pieejami) ar grauzdiņiem. Pa kripatai nogaršoju arī citus ēdienus, bet tas tā – nieks. Zita nes un nes sev dažādus gardus un vairumā iepriekš nebaudītus ēdienus, bet ne jau kaudzēm, bet no visa salasās, salasās gan. Jāteic, ka no šķīvjiem un glāzēm pazūd viss un, kad jau arī kūciņas, deserti ar augļiem un dažādi saldējumi arī ir uzvarēti, tad Zita, saliek rokas uz galda un labsajūtā nopūšas. Vērojot viņu, seko mans jautājums – un tagad pēc kādas gaļiņas? Zita sāk smieties gardiem, nevaldāmiem smiekliem (ne jau pa visu restorānu 🙂 ) un es līdz, knapi nomierinamies. Jauka diena, bet man ir beigušās zāles, kuras kā toreiz domāju varētu līdzēt. Šobrīd zinu, ka tās lietoju velti. Kaut gan, ko tur saka par to placebo efektu…..  Bet, jā jauka diena, man prieks, ka Zitai prieks. Pēc labas maltītes seko pastaiga gar okeānu nakts melnumā. Nu, kādas nakts, t.i. ap. astoņiem vakarā, bet tumsā galīgā. Pat pludmales laternas un spožais mēness šo tumsu nespēj ietekmēt. Vējš, viļņi, šņākoņa un tumsa, neliela pastaiga un uz numuriņu. Pakomunicējam ar savējiem, palasām (Zita to dara, baudām kokteili), mazliet parunājamies un uz auss, jo rīt jau mums atkal kas darāms padomā.

11.11.2019. esam pagulējuši, paēduši un uz pilsētas centru, kas apmēram 4 km no mums. Tā ir apmēram tā vieta, kur iepriekš braucot ar autobusu bija neliela pauze –  Kolumba māja, veikali, baznīca, u.c. Tad nu katram pa mugursomai un gar ceļa malu pa ietvi iecerētā virzienā, vienlaicīgi vērojot mājas, augus, savdabīgos kalnus u.t.t. Zitai ievērtē kādu ziedu ķekaru. Piebremzējam un apskatam gan šur, gan tur augošās un ziedošās Agaves. Atceros vienu gadu mēs braucām uz Salaspils botānisko dārzu, lai to redzētu, kura kā brīnums pirmo reizi 12 gadu laikā bija uzziedējusi. Jāteic, ka Agave pēc noziedēšanas aiziet bojā. Bet šeit salā lūdzu skaties – tās ir daudzviet un ziedošas. Mājiņas smukas, viss tīrs un mēs ar Zitu teju divi vien pa visu pilsētu. Ejot, mainās arī skatu leņķi uz kalniem un man ļoti patīk tos vērot. Hm, es kā tāds Bīns – vēroju, vēroju, vēroju (pielipa).

Lūk jau arī nosacītais vai īstais Vila Baleira centrs. Mazliet trāpām pusdienlaikā, kurš šķiet šeit ir no 13:00 līdz 15:00. Vēl 5 min līdz atvērs aptieku. Izmantojam laiku un zināšanas 🙂 , apmeklējot tualeti Kolumba mājas iekšpagalmā (atgādinu, ja kādam vajadzēs – bez maksas). Bet priekšā ir sarežģīta padarīšana, jo aptiekā jānopērk zāles. Kurš cits, ja ne Zita uzņemsies šo grūto misiju. Es sēžu nost pretim aptiekai uz soliņa, bet Zita pazūd aptiekā cilvēku virpulī, jo zāļu gribētāju ir daudz. Diezgan ilgs laiks gan paiet, bet Zita ir klāt un ar zālēm. Viņa stāsta cik grūti viņai nācās saprasties ar ļoti laipnu un atsaucīgu aptiekāri – portugālieti. Zita tāpat kā es ne bū, ne mē portugāliski vai angliski, nu labi, varbūt viņa angliski tomēr mazliet mē un mazliet bū. Lietā ticis likts viss. No Zitas puses žesti, angļu un latviešu valodas, telefons ar tulkotāju un internets un no aptiekāres puses viss tas pats, tikai latviešu valodas vietā portugāļu. Rezultātā zāles tika nopirktas, protams, bezrecepšu un bez pārliecības par to vai tās man līdzēs. Neskatoties uz to es tās lietoju. Tikai vēlāk mājās un arī ne uzreiz es uzzināšu, ka visa ceļojuma laikā es lietoju zāles, kuras man faktiski nevarēja līdzēt.

