Ceļojums – Izraēla, Palestīna. Trešā daļa

Impro ceļojums „Svētā zeme Izraēla ar ielūkošanos Palestīnā” 9 dienas no 29.04.17. – 09.05.17. 

Pirmā daļa šeit. Otrā daļa šeit. Ceturtā daļa šeit. Piektās daļas 1. nodaļa šeit.

03.05.2017. piektā ceļojuma diena. Mūs sagaida vienreizēji klosteri, turklāt elpu aizraujošās vietās, kā arī ļoti interesants pārgājiens pa kalna takām gar kanjonu un tuksnesi. Tātad Sv.Georga klosteris Wadi Quilt kanjonā Palestīnas teritorijā, tad Ortodoksālais klosteris Temptation (Kārdināšanas) kalnā (ļoti augstu) un Sv.Gerasima klosteris Jūdejas tuksnesī (oāze nekurienē).

Sv. Georga klosteris jeb Sv. Jāņa/Džordža no Chozibas klosteris jeb Sv. Džordža klosteris Wadi Qelt vai vienkārši Choziba klosteris. Izskatās sarežģīti (nosaukums daudzveidība), bet īstenībā daudz sarežģītāk, kā izskatās 🙂 . Runājot par šo vietu Bībeles un/vai vēstures un politikas kontekstā tas ir vispār ūūūū, bet tomēr interesanti. Labi, piekrītu, ka gan jau ne visiem interesanti. Bet visādā ziņā tas ir unikāli un vērienīgi, bet par to iespējami īsi 🙂 un vēlāk.

Pa ceļam uz klosteri tuksnesī redzam beduīnu (tuksneša iemītnieku) apmetnes, kuras, protams, ir citādas nekā viņu senču senčiem dzīvojot šajās zemēs. Ir teltis, ir dēļu būdas un dažādi mistrojumi. Tāpat arī var redzēt turības atšķirību, ja vien vārdu turība var attiecināt uz šiem cilvēkiem. Kaut gan šur tur redzams kāds motocikls vai pat auto un satelīta šķīvis. Laikam jau viņiem klājas labāk nekā homo sapieniem bez noteiktas dzīves vietas (bomžiem) kā piemēram pie mums Latvijā. Pamatā beduīni ir klejotāji, iespējams, ka mūsu laikos viņi pārvietojas mazāk, bet tomēr. Izraēlā beduīnus materiālā ziņā atbalsta valsts, bet …….., lai nu paliek. Atceros kādā no apceļotajām valstīm redzēju organizētu čigānu bērnu nogādāšanu uz skolu un man tika paskaidrots, ka kaut arī valsts īpaši atbalsta šos cilvēkus, tajā skaitā nodrošinot nogādāšanu uz skolu, apmācību, ēšanu un citas lietas, tomēr šī tauta ir visai, visai problemātiska, jo ne visai un ar vēlmi pieņem šo atbalstu iekļauties sabiedrībā. Beduīnu dzīvošana tuksnesī ir zināma problēma, jo viņi piemēslo tuksnesi ar atkritumiem. Esot pat tā, ka, lai arī kādai konkrētai beduīnu saimei nav nepieciešamība klejot viņu šī brīža dzīvesveida dēļ (nenodarbojas ar lopkopību, u.tml.), tomēr viņi maina apmetnes vietu, jo esošo ir tā piegružojuši, ka paši vairs nevēlas tur dzīvot un izvēlās citu, t.i. tīru un nepiegružotu vietu. Bēdīgi, bet fakts.

Brauciens ar autobusu, bet ne līdz galam. Tā teikt šoseja beidzas un tiekam izsēdināti. Karsts, priekšā ceļš lejup, laikam jau mazliet virs 1 km garumā, bet ejās viegli, jo agrā rītā spēka daudz. Mums paveras neredzēti dabas skati. Pretim tipina ēzelīši un gribētāji līdz klosterim par attiecīgām naudiņām var nokļūt ēzelīšu mugurās, bet mūsu vidū gribētāju nav. Iespējams, ja dotos atpakaļ kalnā, tad kāds gribētājs atrastos, bet tā kā atpakaļ mēs iesim pa otru pusi (kanjona takām), tad ēzelīšu saimniekiem beduīniem no mums nekāda labuma.

