Ceļojums – Izraēla, Palestīna. Piektās daļas 1. nodaļa

Impro ceļojums „Svētā zeme Izraēla ar ielūkošanos Palestīnā” 9 dienas no 29.04.17. – 09.05.17. 

Pirmā daļa šeit. Otrā daļa šeit. Trešā daļa šeit. Ceturtā daļa šeit.

04.05.2017. sestā ceļojuma diena un šo to par šīs dienas notikumiem es jau esmu publicējis šī raksta ceturtajā daļā. Atlika Masadas cietoksnis un 4. maija svinības viesnīcā Bētlemē. Tomēr šis būs tikai par Masadas cietoksni (ne pilnā apjomā) un ar to saistītām lietām, kā arī kaut kas personisks, bet tikai tādā apjomā, lai personiskais varētu kļūt arī publisks 🙂 .

Masada. Dodamies uz Masadu un jau mājās (Latvijā) esot es zināju un arī šobrīd braucot autobusā zinu, ka būs skaisti un vēsturiski aizraujoši. Tikpat labi saprotu, ka mūsu vietējā gide Sorella izpildīs savu ģides pienākumu minimumu un, iespējams, ka atbildēs uz kādu papildus jautājumu. Bet, ja pats par konkrētajām lietām un vietām neko nezini, tad stāstītais būs tāds mirkļa moments un arī papildjautājumi maz ko līdzēs, jo pamatā tie jau apmierina tā brīža ziņkāri un vēlāk kaut kā pazūd. Dažkārt kāds uzplaiksnījums no redzētā vai dzirdētā hop un ir, bet tas ir izņēmums, nevis likumsakarība. Nē, protams ir arī gudri un izglītoti cilvēki, kuriem ne tikai dzirdētais, bet arī redzētais uztinās uz smadzeņu garoziņas lentas, bet tas ne par mani.

Tātad agrs rīts, līdz Masadai apmēram 200 km un pirms tam divi ceļojuma objekti apmeklējami. Izskatās, ka no Bētlemes mēs izbraucam uz 60. ceļu, kurš ved  uz automaģistrāli Telaviva – Jeruzaleme –  Jordānijas ieleja, t.i. ceļu Nr. 1. Savus prātojumus un vēl šo to, kas brauciena laikā, to es izklāstīju iepriekšējā nodaļā, tādējādi neatkārtošos. Klāt ir 1. ceļš un mēs griežam pa labi, kur apmēram 700 m virs jūras līmeņa. Attiecīgi tālāk pa šo štrāsi dodamies rietumu virzienā un lejup vien, bet sešdesmitais joprojām taisni, t.i. uz ziemeļiem.

Pirmā pietura – nulles punkts attiecībā pret jūras līmeni un šo es izlaižu (skatīt ceturto daļu).

Kāds gabaliņš un griežam pa labi uz 90. ceļu un tālāk jau faktiski gar Nāves jūru dienvidu virzienā.

Otrā pietura – AHAVA un šo es izlaižu (skatīt ceturto daļu).

Tātad stipri lielākā ceļa daļa no Bētlemes uz Masadu ir nobraukta. Kopumā brauciens nav garlaicīgs, jo savstarpējas sarunas, ieklausīšanās gidu teiktajā, apkārtnes un tajā skaitā šad tad Nāves jūras vērošana pa autobusa logiem, tad vēl pa vidam divu objektu apmeklējums, mazliet paprātošanas un skat drīz būsim  galamērķī.

Es tā īsti nemaz nezinu, ko nozīmē vārds – Masada. Neba šo vientuļo klinti tās atklāšanas pirmsākumos kāds tā vienkārši ņēma un nosauca par Masadas klinti. Pieņemu, ka vārdā Masada tika nosaukts cietoksnis, kurš kā tāds pirmatnēji tika uzbūvēts vientuļās klints virsotnē. Katrā ziņā no ivrita divu vārdu savienojums „מבצר מצדה” tulkojās Masada cietoksnis”. Kā zināms ivrits ir ebreju oficiālā valoda. Bet kā traktējās vārds „Masada”? Nezinu. Tad nu palikšu pie tā, ka dodamies uz Masadas cietoksni, kurš atrodas izolētas (vientuļas) klints virsotnē Izraēlas dienvidu apgabalā Jūdu jeb Jūdejas tuksneša austrumu malā starp šo tuksnesi un Nāves jūras ieleju. Jā, un, tad jau turpat blakus slavenais tuksnesis – Negevs (Negev, no ebreju – sauss), kurš aizņem vairāk nekā pusi no Izraēlas sauszemes, laikam jau galvenokārt dienvidu daļas. Protams, šim tuksnesim ir arī Bībeliskā nozīme.

Esam klāt. Mūsu priekšā Masadas nacionālais parks 440 h platībā ar Masadas cietoksni klints virsotnē vai precīzāk ar to, kas no šī cietokšņa pāri palicis.Protams, mēs šos 440 h negrasāmies izstaigāt, bet ar infrastruktūru ir ok (viesnīcas šķiet ir, telšu vietas ir, muzejs, u.c. nepieciešamās lietas), lai uz šejieni varētu doties arī ar nakšņošanu.

Uz mērķi, t.i. klints virsotni, kā jau mums dažkārt Izraēlā ierasts 🙂 , dodamies vagoniņā pa trošu ceļu. Braukšana sakarīga, trošu ceļš rekonstruēts ap 2000. gadu un, pieņemu, ka līdz ar to tas arī ir drošs. Noprotams, ka bija iespēja virsotnē nokļūt arī kājiņām pa čūsku taku, bet tas kāpiens jāveic agrāk no rīta, kamēr nav tik karsts. Turklāt laika mums jau arī nav priekš tā apmēram 1 h ilgā kāpiena. Domājams, arī ne visi mūsējie to fiziski varētu veikt. Nezinu teikt, cik garš būtu šis kājāmgājēju maršruts, bet kāpums no apakšējā līdz augšējam punktam arī apmēram tie paši 300 m (tas ir vertikāli 🙂 ). Tad gan jau kāds kilometrs arī būtu jāčāpo pa nosacīti lēzeno čūsku taku, kura gan esot mūslaikos labi iekārtota un ir kāpjama 🙂 . Man pašam kāpiens ar kājām būtu interesantāks tīri sportiski, kur nu vēl saullēkts un skaistie skati, jo tos jau no vagoniņa neredzēt. Atpakaļ jau gan visi varētu ar vagoniņu laist 🙂 . Bet ir kā ir un ir labi. Pirmssākumos, kad šī klints tika apgūta 🙂 , tad uz tās virsotni arī varēja tikt vienīgi pa čūsku taku (toreiz gan tā neveda no Masadas muzeja, kā mūsdienās 🙂 ). Tobrīd čūsku taka bija stipri dabiskāka, nedrošāka un vēl, iespējams, ar sava veida mākslīgiem traucēkļiem un lamatām (brrrrr) aprīkota pret potenciālajiem iebrucējiem.

Lai arī kā, bet nepaspējuši tā īsti padomāt un iebaudīt apkārtni šķiet 900 m garajā un apmēram 5 min ilgajā ceļā (augstums no apakšējās platformas līdz augšējai kādi 300 m), kā jau jākāpj ārā. Esam uz platformas, kura gan nav klints virsotnē un mums neliels posms pa labiekārtotām kāpnēm ejams augšup. Vēl mazliet un es ar savu sieviņu Zitu esam sasnieguši klints virsotni. Citi mūsu ceļojuma kolēģi jau ar nekur nav pazuduši 🙂 . Klints kā tāda un vēl jo vairāk tās atrašanās vieta ir patiesi ļoti iespaidīga. Šoreiz patiesi ir – patiesi 🙂 . Pirmsākumos klints bija pilnīgi izolēta no apkārtesošajiem kalniem, klintīm un līdzenumiem. Jāteic, ka šobrīd virs viena no bezdibeņiem ir uzbērums, kas savulaik tika izveidots Masadas cietokšņa ieņemšanai, bet par to citkārt.

