Ceļojums – Izraēla, Palestīna. Otrā daļa

Impro ceļojums „Svētā zeme Izraēla ar ielūkošanos Palestīnā” 9 dienas no 29.04.17. – 09.05.17.

Pirmā daļa šeit. Trešā daļa šeit. Ceturtā daļa šeit. Piektās daļas 1. nodaļa šeit.

Jā, ja īsi pēc ceļojuma būtu tapis raksts par to, tad pārlasot rakstīto, to dienu ainiņas man patīkami atklātos no jauna vēl un vēl. Savukārt šobrīd ir tā, ka teju nekā, tādēļ kaut kāds savārstījums, bet labāk tā, kā nekā. Atkārtojos, vai ne 🙂 .

Pirms publicēšanas pārlasu tekstu par ceļojuma ceturto dienu, veicu dažas korekcijas un jau ir 15.04.2020. Vispār kaut kā tā, ka nekā un ne jau Covid – 19 te pie vainas (arī tas protams), bet vispār kopumā ir galīģi šķērsām. Sajūta tāda, ka dienas, mēneši, un gadi rit, bet dzīve ir apstājusies un ieslēdzies gaidīšanas režīms……..

Atceroties ceļojumu jāteic, ka pirmo dienu plāns bija mazliet izjaukts, mainīts. Tam gan bija savi iemesli (svētki un kas tur vēl – neatceros), bet Sorella noorintējās un mēs principā visur tikām un ne to garāko rindu un drūzmas laikā. Šajā ziņā – paldies! Neiedziļināšos, kas konkrēti pamainījās pirmajās dienās, jo tā jau tikai lietu secība un turklāt ne bez iemesla. Mēs krietni brīvāk piekļuvām Svētā Kapa baznīcai, bet citā dienā, iespējams, varējām nepiekļūt vispār. 02.05.17. izpalika „Jad Vashem”, t.i. Otrā pasaules kara holokausta muzeja apmeklējums un jāteic, ka dēļ tā es nebiju saskumis (bez zemtekstiem). No visas ceļojuma programmas šis būs vienīgais, kas izpaliks, bet tajā pašā laikā mēs redzēsim arī ko tādu, kas nebija paredzēts.

02.05.2017. ceturtā ceļojuma diena.

Kristus Piedzimšanas baznīca Bētlemē , Palestīnā (apmēram 9 km no Jeruzalemes) un turp šodien dodamies vispirms. Kristieši patiesi tic, ka ir noteikta vieta, t.i. kaļķakmens alas daļa un konkrēta vieta tajā, kur apmēram 4 – 6 gadus p.m.ē. un tieši 25. decembrī (pēc Gregora kalendāra) Marijai piedzima Jēzus. Tas notika imperatora Augusta (Oktāvija) valdīšanas laikā (tautas skaitīšana). Jāteic, ka pirms tam, t.i. apmēram pirms 100 gadiem Bētlemē piedzima arī Dāvids, kas pēcāk, kā otrais, būs Izraēlas karalis. Liecības par Jēzus piedzimšanas alu datētas ar 160.gadu. Bizantijas imperatora Konstantīna I laikā Jēzus piedzimšanas ala (grota) tika paplašināta un virs tās ap 330.g uzbūvēja baznīcu. Jēzus piedzimšanas baznīca samariešu (ticība – jūdu, pagānu un paražu kopums) sacelšanās laikā 6.gs. (529.g. vai 556.g., kad viņiem, iespējams, piebiedrojās arī paši ebreji) tika nodedzināta/sabojāta. Vairākus gadus pēc tam Bizantijas imperatora Justiniāna valdīšanas laikā (527-565) sabojātās baznīcas vietā tika uzbūvēta jauna baznīca – Kristus Piedzimšanas baznīca. Vēlāk baznīca cietusi gan zemestrīcēs, gan izlaupot un vēl pat mūsdienās cīniņos starp palestīniešiem un ebrejiem (degusi un kas tur vēl darīts un arī nedarīts – neuzpasēts).  Kristus Piedzimšanas baznīca ir vecākā un lielākā baznīca Svētajā zemē. Savukārt Jēzus piedzimšanas grota esot visvecākā izmantotā pielūgsmes vieta kristietībā.

Baznīcā iekļūstam pa mazu ieeju (120 cm augsta), kas tiek dēvēta par Pazemības durvīm. Ne vienmēr šī ieeja bija tik maza, bet kā redzams iepriekš lielo vārtu aili samazināja un kā teic ne jau reliģijas nolūkos, bet drošības dēļ (iebrucēji, u.tml.). Kaut gan nebūtu nemaz nevietā, ja jau sākotnēji šī ieeja būtu bijusi tik maza. Kā it visur, arī šeit līdz Kristus Piedzimšanas alai (grotai) rinda, bet neteikšu, ka pārmērīgi gara. Zita atkal aizdomājusies, ir pārdomās un maldās kaut kur dziļi, dziļi sevī un tas ir redzams tā teikt ar neapbruņotu aci. Viņa piestāj pie ikonas (Marija ar Jēzu).  Baznīca (bazilika) ir liela, redzami aktīvi restaurācijas darbi. Kopumā nekā īpaša acij, bet vēsturiski gan. Lēnām, bet nonākam līdz durvīm aiz kurām pakāpieni lejup un tur jau Kristus Piedzimšanas ala.