Vau! Jā tā var teikt un pat vēl kaut ko, jo mūsu skatam paveras neaprakstāma bilde – klosteris klintī, t.i. virs tā kalns un zem tā dziļa ieleja. Patiešām, neko tādu nebiju paredzējis ieraudzīt un jo tuvāk, jo izbrīns lielāks, kaut arī no attāluma skats arī ir iespaidīgs. Kā jau kaut kur teicu, tad šajās zemēs, kur reliģijas viena uz otras un vēl tās mūku īpatnības, tad ar to ģērbšanos spēj tikai tikt līdz. Turklāt ne vienmēr ir pietiekama informācija un dažkārt izklausās, ka nebūs tik traki, bet hop un ir 🙂 . Esam klāt, klosterī ielaiž pa porcijām, mazliet jāuzgaida. Ir! Vārti atveras un dodamies iekšā, bet man priekšā jau atkal 🙂 tiek izstiepta mūka roka (tā man bij gadījies Svētā kapa baznīcā cita iemesla dēļ 🙂 ) un no visa saprotams, ka dreskodu es neesmu izturējis un laikam jau Zita ar. Esmu šortos, nu tādos pagaros pāri celītim un biju domājis, ka gana labi būs un mūks šos šortus mierīgi pieņems par biksēm, bet nekā. Zita savukārt ir auduma biksēs uz legingu pusi, bet brīvākās. Saprotam, ka viss ir stingri un vīriešiem nekādu modifikāciju šortu, vienīgi bikses, bet sievietēm nekādu bikšu, bet kā minimums gari svārki. Paejam malā un spriežam, ka neko, ja jau netiekam, tad netiekam un no ārpuses klosteris ir ļoti skaists un arī apkārtne baudāma. Te dzirdam, kādas sievietes balsi – maināties drēbēm. Sākotnēji neuzķeram domu, bet ir! Laika maz un tūlīt aiz pēdējā apmeklētāja aizvērsies vārti. Ko? Nu neko. Turpat, teju tautas priekšā es šortus nost,  Zita garās bikses nost, es Zitas bikses virsū, bet Zita aptin ap gurniem vienu no saviem lakatiem, izveidojot garus svārkus. Šī padarīšana ir sekunžu jautājums un skat mēs jau esam klosterī, bet aiz mums kligt un vārti ciet. Fūūū 🙂 .

Kaut arī klosteris, bet iekšā visai baudāmi un aizdomājoties, ka tas izveidots klintī……… Apskatei izlktas veco laiku sadzīves ierīces. Klostera baznīcā apglabāti trīs svētie mūki. Ārpusē ir vieta, kur glabājas daudzum daudzu mūku kauli. Jā, un tomēr tas iespaidīgākais ir klostera atrašanās vieta, ārējais skats, Bībeliskā nozīme un vēsture kā tāda par to, kad, kas un ko.