Lai arī kā, pēc aptiekas dodamies uz veikalu un ne vienu vien. Kad minimālā programma izpildīta, sākam baudīt pilsētiņu. Ak, jā, pēc veikala mēs vēlreiz devāmies uz aptieku, lai tās priekštelpā tiktu galā ar ierīci, kur mēra asinsspiedienu, pulsu, augumu, svaru un aprēķina ĶMI. Mani interesēja svars un asinsspiediens. Ne visai raiti mums tas izdevās, jo ierīce bija mazliet nojukusi. Mēs iemetām monētas visam pakalpojuma klāstam, bet izrādījās, ka šī funkcija nestrādā un vajag pirkt atsevišķi. Tā nu mēs tur ņēmāmies, līdz samaksājām, bet kaut kāda naudiņa jau tādā veidā bija zaudēta. Iemeti monētas, hops un viss, kurš tev atpakaļ dos, met vien nākamās. Redzot mūsu ņemšanos, pie mums iznāca tā pati aptiekārīte, kura Zitu apkalpoja iepriekš, un vaicāja pēc palīdzības (tā mēs sapratām). Bet mēs jau bijām tikuši skaidrībā un viņa to sapratusi 🙂 , pasmaidīja un devās apkalpot citus apmeklētājus. Jauka un patīkama attieksme.

Laiks uz molu. Pirms mola pļavā notiek kolektīvā vingrošana mūzikas pavadībā, bet nezinu vietējie tur ņemas vai kā. Skat tantuks un onka zivtiņas copē no mola un kaut kādi mazi rakari ir noķerti ar. Diena padevusies visai gara un laiks uz viesnīcu, jo sāk jau krēslot. Priekšā ceļš, vakariņas un atpūta. Ejot prom es pļaviņā beidzot noķeru Kristoferu Kolumbu un ar viņa laipnu piekrišanu neliels foto par piemiņu 🙂 . Bet nu gan uz viesnīcu, jo ir jau teju seši vakarā.

12.11.2019. ir diena, kad pilnīgāk nekā citkārt izbaudām āra pludmales un baseinu priekšrocības, okeānu un pludmali, kā arī sauli, kura ik pa brīdim mūs priecē un karsē.

Zitai jau par katru cenu vajag iebrist dziļāk gan tāpat vien pastaigājoties, gan peldoties.

Vienu brīdi skatos Zita rāda manā virzienā ar roku un pilnā sparā smejas. Vienā no foto uzņemšanas momentiem teju palieku bez sandalēm, kuras stāvot krastā biju nolicis smiltīs un tobrīd patālu no ūdens. Pagriežos – eh manas sandales dodas okeānā, knapi izmakšķerējām. Atceros, ka Tenerifē laikam Aija (vedekla) bija tā, kura kādu no saviem apaviem pazaudēja šajā pašā okeānā.

Zita steidz pelst okeānā. Es stāvu krastā iebridis līdz ceļiem un bļauju, lai neiet tālāk. Te viņa dzird, te nedzird – kreņķi vien. Vilnīši šodien palielāki. Es vairakkārt zaudēju pamatu zem kājām, kad teju pusmetru zem manis smiltis vienkārši pazūd. Jā ar okeānu ļoti, ļoti uzmanīgi un bez pārgalvības. Šī bija jauka pludmales, arī saules un baseinu diena, kādam ar rumu&kolu, uzkodām un tā, bet kādam vienkārši – tā.

13.11.2019. pēc brokastīm ap 09:30 mēs ar Zitu dodamies Atlantijas okeāna virzienā, jo šī ceļojuma laikā šī ir pēdējā diena, kad mēs to varam darīt. Pūš mērens un silts vējiņš, saule mijas ar mākoņiem. Jau plkst. 18:00  mēs ar prāmi dosimies atpakaļ uz Madeiru. Ir cerība par pēcpusdienu pie okeāna, t.i. pirms aizbraukšanas, bet mazums. Mums Porto Santo vēl viena lieta darāma, t.i. jāapmeklē klintīs izveidoto dabas brīnumu „vēja stabules”. Turklāt laicīgi jāatgriežas uz pusdienām.

Ja nekļūdos, tad visai grupai, izņemot mūs, plkst. 13:00 jāatbrīvo numuriņi, čemodāni jānodod glabātuvē un pašiem tad jāīsina laiks pie tiem pašiem āra baseiniem, okeāna vai citur līdz apmēram plkst. 17:00, kad sāksim kustēt uz prāmi. Mēs ar Zitu šajā ziņā varējām būt mierīgi, jo iepriekšējā dienā pagarinājām numuriņa atbrīvošanas laiku līdz pat prombraukšanai. Tiesa šī ekstra mums izmaksāja 25 EUR, bet mēs priekšroku dodam komfortam un drošībai. Vienmēr ir iespēja iestāties ne mazums iemesliem un situācijām, kad numuriņš var izrādīties akūti nepieciešams. Turklāt šoreiz vēl mana neveselība un te pat nav apspriežamu variantu, ja arī tā maksa būtu krietni lielāka. Tādējādi mēs jūtamies mierīgi un droši. Pasteidzoties notikumiem pa priekšu jāteic, ka laika apstākļi pēcpusdienā būs labi un tie, kuri atbrīvoja numuriņus 13:00, varēs mierīgi zvilnēt saulītē, pasēdēt bārā un tā tālāk. Bet no otras puses peldēšanās, saslapšana, nomazgāšanās, pārģērbšanās, atpūšanās mierīgā vidē un tieši numuriņa tualetes priekšrocības, u.c. lietas pilnībā atsver 25 EUR.

