Ceļojums – Izraēla, Palestīna. Pirmā daļa

Impro ceļojums „Svētā zeme Izraēla ar ielūkošanos Palestīnā” 9 dienas no 29.04.17. – 09.05.17.

Otrā daļa šeit. Trešā daļa šeit. Ceturtā daļa šeit. Piektās daļas 1. nodaļa šeit.

Atkārtošos 🙂 ,ka man patīk šad tad pārlasīt manis uzrakstīto, tādēļ šie raktu darbi 🙂 tiek veidoti iespējami dažādos stilos un ar domu, lai primāri tie būtu interesanti man pašam. Protams, ka es nepretendēju uz vienīgo patiesību, precizitāti skaitļos, pareizrakstību, u.tt.  Ilgs laiks pagājis kopš 09.05.2017., bet vizmaz kaut ko šī ceļojuma sakarā ceru uzrakstīt, vienlaicīgi nožēloju, ka neizdarīju to īsi pēc atgriešanās.

Ceļojums patiešām unikāls! Katra diena bija interesanta, citāda un kuriozi arī neizpalika. Vienīgi pietrūka diena vai divas, lai varētu piebremzēt, apjaust, izbaudīt, atpūsties Vidusjūras piekrastē, kā arī nereāli skaistajos dārzos vai citviet. Es par šo iespēju labprāt piemaksātu. Izraēla un Palestīna – patiesi cita pasaule, kuru vērts iepazīt ne tikai reliģiju kontekstā, jo arī visādi citādi šajās zemēs ir ko redzēt, apbrīnot un baudīt. Apskatot foto un šo to atceroties, saprotu, ka, jā, var tikai brīnumā ieplesties mute 🙂 par to, kur tad tomēr esam bijuši un ko  redzējuši. Jeruzaleme, Bētleme, Natānija, Telaviva, Haifa,  Nāves jūra, klosteri Palestīnā tādās vietās, ka elpa aizraujas, Kristus Piedzimšanas baznīca, Raudu mūris, Olīvu kalns, Ģetzemanes dārzs, Krusta ceļš, Svētā kapa baznīca u.c. svētvietas, tad vēl Masadas cietoksnis un vēl un vēl un vēl. Nu tad mazliet no visa tā 🙂 .

Sākšu ar to, ka tieši Tuvajos Austrumos, t.i. Senajā Divupē (sengrieķu sauktajā – Mezopotāmijā) starp Tigru un Eifratu, kas mūsdienās Irākas teritorijā, ap 4000.g.p.m.ē. radās viena no vissenākajām civilizācijām pasaulē, kura izpletās un pārņēma arī mūsdienu Izraēlas un Palestīnas teritorijas. Šo civilizāciju izveidoja ienācēju tauta – šumeri, kuru izcelsme īsti nav noskaidrota. Šumeri apdzīvoja Senās Divupes dienvidu apgabalu – Šumeru un ap 3000.g.p.m.ē. radīja senāko rakstības formu – ķīļrakstu (ķīļraksts/ķīļu raksts, saukts arī par vadžu rakstu).

Ap to pašu 4.gt.p.m.ē. vai pāris gadsimtus vēlāk salīdzinoši netālu no Senās Divupes, t.i. Āfrikas ziemeļaustrumos – Ēģiptē ap Nīlas deltu radās otrā senākā civilizācija. Tāds lūk reģions – pasaules attīstības šūpulis. Ēģipti mēs apceļojām 2018.g. un tas jau būs cits stāsts.

Protams, Indas ielejas civilizācija Indijā ap 2500.g.p.m.ē. Indas un Gangas upju ielejās, kas ar nemaz nav tik tālu no Senās Divupes. Indijas zinātnieki pirms dažiem gadiem nāca klajā ar paziņojumu, ka Indas civilizācija esot par 2500 gadiem senāka par Senās Divupes civilizāciju, bet, lai nu paliek.

Kārtības labad var pieminēt Ķīnu (arī Tuvie Austrumi 🙂 ), kur ap 2500.g.p.m.ē. Huanhe un Jandzi upju ielejā izveidojās vēl viena no senajām civilizācijām, bet šī zeme gan ir patālu no Izraēlas un Palestīnas.

Ja pēc mācību grāmatām , tad seno civilizāciju lauri šādā secībā: 1) Senā Divupe ap 3500.g.p.m.ē.; 2) Ēģipte ap 3000.g.p.m.ē.; 3) Indija (Indas upes ieleja) ap 2500.g.p.m.ē.; 4) Ķīnā ap 2200.g.p.m.ē.

Kādēļ es vispār iesāku ar Seno Divupi? Tikai tādēļ, ka tam ir visciešākais sakars ar mūsu ceļojumu un, kas zina, kas zina, ja ne tā Divupe, vai būtu maz šis stāsts 🙂 . Ikdienā tā teikt uz fikso Eiropa ir tā, kura prātā, kā vieta gudrīšu izcelsmei vai Senā Grieķija, bet ne Āzija, kur nu vēl Āfrika.