Klostera vieta ir Bībeliski nozīmīga saistībā ar 9.gs.p.m.ē. dzīvojošo pravieti Eliu (Vecās Derības praviešu grāmata – Pirmā Ķēniņu grāmata). Elia juku laikos pēc trešā Jeruzalemes ķēniņa Salamana (Zālamana) valdīšanas beigām sludināja un brīnumlietas darīja vēl šerpākas nekā pēcāk dzimušais Jēzus. Jā, pēc ķēniņa Salamana daudzi, daudzi ķēniņi nāca un gāja, jo tāda bija Dieva griba, jo kāds iepriekš bija stipri sagrēkojis, tajā skaitā Salamans, kaut arī daudz Dieva prātam labu lietu viņš sākotnēji bija darījis. Elia tiek uzskatīts par mesijas priekšvēstnesi un attiecīgi kristietībā runa ir par Jēzu Kristu, bet  jūdaismā Dieva apsolīto glābēju, kurš acīmredzot tiek vēl gaidīts. Elia saistība ar šo vietu ir sekojoša. Pēc Jērikas (Jericho) uzcelšanas un pēc ento ķēniņu gala un dažnedažādām Dieva sūtītām nebūšanām, Elia satika vairāk par visiem iepriekšējiem ķēniņiem grēkojošo ķēniņu Ahabamu un teica viņam: „Tik tiešām, ka Tas Kungs, Israēla Dievs, dzīvo, kā priekšā es stāvu, šajos nākamajos gados nebūs ne rasas, ne lietus, kā vienīgi pēc mana vārda un pavēles!” Pēc šiem vārdiem Dievs lika Eliam paslēpties Kritas līcī, kas ir Jordānas austrumos. Krita/ Choarth (sezonāls strauts) tiek identificēta, kā strauts, kas tecējis gar vietu, kur šobrīd atrodas mūsu apmeklētais klosteris un tālāk strauts ietek Jordānijas upē netālu no Jērikas un Jordānija attiecīgi laikam jau Nāves jūrā. Pirmajā Ķēniņa grāmatā lasāms: „Un Tā Kunga vārds nāca pār viņu: „Ej prom no šejienes un pagriezies pret austrumiem, un paslēpies Kritas līcī, kas ir Jordānas austrumos. Un notiks tā: no upes tu dzersi, un Es esmu pavēlējis kraukļiem tevi tur apgādāt ar maizi.” Un tā arī bijis nākamo trīs gadu sausuma un bada perioda sākumā Elia šeit mitinājies un kraukļi viņam pienesa maizi un gaļu ir rītu un vakaru un upē viņš veldzēja slāpes.

Ja nekļūdos, tad otra Bībeliskā saistība un nozīme ir tā, ka uz šī kalnainā apvidus alām savulaik nāca Jaunavas Marijas tēvs Joahims, lai nolūgtos Dievu dāvāt viņam ar sievu Annu bērniņu. Gāja piektais gadu desmits, bet bērna nebija, kas savukārt to laiku sabiedrībā bija slikta zīme. Joahimam pēc krietnām un ilgām lūgšanām parādījās eņģelis, kurš paziņoja par to, ka Dievs Kungs ir pieņēmis Joahima lūgšanas un upuri un, ka viņam būšot meita, kurai jādod vārds Marija un, kura jau no bērnības novēlēta Dievam un pildīta ar Svēto garu. Anna dzemdēja četrdesmit piecu gadu vecumā un mazā Marija (zīdainis) tika ziedota Dievam – atdota audzināšanai Jeruzalmes templī. Joahims un Anna bija no Dāvida dzimtas.

Tagadējā klostera vietā jau ap 420.g.p.m.ē. tika izveidota lavra. Daži vientuļnieki mūki sākotnēji apmetās klints alās (alas šur tur redzamas arī šobrīd) un pēcāk izveidoja vietu, kur kopā būt, t.i.lavru, kurā kopā nodevās lūgšanām, kā arī ieturēja maltītes. Ar laiku lavra tika pārveidota par klosteri un Ēģiptē dzimušais mūks Džons no Thebes ap 500.g. nodibināja Choziba klosteri, kurš vairāk pazīstams, ka Sv. Džordža klosteris Wadi Qelt, kurā atradās Jaunavas Marija baznīca un attiecīgi klosteris veltīts Dieva Mātei. Apmēram 525.g. mūks Džordž nomira un pēcāk tika kanonizēts kā Svētais Jānis.

Sešsimto gadu sākumā persieši ne tikai izpostīja klosteri, bet arī nogalināja tur dzīvojošos padsmit (it kā 14) mūkus. Krustnešu laikos 12.gs. klosteris tika pārbūvēts, bet pēc krustnešu sakaušanas tas tika pamests novārtā. 1878.g. klosteri atjaunoja grieķu mūks Kalinikos (ne jau viens pats protams 🙂 ) un apmetās tur uz dzīvi. Kopš tā laika mainījās klostera vadītāji – mūki vai abati, bet klosteris tā teikt palika un tas apbrīno un priecē ticīgos un citus interesentus vēl šo baltdien 🙂 .