Klints malas austrumu pusē ar 450 m stāvu kritumu. Iedomājaties, piegāji pie maliņas, bet tur žvikt –  bezdibenis un kāds vēl! Dažviet klints rietumu pusē ir ap 100 m stāvi kritumi, kuriem savukārt seko vēl dažus simtus metrus lēzenāki nolaidieni (ar ragutiņām i nedomā 🙂 ), kuri veido klints apakšējo platformu. Un tā apmēram visapkārt šim kalnam vientuļniekam. Kalnu no apkārtnes atdala dziļas gravas un bezdibeņi, kas to ieskauj no visām pusēm.

Šo klinti patiešām var uzskatīt par dabas veidotu cietoksni, atlika tikai iedot tai nosaukumu 🙂 . Klintij kā tādai nebija piekļūšanas ceļu (kāda taķele gan jau bija, ne bez tā), bet tuvumā nebija ūdens ņemšanas vietu un līdz ar to visu nebija arī apdzīvotu vietu, vienīgi visapkārt valdošais karstais un sausais klimats. Problēmas sagādāja arī pati nokļūšana klints virsotnē pa diezgan stāvo, šauro un līkumoto taciņu, kura tās konfigurācijas dēļ jau tolaik saukta par čūsku taku un, iespējams, ka čūskām tā arī itin labi patika 🙂 . Kā man bail no čūskām, turklāt zināms riebums  ar. Atminos Horvātijas kalnu taciņās Klekā tādas varēja sastapt, bet, nē nevajag, labāk bez tām. Nav jau mūsu zalkši, kaut arī no tiem es labprāt pa gabalu 🙂 . Cita ceļa augšup tobrīd nebija un pa šo čūsku taku augšā bija jāstiepj viss, tajā skaitā pārtika, ūdens, u.c. Jāatzīst, ka šie apstākļi, piemēram, iebrucējiem bija vēl skaudrāki. Viens ir aizstāvēt, bet cita lieta – ieņemt. Uz klints dzīvojošajiem viens no plusiem tas, ka pārtikas saglabāšanai viņiem nevajadzēja ne elektrību, ne ledusskapi 🙂 , jo sausais gaiss ļāva gadiem ilgi uzglabāt pārtikas krājumus, ja vien tādi bija sagādāti. Starp citu, pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados arheoloģisko izrakumu laikā Masadas cietokšņa Hēroda pilī tika atrasts apmēram 2000 gadus vecs keramikas trauks ar 800 gadus vecām Jūdejas dateļpalpalmas sēklām. No tā brīža pagāja vairākas desmitgades, līdz kāds arheologs uzdrošinājās trīs no atrastajām sēklām iestādīt. Rezultātā viena sēkla izdīga un pēc 10 gadiem dateļpalma sasniedza trīs metrus augstumu. Palma bija gatava ziedēšanai, bet tā, kā tas bija vīrišķās kārtas augs, tad nekas no tās ziedēšanas nesanāca (apputeksnēšanās un kas tur). Bet fakts kā tāds vien ir ievērības cienīgs.

Jāizstaigā, kas te un kur, jāpadomā, jāatceras (ne jav savi karagājieni 🙂 ) un jāpasapņo! Klints plato, nu nezinu, kādu padsmit hektāru platībā un izstaigājama tā ir diezgan aši, ja lieta ir iekš lēkšošanas vien. Te ir kādi 600 metri no dienvidiem uz ziemeļiem un kādi 300 m no austrumiem uz rietumiem, varbūt šur tur vairāk. Teikts, ka tālākie punkti pa diagonāli attiecīgi ir 645 m no cietokšņa dienvidu sienas līdz Hēroda Ziemeļu pils augšējā stāva terasei. Savukārt no austrumu malas līdz rietumu malai 315 m. Tūlīt jau pusdienlaiks un ir ļoti karsts, cepina, bet dažbrīd uzrodas glābējs – vējiņš. Klints austrumu pusē vērojama Nāves jūras ieleja, bet stipri tālāk uz priekšu Nāves jūra, lai arī, cik tas dīvaini nebūtu, jo līdz Nāves jūras ziemeļu daļas ūdeņiem ir kilometri nevis metri, laikam 🙂 . Ja tā skatās, tad klints ir teju pretim Jordānijai (Jordānijas Hašimītu Karalistei) piederošajai pussalai Lisai (Lizai). Vispār jau nu kā pussalai, grūti saprotams, kas tur un kā, bet ja no Masadas ietu taisni austrumu virzienā, tad pa sauszemi varētu šķērsot Izraēlas un Jordānijas robežu nesaslapinot kājas Nāves jūrā (tā vismaz šķiet). Tad nu varētu paklīst pa Jordāniju, ja vien …….. un nepatikšanas uh. No klints Nāves jūras dienvidu daļa atrodas kādu kilometru tālāk un vairāk pa labi, nekā ziemeļu daļa. Bet tolaik, tajos vecajos laikos tur visur skalojās Nāves jūras ūdeņi.

Sākas mūsu ekskursija pa Masadas cietoksni vai kā jau iepriekš izteicos pa to, kas palicis pāri no Hēroda Lielā cietokšņa (fragmenti, drupas). Kādēļ Hēroda ar piepildi – Lielā? Nezinu, citi teic, ka, lai nesajauktu ar viņa bērniem, kuru starpā arī bijuši Hērodi. Ja, pareizi atminos, tad pēc Hēroda Lielā nākamais ar bija Hērods, kāds nu tur…… Bet varbūt dēļ Hēroda Lielā varmācības un izcilās nežēlastības vai arī dēļ viņa augstajām prāta spējām politikā, celtniecībā, ja gribat – inženierzinātnēs? Nezinu, bet kaut kā tā. Tad nu, lai arī būtu, ka Hērods Lielais un attiecīgi Hēroda Lielā cietoksnis. Arheoloģiskie izrakumi ir papildināti ar mūsdienu apbūvi to laiku stilā un vēsturiskā apbūve no mūsdienu ir atdalīta ar melnu līniju, lai varētu atšķirt to laiku veikumu un mūsdienu. Laba ideja, ja kas. Piemēram, redzu kādas ēkas sienu un kaut kādā šīs sienas daļā augšup, lejup vijas melna svītra un – ahā, viss skaidrs. Apskatei Ziemeļu pils, Rietumu pils, sinagoga, bizantijas baznīca (sienas, grīda ar krāsainām keramikas un akmens mozaīkām), romiešu pirts (freskas uz sienām) ar baseinu, pārtikas un ieroču noliktavas, kazēmats (nocietinājumu siena), ūdens cisternas un akvedukti. Nē, nu smuki jau tolaik bija, spriežot pēc šīm flīzēm, freskām un vispār. Redzam nelielu mājokļu drupas, bet tās jau palikušas no mājokļiem, kurus būvējuši ebreju Lielās sacelšanās dalībnieki un tātad tie tapuši jau pēc Hēroda Lielā laikiem.