Kas bija pirmais – vista vai ola 🙂 ? Kā radies Visums, pasaule, radības uz Zemes? Galu galā, kā esam radušies mēs –  saprātīgie cilvēki? Vai to visu ir radījis Dievs vai arī tas radies, kādā no zinātnes skaidrotajiem veidiem – miglāji, sprādzieni, u.c. Vai Zeme, Saule, Mēness, dzīvnieki un mēs esam Dieva radīti pirms kādiem nieka sešiem tūkstošiem gadu vai arī Zeme radusies pirms vairākiem miljardiem gadu, savukārt cilvēki izgājuši evolūcijas ceļu vairāku miljonu gadu garumā (aizvēsture – 3 miljoni gadu līdz 4.gt.p.m.ē.)? Pastāvēt abas versijas, t.i. Dieva darbs un visas pārējās zinātniskās vai arī otrādi un domājams, ka abu versiju piekritējiem ir tiesības tā uzskatīt. Un neba kādam, kas būtu jāpierāda, jo tā līdz galam gan viena, gan tās citas nav pierādāmas.

Ir vēsture, cik jau nu tā tālu sniedzas, hipotēzes, teorijas, u.t.t. Abas puses aizgūtnēm var iestāties par savu taisnību, tā vai citādi mēģinot to pierādīt līdz bezgalībai. Domāju, ka uz visiem vai vismaz tiem būtiskākajiem jautājumiem pamatotas un pārliecinošas atbildes nesagaidīt. Tad, lai nu paliek katra ziņā, kad, kas un kā ir noticis. Visas versijas uzskatāmas par dzīvotspējīgām. Saprotu, ka tiklīdz šīs tēmas es sāktu vētīt tā nopietnāk un no sava subjektīvā viedokļa, tā varētu nokļūt visai neapskaužamā situācijā. Tādējādi ne par  ticību Dievam, Dieva Vārdam (Bībele/Svētie Raksti), ne arī par pretējo. Kas kam tic, tas pie tā arī, lai paliek, bet tiem, kuri šaubās, tiem gan pagrūtāk 🙂 . Jā, bet ir pat versijas par Anunnakiem, citplanētiešiem, u.tml. …………

Izraēla un Palestīna ir apskates cienīgas kā tādas, kur nu vēl apstāklis, ka tās ir zemes, kurās radās jūdaisms un kristietība. Turklāt turpat netālu mūsdienu Saūda Arābijas teritorijā radās islāms (Meka, Medīna). Tāds, lūk, reģions!!! Par reliģiju un ticību tās kontekstā, t.i. par to kurš un kam tic, cik lielā mērā un vai tic vispār, kā arī par to vai monoteisko reliģiju (jūdaisms, kristietība, islāms) izveidošanās pasauli ir darījušas labāku vai tieši otrādi? Varbūt būtu vien bijis labi ar senajiem elkiem, dieviem, u.tml., kuri ir tā teikt pastāvējuši cilvēkvidē no neatminamiem laikiem vai vispār bez visa šī? Tā ir ļoti plaša tēma un liekot pat gabaliņu pa gabaliņam pie skaidrības tikt ir grūti, bet pie vienīgās patiesības – neiespējami.

Kas attiecas uz mani, tad es esmu kristīts Jelgavas Bezvainīgās Jaunavas Marijas Romas katoļu katedrālē, kad vēl biju pavisam mazs bērns un neatceros šo notikumu. Pavisam noteikti es nevaru sevi saukt par kristieti, bet, kas ir tas ir – mani ir ļoti laba krustmāte un es zinu, ka viņa mani mīl un visvisādi man ir atbalstījusi. Mūsu ceļi ir bijuši ļoti, ļoti tuvi, mazliet tālāki un atkal tuvāki. Tā teikt visādi ir gājis, bet, lai kā arī nebūtu es zinu, ka mēs viens otru mīlam. Paldies Tev KRUSTMĀT par visu, paldies!!!

Mūsdienās daudzi sevi maldīgi dēvē par kristiešiem tikai tamdēļ vien, ka ir kristīti baznīcā un vairāk vai mazāk apmeklē to, u.tml. Domāju, ka daudziem tā iešana baznīcā un publiskā apliecināšanās ticībai Dievam ir, ja ne gluži modes lieta, tad kāda nepieciešama vajadzība un tikai.