Kristus Piedzimšanas ala ir visai neliela (12m x 3,5m). Var jau teikt, ka šī nav precīzi tā vieta, kur piedzima Kristus, bet, ja arī tā vai ir tik svarīgi cik simtus metrus šurpu vai turpu, jo mēs domājam par ko citu. Es izjūtu,  ja tas būtu tas īstais vārds – godbijību. Kā jau ierasts arī šo Svētvietu apsaimnieko vairākas kristīgās konfesijas. Nelielajā alā cilvēku drūzma un viss notiek ļoti ātri. Pa labi atrodas Ziemassvētku altāris, kas Grieķijas pareizticīgo un Armēņu apustuliskās konfesijas pārziņā. Zem altāra atrodas vieta, kur piedzimis Jēzus. Piedzimšanas vieta iezīmēta ar marmora grīdā iestrādātu 14 staru zvaigzni un uz tās uzraksts latīņu valodā – Hic de Virgine Maria Jesus Christus natus est – 1717 (Šeit Jaunava Marija dzemdēja Jēzu Kristu -1717). Tas gada skaitlis nebūt nenozīmē Jēzus dzimšanas gadu 🙂 , bet gan gadu, kurā katoļi Jēzus piedzimšanas vietā uzstādīja sudraba zvaigzni. 1847.g. zvaigzne tika nozagta, paņemta, noslēpta vai kā nu tur bija (iespējams grieķu darbs). 1853.g. turki parūpējās par zvaigznes atkal uzstādīšanu (nezinu vai visa zvaigzne vai tikai tās stari no sudraba vai kā). Esošās zvaigznes viducī ir caurums, zem kura esot oriģinālais akmens uz kura gulēja Marija, kad dzemdēja Jēzu. Šai vietai katrs grib piekļūt, pieskarties (kaut vai zvaigznei) un tas ir iespējams nometoties ceļos. Arī mēs to darām un kaut arī viss notiek ātri un it kā nemaņā (vismaz man), miljons domu izskrien cauri smadzenēm. Alā pie griestiem redzam 15 sudraba lampas, kuras arī sadalītas starp konfesijām (6 grieķiem, 5 armēņiem, 4 katoļiem).

Pa kreisi esošā alas daļa ir Romas katoļu pārziņā un tā ir vieta, kur Marija novietoju Jēzu silē (silītē) pēc piedzimšanas. Pretim šai vietai atrodas svētku altāris, kurš ir brīvāk pieejams. Silītes vieta (laikam jau akmens silīte) pārklāta ar marmora plāksni, tādējādi nav īpaši ko redzēt. Kaut gan gar marmora plāksni ir redzama iežu daļa, tātad it kā kaut kas ļoti tuvs TAI pašai silītei, jo tā tur atradās no tiem pašiem laikiem. Pieņemu, ka lopiem paredzētajā alā (kūtī) pirmatnēji silīte bija veidojums kaļķakmenī vai arī tā tika veidota no viendabīga koka (dobta), kaut gan tā koka būšana apšaubāma, ņemot vērā apvidu, turību, u.tml. Savulaik, t.i. ap 330.g. TĀS silītes vietā vai vietā, kur atradās TĀ silīte, pēc imperatores Helēnas lūguma it kā tika uzstādīta akmens silīte.

Teikts, ka Jēzus piedzimis kūtiņā un ievietots silītē. Un kā tad ar alu, kuru mēs apmeklējam? Kur tad –  piedzima, kūtiņā vai alā? Ir lasīts, ka kūtiņa arī ir ala, jo tolaik tur nebūvēja kūtiņas mūsdienu lauku variantā. Šeit to alu pāri pārēm un ko tik tajās nevarēja ierīkot un kādiem tik mērķiem izmantot.

Svētā apustuļa (ārsta) Lūkas evaņģēlijā (2.nodaļa) varam lasīt: „Tanī laikā nāca no ķeizara Augusta pavēle uzrakstīt visus valsts iedzīvotājus. Un šī pirmā uzrakstīšana notika tajā brīdī, kad Kirenijs valdīja Sīrijā. Tad visi nogāja pierakstīties, katrs savā cilts pilsētā. Arī Jāzeps no Galilejas, no Nacaretes pilsētas, nogāja uz Jūdeju, uz Dāvida pilsētu vārdā Bētlemi, tāpēc ka viņš bija no Dāvida nama un cilts, ka pierakstītos ar Mariju, savu saderināto, kas bija grūta. Un, tiem turpat esot, viņai laiks pienāca dzemdēt. Un  viņai piedzima pirmdzimtais Dēls, un viņa To ietina autiņos un lika silē, jo tiem citur nebija vietas tai mājoklī. Un gani bija ap to pašu vietu laukā, tie, nomodā būdami, sargāja naktī savus lopus, un Tā Kunga eņģelis pie tiem piestājās, un Tā Kunga spožums tos apspīdēja, un tie bijās ļoti. Bet eņģelis uz tiem sacīja: „Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs. Un to ņemiet par zīmi: jūs atradīsiet bērnu autos ietītu un silē gulošu.””

