Žēl, bet arī tā mēdz būt

29.08.2010. savā blogā publicēju rakstu ar nosaukumu „Kāzas pa kluso”, kuram tika pievienotas četrpadsmit fotogrāfijas.

10.12.2019. mūsu ģimenei nozīmīgas dienas rītā saņēmu e-pastu ar lūgumu no raksta „Kāzas pa kluso” izņemt vārdus, uzvārdus un bildes. Kā izrietēja no e-pasta mans rakts sāka traucēt. Es, protams, neprecizēšu kam tieši un kādā sakarā, jo tas jau iekļūst kategorijā – ļoti, ļoti personiskas lietas. Manas pirmās sajūtas pēc e-pasta izlasīšanas – manāms šoks, apjukums un tik lielāmērā, ka es pat nevarēju pārlasīt rakstu, lai to rediģētu. Bija pagājuši deviņi gadi un lūdzu – traucē. Sāpīgi arī tas, ka šis lūgums tika izteikts e-pastā un konkrētā veidā, nevis piezvanot vai tiešā sarunā un paskaidrojot.

Es pēc atmiņas zināju, ka neko sliktu, nicinošu, aizvainojošu šajā rakstā nebiju rakstījis. Bet, ja nu tomēr, kaut ko ne tā? Jāteic, ka man nebija jaudas to pārlasīt un mēģināt saprast kas, ko, kā, kapēc, jo man jau ne tas labākais dzīves posmss. Es vienkārši kādu palūdzu un raksts pilnā apjomā tika izņemts no bloga, t.i. tā it kā tas nekad nebūtu bijis. Tobrīd pats es to nespēju izdarīt.

Ir pagajūši mazliet vairāk par diviem mēnešiem un es pārlasīju savu rakstu “Kāzas pa kluso”, apskatīju foto un izlasīju komentārurus. Es pārliecinājos, ka nekā slikta rakstā nebija. Pieauguši cilvēki bija izdarījušis savu izvēli un notikums saistīts ne tikai ar viņiem pašiem, bet arī ar mani un tādēļ tapa attiecīgais raksts, kuram pievienoju smukas, mīļas, jaukas bildes un neba es tās nofenderēju vai bez atļaujas publicēju. Komentāros izvērsās neliela diskusija par tēmu un arī tas ir normāli. Turklāt tā noritēja korektā formā, kaut arī ar nelieliem asumiņiem, jo, cik cilvēku tik viedokļu.

Tad nu lūk es par to, ja jau tā tika izlemts un tā notika un nekas tur nav melots, tad, kā šis raksts var traucēt. Vienmēr pastāv iespēja argumentēti aizstāvēt savu  viedokli citu priekšā (ne jau manā), ja ir vajadzība un vēlēšanās var ignorēt tos, kuri traucē, jo pašu izvēle vien bija šādā veidā laulāties un vēlāk attiecīgi rīkoties.

Domāju, ja jau ko daram, sakam, u.tml., tad jābūt gataviem aizstāvēt savu lēmumu, viedokli vai arī ignorēt apkārtējo uzmanību šajos jautājumos, jo tās ir mūsu dzīves, mūsu lēmumi, mūsu rīcība un mūsu atbildība.

Rezultātā es šodien rediģēju 29.08.2010. rakstu „Kāzas pa kluso” tādā formā kādā man tas tika lūgts un atjaunināju tā esamību.

Jūs varat atstāt komentāru, vai iesaitēt no savas lapas.

4 komentāri rakstam “Žēl, bet arī tā mēdz būt”

  1. Barnolds saka:

    Minēšu – stāsta varoņi izšķīrās.
    Un daļu bilžu internetā joprojām var atrast. Piemēram, to, kur ir vietas nosaukums, kas sākas ar “Bērz…”.

  2. Ēriks Lisovskis saka:

    Barnold! Neuzminēji gan.
    Pāris joprojām laimīgi dzīvo kopā laulībā un nu jau kādu laiku kā īstena ģimene, t.i. ar saviem mīļajiem bērniņiem.
    Attiecībā par internetu, jā tā nu tas ir, ne no visa var tikt vaļā, kas reiz tur nokļuvis un mums visiem ar to ir jārēķinās.

  3. Barnolds saka:

    Tad nesapratu bilžu izvākšanas iemeslu – ja nezin kontekstu, normālas kāzu fotogrāfijas.

  4. Barnolds saka:

    Cits minējums – “jauniešiem” mainījās attieksme pret savu toreizējo rīcību un vairs negribas (kauns, jo saprata, kā justos, ja viņu bērni nākotnē izdarītu tāpat?), ka plašāka sabiedrība var skatīt sacerējuma varoņus vaigā.

Atstājiet kometnāru