Vai es ticu, ja runājam par reliģijām kopumā un konkrēti kristietībā? Laiks iet un viss mainās, arī es, bet, tiešas atklāsmes šajā sakarā no manas puses nebūs. Lai nu kā, bet mani kaut kā vilktin vilka doties šajā ceļojumā un es nezinu, kas bija primārais, t.i. laicīgās lietas vai kas cits. Varu jau uzreiz teikt, ka apmeklējot Bībeliskās (ja tā var izteikties) svētvietas man bija visai dīvainas un dalītas sajūtas. Bībelē aprakstītais, kas ir vairāk vai mazāk pierādīts (tajā skaitā arheoloģiski), vai arī gluži pretēji nav pierādīts, bet Baznīcas pieņemts (pievilkts), risinājies tieši tur vai tuvu tam, kur mēs spērām savu kāju. Dzirdētais, lasītais un TV redzētais ieguva zināmas aprises un konkrētību. Mēs redzējām Svētajos Rakstos (un ne tikai) aprakstītās vietas un lietas, kurām (runā, ka dažkārt autentiskām) pieskārāmies tieši vai pastarpināti. Protams – Svētie Raksti (Bībele), leģendas, dogmas, u.tml., tas viss katra paša vērtējumā, cik lielā mērā to pieņem un saprot vai gluži pretēji. Kur ir tā robeža (ja vispār ir), kur sakām, jā un, kur sakām nē vai arī atklājam, ka „jā” mijās kopā ar „nē”. Jāteic, ka kristiešiem, gluži tāpat, kā jūdaisma vai islāma piekritējiem pēc būtības ir tikai viena opcija un tā ir – neapšaubāma ticība vai arī čau …….. Nez kuram vieglāk vai grūtāk ar to visu dzīvē šajā.  Katrā ziņā patiešām ir bijuši notikumi, kuri veidojuši vēsturi un, kā zināms vēsture ir zinātne. Jā, bet ceļojums?

29.04.17. lidostā „Rīga” iepazīstamies ar mūsu grupas vadītāju Kaivu, kā vēlāk izrādīsies Kaiva ir profesionāle un arī ļoti jauka, kā cilvēks. Robežpārbaudē Zita teic, ka dodas uz Izraēlu, bet es savukārt, ka uz Telavivu. Nekas gan jau es mēs viens otru kaut kur atradīsim 🙂 . Šī ainiņa mani uzjautrināja un pat tagad to atceros ar smaidu. Izlidojam 23:30, tiešais reiss un tas ir labi.

30.04.17. no lidostas Telavivā (tuvāk rītam) pārbrauciens ar autobusu uz Bētlemi Palestīnā. Robeža starp Izraēlu un Palestīnas pašpārvaldes teritoriju  tiek šķērsota bez problēmām, nekādu pārbaužu. Par viesnīcu (4 naktis), numuriņu un ēdināšanu (brokastis un vakariņas) nekādu pretenziju. Uz numuriņa balkona varēsim netraucēti atvilkt elpu, baudīt kādu vīna malku un skatu (kāds jau nu bija) uz Bētlemi.

Visu ceļojuma laiku mūs pavadīs gide Sorella, kura, ja nekļūdos, savulaik dzīvoja Igaunijā. Sorella diezgan interesanta, kolorīta un ar viņas sniegumu šajā ziņā būsim apmierināti. Protams, ka ir lietas, kas gidiem ir jādara un tas jāpieņem, kā neizbēgamība. Piemēram, jāsteidzas, jo jāiekļaujas laika rāmjos vai jāaizved uz dārgu veikalu, neinformējot, ka pēc brīža būs iespēja iepirkties par lētākām naudiņām no ielu tirgotājiem. Uz ceļojuma laiku nolīgts autobuss Palestīnā un šoferis, kurš kā ir palestīnietis. Kādā dienā Kaiva šo šoferi nomainīs pret citu, jo viņš izrādīsies ne visai apķērīgs, zinošs un kas jau nu tur vēl. Ceļojuma laikā apmeklēsim visdažādākās svētvietas un prasības apģērbam būs visnotaļ atšķirīgas, jo šīs vietas pārvalda atšķirīgu reliģiju un konfesiju pārstāvji. Te vīrieši ar galvas segām, te bez, te ar garajām biksēm, te var arī ar šortiem, te sievietes ar lakatiem, te bez, bet lūk šeit sievietes vispār nevar rādīties. Jā, smagi un es to izbaudīšu arī uz savas ādas 🙂 .

Palestīnas teritorijā esošo grieķu pareizticīgo klosteri Mar Saba (viens no vecākajiem pasaulē) dibināja Svētais Sava apmēram ap 500 gadu. Apmēram 10 gadus mūks dzīvoja alā blakus vietai, kur vēlāk izveidoja šo klosteri. Ar autobusu līdz klosterim mums nenokļūt, tādēļ pārsēžamies busiņos. Klosteris (lavra – faktiski ciems) atrodas kalnainā Jūdejas tuksneša vidū, kurš izvietots aizas malā uz stāvas ielejas kraujas. Šajā reizē un citkārt neizvairīties no uzmācīgiem palestīniešiem, pieņemu, ka musulmaņiem, jo saprotu, ka palestīnieši kristieši ir mazliet citas dabas. Zitai klostera apskate no iekšpuses izpaliek, jo sievietēm ieeja aizliegta. Tiekam brīdināti, ka fotografēšana klosterī aizliegta, redzu arī atbilstošas norādes. Tomēr mūs pavadošais mūks  (sarunājamies krievu valodā) atsevišķās vietās neiebilst un pat mudina uzņemt foto. Klosterī no terases paveras skats uz Vadi an Nar aizu, uh, un lejā tekošo upi (strautu) Kidronu, kas minēta Bībelē, kā arī alām klintī, kurās kādreiz dzīvoja mūki. Arī mūsdienās kāds pamēģina un izbauda šo „prieku”, bet, protams, īslaicīgi. Man nav lemts uzņemt foto no šī unikālā skatu punkta tā vienkāršā iemesla dēļ, ka es fotoaparātu atstāju pie Zitas, jo, ko lieki staipīt, ja bija teikts, ka aizliegts fotografēt, tad aizliegts 🙂 . Apskatam klosteri un Sv.Nikolaja baznīcu, kur atdusas Sv.Savas mūmija. Kādā no klostera telpām tiekam pacienāti ar tēju, konfektēm un dodamies ārā. Nu, ko? Dvēseliski it kā neko, bet tie iespaidīgie skati un doma, kā šajā vietā vispār bija iespējams ko tādu izveidot un uzbūvēt, tas gan aizruj.