Daļa no mums un tajā skaitā es ar Zitu atpakaļ dodamies pa citu ceļu, pareizāk sakot pa taciņu gar ieleju. No vienas puses kalns, šaurāka vai platāka taka, bet no otras puses vairāk vai mazāk stāvs ielejas krasts. Ejam jautri un mūsu brīnišķīgā vadītāja Kaiva uzsāk dziesmu, kuru uzķer daļa no ceļotājām (apakšāji baltas smiltis virsū skaidrais ūdentiņš). Ar laiku mūsu grupa izstiepjas garumā. Brīžiem taka patiesi šaura, nu metrs vai mazāk, bet ejās droši, kamēr nepadomā, ka, ja kāds akmens vai smiltis zem kājām pašķīst, tad var būt brik un ar galiem. Bet tā visumā ir ok. Karsts jau ir, bet iztikt var. Dabas skati aizraujoši, bet neesmu rakstnieks un par to man neuzrakstīt un arī iekš foto neparādīt – gluži tāpat kā klosteri un visu citu par, ko esmu sajūsmā. Laiks rit, laikam jau pāris stundas un redzam tālumā apmetnes, bet mums kaut kur pa labi jālien ārā. Acu skatam apbūves un nav tādas normālas šķirbas, ceļa vai takas pa kuru izkļūt tā teikt civilizācijā. Mums jātiek augšā, kur vajadzētu būt šosejai un beigu beigās pēc nelielas bakstīšanās mums tas izdodas. Priekšā ir nojume, kur divi palestīnieši tirgo šo to, tajā skaitā svaigi spiestu apelsīnu sulu (process acu priekšā). Atbildīgie mēģina sazināties ar autobusa šoferi, bet ne visai izdodas un šķiet, ka viņš mūs gaida citviet. Kādu laiku atpūtušies un pat paspējuši nedaudz pagarlaikoties un ietraukties, tomēr sagaidām autobusu. Labs ir tas, kas labi beidzas 🙂 tādā ziņā, ka ceļojumā esam laika ierobežoti. Laižam tālāk.

Kārdināšanas klosteris (Monastery of the Temptation) ir grieķu pareizticīgo klosteris, kurš atrodas Kārdināšanas kalnā, Jērikā, kas Palestīnā. Kaut arī klosteris ir Palestīnas teritorijā, bet tas pieder Jeruzalemes grieķu ortodoksālajai baznīcai. Vispār šajās zemēs viss ir ļoti sarežģīti vēsturiski – zemju dalīšana, kari, u.c. un grūti iedomāties, kur vēl būtu līdzīgas lietas darījušās, bet tā teikt ne par to šis stāsts.

Esam atbraukuši uz Jēriku un raušamies ārā netālu no senās Jērikas, t.i. vietas (pilskalns), kur tiek veikti arheoloģiskie izrakumi un šis tas ir redzams no senās Jērikas, kas tiek uzskatīta par viss vecāko pilsētu pasaulē, t.i. 10 tūkstošus gadus vecu. Līdz mūsdienu Jērikas centram pāris km un līdz Nāves jūrai, kur arī pabūsim, ir nieka 10 km. Vispār Jērika un šeit plūstošā Jordānas upe ir un jāsaka „jau atkal” nozīmīgas Bībeliskās vietas. Kā zināms tieši Jordānas upē, kaut kur šajā pusē netālu no Jērikas Jānis Kristītājs kristīja Jēzu. Arī mūsdienās ir izveidotas speciālas kristīšanas vietas Jordānas upē. Bet tolaik pēc daudzu cienīgu un necienīgu ļaužu kristīšanas Jānis Kristītājs teicis „Es kristīju jūs ar ūdeni grēku nožēlošanai, bet kas pēc manis nāks, ir varenāks par mani. Es neesmu cienīgs Viņam kurpes nest; Viņš jūs kristīs Svētajā Garā un ar uguni.” Mateja evaņģēlijā teikts: „Tad atnāca Jēzus no Galilejas uz Jordānu pie Jāņa, lai tas Viņu kristītu. Bet Jānis atturēja Viņu, sacīdams: Man jāsaņem kristību no Tevis, bet Tu nāc pie manis? Bet Jēzus atbildēdams sacīja viņam: Lai tas tā notiek! Tā taču mums pienākas izpildīt visu taisnību! Tad viņš to pieļāva. Pēc kristības Jēzus tūliņ izkāpa no ūdens, un, lūk, debess atvērās, un Viņš redzēja Dieva Garu baloža veidā nolaižamies uz sevi. Un, lūk, balss no debesīm sacīja: Šis ir mans mīļais Dēls, kurš man labpatīk.”