Lai nu tur kā, bet brokastis paēstas, pastaigā pie okeāna bijām, esam pārģērbušies pārgājienam 🙂 un apmēram plkst. 10:00 startējam uz “vēja stabuļu” meklējumos. Viesnīca, pa kreisi uz galveno ielu, ejam centra virzienā un pēc neilga laiciņa kreisajā pusē tālumā redzams kalns, kur tad arī vajadzētu būt mūsu apskates objektam. Ir divas iespējas, t.i. vai nu gandrīz līdz pašām “vēja stabulēm” iet pa ietvi (civilizēts apkārtceļš ar daudmaz civilizētu kāpienu kalnā) vai griezt pa kreisi pretīm nezināmajam, bet ar interesi. Zitas izvēle – iekarot, bet pirms tam pauze pie papajām (tā domājam).

Tad nu ejam pa kalna takām, taciņām, ceļiem, celiņiem, bezceļiem, kvadriciklu un džipu iebrauktām vietām līdz līku ločiem jau esam diezgan augstu uzkāpuši. Vila Baleira ar mūsu viesnīcu paliek kaut kur lejā. Esam uz šauras taciņas. Paskatos visapkārt, jā diezgan augstu un gabaliņš vēl jāiet augšup. Redzam daži mazliet tālāk pa citām kalna takām pārvietoja zirgu mugurās, hm, arī interesanti. Ejam, ejam, ejam un ūdens dzeršanas pauze. Nezinu vai mana vispārējā nespēka dēļ vai kā, bet tiklīdz esam apstājušies un es esmu paskatījies tālumā lejup, man uz mirkli paliek nevisai. Nu, kā nevisai? Neliels reibonis, kam seko pārdomas par atgriezšanos. Bet nē, ūdens malks, pavēroju apkārtni un pieradis pie tās varu doties augšup. Turklāt te jau ievērojami kāpšanas plašumi, teju – autobāņi 🙂 .

Te nu mēs esam, Pico Ana Ferreira kalns, kurš ir visaugstākais salas rietumos un tas ir tikai nieka 283 m virs jūras līmeņa. Saprotu, ka mēs neesam pašā kalna galā, bet tā teikt apmēram pa vidu. Mēs atrodamies vietā, kurā virs mums slejas 118 m augstais un vairākus desmitus metrus (varbūt virs 100 m) platais vulkāniskās iedarbības veidojums, kuru mūsu gide tad arī sauca par vēja stabulēm.

Šādi unikāli dabas brīnumi sastopami tikai vēl šur tur pasaulē. Nezinu teikt kad, kā un kas noticis, kā rezultātā mēs redzam šo skatu. Ja būsiet šajā vietā, tad izlasiet šeit izvietoto aprakstu portugāļu vai angļu valodā un varbūt jūs būsiet spējīgi saprast šo sarežģīto vulkāniski terminoloģisko skaidrojumu. Pieļauju, ka pat mūsu mazdēls Ričards, kuram 11 gadi, varētu to izskaidrot, bet mēs nē. Katram savs, katram savs 🙂 . Pakāpelēju pa šo dabas veidojumu, papētu, apskatu. Jāteic, ka patiešām interesants veidojums.

Skatām arī visu pārējo visapkārt, kas jau nu no šīs vietas ir saskatāms. Apbrīnojam plašo un ainavisko golfa laukuma daļu. Golfa laukums stiepjas uz abām pusēm un pazūd mūsu skatam. Ir vēl, kas. No šīs vietas ir labs skats uz kalnu, kura augšējā daļa atgādina vulkāna krāteri, nu ļoti fascinē. Tā vien liekas, ka šis vulkāns teju atdzīvosies. Iespējams šī kalna skats ir ietverts kādā mākslas filmā. Pagriežam galvas pa labi uz pludmales pusi un redzam okeānu. Pagriežam galvas pa kreisi un atkal redzam okeānu, bet tas jau salas otrajā, t.i. klinšainajā pusē. Iespējams, ka mēs atrodamies salas šaurākajā daļā.