01.05.17. dodamies uz apmēram 5000 gadus veco Jeruzalemi (Miera osta), kura ir ļoti nozīmīga un svēta vieta gan jūdaismam, gan kristietībai, gan islāmam. Daļa Jeruzalemes atrodas Palestīnas pašpārvaldes teritorijā. Ne velti Jeruzaleme divas reizes tika nopostīta, pāris desmitus reižu iekarota un vairākus desmitus reižu tai uzbrukts. Te tev nu bija – Miera osta. Tad nu domā, kā ir ar tām ticību lietām, vai tās mazina vai tieši pretēji vairo neiecietību, naidu un karus.

Ķēniņa Dāvida kapavieta. Vīrieši Dāvida  kapavietu apskata atsevišķi no sievietēm (atsevišķas ieejas). Neko īpašu neatceros, bet mūks – tas jā, sākotnēji domāju, ka ………, bet nē – dzīvs. Virs Dāvida kapavietas atrodas Pēdējā Vakarēdiena istaba, kur notika Jēzus Kristus Lieldienu maltīte kopā ar 12 apustuļiem. Blakus Dāvida kapavietai atrodas sinagoga. Redz kā viss savijies, bet varbūt tomēr nē. Ķēniņš Dāvids ir gan jūdu, gan kristiešu, gan musulmaņu atzīts ķēniņš un tas par kaut ko liecina. Dāvids Jeruzalemē valdīja 40 gadus. Jēzus Kristus māte Marija esot ķēniņa Dāvida dinastijas pēctece. Tā lūk.

Jaunavas Marijas Aizmigšanas abatija. Lai arī Jaunava Marija ir tas, kas kristietībā mani, iespējams, visvairāk aizķer (iespējams, tas nebūtu tas īstais vārds, bet citādi nevaru/nemāku pateikt), bet atrasties šajā abatijā man bija kaut kā ne visai kaut vai pretstatā Aglonas Bzilikai. Par Jaunavu Mariju Bībelē un Korānā ir maz kas teikts, t.i. vien dažas rindas, bet ir. Jaunavas Marijas kapa vieta nav atrasta un, saprotams, kādēļ, jo viņa zemītē neesot guldīta. Saskaņā ar katoļu Baznīcas dogmu Jaunava Marija tika uzņemta debesu godībā ar visu dvēseli un miesu, bet Bībelē par šo nekas nav lasāms. Abatijā atrodas Jaunavas Marijas koka skulptūra, bet es jūtos dīvaini, man kaut kā negribas to skatīt. Es ilgi domāju par to vai šajā rakstā iekļaut Jaunavas Marijas koka skulptūras foto.

Jeruzalemes vecpilsētas teritorija ir apmēram viens kvadrātkilometru liela/maza un tā ir sadalīta musulmaņu, kristiešu, armēņu un ebreju kvartālos. Apmēram pirms 500 gadiem Osmaņu sultāna Suleimana laikā vecpilsēta tika apjozta ar ne jau Ķīnas mūri, bet pietiekami iespaidīgu kaļķakmens mūri. Veicam ātru pastaigu pa apmēram 1400 gadus veco romiešu laika ieliņu – Kardo (Sirds). Šeit tiek tirgotas dažnedažādas lietas, bet mēs neko no tā neiegādājamies, jo maz laika. Arī romiešu laikā šeit notika tirdzniecība. Redzam ne tikai atjaunoto ielu, bet arī vēsturiskās liecības un arheoloģisko izrakumu fragmentus. Jā, bet, ko gan es no šajā ieliņā redzētā un Sorellas klāstītā atceros? Var teikt, ka neko!