Bet mēs šobrī nedodamies Jēzus kristīšanas vietas meklējumos, bet gan uz tepat pie pilskalna esošo trošu ceļu staciju no kurienes vagoniņos nokļūsim Kārdināšanas kalnā, kur apmēram 350 m virs jūras līmeņa atrodas mūsu galamērķis – klosteris. Turp un atpakaļ var doties arī  pa takām, bet tas aizņem zināmu laiku, nezinu 30 min vai stundu un mums šķiet šī laika nav. Pa porcijām dodamies iekšā vagoniņā un ceļamies augšup. Lejā paliek izrakumi, augu plantācijas, tuksnešainie kalni, brt priekšā kalnā neticamā veidā iekāries klosteris. Redzam tā fasādi, kura ir pat ļoti baudāma, ja ne gluži kā Sv. Georga klosterim, bet tomēr, tomēr! Jāteic, ka šis klosteris viennozīmīgi ir nepieejamākā vietā izbūvēts. Šur tur kalnos redzamas alas, bet diez vai tur šobrīd kāds mitinās, bet kas zina, ja jau tās tur ir, tad piekļūt arī varbūt var. Esam klāt un gar kalna malu pa celiņu kāds gabaliņš līdz klosterim. Man atkal kājās Zitas bikses, bet kā izrādās šoreiz nav tāda nepieciešamība un tādēļ saku, ej nu saproti viņu smalkās lietas 🙂 .

Klosterī bez īpašām emocijām, tomēr šeit esošās alas ir apbrīnu vērtas, kaut gan klinšu slānis nav no pārmērīgi cietajiem un visticamāk kaļķakmens vai dolomīts, bet visādā ziņā paveiktais – iespaidīgi. Aplūkojam Jēzus Kristus gleznu, Dievmātes un Jēzus Kristus ikonas un, jā, kā jau pareizticīgajiem tās ir skatāmas un baudāmas. Iespaido un izbrīna atrašanās vieta, izbūve, skats no ārpuses, vēsture un Bībeliskā saistība.

3.gs.p.m.ē. Kārdināšanas kalnā (gan jau iepriekš tas dēvēts citādi) selucīdi (bija tāda varena Selucīdu impērija savulaik (312.g.p.m.ē. – 63.g.p.m.ē.)) uzbūvēja cietoksni.

Romas imperatora Konstantīna Lielā māte Helēna (vēlāk Svētā Helēna) savu svētceļojumu laikā un Bībelisko vietu meklējumos ap 325.g. Kārdināšanas kalnā atklāja alu, kuru uzskatīja par to pašu, kurā Jēzus 40 dienas un naktis cīnijās nepadodoties velna kārdinājumiem nodot Dievu. Mateja evaņģēlijā lasāms, ka Gars aizveda Jēzu tuksnesī, lai Viņš tiktu velna kārdināts. Sekoja 40 gavēšanas diennaktis un pēc tām Jēzus tika izaicināts, lai pierādītu, ka viņš ir Dieva Dēls. Velns Jēzu aicināja akmeņus pārvērst par maizi, bet Viņš atbildēja „cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikviena vārda, kas iziet no Dieva mutes.” Tad velns nogādāja Jēzu Svētajā pilsētā uz svētnīcas jumta un aicināja nolekt, jo ar viņu jau nekas nenotikšot. Jēzus atbildēja „nekārdini Dievu, savu Kungu!” Tad Jēzus tika nogādāts visaugstākajā kalnā no kura bija pārredzamas visas pasaules valstis un velns aicināja Jēzu metoties zemē pielūgt viņu. Jēzus uz to visu sacīja „Atkāpies sātan! Jo ir rakstīts: pielūdz Dievu, savu Kungu, un Viņam vienam kalpo!”