Laiks doties lejup, bet šoreiz pa otru pusi, kura ir civilizētāka, bet līdz tai civilizācijai (ceļiem ar ietvēm) vēl ir jāpārvar neliels kāpiens lejup pa kalna nogāzi, kur dažnedažādi durstīgi augi un citas dabas barjeras. Un te jau klāt arī asfaltēts  ceļš ar ietvēm, bet, lai tur nokļūtu mums jāpārvar cilvēku būvēt barjera, ko arī ātri, veiksmīgi un citiem neredzot paveicam. Nezinu var jau būt, ka aizliegts te tā darīties, bet viss ir ok.

Tad nu pa bruģētu ietvi tipinām lejup uz Vila Baleiras galvenās ielas pusi. Iela vijas teju paralēli pludmalei no pašas Ponta da Clhetas līdz pat ostai, kaut gan pirms ostas tā jau laikam vairs nav galvenā. Lai nu kā, bet gājuši, gājuši, apkārtni skatījuši un te jau tā iela. Seko pagrieziens pa labi un drīz vien jau esam pie viesnīcas. Es nefiksēju, bet kopumā mūsu pārgājiens mazliet virs 4 h.

Atsvaidzināmies un pārģērbjamies numuriņā. Laižam uz restorānu pusdienot. Mūsējie no numuriņiem ir ārā un ko nu kurš dara, bet visiem priekšā garda maltīte. Atcerējos par restorānu 🙂 . Kādu rītu (varbūt šo, bet varbūt citu) brokastojot restorānā izdzirdam skaļus smieklus no latviskās publikas galdiņu puses. Skatos viens no mūsu varoņiem ierāvējiem ieradies ar pārsietu galvu un roku, kura karājas saitē pār plecu un vēl viena kāja saģipsēta. Šausmas, vai ne? Bet šoreiz vietā teiciens, ka velns nav tik melns, kā to mālē. Šīs visas saites un „ģipši” pa virsu sporta tērpam vai kaut kam tamlīdzīgam, kuram tāda interesanta forma un krāsa. Viss nosauktais kopumā izraisa neviltotus smieklus un vienlaikus nožēlu. Jā, iespējams, kreatīvi un kas tur vēl, bet man ne visai pieņemami. Šajā vietā un šajā viesnīcā nav tā publika, kura vērojama citviet un tas pat piederētos pie lietas citviet, jo tur tādi nospiedošā vairākumā. Nu ne jau visi bintēti, bet no sērijas – par visu samaksāts, ko gribu, to daru un tādēļ jau arī izvēlās šādas vietas, lai varētu atrauties pēc pilnas programmas. Bet te? Sākotnēji citi restorānā esošie cittautieši nemaz neiebrauca un ar līdzjūtību vēroja šo nabadziņu. Kā vēlāk izrādīsies tad šis nabadziņš vai varbūt kāds cits nabadziņš, bet četros naktī saldi gulēja, kad kaimiņi holandieši, neizturējuši lielo troksni no viņa numuriņa, izsauca administratoru. Apbrīnoju holandiešu pacietību. Klauvējieni pie nabadziņa vai drīzāk laimīgā vīrieša numuriņa durvīm nerezultējas panākumiem. Tad nu viesnīcas personāls komplektā ar mūsu gidi, izmantojot rezerves karti, atver durvis un ….. – teļuks bauro uz pilnu klapi, bet laimīgais saldi guļ.  Kā negulēsi, kuru dienu jau tiek sūri strādāts iznīcinot vienu no ļaunumiem uz mūsu zemītes. Svētīgs darbs. Nē, es to nesaucu par ļaunumu priekš sevis, jo līdz šim lietoju, vajag jau šad tad. Bet narkologi gan pret to ir noliedzoši un it īpaši strikti pret šādu šīs vielas iznīcināšanas veidu. Šajā gadījumā mūsu gide bija patiesi dusmīga, bet, ko jau tagad, jo visu laicīgi bija jāmēģina salikt pa plauktiņiem. Nepatīkami, bet gadās. Ir šur tur būts un dažādas tautas redzētas un vieni ir skaļi pat nedzēruši, citi ir klusi vai pluss/mīnuss. Bet attiecībā par latviešiem man pirmo reizi veidojās asociācijas ar  balkāniešiem (tur daudz tautību), u.c. Es neesmu pret jautrību, iedzeršanu, u.tml., bet visam savs laiks un vieta. Tad vēl tā klaigāšana un turklāt skaidrā prātā. Pašiem ne mazāko aizdomu par to, ko par tevi padomās, ne jau kā par indivīdu, bet asociatīvi ar tavu piederību Latvijai un latviešiem. Vien lieta padomās, bet otra iekš elementāras kultūras un pieklājības attiecībā par to, kā jūtas apkārtējie un kā tas izskatās. Labi, aizpeldēju. Jāatzīst gan, ka ģipsētais – smieklīgs moments.