Raudu mūris (ebreju saukts – Siena) ir Tempļa kalna stiprinājuma Rietumu sienas daļa.  Kādreiz Tempļa kalnā atradās Jeruzalemes templis/Dieva nams. Šobrīd Siena ir viena no ebreju (jūdaisma) svētākajām svētvietām, jo tā atrodas vistuvāk ebreju vislielākajai svētvietai, t.i. vietai, kur atradās Jeruzalemes tempļa (saukts arī – Pirmais templis), kurā  savulaik tika novietots un glabājās Derības šķirsts. Tiek uzskatīts, ka pēc Jeruzalemes tempļa sabrukšanas Dievs savu svēto klātbūtni ir pārcēlis uz Sienu. Šobrīd Tempļa kalnā, kuru musulmaņi dēvē par Al Haram aš Šarīfu (Cēlā svētnīca), atrodas Klints kupola mošeja un Al Aksas mošeja. Al Haram aš Šarīfa musulmaņiem ir trešā svētākā vieta pēc Mekas un Medīnas. Ebrejiem un citiem ticīgajiem noteiktā kārtībā nav liegta piekļuve Tempļa kalnam, bet lūgties šajā vietā atļauts tikai musulmaņiem. Tad nu ebreji raud un lūdzās pie Sienas un tic, ka atkal reiz nāks Mesija (Jēzus Kristus?) un Tempļa kalnā tiks uzcelts Trešais templis (Pirmais un Otrais templis savulaik tika nopostīti), bet šobrīd tur Al Aksas mošeja. Ebreji pa druskai rokās (arheoloģiski izrakumi) zem Tempļa kalna, savukārt musulmaņi uzskata, ka ebreji tādā veidā vēlās sabrucināt Al Aksas mošeju. Tā nu viņi tur dzīvo un ņemās, vairodami savstarpējo neiecietību un naidu.

Pirms došanās pie Raudu mūra jāiziet drošības pārbaudes (personas un mantu apskate, metāla detektors). Šur tur redzami karavīri, viss nopietni. Es dodos uz savu Raudu mūra daļu, bet Zita uz savu (vīrieši atsevišķi no sievietēm). Ko mēs un kā, tas tikai mūsu ziņā, bet jāteic, ka mēs Raudu mūra šķirbās, atšķirībā no citiem, zīmītes Viņam neatstājām. Kā zināms zīmītes pēc noteikta laika no mūra izņem un sadedzina. Dzirdēju vai lasīju, ka it ka tiek uzskatīts, ka vārti uz paradīzi atrodas tieši šeit pie Sienas, tādēļ visas lūgšanas ātri vien un tā teikt bez īpašas aizķeršanās nokļūst tieši tur, kur vajag – debesīs. Tālāk uz priekšu es rakstīšu par to, ka Ādamam un Ābramam un jādomā, ka arī Dievam paradīzes vārtu sakarā bija citas domas. Līdz ar to, domāju, ka Sienas sakarā runa nav par vārtiem uz paradīzi, bet gan par to, ka te izteiktās lūgšanas ir vistuvāk Viņam un ir lielāka iespēja tapt sadzirdētam. Ja mēs atceramies kas un kā par Dieva namu/Jeruzalemes templi, tad te varētu būt runa par Viņa vistuvāko klātbūtni, nevis vārtiem uz paradīzi. Lai arī kā – sajūtas neparastas un kaut kāds juceklis galvā. Zināms, ka par šo vietu Tempļa kalnā daudzas, jo daudzas dzīvības zaudētas, asiņu upes tecējušas, uguns un posts gājis tai pāri. Kādēļ tas viss tā nācies? Un šī būs tā vieta, kur es aizkavēšos, bet citā rakstā 🙂 , lai sapratu, cik nozīmīga un skaidrojumiem, u.t.t. ir ietilpīga ir ikviena no Bībeles svētvietām un ne tikai iekš Izraēlas, Palestīnas un citviet pasaulē. Kādēļ šī vieta ir tik svēta un nozīmīga, kaut arī tā ir tikai Tempļa kalna stiprinājuma daļa, nebūt ne Pirmais templis vai vismaz tā daļa.

Laikam jau Tempļa kalna lielum lielās reliģiskās nozīmes atslēgas vārdi ir Ābrams (mazliet latviskojot), bet tā – Ābrāms, kurš pēcāk Dieva pārsaukts par Ābrahāmu, kas nozīmē „daudzu tautu tēvs”) un Mozus vai otrādi (pēc nozīmes), tad vēl Muhameds kaut kādā mērā un mazliet arī Jēzus Kristus. Par šo personu esamību pamatā varam lasīt Svēto Rakstu apkopojumos, kā arī tajos neietvertajos apokrifos. Ir daži arheoloģiski izrakumi, kuru atradumus var sajūgt kopā ar minētajām personām, bet tādu ir maz un visai netieši. Turklāt tie iepriekš norādītie rakstu darbi tapuši krietni pēc norādīto personu nāves. Vieni teic, ka Svētajos Rakstos lasāmais jau arī ir tā vēsturiskā patiesība, kura no mutes mutē un no paaudzes paaudzē ir saglabājusies līdz tikusi pierakstīta, turklāt rakstu darbus veikuši dažādās pasaules vietās dzīvojuši un pat viens otru nepazinuši ļaudis. Jā, bet, kur gan šie apraksti vai daļa no tiem? Kaut vai, piemēram, uz kādām arheoloģiski atrastām plāksnītēm Ābrahāma vai Jēzu Kristus laikabiedru veiktie pieraksti tā teikt reālajā režīmā, jo kā zināms rakstība tajos laikos jau pastāvēja. Ir viedokļi un versijas par atnācējiem, kuri visu šo karuseli radījuši, kā arī par to, ka plūdi ir bijuši, bet ne Dieva radīti, bet šoreiz ne par to. Nezinu, kā, lai paskaidroju, ko ar šo vēlos teikt, varbūt vienkārši parādīt mērogu šīm lietām, bet varbūt …… Labi nav svarīgi, ja vajag, tad vajag 🙂 . Tātad, ne par Mozu, ne par Kristu un ne par Muhamedu, bet par Ābrahāmu un ne tikai Bībeles kontekstā un ne šobrīd, bet gan kādā atsevišķā rakstā saistībā ar šo ceļojumu.