Ir pieņemts, ka tieši Lūka (pēc tautības grieķis, kas pieņēma kristietību) uzgleznoja pirmo Dievmātes ikonu un apskatot šo ikonu Vissvētākā Jaunava Marija teikusi: „No Manis Dzimušā svētība un Man labvēlība, lai ir ar šīm ikonām”. Lūka nomira 84.g. vai ap to laiku 84 gadu vecumā. Kaut kā tā. Jā un tas, ka mēs esam laikam jau visvecākajā baznīcā pasaulē, kura teju 1500 gadus saglabājusies sākotnējā veidolā, staigājam pa šīm telpām, redzam, domājam un jūtam –  ir ……., to jau nevar aprakstīt.

Kā gan šīs Bībeliskās vietas tika atrastas pēc daudziem, daudziem gadiem un vēsturiskā slāņa veidošanās? Kā variants, tas, ka parasti šajās vietās jau sākotnēji kaut kas tika būvēts (dažādas celtnes, tajā skaitā baznīcas, u.c.), tā teikt, kamēr vēl atmiņā. Ja viena nopostīta, tad cita turpat virsū. Piemēram, 135.g. vieta virs Kristus piedzimšanas grotas (nezinu, kas jau nu tur bija iepriekš) pārtapa par Afrodītes pielūgšanas vietu, bet uz cik ilgu laiku…..

Teritorija ap Kristus Piedzimšanas baziliku ir visai plaša un ar augstām sienām to ieskauj armēņu un grieķu pareizticīgo, kā arī franciskāņu klosteri. Kristus Piedzimšanas bazilikai cieši blakus atrodas Sv.Katrīnas baznīca. Zem vairākām celtnēm noslēpumaini alu tuneļu labirinti. Piemēram, no Sv.Katrīnas baznīcas cauri alām var nokļūt Kristus piedzimšanas alā (šobrīd eja gan ir slēgta).

Sv.Katrīnas baznīcu (katoļu) 1881.g./1882.g. uzcēla franciskāņi (Svētais Asīzes Francisks, katolis, franciskāņu mūku ordeņu aizsācējs). Baznīca uzcelta uz krustnešu baznīcas un klostera drupām. Tiek vēstīts, ka Svētā Katrīna no Aleksandrijas bija Aleksandrijas valdnieka meita Doroteja (dzim. apm. 287.g.). Katrīna skaista un visādā ziņā izglītota meitene kristīta 14 gadu vecumā. Viņa daudzus pievērsusi kristietībai un aizstāvot tos krita imperatora Maksimīna II nežēlastībā. Katrīna tika sodīta ar nāvi uz moku rata, kurš soda izpildes laikā brīnumainā kārtā esot salūzis. Arī vēlāk Katrīna nav atteikusies no savas ticības un beigu beigās viņai nocirsta galva, kad tā vēl nebija sasniegusi astoņpadsmit. Protams, protams, tam visam pamatā leģendas un cik tāl tām ticēt vai neticēt …….. Arī mēs apmeklējam Sv.Katrīnas baznīcu un, jā, skaista, bet sajūtu ziņā un atmiņu – nu tā.

Mangera laukums Kristus Piedzimšanas baznīcas un Sv.Katrīnas baznīcas priekšā, kur Ziemassvētkos pulcējas desmitiem tūkstošu cilvēku. Sv.Katrīnas baznīcā Jeruzalemes latīņu rita patriarhs (Romas katoļu baznīcas augstākais pārstāvis Svētajā Zemē) Ziemassvētku vakarā notur Pusnakts misu, kuru pārraida visā pasaulē (mūsu TV neesmu manījis, bet neesmu jau arī tam sekojis). Ceremonija apmēram tāda, kuras laikā Jeruzalemes patriarhs tiek sagaidīts pirms Bētlemes netālu no Rahēlas (Jēkaba mīļotās sievas) kapa (augstām betona sienām nožogota un apsargāta teritorija) un dodas uz Magnera laukumu, tad uz Sv.Katrīnas baznīcu. Patriarhs rokās nes Jēzus (bērna) ikonu un novieto to uz zvaigznes Jēzus piedzimšanas alā.

397. gadā svētais Hieronims Betlēmē izgatavoja Ziemassvētku notikuma atveidojumu. Arī mūsdienās mēs varam šeit redzēt, ko līdzīgu, kas liek īpašāk sajust Jēzus dzimšanu, jo kaut arī dekoratīvi, bet, kaut kas jau tajā tomēr ir.

Dievmātes Piena grotas kapela Bētlemē, Palestīnā. Mother of God Pray for us (Dievmāte lūdz par mums). Kā zināms pa tiešo var lūgties tikai Viņam. Svētā Marija, kā izņēmums (starpniece), lai taptu sadzirdēti, bet domāju, ka daudzi lūdz tieši viņu Mariju, nevis caur viņu Dievu un tādējādi jau laikam grēko.