Kas bija, tas bija. Šobrīd mēs mierīgi un paēdam pusdienas, numuriņā pārģērbjamies un uz pludmali. Kādam vajag uz bāru. Ja vajag, tad vajag. Zita iemalko kafiju, bet divi draugi pie blakus galdiņiem gaida ko citu.

Nu jau guļam guļamkrēslos un sauļojamies. Zita pa starpai aiztipina līdz bāram pēc kāda garduma gan sausā, gan slapjā veidā. Nemanot pienāk arī laiks rausties kājās atvadu gājienam pie okeāna, jo ir jau pus pieci, bet vēl jānodod pludmales dvieļi, u.c. lieta darāmas. Zita izbrien smiltis un ūdeni, tā, ka kleita slapja līdz pat pēcpusei. Beigu beigās atliek vēl mazliet laiks pazvilnēt pie baseina un tad jau gan uz numuriņu, jo ir jau pusseši, bet izbraukšana šķiet sešos. Ar tiem laikiem varu arī paputroties.

Ir labi, ka ir iespēja izmantot numuriņu, jo ļoti ērti visādā ziņā. Kādai no numuriņa kopējām atstājam šokolādi no Latvijas un dodamies prom. Jāteic, ka viesnīca tiek kopta ļoti skaļi un portugāļiem varbūt tā ir norma, bet tas ir ļoti traucējoši. Personāls krēslus un galdiņus pārvieto stumdot pa grīdu, nevis pārceļot tos. Tad nu vairākas stundas visa viesnīca skan, it kā notiktu remontdarbi. Tas arī šajā viesnīcā vienīgais, bet tomēr mīnuss. Labi, ka numuriņā nācās uzturēties visai maz.

Esam lejā ar čemodāniem, citi iet tiem pakaļ uz glabātuvi. Norēķināmies reģistratūrā, kuru citiem labpatīk dēvēt par recepsiju (un, lai tā būtu), atdodam kartes un tā teikt laimīgu ceļu. Mirklis un autobuss ir klāt. Vēl mirklis un mēs esam ostā.

Līst lietutiņš un brillēm jau stikla tīrītāju man nav un nav īsti starpības vai man tās ir uz deguna vai nav. Tā nu eju koferi vilkdams un savās domās iegrimis, līdz kāda sieviete apvaicājas vai es patiešām ar visu koferi uz prāmi. Paskatos visapkārt, jā, jāčāpo atpakaļ. Labi, ka tā, jo pa tām stāvajām un slapjajām trepelēm diez vai es to koferi uzstieptu. Viss nokārtojas un Zita ar jau blakus. Pēc biļešu pārbaudes kāpjam augšā un labi, ka bez kofera. Atkal ieņemam vietu prāmja priekšgalā un arī šoreiz man viena kafija, bet Zita dzers ūdeni. Nedaudz pastaigājies, atgriežos pie Zitas. Augšējais klājs peļķēs, laiciņš ne visai un viss jau it kā redzēts. Tad nu kopā ar Zitu visu ceļu sēžot nokūkojam.

Kaut kā laiks pagāja ātri un skat mēs jau pietauvojamies Funšalas ostā. Steidzam visi ārā uz autobusu, jo dažiem vēl kādi plāni pilsētā, bet te hop – pārsteigums. Autobusa nav. Izrādās autobusa šoferis nav informēts par to, ka šovakar mūs te būtu jāsavāc. Tad nu Impro sadarbības partneri meklē risinājumu, bet mēs nīkstam ostas teritorijā. Kaut gan ne visi nīkst. Daži aizbrauc ar takšiem, bet rūdītā un pieredzējusī kompānija apstājās aplītī un kā uz burvja mājienu viņu viducī uz zemes uzrodas vairākas pudeles, domājams, ka dažādas dziras. Te vienam te otram rokās pavīd uzkodas. Pudeles vaļā un ballīte var sākties. Izskatās, ka iepriekš bintētais ir vislaimīgākais cilvēks pasaulē, viņš dzer tieši no pudeles un vēl nedaudz piedanco. Ko? Nu, neko, nav jau nemaz tik slikti. Viens no omulīgās kompānijas saviem domu un cīņu biedriem griež ripiņās desiņu tieši no luņķa, kurš domājams no mājām atvests. Tad nu šis vīrs izgājis apli dodas pie mums pārējiem tālāk stāvošiem ceļa biedriem un pie katra pienākdams pacienā arī mūs. Kā redzu laikam neviens neatsakās. Pieklājīgi un ļoti gardi. Iespējams desiņa no medījumu gaļas un pašu gatavota vai tuvu tam.