Pēc šiem notikumiem un Jāņa Kristītāja nogalināšanas Jēzus sāka savu sludināšanas ceļu. Ja, kas tad Jānis Kristītājs, kurš sludināja Dieva vārdu jau krietni pirms Jēzus, bija Jēzus radinieks. Jāņa Kristītāja tēvs bija priesteris Zaharija, kurš kalpoja arī Jeruzalemes templī, bet viņa māte Elizabete bija Jēzus mātes Marijas māsīca. Elizabetes un Marijas mātes bija māsas un tādējādi ne velti gaidot Jēzus piedzimšanu Marija kādu laiku dzīvoja pie Elizabetes.

Attiecīgi virs minētās alas 6.gs. tika uzcelts pirmais klosteris. Pēcāk visādi bijis, bet šodien apmeklēto klosteri uzbūvēja 1895.g. Šobrīd klosterī kā saprotu dzīvo vien daži mūki. Pie klostera tiek tirgotas dažādas lietiņas un suvenīri, kurus apskatam, bet šoreiz neko nenopērkam. Atliek sagaidīt savu vagoniņu un laisties lejup. Mūsu kārta klāt, mirklis vai mazliet vairāk 🙂 un esam uz cietzemes. Laiks pusdienām 🙂 .

Restorāns „Barracuda” Jērikā (Jericho), Palestīnā. Pēc ražīga rīta īstais laiks iestiprināties, precīzāk sakot paēst pusdienas, jo kā nekā jau plkst.14:00 un kādēļ ne pilsētas vienā no labākajiem zivju (jūras velšu) restorāniem laikam jau kvalitātes un cenu attiecības ziņā. Saprotu, ka restorāns ir visai nesen kā uzbūvēts. Lai tās lietas raitāk notiek, kā jau tas dažkārt ceļojumos notiek, mēs savu pamata izvēli esam izdarījuši iepriekš, nu un klāt kaut kāds standartiņš. Zitai Jāzepa zivs, bet man liellopa gaļiņa un vistas šašliks. Tā teikt esam klāt uz klātiem galdiem un nav jāgaida stundas līdz kārotajiem ēdieniem. Varam degustēt vairāku salātu veidus un ne visi iet pie sirds, bet pamatā jau labi, ja ne tas ar tiem turku zirņiem vai kā tur. Tepat uz vietas un mūsu acu priekša atklātā krāsnī cep maizīti – plāceņus, nu ļoooti garšīgi un tie mutē slīd vēl tikko kā no uguns. Man kartupelīši kā jau kartupelīši, kaut gan jāteic, ka kaut kur spāniskajās zemēs tie kartupelīši bija laikam ne visai. Zitai ļoti garšo Jāzepa zivs un tas ir Bībeliskais nosaukums, bet tā teikt laicīgo nosaukumu nezinām. Zita teic, ka līdzīga karpai, tikai mazāk asaku. Kopumā esam garšīgi un sātīgi paēduši.

Sv.Gerasima jeb Deir Hajla grieķu pareizticīgai klosteris Rietumkrastā. Braucot vērojam apkārtni un atpūšamies. Šeit nav stabs, stabs, stabs, šeit ir tuksnesis, tuksnesis un šur tur kāds zaļums, kāda plantācija. Netālu Nāves jūra un ar roku sasniedzama Jordānija (Jordānijas Hašemītu Karaliste). Ar visiem tiem kariem pagājušā gadsimta četrdesmito un sešdesmito gadu beigās, kurā (sešu dienu karā) iesaistījās vairākas valstis ir grūti saprast, kura teritorija un kam šobrīd pieder juridiski vai faktiski un tā tālāk. Nu, tas tā, bet mums gide teic, ka ir iespēja nokļūt Jordānijas teritorijā, kur ir piekļuve Jordānijas upei un konkrēti vietai, kur Jānis Kristītājs kristīja Jēzu. Vieta Betānijā aiz Jordānijas upes (Jordānijas valsts pusē) Jordānijas upes gultnē Wadi Al-Kharrar. Esam braukuši apmēram pusstundu kā no restorāna, bet mums nepaveicas –  robežas pārejas punkts ir slēgts. Griežamies atpakaļ.