Piena grota atrodas turpat netālu no Kristus Piedzimšanas baznīcas un tā ir svētvieta ne tikai kristiešiem, bet arī musulmaņiem, kuri arī pieņem to, ka Marija Jēzus ieņemšanas brīdī bija jaunava un, ka tas notika ar brīnuma palīdzību. Islāmā tiek godāts arī Jēzus, bet tikai kā pravietis, nevis, kā Dieva Dēls. Kā zināms islāmā tiek uzskatīts, ka Muhameds bija pēdējais pravietis, tādēļ viņa teiktais kā pēdējais ir nācis no Dieva un tādēļ neapstrīdami tas ir pareizākais un tātad beznosacījumu izpildāms.

Lai nu kā, saskaņā ar Mateja (apustulis, kurš pierakstīja Jēzus vārdus un mācību) evaņģēliju, kas iekš Jaunās Derības – Marija un Jāzeps pēc Jēzus piedzimšanas bēga uz Ēģipti no Hēroda karavīriem. „Tā Kunga eņģelis parādījās Jāzepam sapnī un sacīja: „Celies, ņem bērnu un Viņa māti un bēdz uz Ēģipti, un paliec tur, kamēr es tev to teikšu, jo Hērods meklē bērnu nokaut.” Tad viņš cēlās, ņēma bērnu un Viņa māti naktī un bēga uz Ēģipti.””

Domājams saskaņā ar leģendu Jāzeps ar Mariju un mazo Jēzu bēgot uz Ēģipti vienu brīdi paslēpās grotā (alā), kur Marija baroja Jēzu. Marijas piena piliens uzpilēja uz akmens un tas kļuva balts. Tādējādi no neatminamiem laikiem šī vieta bija iecienīta, kā svētceļojumu galamērķis un it īpaši neauglīgām sievietēm. Jā, svētnīcā ir pieejams un tikai tur un nekādā citādā veidā vai vietā – brīnumainais piena pulveris, nu, bet …… Kaut gan, ja palīdz, kādēļ ne, ka tik cilvēkam labi. Kapelā tiek aizlūgts arī par bērniem, jo, problēmu jau netrūkst un brīnumainā kārtā kādam šīs lūgšanas arī tiek piepildītas.

Pirmā būve virs alas datēta ap 385.g., bet baznīca šajā vietā uzcelta ap 5.gs., ko paveica bizantieši. 1872.g. franciskāņi minētās baznīcas vietā uzcēla katoļu baznīcu. 2007.g. blakus Piena grotai tika uzcelta tā teikt mūsdienīgāka kapela, kas veltīta Dieva Mātei un abas minētās vietas savieno tunelis.

Piena grota ir vieta, kur vēlējos būt un jūtos labi un īpaši, laikam jau dēļ tā, kas mani saista kristietībā – Dievmāte Marija. Jā, interesanti, jo no vienas puses Bībele maz ko teic par viņu un pat tā teikt nekas pāri nav palicis tādā nozīmē, kā apbedīšanas vieta vai kādas ar viņu saistītas lietas (relikvijas) vai, kas nu tur vēl, salīdzinājumā ar citām Bībeles personām un lietām. Bet man tas nebūt netraucē……….

Arī šeit reliģiskā komercija – Milks Gratto ieliņā un apkārtnē. Tirdzniecība gan oficiāla, gan ne tik, gan ar garīgām lietām (ja to tā var nosaukt), gan ne tik. Katrs sev vēlamo iegādājas vai kā minimums varēja to izdarīt un lētāk nekā obligāti apmeklējamā veikaliņā pirms tam. Tā nu ir, bez komercijas nekur, bet, ko, lai dara, ja ir pieprasījums. Arī Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētku laikā Aglonā, kā arī vēl vērienīgākā vietā, t.i. Medžjugorjē, kas Bosnijā un Hercogovinā, kur pabijām 2016.g. tas viss notiek.

Dodamies prom no Bētlemes uz Jeruzalemi, kas nieka 10 km attālumā.

Izraēlas muzejs Jeruzalemē. Ārpus telpām notiek pasākums, skan mūzika, meitenes dejo sarkanīgos tērpos. Patīk 🙂 . Nezinu svētki vai tāpat kaut kas. Apskatām dabā Jeruzalemes maketu, bet attiecību mērogu gan nezinu. Muzejs liels, bet es itin raiti to izstaigāju, nu ne visu gan 🙂 . Muzejā lietas, kuras varētu būt interesantas zinātājiem vai patiesiem interesentiem, bet es tāds neesmu. Mani tā īpaši neiespaido arī fakts, ka muzejā atrodas tie paši Nāves jūras ruļļi, kuri atrasti pagājušā gadsimta vidū Kumrānas apvidū, t.i. netālu no Nāves jūras piekrastes. Pēcāk vēl tos vairākus desmitus gadus meklēja un atrada vēl un vēl. Protams, šiem papirusa tīstokļiem ir liela arheoloģiskā un vēsturiskā vērtība, kā nekā tapuši aprakstīti no 200.g.p.m.ē. teju līdz pat 1.gs. beigām senebreju, grieķu, u.c. valodās par tā laika dzīvi un notikumiem. Vairāki tūkstoši papirusu fragmenti satur Bībeles tekstus, reliģiskus dokumentus un ne velti vairākas desmitgades tos meklēja gan beduīni (lai nopelnītu pārdodot), gan zinātnieki. Protams, ka tas ir apbrīnojami, turklāt to atšifrēšana, sistematizēšana šo to saliek pa plauktiņiem. Dažviet gan uz papirusiem rakstītais atšķiras no mūsdienu Bībeles teksta, bet mēs runājam par vairākām tūkstošgadēm, ko jau nu tur. Es rakstot par to vai šo norādu gadus, u.c., lai jūtams vēsturiskums, nozīmīgums un vēriens.