Via Dolorosa (Sāpju Ceļš) ar 9 stacijām no Lauvu vārtiem līdz Svēta kapa baznīcai Golgātā un 5 stacijām pašā baznīcā ir aptuvens, jo pat Bībelē nav skaidru norāžu par to, turklāt, karu kari un postījumi nākuši pār šo pilsētu. Skaidrs ir tas, ka Jēzus Kristus ciešanu ceļš (Krustaceļš) veda no Pilāta pils, kur nāves spriedums tika pasludināts, līdz Golgātai (ciešanas), kur spriedums tika izpildīts. Krustaceļš un staciju skaits laika gaitā mainījās (bijušas no 7 līdz 50) un nu jau apmēram trīs gadsimtus tas ir tāds, kādu mēs to pazīstam. Jāteic, ka tikai par deviņām stacijām ir tiešas norādes Bībelē, bet pārējās izsecinātas no Bībelē teiktā un citiem avotiem. Krustaceļš ir dievkalpojuma veids, kuru izdomājuši kristieši, lai varētu, cik jau nu tas ir iespējams, izejot šo ceļu, pārdzīvot Kristus ciešanas un lūgties. Tad nu izejam šo Kristus ciešanu ceļu katrs kā mākam, katrs ar savām domām un saprašanu.

Svētā kapa baznīca (Augšāmcelšanās baznīca/bazilika)  un Jēzus Kristus kaps Jeruzalemes kristiešu kvartālā ir kristīgās pasaules galvenā svētnīca. Svētā kapa baznīca, galvenie ieejas vārti, pa labi vītņveida kāpnes un uz augšu – Golgāta. Krāšņa grieķu pareizticīgo kapela, kur altāra priekšā atrodas krusts ar Jēzus tēlu – domājamā vieta, kur Krusts tika iedzīts iepriekš sagatavotā  vietā un ticīgie (un ne tikai) šo vietu godina, kā jau nu katrs prot. Altāra pakājē ir ierīkota neliela vieta, kur caur atveri grīdā var pieskarties Golgātas klintij, kas arī tiek darīts (ar ko nu kurš pieskaras) un Zita svētī dažas līdzpaņemtās lietas. Pa labi no altāra zem stikla redzam pāršķēlušos klintsradzi, kura pāršķēlās pēc Jēzu pēdējiem vārdiem – Viss piepildīts; Tēvs, es nododu savu garu tavās rokās. Jēzus Kristus miršana pie Krusta – 12.satcija.  Blakus grieķu kapelai Stabat Mater altāris, kas veltīts Svētās Marijas sērām un Romas katoļu kapela. Te pat arī 10.stacija (Jēzum novelk drēbes), 11.stacija (Jēzu pienaglo pie krusta) un 13.stacija (Jēzus miesu noņem no Krusta). Man – iespaidīgi, domājams, kristiešiem – bez vārdiem.

Svaidīšanas akmens, kur Kristus pēc noņemšanas no Krusta guldīts, svaidīts ar eļļām un ietīts audeklā, lai pēcāk tiktu guldīts kapā. Svaidīšanas akmens mums ir pa ceļam, kāpjot lejā no kapelām, pretim baznīcas vārtiem. Mūsu skatam paveras granīta plāksne zem kuras atrodas tas īstais akmens, kuram piemītot brīnumainas spējas un cilvēki to izmantojuši, kā nu mācēdami, arī atlaužot no tā gabalus. Neskatoties uz to, ka tieši piekļūt nevar, arī šī vieta ir svēta, cilvēki plāksni bučo, svētī lietas un lūdz.