Ar maketa palīdzību mums tiek demonstrēta ūdens savākšanas un padošanas tehnoloģija Masadas cietoksnī, kas (ne jau makets 🙂 ) tolaik tapa, ne bez Hēroda Lielā izcilo ideju pielietošanas. Ir iespēja arī apskatīt citus Masadas cietokšņa maketus, tā teikt, lai labāks priekštats par Masadas cietoksni, kas vienlaicīgi Hēroda Lielā rezidence – atpūtas vieta ar pilīm u.t.t.

Arheoloģiskie izrakumi? Paskatījos, paklausījos, interesanti, bet ne vairāk, kaut gan vietām ir arī kas apbrīnojams vai acīj tīkams – skaists. Tomēr šajā ziņā mazuma piegarša, ko, lai dara, laiks un kari savu paveikuši. Bet!!! Kādi skati paveras no klints vai klints virsotnes augstākajiem punktiem, pat 460 m  virs jūras līmeņa? Brīžiem uzpūš tik stipras vēja brāzmas, ka uh. Šīs brāzmas mums ar Zitu traucē uzņemt foto uz klints virsotnē esošā (milzīgā) Izraēlas karoga fona. Tādi lieli karogi lielā vairumā ir Turcijā (turku protams 🙂 ) un Latvijā jau ar šur tur sāk uzsliet.

Jā, bet tas ir kino, tas ir vienreizēji – stāvās klints nogāzes, aizas, dažnedāžado konfigurāciju kalni un tuksnešainie līdzenumi, Nāves jūras ieleja un vizuāli turpat jau Nāves jūra aiz kuras dūmakā škiet redzami kalni Jordānijas pusē, bet tā laikam ir mirāža 🙂 … Fantastiski skati gan, bet tos neiebildēt un neiefilmēt, tikai paša acīm – žēl! Pie visa tā, Masadas cietoksni apsargā mazi, melni putniņi, kuri apsēduši klints malas un ne tikai, bet diemžēl nezinu kā šos putniņus sauc.

Šie melnie, dziedošie putniņi ir diezgan socializējušies, bet tomēr distanci prot ieturēt. Rau, daži no šiem melnajiem Masadas cietokšņa, iespējams, tagadējiem simboliem un, domājams, sargiem – putniem, parunājās ar Zitu, bet kabatā tā teikt nelien.

 

Kad un kā te viss sākās? Kas un kā bija līdz Hērods Lielais te uzbūvēja cietoksni/rezidenci un, kas pēc tam? Nemaz nav tik daudz dzirdēts vai lasīts par entajiem šīs klints iekarojumiem, apdzīvošanu, u.tml. Ir laiks gan pastaigāt un padomāt 🙂 . Labi, pamēģināšu –  kad, kas, kā te ir bijis 🙂 , jo tagadnei es jau esmu pieskāries un vēl varbūt kāds vārds šajā sakarā arī neizpaliks.

4000.g.p.m.ē., tas ir laiks par, kuru zināms, ka kaut kad tad bija, iespējams, pirmā reize, kad cilvēki atzina par labu esam šīs vientuļās klints virsotni un viņi spēja tajā uzkāpt. Un kad tad Dievs radīja pasauli? Ja skatam Bībeli, tad apmēram mazliet vairāk, kā pirms 6 tūkstošiem gadu (laikamam) un ja tā, tad apmēram arī tajā laikā notikuši šīs klints virsotnes pirmie vai nu kuri tur apmeklējumi. Teic, ka pirmie pierādījumi, tam, ka cilvēks ir bijis klints virsotnē ir no halokolīta perioda laikmeta (akmens un vara laikmets) un par apliecinājumu tam arheoloģisko izrakumu laikā atrasto un tajos laikos darināto podu fragmenti. Nezinu, ko to laiku cilvēki tur darīja un vai izmantoja klinti, kā dabisku cietoksni un vai uzvarēja uzbrucējus, ja tādi bija. Kas vispār tolaik tur notika. Kad uzkāpa, kāpēc? Kāpēc nokāpa 🙂 ? Vai viņus piespieda un vispār, cik intensīvi klints tika izmantots tobrīd, kā arī vēlāk, piemēram, 3000.g.p.m.ē.? Nezinu, bet fakts Nr. 1, ka 4000.g.p.m.ē. cilvēki jau bija, kā, lai saka – iemēģinājuši klints plusus un mīnusus.

Šis tas jau tomēr ir zināms par dažām šīs klints izmantošanas un iekarošanas epizodēm, bet tā teikt skaļākajām. Bet arī par tām informācijas pamaz, turklāt tā ir sadrumstalota, vairākos avotos un pamatā ne mūsu mēlē. Un braucot šurp bij skaidrs, ka spiedīgajos apstākļos ģidi nebūs glābēji, turklāt, ja tā pa fikso, tad pa vienu ausi iekšā, bet pa otru ausi ārā. Ģide jau ir diezgan žiperīga, te tas, te šis, bet vai tad daudz ir tādu, kurš to atceras un tā info tāpat ir maz, tā teikt garām ejot. Bet, taisnības labad jāsaka, ka ir gidi, kuri mauc un mauc, mauc un mauc, bet mīļo cilvēciņ man tāpat tak tās acis uz visām pusēm, kur nu vēl tevis teikto piefiksēt savās smadzeņu krociņās, kur jau tāpat visa kā gana. Jā, gan vajadzīga, gan nevajadzīga 🙂 , bet gana daudz. Būs jātaisa revīzija un liekais jādelitē! Vispār jāteic, ka Izraēlas un vispār Tuvo Austrumu vēsture, tas ir kaut kas un tas, ja plašākā kontekstā, bet, ja par kādu notikumu konkretāk, tad vispār čau, tad vēl tās reliģiskās lietas. Teikšu kā ir – interesanti, bet tam cauri netikt, netikt un viss 🙂 . Es vispār nezinu citās zemēs, citām tautām arī tā? Nu gan jau. Skat par mūsu zemītes, pēcāk valsts – Latvijas un šajā zemē dzīvojošajiem – kas, kad, ko un kā, arī tas nav tik vienkārši. Tomēr salīdzinot ar to, šis ir piliens jūrā (es tā domāju 🙂 ). Labi, ko es te tā aizdomājos, es tak atrodos pussabrukušā Masadas cietoksnī, ka kaut kur neiekrītu 🙂 .

Jā, vēl tikai par to, ka ar visu to ne vienmēr vērojama viedokļu sakritība par apkārtni, klinti, Masadu, u.t.t. gan tīri vēsturiskā kontekstā, gan Bībeliskā. Tāda sajūta, ka pētniekiem un kam nu tur – trūkst konkrētu faktu (izrakumi, rakstiskas liecības u.tml.). Tad notiek izpēte, versijas, hipotēzes un piestāj pie iespējami pareizākajiem vērtējumiem un secinājumiem, turklāt dažkārt pretrunīgiem. Un kuram, kurai – tad, lai tic 🙂 . Redz kā baznīckungi, nu labi, konfesiju augstākās amatpersonas, tad viņi tā –  ja nav pietiekamu pierādījumu un viennozīmīgu vērtējumu un atbilde nav rodama kā tāda 🙂 , tad baznīca pieņem, ka ir TĀ un punkts. Tad nu kā man salikt sev galvā pa plauktiņiem kas, kā, un no kā 🙂 .

4093.g.p.m.ē., kad Dievs radīja/is visu un tajā skaitā Ādamu un jau no Ādama (ribas) tam Ievu, jo cilvēkiem bija jāvairojas un jāapgūst, jāizmanto un jāpriecājas par visu Dieva radīto.