Turpinam ceļu jau apmēram pēc 3 min mēs esam pie Sv.Gerasima klostera. Jā, un mēs esam nokļuvuši, ja ne teju paradīzē, tad krāšņā oāzē gan. Tuksnešaino apkārtni nomaina liels kopts dārzs, ar iekoptiem celiņiem. Dārzs ar dažnedažādiem mums zināmiem un nezināmiem krāšņiem vai vienkārši zaļiem augiem un augļiem. Putniņi čivina, bet pa celiņiem lepni pārvietojas pāvveidīgie. Klostera iekšpagalms zaļumu un klusuma piepildīts, varam atvilkt elpu un atspirdzināties no karstuma, it īpaši krāšņajās iekštelpās. Klostera skapjos glabājas mūku kauli (mūkus nogalēja persieši sešsimto gadu sākumā), kas varbūt kādam ir pabaisāk 🙂 , bet citādi divos stāvos atrodas krāšņas gleznas, ikonas un freskas. Cita starpā aplūkoju gleznu, kurā attēlota Marija barojam Jēzu no krūts. Jauki un vienlaicīgi žēl, ka mums pamaz laika dabas vērojumiem dārzā. Turklāt spoži spīd saule un foto būs arī nekādi.

Kaut gan tepat pāri Jordānas upei netālu no klostera atrodas Jēzus kristīšanas vieta, bet paša klostera izbūve tomēr saistīta ar citu Bībelisku notikumu. Šī vieta esot tā, kura bija kā viena no slēptuvēm alā Marijai un Jāzepam ar mazuli Jēzu, kad tie bija ceļā uz Ēģipti, bēgot no Romas ieceltā Izraēlas karaļa Hēroda Lielā. Tādēļ jau tā glezna ar Mariju un Jēzu.

Vispār klosteris būvēts tā teikt neatminamos laikos, kurā jau nu tur gadsimtā, piektajā vai citā, bet pirms tam tā bija lavra, t.i. apkārt alās dzīvoja cilvēki (vientuļnieki) darīja savas ikdienišķās lietas un lūdzās, bet sestdienās un svētdienās satikās kopējā sanākšanas vietā lavrā, kur nodevās kopīgās lūgšanās. Šīs vietas mūki dzīvoja askētiski un pieticīgi, viņiem nebija teju nekādu sadzīves priekšmetu un ēda tie pamatā maizi uzdzerot ūdeni. Brīvdienās, tad gan atļāvās kopīgi ko vairāk. Klosteris tika nīcināts un būvēts vairakkārt un pašreizējā veidolā tas tapis 1885. gadā.

Mūks Gerasimus arī piekopa askētisku dzīvesveidu, tomēr viņš bija tas, kurš sāka pulcināt mūkus nedēļas nogalēs lavrā uz kopīgām lūgšanām un laika pavadīšanu. Ir interesants nostāsts par to, ka mūks Gerasimus paglāba tuksnesī klīstošu lauvu, kurai no ķepas izņēma ērkšķi un sadziedēja brūci. No tā laika lauva bija uzticīga mūkam, ja tā var teikt – kalpojot viņam. Beigas esot visai skumjas, jo, kad 475.g. Gerasimus nomira, tad lauva gulēja uz viņa kapa tik ilgi, līdz nomira. Kaut kā tā. Ne velti dārzā šur tur lauvas skulptūras.

Apskatījuši un baudījuši varam un vajag doties prom, jo līdz mūsu viesnīcai Bētlemē kāds gabaliņš tomēr ir. Jā, bet tas dārzs fantastisks, īpaši ņemot vērā, ka tas atrodas Jordānijas ielejas neauglīgajā daļā un apkārt putekļi vien.

Vēl viena diena ir galā un vēl tikai vakariņas viesnīcā, kāda vīna glāze numuriņā un laiks saldam miegam, lai rīt spēks Masadas cietokšņa apskatei un Nāves jūras pakļaušanai 🙂 .

Jūs varat atstāt komentāru, vai iesaitēt no savas lapas.

Atstājiet kometnāru