Dodamies uz Olīvu kalnu ar kuru saistīti daudzi, tajā skaitā ļoti nozīmīgi notikumi Vecās Derības un Jaunās Derības kontekstā, t.i. Jēzus nodevība, krustā sišana, augšāmcelšanās, u.c. Mūs sagaida Pater Noster un Visu tautu baznīcas, Ģetzemanes dārzs, skatu laukums Olīvu kalnā un tas viss ir diezgan cieši blakus, tā teikt dažu minūšu jautājums.

Pater Noster baznīca, kas Jeruzalemē Olīvu kalnā (laikam jau ne gluži virsotnē, bet tomēr) ir Romas katoļu baznīca, kuras pirmsākums datēts apmēram ar 1152. gadu, kad to uzcēla krustneši un tā arī nosauca par Pater Noster, kas no latīņu – tēvreize. Turpat blakus stipri iepriekš jau ap 4.gs. atradās bizantiešu baznīca un, iespējams, ne tāpat vien. Teic, ka kaut kur tur atradās ala, kurā Jēzus mācīja savus mācekļus, tajā skaitā lūgšanām. Baznīca pastāvēja vien kādus 35 gadus, jo nez kāpēc Saladins iznīcināja to laikā, kad uzbruka Jeruzalemei. Nez kāpēc saku tādēļ, ka citas kristiešu svētvietas tajā pašā Jeruzalemē viņš saudzēja.

Princese Aurēlija bossi de la Tour d’Auvergne (itāliete, Francijas prinča atraitne) bija tā, kura sāka meklēt un it kā atrada to alu, kuru pieminējuši svētceļnieki, kā to, kur Jēzus mācīja mācekļus. Ar princeses gādību šajā apvidū uz it kā viņas nopirktās zemes (vairāki hektāri, par kuriem šobrīd strīds starp Franciju un Izraēlu) 1868. gadā tika uzcelts klosteris, kurš 1872. gadā tapis par karmelītu klosteri. 1870. gadā klostera teritorijā uzbūvēta baznīca. Princese nomira 1889. gadā un tikai 1957. gadā izdevās izpildīt viņas pēdējo vēlēšanos un apglabāt viņu klostera teritorijā (apglabāta pie baznīcas ieejas).

Skaista vieta, gan ēkas, gan dārzs, augi un paliels komplekss. Kā nekā baznīca ir tikai daļa no karmelītu klostera (Karmelīti – Karmela kalna Vissvētākās Jaunavas Marijas Brāļu ordenis). Karmela kalns gan atrodas citviet 🙂 . Mēs apmeklējam it kā to pašu alu (laikam jau zem baznīcas iznāk), kurā Jēzus Kristus apmācīja savus mācekļus – nākotnē apustuļus. Esot alā nav īpašu sajūtu, bet emocijas ir vērojot klostera sienās un sienās ap baznīcu iestrādātās keramikas plāksnes ar daudzum daudzās valodās (ap pusotru simtu, tajā skaitā latviešu un poļu) uzrakstīto lūgšanu „Tēvs mūsu”: „Tēvs mūsu, kas esi Debesīs, svētīts lai top Tavs vārds, lai atnāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā Debesīs, tā arī virs zemes. Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem, un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna. Amen.” Šī laikam gan ir tā lūgšana, kuru pavisam noteikti jebkurā diennakts laikā var lūgt ticīgie un vairāk vai mazāk zina arī citi.

Evaņģēlists Lūka teic (Lūkas evaņģēlija 11. nodāļā) „Un notika, ka Viņš kādā vietā lūdza Dievu; kad viņš beidzis lūgt, tad kāds no Viņa mācekļiem sacīja viņam: „Kungs, māci mums Dievu lūgt, itin kā arī Jānis ir mācījis savus mācekļus.” Tad Viņš tiem sacīja: „Kad lūdzat Dievu, tad sakiet: Tēvs! Svētīts, lai top Tavs Vārds, lai nāk Tava valstība. Mūsu dienišķo maizi dod mums katru dienu un piedod mums mūsu grēkus, jo arī mēs piedodam katram, kas mums ir parādā, un neieved mūs kārdināšanā.” Tā radusies lūgšana „Pater Noster”, t.i. „Mūsu Tēvs” jeb „Svētā lūgšana”.

Jāteic, ka franču princese savā laikā neatrada šo īpašo alu, bet pēc viņas atstātajām norādēm arheologiem 1911. gadā izdevās alu atklāt. Diemžēl izrakumu laikā ala daļēji sabruka, kaut gan tas nevienam ticīgajam īpaši netraucē, jo galvenais jau ticība un sajūtas.