4000.g.p.m.ē., – tas bija ļoti, ļoti sen. Un kas pirms un pēc tam? Gadsimtiem klusums? Es pie visa šī par ebrejiem (tā tikai garām ejot un lielos vilcienos), jo bez tiem arī diez vai es šodien vai arī kāds cits runātu par Masadas cietoksni un ne tikai ………… Tad nu es īsos vilcienos izskriešu šim tam cauri, lai minimāls priekšstats un saikne, bet, ja kādam interese būs lielāka par manis aprakstītajām epizodēm – izrāvieniem, tad nu paši, paši, lasiet, interesējaties, u.t.t. Es izlaižu mazliet vairāk par diviem tūkstošiem gadu, jo tie nav aktuāli manis šobrīd rakstītajam.

1812.g.p.m.ē. (ebreji izskaitļojuši un es pie tā arī palikšu) piedzima Ābrams (Dieva pārsaukts par Ābrahāmu). Tas ir aizmetnis ebereju tautai, bet tobrīd jau laikam nekas vairāk. Es domāju, tauta, nācija, valsts. Kas bija pa vidam no 4000.g.p.m.ē. līdz Ābrahām piedzimšanai? Kaut kas jau bija, bet šo manu rakstu tas neskar. Kā zināms Dievs ar Ābrahāmu noslēdza derību par to, ka viņš un viņa pēcnācēji bezierunu kalpo Dievam (Viņam vienīgajam), bet pretim Ābrahāms un visi viņa pēcteči saņem uz to brīdi viņiem (ebrejiem) nepiederošās Kānaānas zemes. Neiedziļināšos no kā cēlušies ebreji, bet skaidrs ir viens, ka Kānaānu apdzīvojušie ļaudis nebija ebreju ciltsbrāļi. Ar gadu precizitāti es ne visai, jo pastāv vairākas interpretācijas, bet pie kaut kādiem atskaites punktiem jau jāpieturās + – 🙂 .

1712.g.p.m.ē. Ābrahāmam ar Sāraju ne bez Dieva gribas un palīdzības piedzima dēls Īzāks (Īzāka vecākā brāļa Ismaēla un citas lietas izlaižu). Jāpiebilst, ka Sāraja pēcāk Dieva pārsaukta un svētīta par Sāru.

1652.g.p.m.ē. Izākam ar savu mīļoto sievu Rebeku piedzima dvīņi un, kas tik tur vēl bija un nebija. Es akcentēšos uz jaunāko dēlu Jēkabu un šī raksta kontekstā vismaz man pašam saprotams kādēļ tā. Jēkabs pasaulē nāca, kā otrais aiz sava dvīņu brāļa Ēsava, ja atceraties no BībelesJēkabs brālim papēdī ieķēries 🙂 .

Starp citu, mans jaunākais mazdēliņš arī vārdā Jēkabs 🙂 , īsteni latvisks vārds vai ne, kā jau mēs to zinām. Bet, ja ne gluži latvisks (latvieši jau salīdzinoši jauna tauta), tad Bībelisks jau noteikti. Bībeliski Jēkabs tulkotos tā, kā „tas kurš satvēris papēdi”, savukārt ivritā rakstītu „יעקב” 🙂 , bet izrunātu nevis Jēkabs, bet mazliet citādi – vai ne? Nu, labi, es te tā mazliet, bet latviski skaidri un gaiši Jēkabs ir Jēkabs un kā raksta, tā arī izrunā!

Saskaņā ar Bībeli tolaik liela loma tika noteikta pirmdzimšanai. Pirmdzimtība (laikam jau Dievs šajā sakarā savu vārdu bija pateicis), kā zināms no Ābrahāma laikiem bija ne tikai liels gods, bet tā deva arī savus labumus, t.i. mantojuma ziņā taustāmus labumus (bagātības), kā arī reliģisko labumu/ietekmi, t.i. priesterību. Tas viss kopumā un atkal Bībeles kontekstā nozīmēja, ka, ja tas tā veidojās, tad tieši no Ābrahāma pēcnācējiem varēja nākt pasaules GlābējsMesija  (kaut kad) un, ka tik ar to nebija domāts Jēzus Kristus.

Bet vai visiem pirmdzimtajiem bija vajadzīgas šīs priekšrocības, u.t.t., jo tas nozīmēja bezierunu kalpošanu Dievam, bet, kā, tad ar to otru dzīves pusi, kas sniedza cita veida vērtības un baudu…….. Protams, ka bērniem šīs lietas parasti tika izskaidrotas. Zināmi gadījumi, kad pirmdzimtie dažādos veidos un dēļ dažādiem iemesliem tika apieti un dažkārt pat ar Dieva gribu (Viņam jau labāk zināms). Tas pats Ēsavs būdams izsalcis pārdeva savu pirmdzimtību Jēkabam par sarkano virumu (tam arī Bībelē ir nozīme – sarkanajam virumam). Kaut gan jāteic, ka Jēkabs izsalkušo Ēsavu uz to izaicināja un vēl lika zvērēt šajā sakarā, ko Ēsavs arī izdarīja. Pirms vēl mazie dzima, Dieva eņģelis Rebekai noteica, ka viņas abi dēli būs lielu tautu vadoņi, bet jaunākais, tātad Jēkabs, pārspēs vecāko. Tā redz ir, Jēkabs jau no mātes zināja, ka viņam būs Dieva dotas pirmdzimtā tiesības. Tomēr, laikam jau viņš tolaik tik stipri Dievam neticēja, kaut gan ļoti uz to tiecās. Turklāt Jēkabam ne jau tās bagātības bija būtiskākais, kuras viņš saņemtu, kā pirmdzimtais, bet tieši reliģiskā privilēģija. Lai vai kā, bet šis gājiens ar izsalkušo Ēsavu bija Jēkaba pirmā nopietnā kļūda un grēks ceļā pie Dieva un viņam šajā sakarā un arī pēcāk pastrādātā (arī dēļ šaubām Dieva vārdam) nāksies stipri ciest teju visu mūžu.

Ēsavs un Jēkabs auga, bet viņiem katram bija savas lietas un intereses, kaut arī viņi bija brāļi un ne vienkārši brāļi, bet dvīņu brāļi. Viņi ļoti atšķirīgi bija savos raksturos, vienvārdsakot – dažādi. Neapšubāmi Rebeka cieši mīlēja abus savus dēlus, bet tomēr un neviļus sava rakstura dēļ vai kā, bet Jēkabs viņai bija mīļākais dēls. Savukārt Īzāks, neskatoties uz to, ka četrdesmitgadīgais Ēsavs aprecēja svešas tautas, t.i. hetiešu meitas (pagānieties un ne vienu vien) un tādējādi pārkāpa vienu no Derības noteikumiem (aizliegtas precības starp izredzēto (ebreju) tautu un pagāniem), tomēr bija noskaņots pirmdzimtības tiesības dot Ēsavam un pat pie visa tā, ka Ēsavam bija diezgan izlaidīgs dzīvesveids.  Tā teikt, ja jau pirmais piedzima, tad, ko nu tur iesāksi.