Kristus kaps izcirstā klints alā pie Golgātas kalna, kur saskaņā ar Evaņģēliju Jēzus Kristus tika apglabāts pēc viņa Krustā sišanas (14.stacija – Jēzus miesu ieliek kapā).  Pēc otrā jūdu-romiešu kara 2.g.s. Romas imperators Adrians pavēlēja apbērt ar zemi Golgātu un Kristus kapu un šajā vietā uzcelt templi dievietei Venērai. Pēc pāris gadsimtiem pirmais kristiešu Romas imperators Konstantīns I (uzvarējis ienaidniekus trīs karos ar Kunga (Jēzus Kristus) palīdzību, kurš viņam parādīja debesīs Savu zīmi – zvaigžņotu Krustu) nosūtīja savu māti carieni Helēnu Krusta meklējumos. Helēna pēc Jūdas liecībām noskaidroja Krusta atrašanās vietu. 326. gadā Venēras templis tika nojaukts un zem tā tika atrasta ala un Kristus kaps, kā arī netālu Krusts (Dzīvudarošais Krusts). Virs Kristus kapa tika uzbūvēta kapela. Desmit gadu laikā virs Kristus kapa kapelas un Golgātas tika uzbūvēta Svētā kapa baznīca, kura, domājams, vēlāk paplašinājusies līdz mūsdienu apmēriem. Svētā kapa baznīcā atrodas daudzums citu kapelu un kristiešiem nozīmīgu vietu. Nosacīti nesen (19.gs.) panākta vienošanās un Svētā kapa baznīcu pārvalda sešas kristīgās konfesijas: Grieķu pareizticīgie, Romas katoļi, Armēņu pareizticīgie, Ēģiptes kopti, Etiopijas pareizticīgie un sīrieši. Tomēr arī mūsdienās atšķirīgo konfesiju mūki dažkārt pārprot savas tiesības un  savas taisnības pierādīšana notiek ar dūru palīdzību un priekšmetu svaidīšanu. Rindā pie Kristus Kapa nobijām apmēram 1,5 – 2 stundas un tas nav daudz. Protams, drūzmēšanās, līšana, bezkaunība, kā jau “”ticīgajiem” ierasts, galvenais jau pēc tam nosūdzēt grēkus. Gadījās arī rumāņi, kuri izmēdīja kādu sievieti, kad tā aizrādīja par priekšā līšanu. Šos murlas nosaucu par čigāniem, kas viņiem acīmredzami nepatika, bet man tas lika justies labāk 🙂 . Kapelas rietumu pusē piebūve – koptu Priekštelpa (kapela), kurai mēs lēnām virzāmies garām pa ceļam uz ieeju kapelas rietumu pusē. Daži Priekštelpas (durvis vaļā) un visā krāšņumā izjūtu koptu mūka dusmas – un par atmiņu mūka plauksta (bildē). Izrādās koptu kapelā glabājoties akmens, ko uzskata par daļu no pašām kapenēm un skatīt drīkst, bet foto – nē un, iespējams, tam par iemeslu ir tas, ka šis akmens ir granīta gabals, bet kapenes no cita materiāla – laikam kaļķakmens. Lai nu kā esam izmetuši loku ap Kristus kapa kapelu un tās austrumu pusē redzam noslēpumaino ieeju kapelā. Kas gan mūs tur sagaida, ko redzēsim un jutīsim? Jāteic, ka te viss notiek ļoti, ļoti ātri, jo grieķu pareizticīgo mūks redzēdams, ka rinda liela, visus steidzina skaļā un uzstājīgā balsī (liekas tūlīt sāks lamāties). Ejam cauri nelielai Eņģeļa Priekštelpai, kur saskaņā ar Evaņģēliju uz noveltā kapa akmens (pēc Jēzus guldīšanas kapā ieeja alā bija aizvērta ar ļoti lielu apaļu akmeni) sēdēja Ercenģelis Gabriels, kurš sievietēm paziņoja par Kristus augšāmcelšanos. Telpas vidū zem stikla uz marmora paaugstinājuma atrodas daļa no šī Svētā Akmens (savulaik musulmaņi akmeni sadauzīja un gabali tika izvazāti). Telpas ziemeļu un dienvidu sienās ir ovālas atveres caur kurām Lielajā Sestdienā (pēc vecā kalendāra) pareizticīgajiem tiek nodota Svētā Uguns. It kā sen, sen Kristus Augšāmcelšanās svētkos eņģelis aizdedzinājis lampiņas, kurās bijis ūdens un kopš tā laika brīnums atkārtojas ik gadu. Jā, bet kādēļ Svētā Uguns tiek tikai pareizticīgajiem un kā ar citiem kristiešiem? Lai nu kā mums priekšā Kristus kapa (Svētais Kaps) ieeja un virs tās uzraksts grieķu valodā: „Ko jūs meklējat dzīvo starp mirušajiem? Viņš nav šeit, Viņš ir augšāmcēlies.”  Svētā Kunga Kaps, pareizāk sakot tas kas no tā palicis pāri.  Mēs 3-4 cilvēki salīkuši iekļūstam nevis kapa alā, bet gan tās vietā izbūvētā nelielā telpā (no alas pāri palikusi neliela daļa sienas). 1009. gadā pēc halifa Al-Hakima pavēles Svētā Kunga Kaps tika izpostīts. Tomēr saglabājās neliela daļa no alas sienas un Kristus Guldīšanas vieta (izcirsts akmens izcilnis 200 x 80 сm, 60 cm augstumā no zemes), kura laika gaitā tika stipri pabojāta (svētceļnieki atlauza gabaliņus promnešanai) un tā tika pārsegta ar marmora plāksni. Jāteic, ka mums ir paveicies, jo īsi pirms mūsu ierašanās (22. martā) tika pabeigta Kristus kapa kapelas četrus miljonu vērtā restaurācija, kas ne bez strīdiem starp konfesijām tika sākta 2016. gadā. Jāpiebilst, ka tikai 18.gadsimtā starp konfesijām panākta vienošanās par to, kas, kur atrodas un kas, kad un kā šeit notiek un kopš tā laika tikai visiem vienojoties varēja ko pasākt. Piemēram, Svētā kapa baznīcai no ārpuses pa labi virs galvenās ieejas redzamas koka trepes, kas tur atrodas vairākus simtus gadu, kopš laika, kad kāds armēņu bīskaps tās izlika pa logu, lai tiktu uz balkona padzert kafiju. Tikai reāli draudi tam, ka Kristus kaps var sabrukt, mūkiem lika sarosīties un vienoties par darāmajiem darbiem. Es nezinu vai 1555. gadā uzstādītā marmora plāksne tika restaurēta vai nomainīta, bet tajā ir izgriezts mazs lodziņš un caur to paveras skats uz Jēzus kapu, kas iepriekš ceļotājiem nebija iespējams vairākus gadsimtus. Diemžēl lielās steigas dēļ es neatceros ne šo marmora plāksni, ne arī to, ko caur tajā izveidoto lodziņu varēja redzēt un ko es šajā Svētajā vietā darīju un par ko domāju. Uz Guldīšanas vietas varēja likt līdzi paņemtos krustiņus u.tml., kā arī tai pieskarties.  Atceros mūka skubinājumus līst laukā, ko arī darām tā kā mums tas bija mācīts, t.i. kāpjoties atpakaļ atmuguriski, lai nepagrieztu Kristus Kapam muguru. Seko neliela Svētā kapa baznīcas apskate. Kaut kur degot uguns un pie tās varot aizdedzināt svecītes, tad nopūst, tādējādi tās kļūst īpašas. Pēcāk šīs svecītes var iedāvināt kādam tuviniekam izmantošanai u.tml. Zita šauj sveču kūli klāt ugunij (laikam bija jābūt 33, lai viss notiktu – :))  un no mūkiem dabū brāzienu, šī nav tā uguns, kur kurš katrs sveces var dedzināt. Nekas, tiek atrasta īstā un viss kārtībā. Kaut kā tā.