Aplūkojam arī altāri Pater Noster baznīcā, kurš ir visai pieticīgs un nu jau atkal laiks doties tālāk.

Olīvu kalns. Piestājam pie skatu laukuma vai kaut kas tamlīdzīgs, t.i. vietas no kuras kalna rietumu nogāzē redzamas ebreju kapavietas, tātad kalna rietumu puse, bet tālāk uz priekšu redzama Jeruzaleme. Nekas īpašs, bet nekur jau tādu pašu neredzēt 🙂 . Pūš stiprs vējš, kā nekā, lai arī ne virsotne, bet tomēr 🙂 . Olīvu kalna augstākā virsotne ir mazliet virs nieka 800 m. No Bībeles viedokļa Olīvu kalns ir ļoti nozīmīga vieta, bet es neatkārtošos. Ebreju kapavietas mums neierastas, jo ne te zeme, ne zaļumu, pliks kā izslaucīts – akmeņi, akmeņi, plāksnes. Vēsturiski ebrejus Olīvu kalnā sāka glabāt jau tūkstošs gadus pirms mūsu ēras un kas to zina, kad pirmos. Laikam jau tos apbedījumus nesaskaitīt, ja jau lēš, ka tie ir apmēram no 70 līdz 100 tūkstošiem. Kādēļ tāda vēlme tik apglabātiem tieši šeit? Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka saskaņā ar Midrash (Bībeles īpašais skaidrojums, ko veica jūdaisti, izmantojot Talmudu) tieši Olīvu kalnā apglabātie būs, iespējams, pirmie, kuri augšāmcelsies. Jā, bet kā tad ar Ābrahāma, u.c. patriarhu apbedīšanas vietu Machpelas patriarhu alās Hebronā, kura tiek uzskatīta par tuvāko vietu nokļūšanai Ēdenes dārzā? Tur gan neviens cits izņemot patriarhus (cits stāsts, ja interesē) un Ādamu ar Ievu nav apglabāts. Ko, lai saka? Ar Bībeli un it īpaši ar tām jūdaisma lietām ir, kā ar juristiem, t.i., cik juristu tik viedokļu par vienu un to pašu lietu. Jā, tajās ne juristu lietās ir ļoti grūti orientēties pat īpaši skolotiem, kur nu vēl kādam citam. Jā, varbūt nevajadzētu tajā iedziļināties, bet mēs tak ceļojumā, kuram pamatā reliģioza nozīme.

Pēc augšāmcelšanās un 40 dienu būšanas starp apustuļiem, tieši no Olīvu kalna Jēzus uzkāpa debesīs, kā tas teikts Jaunās Derības piektajā grāmatā – Apustuļu darbos par kuru autoru tiek uzskatīts evaņģēlists Lūka. Olīvu kalnā atrodas vairākas baznīcas, tajā skaitā krievu pareizticīgo Marijas Magdalēnas baznīca. Marija Magdalēna esot bijusi pirmā, kura ieraudzīja Jēzu pēc viņa augšāmcelšanās, tā vismaz teikts Marka evaņģēlija sešpadsmitajā nodaļā: „Un, kad sabata diena bija pagājusi, tad Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba māte, un Salome pirka dārgas svaidāmās zāles, lai ietu un Jēzu svaidītu. Un pirmajā nedēļas dienā ļoti agri, saulei lecot, tās gāja uz kapu un runāja savā starpā: „Kas mums novels akmeni no kapa durvīm?” Un paskatīdamās tās redzēja, ka akmens bija novelts; tas bija ļoti liels. Un kapā iegājušas, tās redzēja kādu jaunekli pa labo roku sēžam, apģērbtu baltās drēbēs. Un tās izbijās. Viņš tām sacīja: „Nebīstaties, kas bija krustā sists; Viņš ir augšāmcēlies, Viņa nav šeit: redziet še to vietu, kur Viņu nolika; bet noeita un sakait to Viņa mācekļiem un Pēterim, ka Viņš jums pa priekšu noies uz Galileju, tur jūs Viņu redzēsit, kā Viņš jums ir sacījis.”

Visu tautu baznīca atrodas Olīvu kalna rietumu puses nogāzē. To dēvē arī par Bēdu baznīcu (tas arī tās sākotnējais nosaukums) vai Agonijas baznīcu/baziliku. Visu tautu baznīca būvēta par 16 valstu katoļu ziedotajiem līdzekļiem un ir Romas katoļu baznīca, kura atrodas Svētās zemes franciskāņu aizbildniecībā (ap 1200. gadu dibināts mūku ordenis).

Un atkal iespaidīga vēsture, gadi, notikumi, kā jau šajā zemē kopumā. Kādreiz, t.i. jau 4.gs. pašreizējās baznīcas vietā atradās bizantiešu bazilika, kuru 6.gs. iznīcināja Sasanijas impērija (Irāna), t.i. persieši, kas tobrīd zoroastrianisma reliģijas piekritēji (sena persiešu reliģija). Viss mainās un šajā vietā tika uzbūvēta Krustnešu baznīca, kura pēc paris simtiem gadu tika iznīcināta un pamesta novārtā uz ilgāku laiku. Jā, bet kādēļ tāda neatlaidīga baznīcu būve šajā vietā? Laikam jau Ģetzemanes dārzs, kas šeit atradās bija tas pievilcējspēks, jo kā zināms šajā dārzā tika nodots un arestēts Jēzus Kristus. Pašreizējā Visu tautu baznīca tika būvēta piecus gadus un tās būvniecība pabeigta 1924. gadā.