Pirms miršanas Īzāks vēlējās svētīt Ēsavu un nodot tam pirmdzimtības tiesības. Interesanti, ka Ēsavs tam arī neiebilda, kaut arī apzinājās, ka viņš savas pirmdzimtības tiesības, ja tā godīgi, tad bija pardevis Jēkabam, turklāt to zināja visa saime. Neskatoties uz to Ēsavs no pirmdzimtā tiesībām nevēlējās atteikties, jo tās viņam bija vajadzīgas tā viena iemesla dēļ, kas izrietēja no viņa dzīvesveida.  Ēsavs gribēja, lai viņam tiktu nodrošinātas ģimenes galvas tiesības un attiecīgi divas trešdaļas no tēva mantojuma, tātad bagātības. Bet pirmdzimtā gods un jo vairāk garīgās tiesības, ko deva pirmdzimtība, tas Ēsavam nepavisam neinteresēja un šis viņam vairāk būtu par apgrūtinājumu. Ēsavam bija citi dzīves plāni, t.i. iekš greznības un brīvības lēmumos –  ko, kad un kā viņam darīt.

Cik daudz spēj mātes mīlestība un, lai tā būtu akla vai neapdomīga. Šajā gadījumā Rebeka pilnībā nepaļāvās uz Dieva zīmi par Dieva nodrošinātu pirmdzimtību Jēkabam. Jāteic, ka Rebekai dzīvē naksies grūti un vai šī viņas rīcība, kā viens no iemesliem…….. Rebeka nolēma mazliet nodrošināties, lai tā pirmdzimtība 100% tiek Jēkabam. Mazums Dievam kaut kas noiet šķērsām šajā sakarā 🙂 . Tamdēļ, mazliet nodrošinoties un, lai viss notiktu, kā Dievs paredzējis, Rebeka ķērās pie viltus, jā tik stipra bija viņas īpašā, mātišķā mīlestība pet Jēkabu. Viņa panāca, ka tieši Jēkabs kā pirmais tika svētīts no sava tēva Īzāka un saņēma pirmdzimtības tiesības. Neiedziļināšos kā tas tika panākts. Jāteic, ka pēc šī Jēkaba gājiena Ēsavs bija gatavs nogalināt Jēkabu, tiklīdz tam par šķērsli vairs nebūtu tēvs. Jā, viss jau tāpat būtu noticis kā Dievs bija lēmumis, bet Jēkabs ar savu mammu pasteidzās notikumiem pa priekšu un kādas tam būs sāpīgas sekas gan Jēkabam, gan viņa mātei Rebekai.

Interesanti, iz 1. Mozus grāmatas, kur pēc visa atklāšanās (tapa zināms, ka Jēkabam tēvs piešķīris pirmdzimtā godu) Ēsavs raudādams lūdza vismaz kaut kādu svētību no sava tēva, bet tas bija izmisumā, jo viss jau it kā atdots. Tad Īzāks sacīja Ēsavam: „Redzi, bez zemes treknuma būs tava apmešanās vietas un bez debess rasas no augšienes. No sava zobena tu dzīvosi, un savam brālim tu kalposi, bet notiks, ka tu sevi atbrīvosi, tad tu viņa jūgu nokratīsi nost no sava kakla.” Un par šo ir ko padomāt! Man nē, man šī sakarā jau ir savs štuks 🙂 .

Un atkal! Rebekas lielā mīlestība un šoreiz jāteic pret abiem dēliem (kas zina, kā viss beigtos) un viņas viltība. Tā rezultātā ar sava tēva Īzāka svētību un pavēli Jēkabs devās prom no Bēršebes, kur viņi tolaik dzīvoja, uz Hāranu Mezopatāmijā uz Rebekas tēva Betuēla namu. Tur saskaņā ar vecāku lēmumu Jēkabam par sievu bija jāņem savējā, t.i. Rebekas brāļa Lābana meita, neviss kaut kāda pagāniete, kā to izdarīja Ēsavs.

Pa ceļam, kādā nakts sapnī Jēkabs redzēja kāpnes no zemes debesīs un to augšgalā stāvēja Tas Kungs, kurš sacīja Jēkabam: „Es esmu Tas Kungs, tava tēva Ābrahāma Dievs un Īzāka Dievs! To zemi, uz kuras tu guli, Es došu tev un taviem pēcnācējiem. Un tavi pēcnācēji būs kā zemes pīšļi, un tu izpletīsies uz rietumiem un austrumiem, uz ziemeļiem un dienvidiem, un tevī un tavos pēcnācējos visas zemes tautas būs svētītas. Un redzi, Es esmu ar tevi, un Es tevi pasargāšu it visur, kur tu ej, un Es likšu tev atgriezties šinī zemē, jo Es tevi neatstāšu, līdz kamēr izdarīšu, ko Es esmu tev sacījis.” Tātad jau pats Dievs Jēkabam ir devis solījumu, kas apstiprina to, ka iepriekš divas veiktās nelietības no Jēkaba puses bija liekas. Iekš šī citāta ir liela jēga un nozīme, tādēļ par Jēkaba dzimtu vairāk, kaut arī es tak Masadā :). Bet, ko tā Masada, ja nebūtu bijis Ābrahāma, Īzāka, Jēkaba un vēl un vēl, tad arī par Masadu varbūt nebūtu ko runāt un nebūtu te ko skaīt.

Kā jau daudzviet teikts Hārāna izrādījās Jēkabam trimda 20 gadu garumā. Kaut arī radniecība, tomēr mātes Rebekas brālis Lābans pamatīgi izkalpināja Jēkabu. Septiņus gadus Jēkabs smagi un teju par velti strādāja par savu pirmo un vienīgo mīlestību Rahēli un tā viņam netika Lābana viltus un mantkārības dēļ. Rahēle bija Lābana jaunākā meita, bet vispirms, kā to zemju tradīcijas noteica, tad pie vīra pirmkārt jāizdodod vecākā meita un šajā gadījumā tā bija Lea. Un, lai gala beigās tiktu pie Rahēles Jēkabam bija jābūt visupirms kopā 7 dienas ar Lea (saprotu, kā vīram ar sievu) un tikai pēc tam viņš varēja ņemt sev par sievu Rahēli.  Jā Rahēli, bet ar nosacījumu, ka par to viņš Lābanam kalpos vēl 7 gadus, ko viņš arī darīja, jo tik stipri mīlēja Rahēli. Tad vēl visam pāri nāca Tā Kunga „sapratne” vai nesapratne par taisnīgumu vai sods par Jēkaba grēka darbiem, jo viņš neļāva tapt grūtai Rahēlei, jo redz Lea tiekot nicināta un tādā garā. Jāteic, ka Ādama un Ievas radīšana bija koncepts arī tam, ka vienam vīram viena sieva, bet ebrejiem, vizmaz tolaik 🙂 ar to nebija viss kārtībā un turklāt pie dzīvas sievas. Lai vai kā, bet Jēkabam ar Lea sākotnēji (ne jau vienlaicīgi) piedzima četri dēli –  Rūbens, Simenons, Levijs un Jūda.

Rahēla joprojām nevarēja tapt grūta un deva Jēkabam par sievu savu kalponi Bilhu, lai tā dzemdē Rahēlas klēpī un vismaz tādā veidā viņa mierinātos. Jēkabam ar Bilhu piedzima dēli –  Dans un Naftalis.

Tad Lea nespēdama vairs dzemdēt un laikam jau par spītu Rahēlai deva Jēkabam par sievu savu kalponi Zilfu, kurai ar Jēkabu piedzima dēli – Gads un Ašers.

Jā, tad tur tās lietas un vaina mīlestības ābolos, lai nu paliek (neaprakstīšu) un skat Dievs nez kādēļ atkal labvēlīgs pret Lea un viņai ar Jēkabu piedzima vēl divi dēli – Isašars un Zebulons, kā arī meita Dīna, kas ir visai interesants fakts. Tā teikt visiem dēli vien, dēli vien……..