Etiopu klosteris – tas vairākās ēkā) izvietots atrodas uz Sv.Helēnas kapelas jumta. Svētā kapa baznīcas pagalma stūrī koptu kapela un, ja nekļūdos dodamies tai cauri pa kāpnītēm uz augšu un te nu tas bij – klosteris. Nekur iekšā neejam, redzu melnādainu mūku, interesanti. Tas arī viss vai arī nē…….. Karalienes Helēnas un koptu pareizticīgo baznīca vai Sv.Helēnas un Inventio Crucis (Krusta Atklāšanas) kapelas – kaut kā tā. Koptu kapela atrodas Svētā kapa baznīcas pagalma stūrī. Dodamies cauri koptu kapelai un SV.Helēnas kapelai (diez kādā secībā 🙂 ), mums priekšā mūki, tiem iemaksājam un pa šaurām kāpnēm dodamies lejup. Pašauri, padrūmi, patumšs. Esam klāt, priekšā ūdens glabātuve/cisterna (akmens vai tml.) ar ūdeni, kur Sv.Helēna esot atradusi Krustu (Jēzus bija pienaglots). Nezinu vai toreiz šajā vietā jau bija cisterna ar ūdeni. Diezgan slidens, aizkļūstu līdz baseina malai, bet uzkavēties nav vēlmes – drūma vieta.

Dienas lielajā steigā ap dienas vidu neizpalika iepirkšanās un neliela pusdienas pauze. Viens no ceļotājiem makten brangi iepircies, t.i. vairakkārt pārmaksājis, ja nekļūdos par arābu lakatu, ko atskārtis tikai atgriežoties pie grupas. Sorella ar nelaimīgo devās skaidroties un visu cieņu – pārmaksātā nauda tika atgūta. Vispār man nepatīk šie tirgotāji – musulmaņi, ebreji, u.tml. (glumi tipiņi), tomēr šo to iepirkām arī mēs. Sorella aizveda mūs uz ēstuvi (domāju, ka viņai šis tas atlec par klientu piegādi), kur garšīgi un labi paēdām, notiesājot fikso uzkodu un uzdzerot, nu jau neatminos ko.

 

Jūs varat atstāt komentāru, vai iesaitēt no savas lapas.

Atstājiet kometnāru