Starp mums bija arī tādi, kuriem autobusa gaidīšana bija diezgan apgrūtinoša. Tomēr pārlieku ilgi jau laikam negaidām, varbūt 30 min. Mums tiek piegādāts pats jaunākais un dārgākais autobuss, kāds Madeirā vien ir. Autobusam tā teikt vēl gadiņš nav un tam ir visas mūsdienīgākās ekstras, bet vairs jau neatceros kādas. Šoferis stāsta, ka autobuss ir vairākus simtus tūkstošus dārgs (varbūt 500 tūkstošus, neatceros) un tam ir ādas sēdekļi. Jā, bet pat dārgais autobuss ar šikajiem ādas sēdekļiem nav šķērslis, lai  dziru nepalaistu pa riņķi. Līdz viesnīcai vēl braukt un braukt, laikam teju 10 min. Gods godam un nekas netika apliets vai sabojāts.

Šovakar mums numuriņš Nr. 415, kurš kā saprotat ceturtajā stāvā. Jāteic, ka šis nav tik šiks, kā iepriekš, bet nav jau arī vajadzības, jo rīt agri dodamies prom. Mazliet ieēdam, koferi, vannas istabas lietas un es gulēt. Zita vēl kaut ko ipadā un drīz vien jau ar dodas gulēt.

Laizdamies miegā ar smaidu atceros amizantus putniņus, kurus redzējām pirmajā dienā Porto Santo. Putniņi tipināja gar pludmalē uzskaloto okeāna ūdens viļņu malu, mērca knābjus ūdenī un gan jau kaut ko ēdamu ķeksējā māgā. Viļņi jau nenāk taisnā strīpā, bet līkloču un ar dažādiem dziļumiem.  Apbrīnojami kāda šiem mazajiem putniņiem ir maņa. Viņi skraidelēja šurpu turpu gar ūdens malu, uzkoda, vienlaicīgi nepaceļot galvu un izvairījās no ūdens viļņiem. Tā teikt kājiņas augstāk par potītēm nesaslapināja. Lai kā Zita centās, bet tos skaistākos un smieklīgākos kadrus nenoķēra, bet tas nemazināja mūsu prieku un sajūsmu. Fantastiski, kā tie putni to dabūja gatavu. Nezinu gan kā šos putnus sauc. Viens foto un neliels video.

14.11.2019. ir agrais starts. Aizeju brokastīs, bet tik vien mazo kruasānu spēju pievarēt. Zita paliek brokastot, bet es dodos uz foajē atpūsties. Avioreiss uz Rīgu plkst. 12:00, bet gide vai gides mums pirms lidojuma mājup ieplānojušas papildus ekskursiju par 2 EUR, tādēļ šī agrā padarīšana. Mums teikts, ka redzēsim iespaidīgus skatus no stikla platformas, kura izvietota cik jau nu tur simtiem metru augstumā virs zemes. Jāteic, ka kopš iepriekšējās dienas vakara mūsu gide centās būt visādā ziņā jauka, laipna, izpalīdzīga un tā tas būs līdz pat šķirsimies Rīgas lidostā. Kā jau vairāki izteicās un vēl izteiksies, tad šī rosība dēļ anketēšanas, bet tas viņu neglābs un neglābšot no viņas darba ļoti zemā vērtējuma, t.i. divnieka desmit baļļu sistēmā. Starpcitu es to divnieku ieliktu vienam otram ceļabiedram pašam. Kā tur bija ar to baļķi un skabargu. Bet jā ceļotājs ir viens, bet gids ir pavisam kas cits un jābūt augstā līmenī.