Beidzot Dievs apžēlojās par Rahēli un viņai ar Jēkabu piedzima tik ļoti gaidītais un jāteic abiem pēcāk arī vismīļākais dēls Jāzeps. Un Rahēle lūdza Dievam vēl vienu dēlu, tik laimīga viņa bija. Nezinu, Jēkabam tobrīd varēja būt kādi 60 gadi, kad Jāzeps piedzima un Jēkabs uzstāja, lai Lābans atlaiž viņu ar visu savu saimi un uzkrāto turību. Neskatoties uz mazo atalgojumu un grūto kalpošanu, bet ar Dieva palīdzību un paša viltību Jēkabs bija ticis ne tikai pie lielas saimes, bet arī pie zināmas turības. Un arī Lābana bagātības auga ņiprāk, kā iepriekš un laikam tālab šis negribēja atlaist Jēkabu. Tad nu Jēkabam nācās mukt, kad tāda izdevība radās.

Lābans ar savējiem dzinās pakaļ Jēkabam un panāca to pie Gileāda kalna, kur notika liela skaidrošanās un beigās draudzības līguma noslēgšana. Tika uzlieta akmens kaudze/galds, kuru Lābans nosauca Jegar – Sahaduta, t.i. (aramiešu valodā, kuru šobrīd pārsvarā lieto Sīrijā vai kurdu apmetnēs). Starp citu, aramiešu valoda bija Jēzus dzimtā valoda, ja kas. Labi, lai paliek. Jēkabs šo vietu/krāvumu nosauca – Galeada (senebreju valodā). Bet abi šie nosaukumi nozīmēja vienu – Liecības kaudze. Draudzības līguma noslēgšanai  sekoja dzīres un šķiršanās starp Jēkaba un Lābana saimēm ne tikai toreiz burtiskā nozīmē, bet ar tālejošu nozīmi, t.i. mēs paši par sevi un jūs paši par sevi. Tādējādi tika pārtrauktas/izbeigtas attiecības starp Ābrahāma pēcnācējiem un Mezopotāmiešiem.

Bet Jēkabam ar saimi tāls ceļš priekšā, pirmkārt, jau pāri Sīrijas līdzenumiem, kas nav viegli fiziski. Otrkārt, domas, pārmetumi un sirdsapziņas mokas par sadarīto pret savu tēvu Īzāku un brāli Ēsavu. Treškārt zināmas bailes no Ēsava rīcības attiecībā pret Jēkabu un viņa saimi. Kā nekā uz to brīdi Ēsavs diezgan turīgs un ar ievērojamu karapulku, bet Jēkabam sievas, bērni, lopi un kas nu tur vēl. Jēkabs sev pa priekšu nosūtīja pie Ēsava uz Seīras zemi Edomas apgabalā vēstnešus ar sakāmo, ka viņš – Jēkabs ir brāļa (Ēsava) kalps un ne uz ko nepretendē un viņš var dāvāt Ēsavam daudzumu no savām bagātībām. Pavisam neilgi un vēstneši jau atsteidza atpakaļ, paziņodami, ka Ēsavs nāk tiem pretī un tam līdzi četri simti vīru. Jēkabs nobijās vēl vairāk, dzirdot par faktiski uzbrūkošajiem karavīriem. Jēkabs norīkoja kalpus doties pretim Ēsavam, nosūtot tam  savas bagātības, kā izlīguma dāvanas. Jēkabs palika viens, neziņā, bailēs un ar viņu kopā sievas un bērni un par tiem jau pamatā tā baile. Jēkabs paslēpis sievas un bērnus, palika vienatnē. Tas notika pie Jakobas upes (Jēkabs saimi pārveda otrpus tai), kalnainā un bailīgā apvidū. Palikdams viens, Jēkabs izmisīgi lūdza Dievu, apzinoties, kādas kļūdas darbus bija sadarījis. Kādā lūgšanās brīdī ar Jēkabu notika, kas neizskaidrojams – uz viņu uzbruka kāds neiedomājams (liels) spēks.

Pirmajā Mozus grāmatā, kas iekš Vecās Derības, lasāms: „Bet Jēkabs palika viens pats, un kāds ar viņu cīnijās līdz rīta ausmai. Kad tas redzēja, ka nespēj viņu pieveikt, tas aizskāra viņa ciskas kaulu, tā ka Jēkaba ciskas kauls iegriezās, cīnoties ar viņu. Un tas teica: „Atlaid mani, jo rīts sāk aust.” Bet Jēkabs teica: „Es tevi neatlaidīšu, iekāms Tu mani nesvētīsi.” Un tas vaicāja: „Kā tevi sauc?” Viņš atbildēja: „Jēkabs.” Bet tas viņam sacīja: „Tavs vārds turpmāk nebūs Jēkabs, bet Israēls, jo tu ar Dievu un ar cilvēkiem esi cīnījies un esi uzvarējis.” Domājams, ka tas neiedomājamais spēks bija neviens cits, kā Dieva eņģelis, kurš Jēkabam darīja zināmus Dieva plānus. Tādējādi atkal atzīstot un apstiprinot Jēkaba pirmdzimtā tiesības un ne tikai un arī ne tāpat vien, bet redzot Jēkaba garīgo izaugsmi un spēju uzticīgi kalpot Dievam. Citātos iekrāsojumi un pasvītrojumi mani 🙂 .

Kā redzams Dievs Jēkabam piedeva un Jēkabs guva Dieva svētību. Jēkabam satiekot Ēsavu, bailes izzuda, cik atceros – viņi apkampās un raudāja (nē, es nebiju klāt – lasīju 🙂 ). Abiem brāļiem bija skaidrs, ka, lai arī kas bija izdarīts, bet viņi mīl viens otru – viņi ir brāļi!!! Jēkabs saprata, ka Ēsavs viņam visu ir piedevis. Jēkabam bija jādodas mājup, kur viņam sagaidāms stiprs dzīves trieciens, jo Jēkabam promesot, viņa vistuvākais un mīlākais cilvēks, t.i viņa mamma Rebeka bija mirusi. Tādējādi iznāk, ka Jēkabs savu mammu dzīvu pēdējo reizi redzēja pirms gadiem 20, kad viņš bija spiests doties prom no mājām. Protams, ka toreiz ne Jēkabs, ne arī Rebeka nedomāja, ka Jēkaba prombūtne tā ievilksies, bet gan domāja par tiem daudziem skaistajiem dzīves mirkļiem, kas viņiem kopā vēl piedzīvojami. Diemžēl, kā mēs zinām, tad dzīve rit strauji. Jā, pat tajos laikos, kad cilvēki dzīvojuši krietni ilgāk, dažkārt škita, ka tā ir neizbeidzama, bet faktiski dzīve, lai, cik gara tā arī nebūtu, ir mirklis un pēcāk tikai bezgalīgs tukšums. Protams, ir cilvēki, kuri domā citādi, ticīgie un tā, bet …….. Jāteic, ka arī mirušu mammu Jēkabam nenācās redzēt (kā bērēs, piemēram), jo viņa jau bija laiku kā apglabāta patriarhu kapos – Machpelah alās.

Tātad, šķērsojis Jordānijas upi, Jēkabs ar saimi nonāca Kānaānā, kur nopirka zemi iepretim Sihemas pilsētai par 100 naudas gabaliem un uzcēla tur altāri „Dievs, Israēla Dievs.”

Jēkabam dzīve vēl daudz ciešanu sagadāja, bet tieši jau no viņa cēlās/radās tā Israēla tauta – ebreji, ciltis ar pirmajām valstiskuma pazīmēm un vēlāk jau arī pašas valstis un šobrīd viena valsts – Izraēla. Tādēļ šī ir garākā pietura 🙂 , iespējams.