Itāļu arhitekta Antonio Barluzzi projektētā baznīca ir iespaidīga gan ārēji, gan iekšēji. Pirms ieejas kolonas, arkas noformējums, mozaīka. Uz kolonām evaņģēlistu Marka, Lūka, Mateja un Jāņa statujas. Iekšpuse, kā jau katoļiem pieņemts diezgan skaista, neskatoties uz traģisko notikumu pasvītrošanu un nomāktības noskaņas radīšanu. Kad ienākam baznīcā tur notiek dievkalpojums, tiek dziedāts, dzied arī dievkalpojuma apmeklētāji – skaisti un godbijīgi. Baznīcā ir sava vieta arī vienpadsmit apustuļiem. Viens apustulis iztrūkst un gan jau tas ir Jūda. Uz sienas mozaīka ar Jēzus Kristus lūgšanām, kamēr mācekļi guļ, Jēzus nodevības ainu, u.c. Atminamies, lai romieši arestētu īsto, Jūda pieiet pie Jēzus un teic „Esi sveicināts, rabi” un noskūpsta Jēzu. Jāāāāā.

Ģetzemanes dārzs Olīvu kalnā atrodas pie Visu tautu baznīcas un laikam jau sanāk, ka baznīcas teritorijā. Šī ir vieta, kur Jēzus lūdza lūgšanas apcietināšanas naktī pirms krustā sišanas, kā arī vieta, kur Jēzus mācīja savus mācekļus pirms tam un galu galā vieta, kur viņš tika Jūdas nodots. Kā vispār tiek uzskatīts un pamatā pieņemts, tad Jaunava Marija ar miesu un dvēseli ir uzņemta debesīs trīs dienas pēc tam, kad viņa „aizmiga”. Starp kopienām dalās uzskati par to vai aizmiga un tad tika uzņemta debesīs vai tomēr nomira un tad tika uzņemta debesīs ar miesu un dvēseli. Lai tur vai kā trīs dienas vai cik, bet Marija uz šo īso brīd esot bijusi guldīta/glabāta tieši Ģetzemanes dārzā.

Vispār jau tā īsti Ģetzemanes dārza atrašanās vieta, kur notika iepriekš norādītie notikumi, precīzi nav zināma. Bet vairāku valstu baznīcas vienojās, ka Ģetzemanes dārzs ir olīvu koku birzs Olīvu kalna rietumu nogāzē. Jāteic, ka tas nav tā, ka viņi tā teikt uzpīpēja un tā nolēma, bet tomēr tam par pamatu ķeizarienes Helēnas meklējumi un viņas pieņemtais par šī dārza atrašanās vietu.

Jau kopš senseniem laikiem Ģetzemanes dārzs ir ļoti nozīmīga vieta kristiešu svētceļniekiem. Dārzā redzam iespaidīgus olīvkokus un kādi teic, ka 900 gadus veci, bet citi, ka krietni vecāki. Lai kā, saskaņā ar mūsu gadsimtā veiktajiem pētījumiem daži no dārzā augošajiem olīvkokiem ir vieni no vecākajiem zināmajiem pasaulē. Pilnīgi iespējams, ka šie nu jau ar metāla žogu norobežotie olīvkoki (citādi tur jau stumbri vien būtu un varbūt bez mizām – dažu cilvēku daba) ir to pašu olīvkoku pēcteči, kuri auga šajā vietā, kad uzsākās Jēzus Kristus ciešanas par cilvēku grēkiem. Dārzā redzam izkaltu Jēzus lūgšanās ainu, kurai blakus gulstas vai apsēžas cilvēki un nododas lūgšanām vai kā citādi gūst kādu dvēseles piepildījumu. Atceramies tonakt Ģetzemanes dārzā Jēzus Kristus trīs reize gāja lūgties nostāk no aizmigušajiem mācekļiem. Tad nu pieņemts, ka tas notika kaut kur šeit.

Dienu pirms Jēzus tika nodots un arestēts (Zaļā ceturtdiena katoļiem, u.c., bet ebrejiem sagatavošanās diena Pashā svētkiem) bija Pēdējās vakariņas jeb Svētais Vakarēdiens pilsētas ēstuvē, kurā Jēzus bija kopā ar saviem divpadsmit mācekļiem. Jau tad Jēzus zināja, ka viņš tiks nodots un, ka to izdarīs Jūda par trīsdesmit sudraba gabaliem. Jēzus stāstīja mācekļiem par gaidāmajiem notikumiem, lauza maizi un kopā ar vīnu cienāja savus mācekļus. Mateja evaņģēlija 26. nodaļā teikts: „Bet, tiem ēdot, Jēzus paņēma maizi un svētīja, un lauza, un deva to saviem mācekļiem, un sacīja: Ņemiet un ēdiet, šī ir mana Miesa! Un Viņš, paņēmis biķeri, pateicās un deva viņiem, sacīdams: Dzeriet visi no tā! Šīs ir manas Jaunās derības Asinis, kuras par daudziem tiks izlietas grēku piedošanai. Bet es jums saku, ka no šī laika es vairs nedzeršu no šiem vīna koka augļiem līdz tai dienai, kad es to ar jums no jauna dzeršu sava Tēva valstībā.”