No viesnīcas Four views Baia Funšalā dodamies pretējā virzienā lidostai – „Funšala”, bet ne pārāk tālu. Pa ceļam viena pietura, lai apskatītu vietu, kur kādreiz uzturējies un iedvesmu gleznošanai guvis ne viens cits, kā Vintstons Čērčils. Kas tas tāds? Apvienotajā Karalistē bija tāds virsnieks, karotājs, vēlāk politiķis un dažnedažādo ministriju ministrs. Iespējams, ka sarežģītākais Čērčila politiskajā karjerā bija premjerministra amats Apvienotajā Karalistē Otrā Pasaules karā, kura laikā briti un amerikāņi, kā sabiedrotie bija nozimīgs atbalsts PSRS. Čērčils to smagumu kā premjers iznesa un karš bija uzvarēts. Tomēr slavenajā Potsdamas konferencē, kur trīs vīri vienojās par lietu kārtību un zemju sadalīšanu, Čērčils nepiedalījās, jo uz to brīdi politikas lauciņā bija zaudējis un vairs nebija premjers. Starpcitu viņa biogrāfija ir visai interesanta, bet to paši, vienīgi varu pieminēt, ka viņš ne tikai gleznoja, bet arī rakstīja un pat saņēma Nobela prēmiju literatūrā. Īsi sakot – personība. Ko tad mēs šajā pieturas vietā uzzinājām par Čērčilu kā gleznotāju un uzturēšanās vietu šajā miestiņā. Vai nu neko vai nu arī es neko neatceros. No mūsu gides puses tika pamāts ar roku – tur lūk viņš dzīvoja un vēl daži vēzieni – tur lūk viņš gleznoja. Kurā mājā dzīvoja, kurā gadā, vai tā māja ir saglabājusies pilnībā vai daļēji vai kā? Lai paliek. Es kārtējo reiz apbrīnoju, kā mājas apskauj kalnus un burtiski izaug teju nepieejamās vietā, turklāt uz aci spriežot visai bīstamās vietās. Zita aizskrien skatīties kā ķer vai žāvē zivis, bet atkal kādas zivis – nezinu, varbūt mencas, bet varbūt zobenzivis.

Dodamies uz skatu punktu  Cabo Girão (Miradouro do Cabo Girão). Ir diezgan agrs, t.i. 08:55. Bez mums te vēl kādi pieci cilvēciņi. Bet pietiks ar vienu no tiem pieciem, lai man būtu problemātiski ieņemt nolūkoto un manuprāt jaukus skatus paverošo vietu uz stiklotās platformas 🙂 . Iedomājaties, runā, ka šo vietu dienā apmeklē vairāk par pusotru tūkstoti cilvēku. Bet šobrīd laimīgā kārtā ir tie pieci un mēs, bet ar to pietiek, lai kārotajā vietā es varētu tikt pēdējā brīdī pirms promiešanas, jo tas viens vienīgais par citiem nedomā. Es gan ilgi vietu neaizņemu, cik tad ilgi skatīsi. Bet tiklīdz es prom, tā šis atkal vietā. It kā par sargu tur būtu nolīgts, stāv, smaida, laimīgs līdz ausīm. Citiem nekas nespīd. Ko nu? Neko. Labi jau, ja kādam prieks, bet kā bija par to dalīšanos. Atkal aizrāvos ar neko.

Tātad šī ir augstākā stiklotā skatu platforma Eiropā, kura atrodas 580 m augstumā uz klints un esot līdzīga tai, kas atrodas Amerikas Lielajā kanjonā. Nezinu, neesmu bijis kanjonā un nevaru salīdzināt. Zem konkrētās skatu platformas tukšums, t.i. iespējams brīvais lidojums, ja stikli plīst vai arī vienkārši kādam varētājam ar izpletni sagribētos nolekt. Diemžēl stikli ir tā veidoti (izciļņiem), ka caur tiem teju neko nevar saskatīt. Bet pieejot pie malas, tur, jā, tur jaušams iespējamais brīvais kritiens un šo to caur stikliem ar var redzēt. Zem tevis nekā nav, tikai pašā lejā un mazliet uz priekšu ceļš un okeāns. Pa kreisi un pa labi stāvas klintis, tālumā daudz maz līdzenumi un kalnaine ar jaukiem dabas skatiem. Ar minūtēm piecpadsmit pietika, lai šo baudītu un vēl kādu x laiciņu, lai par šo aizmirstu. Skaisti skati un tieši tādi nav redzēti, bet vēl iespaidīgāki ir gan. Pēc tās metrāžas 580 m diezgan iespaidīgi, bet redzot to visu tā teikt dabā uz vietas nav tik iespaidīgi vai traki un sirsniņa neietrīsējās 🙂 . Bet savu reizi apskatīt jau vajag arī ko tādu. Varēja vērot gan tādus, kuri bija sajūsmā, gan tādus, kuri baidījās kāpt uz stiklotās platformas, kā arī skatīties lejup. Ja būsiet Madeirā, tad Cabo Girão iekļaujiet savā maršrutā, jo ir jau vērts, ir gan 🙂 . Izstaigājam suvenīru veikaliņus un prom uz lidostu.