Kā jau teicu, kaut arī Dieva gādībā, bet Jēkabam nācās dzīvē ciest teju līdz mūža beigām, jo ik pa laikam kāds nesmukums viņa ģimenē, kas jau laikam Dievam nebija tīkami.

Jēkabs piedzīvoja savas meitas Dīnas piesmiešanu, t.i. izvarošanu, ko izdarīja hīviešu valdnieka Hamora dēls Šehems. Dīna bija tik neapdomīga, ka neskatoties uz ailiegumiem aizgāja paskatīties, kā tie citi dzīvo, jo patiešām tas tak ir tik vilinoši, kā tie citi. Tad nu iznāk, ja ne šis viņas pārgalvīgais solis…….., kurš zināmā mērā bija liegts. Tika stāstīts, ka tie svešie nodarbojās ar lietām, kas Dievam nebūt nebija pa prātam – elkdievība, izlaidīga dzīve, u.tml. Tomēr Dīna aizgāja. Kaut arī Šehems pēcāk iemīlēja Dīnu un prasīja viņas roku, kā arī piedošanu visiem un, ko tik ar savu tēvu nesolīja lietas labā. Pat apgraizījās Šehems un viņu tautas vīri, bet nesmukums bija padarīts, kas gauži grauza Jēkaba un Dīnas mātes Lea sirdis. Atkārtošos mazliet, bet, jā, Jēkabs savā dzīvē bija daudz grēkojis (sievas un blakus sievas), tad vēl tēva apmāns un pat nav vērts uzskaitīt šos grēkus (lielus, mazus, darbos un domās). No Bībeles izriet, ka jau Ādamam un Ievai bija, ja gribat misija, būt uzticīgiem savstarpēji un nekādi tur sānsoļi, jo tas ir grēks, tad, ko tie pārējie ņemās ar to visu. Skaidrs ir viens, ka Jēkabs par saviem grēkiem smagi cietīs un mocīsies. Tomēr neskatoties uz visu to, Dievs redzēja Jēkaba iekšējo būtību, tiekšanos pēc Dieva un pareiziem darbiem, un saprata, ka  tieši Jēkabs būs tas, no kā Israēla tauta (ebreji) veidosies un kājās celsies. Dievs piedeva Jēkabam arī kādas kļūdas, bet no ciešanām Viņš viņu tā arī neatbrīvoja.

Lai arī kā, ja vien Jēkabs zinātu savu dēlu ļaunos nodomus, viņš katrā ziņā neļautu viņiem šos grēka darbus pastrādāt, bet viņš neko nezināja. Īsi sakot Jēkaba dēli Simenons un Levijs piekrāpa hīviešus, paņirgājās par viņiem ar to apgraizīšanu un, kad šie vīri cieta vislielākās sāpes no apgraizīšanas procesa, tad šie brāļi ar zobeniem apkāva visus vīriešus, tajā skaitā Hamoru un viņa dēlu Šehemu un izveda Dīnu no Šehema nama. Pilsēta tika izlaupīta, gūstā paņemti bērni un sievietes. Un atkal Jēkabam ar saimi nācās doties prom, jo skaidrs, ka šajā apvidū dzīvojošie kānaānieši un fersieši viņiem šādas lietas nepiedotu, savukārt Jēkaba saimei tobrīd spēka bija pamaz nopietnai pretestībai. Kā būtu, ja būtu, bet šoreiz Jēkabam dēlu rīcības dēļ (faktiski liela grēka darbiem) nācās nojaukt savas teltis, pamest savas mājas un ar saimi doties prom. Arī šoreiz viss izdevās un ne bez Dieva palīdzības, neskatoties uz to, ka Jēkaba saime joprojām bija patālu no Dieva.

Burtiski Dievam klausot, Jēkabs devās uz Bēteli. Bet pirms pamest šīs vietas, Jēkabs lika savai saimei un visiem, kas bija ar viņiem kopā (tur tak kalpi, vergi, gūstekņi) atteikties no svešajiem dieviem, kas viņu prātos un lietās. Jēkabs lika visiem šķīstīties un pēc tam samainīt drēbes pret tīrām. Jēkabam tika atdoti svešie dievi (nu, nieciņi, no koka vai māla 🙂 ) un arī auskari, kas rotāja cilvēku ausis un visu šo Jēkabs apraka zem ozola pie Sihemas. Iespējams, šī Jēkaba rīcība un acīmredzamā ciešā apņemšanās visus vest pie prāta, bija Dievam tīkama. Turklāt Dievs joprojām ticēja Jēkaba nodomiem un spēkam, jo ja tā nebūtu, tad Viņš nebūtu palīdzējis Jēkabam no šīs situācijas izkļūt sveikā.

Cik Jēkabam tobrīd gadu? Laikam jau tuvojās simtam un pēc gadiem piecdesmit Jēkabs, mirstot Ēģiptē, atcerēsies Simenona un Levija grēka darbus un izteiksies pietiekami skarbi, it kā gribēdams no viņiem ne jau atteikties, bet no viņu rīcības un sekām atsvabināties, lai tas nenāk viņam līdz. Jēkabs par Simenonu un Leviju cita starpā teiks: „Viņu padomam lai nebiedrojas mana dvēsele, viņu pulkam lai nepievienojas mana sirds.”  Bet tas vēl viss būs, bet jāteic, ka bērni Jēkabam daudz ciešanu sagādās, kaut arī no viņiem radīsies varenas ciltis un ebreju tauta, kurai ir viens Dievs – Jahve (senebreju valodā pieraksts JHWH). Jāakcentē, ka ebrejiem nav pieņemts uzrunāt dievu, kas izskan kā – Jahve, tiek lietots „Tas Kungs” un, kā tur vēl, bet nu tās ir viņu lietas, bet es teikšu – Dievs, Tas Kungs vai Viņš, ja saprotams no konteksta par ko ir runa.

Lai kā, bet Dieva aizsargāts Jēkabs ar savu saimi un visu, kas viņam bija nonāca Bētelē (iepriekš saukta par Lūzu) Kānaāna zemē. Arī šeit Jēkabs uzcēla altāri un nosauca to par Ēl-Bēteli. Pie visa tā dzīve ir dzīve un kārtejais pārbaudījums. Nomira Rebekas aukle Debora (Jēkaba mātes Rebekas aukle), kura tika apglabāta zem Raudu ozola (tur ir garš un kopīgs dzīvesstāsts, tādēļ tik nozīmīgs).

Nezinu, stiprinādams par iepriekšējām ciešanām un, iespējams, gatavojot jaunām, Dievs parādijās Jēkabam vēlreiz un Viņš to svētīja.

Vecajā Derībā teikts: „Un Dievs parādijās Jēkabam vēlreiz, kad tas nāca no Mezopatāmijas, un Viņš to svētīja. Un Dievs sacīja viņam: „Tavs vārds ir Jēkabs, bet trurpmāk tavs vārds nebūs Jēkabs, bet Israēls būs tavs vārds.” Un Viņš to nosauca par Israēlu. Un Dievs viņu pamācīja: Es esmu visu spēcīgais Dievs: augļojies un vairojies. Tauta, jā, pat tautu kopa ceļas no tevis, un ķēniņi nāks no taviem gurniem. Un to zemi, ko Es biju devis Ābrahāmam un Īzākam, tev Es to došu, un taviem pēcnācējiem pēc tevis Es došu šo zemi.” Un Dievs cēlās projām no viņa tai vietā, kur Viņš ar to bija runājis. Bet Jēkabs uzcēla piemiņas akmeni vietā, kur viņš ar Viņu runājis, akmens stabu, un lēja pār to slakāmo upuri, un viņš lēja pār to arī eļļu. Un Jēkabs nosauca vietu, kurā Dievs ar viņu bija runājis, par Bēteli.”