Tajā pašā Mateja evaņģēlija 26. nodaļā varam lasīt „Un viņi, noskaitījuši pateicības lūgšanu, aizgāja uz Olīvkalnu. Tad Jēzus sacīja viņiem: Jūs visi šinī naktī ieļaunosieties no manis, jo ir rakstīts: Es sitīšu ganu, un ganāmā pulka avis izklīdīs. Bet pēc manas augšāmcelšanās es pirms jums aiziešu uz Galileju. Bet Pēteris atbildēja un sacīja Viņam: Un ja visi no Tevis ieļaunotos, es nekad neieļaunošos. Jēzus viņam sacīja: Patiesi es tev saku, ka šinī naktī, pirms gailis dziedās, tu mani trīskārt noliegsi. Pēteris sacīja Viņam: Kaut arī man nāktos ar Tevi mirt, es Tevi nenoliegšu. Tāpat sacīja visi citi mācekļi. Tad Jēzus kopā ar viņiem aizgāja uz muižu, ko sauc par Ģetzemani, un sacīja saviem mācekļiem: Sēdieties šeit, kamēr es aiziešu tālāk un pielūgšu Dievu!”

Tam sekoja Jēzus nodevības un krustā sišanas diena – Lielā piektdiena. Pēc trešās lūgšanas Ģetzemanes dārzā Jēzus sacījis mācekļiem: „Lūk, stunda pienākusi, un Cilvēka Dēls tiks nodots grēcinieku rokās. Celieties, iesim! Lūk, tuvojas tas, kas mani nodos! Un kamēr Viņš vēl runāja, lūk, nāca Jūda, viens no divpadsmit, un līdz ar viņu daudz ļaužu ar zobeniem un rungām, kurus sūtīja augstie priesteri un tautas vecākie. Bet Viņa nodevējs bija devis tiem zīmi, sacīdams: kuru es skūpstīšu, ir Viņš, to aizturiet! Un tūliņ viņš piegāja pie Jēzus un sacīja: „Esi sveicināts, Rabbi,” – un skūpstīja Viņu. Bet Jēzus tam sacīja: „Draugs, kāpēc tu esi šeit?” Tad tie piegāja pie Jēzus, pielika Tam rokas un To saņēma.”

Pēteris iepriekš Jēzum teicās, ka viņš Viņu nenoliegs, bet tomēr viņš to izdarīja, noliedzot savu pazīšanos ar Jēzu laikā, kad priesteri par Viņu ņirgājās un sita To. Mateja evaņģēlijā lasāms: „Bet Pēteris sēdēja ārā, pagalmā. Un viena kalpone pienāca pie Viņa, sacīdama: Arī tu biji ar Jēzu no Galilejas. Bet viņš to noliedza visu priekšā, sacīdams: Es nezinu, ko tu runā. Bet kad viņš gāja pa vārtiem, viņu ieraudzīja cita kalpone un sacīja tiem, kas tur bija: Arī šis bija ar Jēzu Nācarieti. Un viņš atkal liedzās, zvērēdams: Es to Cilvēku nepazīstu. Un pēc īsa brīža piegāja tie, kas tur stāvēja, un sacīja Pēterim: Patiesi tu esi viens no tiem, jo arī tava valoda nodod tevi. Tad viņš sāka lādēties un zvērēt, ka viņš to Cilvēku nepazīst. Un tūdaļ gailis dziedāja. Un Pēteris atminējās Jēzus vārdus, ko Viņš bija teicis: Pirms gailis dziedās, tu mani trīskārt noliegsi. Un viņš, izgājis ārā, rūgti raudāja.”

Nākamā bij sestdiena (Klusā sestdiena, Jēzus guļ kapā), kurai sekoja Jēzus Kristus augšāmcelšanās diena – Lieldienu svētdiena, kurā kristieši svin Jēzus Kristus augšāmcelšanos. Savukārt ebrejiem saskaņā ar Veco Derību ir Pashā svētki, kas tika noteikti par godu divu miljonu ebreju izvešanai uz mājām no Ēģiptes.

Tikko kā Lieldienu svētki ir garām un, lai vai tur kā, lai visiem šajos ne visai vieglajos laikos veselība, labs prāts, mīlestība un nebūt nodotam (ļoti plašs jēdziens) it īpaši no saviem tuvējiem, kas ir neizsakāmi sāpīgāk. Tad vēl piedošana, piedošana un piedošana, cik jau nu katrs uz to ir spējīgs un šajā būtiski ir censties. Labi, šoreiz tas arī viss 🙂 .

Jūs varat atstāt komentāru, vai iesaitēt no savas lapas.

Atstājiet kometnāru