Mūsu reiss aizkavējas. Izlidošana pārcelta uz 12:30. Tādējādi mierīgi varam vēl lidostā iepirkt kādus suvenīriņus, šokolādītes. Zita pat iemanās sev jaunu mugursomiņu ceļojumiem iegādāties – man patīk. Pāris pudeles ūdens arī nopirktas (0,5 automātā 1 EUR), tualetes izstaigātas, tad nu laiks uz iekāpšanu. Jā, par tiem koferiem bagāžā. Šoreiz salika abus kopā, iespējams, viens bija smagāks par normu, bet abi kopā 32 kg un viss ok (atļauts 2 x 18 kg = 36 kg).  Elektroniskajā biļetē maksimālais svars norādīt 20 kg, bet Ipmro inf., ka 18 kg. Lai kā, bet sanāk, ka bagāžā uz Madeiru 32 kg un tikpat atpakaļ. Kas tad palika Madeirā? Ūdens, minerālūdens un kolas pudeles, kā arī uzkodas u.c. Mājup braucot pilnā mērā izmantojam salonā ņemamās mugursomas. Manu sver, bet Zitas nē – pārāk maza, lai būtu par smagu.

Atpakaļceļā mūsu vietas lidmašīnas kreisajā pusē un atkal astē, bet tas man nekad protestus nav izsaucis (tuvāk tualetes, turklāt 2 gab.). Zitas vieta 26A atkal pie loga, bet manējā 26B, tātad pa vidu. Tādējādi kādam jābūt man blakus pie ejas, kas nav visai labi, jo gadās, ka vajag ko no augšas vai uz tualeti, tad nu jāpatraucē ik reizi, bet cilvēks te guļ, te ēd. Bet bingo, jo jau droši var secināt, ka man blakus sēdētāja nav un nebūs, mēs jau rullējam uz izlidošanu. Divatā dzīvošanās pa trijām sēdvietām ir ļoti ērta padarīšana.

Šoreiz mums kalni pa kreisi, bet okeāns pa labi un priekšā. Lidmašīna apstājās, uzņem jaudu un aiziet. Zita mēģina filmēt. Brīdis un lidmašīnas riteņi atraujas no zemes, mirklis un zem mums pazūd skrejceļš. Esam virs okeāna un šajā brīdī lidmašīna nodreb, sajūta, ka jākrīt lejā, jo zem mums pēkšņi dziļa bedre, kur tālu lejā redzams ūdens, bet vis ir ok. Jā tā ir stipri citāda sajūta salīdzinot pacelšanos no skrejceļa, kur zem tevis zeme vien un tad jau mākoņi.

Uz Rīgu aizlidojam ātrāk par 6 h (mājās vienmēr ātrāk 🙂 . Atpakaļceļā mūs sveicina gaisa kuģa kapteinis latviešu valodā, bet stjuarti visi puiši un ja pareizi atceros no Latvijas, Igaunijas, Rumānijas un Portugāles.  Bija jāredz cik saskaņoti šī puišu komanda apkalpoja pasažierus. Interesanti vērot kā viņi to dara –  zīmes, žesti, valoda un viss rit itin raiti. Pavisam droši varu teikt, ka atpakaļ ceļā teju viss ēdiens tika izpirkts, palika daži sīkumi. Alkoholiskie dzērieni atgriešanās vai citam priekam arī tika lietoti, bet cenas kā jau zināt lielas tam visam. Lidmašīnā tiek aizpildītas Impro aptaujas anketas. Šoreiz lidojums man pagāja neticami ātri. Es biju kā vēja spārnos un pat pats sevi pieķēru pie tā, ka smaidu. Tobrīd šķita, ka mana saslimšana ar ir zudusi, bet diemžēl tas tā teikt bija mājās atgriešanās eiforijas rezultāts.

Esam veiksmīgi piezemējušies mūsu drēgnajā, bet tik ļoti mīļajā zemītē Latvijā. Monotoni gaidām savus koferus un dosimies augšā, jo esam sarunājuši, ka Endijs mūs tur savāks. Koferus saņēmuši, izejam sagaidītāju zonā, lai dotos augšā. Pēkšņi kāds strauji tuvojās, apķer mani un Zitu – tas ir Endijs, kurš mums sagādāja šo jauko un sirsnīgo pārsteigumu. Viņš paņem Zitas koferi, mirklis un jau esam auto. Pa ceļam apmaināmies ar nelielu informācijas devu. Endijs palīdz uznest koferi uz dzīvokli un, atverot tā durvis, jūtam patīkamus kafijas un ņamīgu ēdienu aromātus. Mājās mūs sagaida Kristīne ar Mārtiņu, kuri par to ir parūpējušies. Paldies! Jauki! Kaut arī neesmu vēl nekāds ēdājs, tomēr no kafijas un Kristīnes sagatavotā cienasta neatsakos.

Ceļojiet un esiet laimīgi ar to, bet man kā izskatās šis bija pēdējais ceļojums, nu vismaz tādā nozīmē, ka tiktāl prom no mājām. Visiem veselību, veiksmi, kā arī ceļot prieku un ceļot varēšanu!!!

Jūs varat atstāt komentāru, vai iesaitēt no savas lapas.

Atstājiet kometnāru