Jā, nejauciet Bēteli ar Bētlemi, jo tās ir divas dažādas vietas, ne tikai Bībelē, bet arī dzīvē 🙂 . Ko vēl? Jēkabs pēc tām gūžas nebūšanām kliboja kamēr dzīvoja (laikam jau ar spieķīti staigāja, kaut kā man prātā lasīts, bet, kas to, lai zina). Lai kā, bet ebreji joprojām neēdot gūžas dzīslu, kas iet pār ciskas locītavu. Bet Jēkaba grūtie laiki jau ar to nebija beigušies, kaut arī vai tā tam vajadzēja būt, ja no viņa Israēlas (ebreju) tautai bij celties.

Ceļā no Bēteles uz Hebronu, kur dzīvoja Jēkaba tēvs Īzāks, kārtējās bēdas, prieks un pārbaudījums. Pie Efratas, kas pa ceļam uz Hebronu, Rahēlei mirstot, piedzima viņas un Jēkaba pastarītis, kuru Rahēle paspēja nosaukt par Benoni (mans bēdu dēls), bet Jēkabs šo bērniņu nosauca par Benjamīnu (mans laimes dēls). Kā zināms Rahēle tika apglabāta turpat pie ceļa uz Efratu, kā Bībelē teikts „pie ceļa uz Efratu, tas ir, uz Bētlemi.” Ja nekļūdos, tad Bētlemes pievārtē (nezinu vai tā jau pilsētas teritorija vai nē) atrodas Rahēles kapi, kurus mēs redzējām braucot uz Bētlemi un, ja tā, tad šie kapi gan ir pamatīgi nožogoti un apsargāti. Bet, ja tā ņem, tad Jēkabs nāca no Sihemas (tagad – Nablus), tad pa ceļam iznāk Bētleme, tad Efrata un vēl tālāk uz dienvidiem, kur Hebrona.

Ja par Bētlemi, Hebronu un Kiryat Arba, tad tas viss Palestīnas teritorijā, bet šīs vietas un arī citas nebūt nenozīmē, ka tā var būt pilnā palestīniešu kontrolē šobrīd. Šīs lietas tur ir sarežģītas, varbūt citreiz kaut ko. Piemēram, Palestīnas teritorijas vidū Izraēlai piederošas vietas (apdzīvotas, aneksētas, drošības nolūkos ieņemtas vai kā trofejas pēc 6 dienu kara un tā tālāk).

Kas vēl? Vai tad nav gana un jābūt vēl kaut kam? It kā jau gana, bet cilvēks domā un, kurš tad dara, bet kādēļ tad tā? Vispār Vecā Derība un tas kas tur iekšā ir gaužām skarbi attiecība pret cilvēkiem, kuri pat dažkārt ir faktiski Dieva kalpi vai pat vergi.

Labi, ko nu tur, Jēkaba vecākais dēls Rūbens vairākkārt pārgulēja ar sava tēva Jēkaba blakus sievu Bilhu un atkal tas ir grēks, ko Jēkabs, protams, dabūja zināt. Citādi jau nav mocību. Bet visam šim ir vēl viens aspekts. Iepriekš biju teicis, ka ne visi vecākie dēli saņēma pirmdzimtā tiesības ar visām no tā izrietošajām sekām (labumiem). Attiecīgi pēc šiem grēku darbiem Jēkaba vecākis dēls Rūbens formāli zaudēja pirmdzimtības tiesības.

Visbeidzot Jēkabs nonāca pie sava tēva Īzāka, kas mitinājās Mamrē, Kirijat-Arbas tuvumā, kas ir Hebronā. Tā bija faktiski atgriešanās Kānaānā, Dieva apsolītajā zemē ebrejiem. Īzāks tobrīd jau bija vecs, vājš veselībā, turklāt akls, bet, cik laimīgs un priecīgs viņš bija par atkal satikšanos, kaut arī šajā laimē viņiem tikai daži dzīvojami gadi bija palikuši. Turklāt, kā jau iepriekš teicu, Jēkaba māte Rebeka jau bija mirusi. Sanāk, ka Jēkabs savu māti pēdējo reizi redzēja, kad apmēram savos 40 gados mātes mudināts (Rebekas bailēs par nelaimi, kas var notikt starp viņas dēliem Jēkabu un Ēsavu) devās prom no sava tēva un mātes mājām Kānaānā uz Mezopatāmiju.

Tā arī mūsdienās, klīstam, kaut ko darām, tad visi „priecīgi” bērēs satiekamies, bet visi, kuri, protams, nav miruši. I klibi, i slimi, i darbos neaizvietojami, i apvainotie, i aizvainotie, i pateicīgie – visi. Vai patiešām tam visam tikai tad bērēs ir tā nozīme, t.i. būt bērēs, apliecināt tuviniekiem savu līdzi jušanu, parādīt to, ka aizgājējs ir bijis vairāk vai mazāk tuvs cilvēks un atdot tam godu pēdējo reizi. Bet kam tas viss? Paražas, tradīcijas? Jā, piekrītu, ka zināmā mērā un apstākļos tas būtu ievērojams. Bet, ja tā paīstam un it īpaši par bērēm, tad kam šis saiets nu ir vajadzīgs. Mirušajam? Šaubos, bet varbūt kļūdos. Viņa pašiem tuvākajiem un mīļākajiem cilvēciņiem? Pieņemu, ka tā, bet arī ar izņēmumiem. Pārējiem, ko tas nozīmē pārējiem, t.i. tuvākiem vai tālākiem radiniekiem, draugiem, bijušajiem kolēģiem, kaimiņiem un paziņām? Te es gribētu likt daudzpunktus un arī lieku ……… Es par to, ka ikdienā ir nepieciešama šī līdzi jušana, tikšanās, u.tml., ja, protams, tas ir patiesi un neviltoti gan no vienas, gan otras puses. Ikdienā nesanāk? Nav laika? Laiks ir tikai vienu reizi (te mazliet tīši pārspīlēju) un tas ir bērēs? Tad kam tas viss? Man – nē! Man tas nav vajadzīgs, nenāciet, es negaidīšu.

Kas attiecās uz mani, tad tuvākie (un nu, jau ne tikai viņi 🙂 ) zina manu vēlēšanos manas aiziešanas sakarā. Tomēr nostiprinot vārdus rakstiski (zinu, ka tuvākie visus manus skribelējumus arī lasa), tad man bēru ceremonija kā tāda nav vajadzīga un ar visu no tā izrietošo. Tā reiz ir sanācis, ka viss ir sapinies un viens aiz otra aizplijies, bet neskatoties uz to es vēlos vakar, tagad un šodien, rīt un aizparīt, līdz tā teikt kāds mūs šķirs. Es vēlos tos redzēt un kopā šad tad būt ar tiem, kuri būtu manās bērēs nācēji, nu vismaz ar daļu no tiem, bet, kā jau teicu, ja tas ir pa īstam. Jāteic, ka pats neesmu bez vainas (tikties, satikties), bet subjektīvi tā mana vaina ir niecīga un tas nevar būt par šķērsli tam, lai tas tā arī paliek t.i. nekā.

Tātad mani mīļie, tuvie cilvēciņi, neaizmirstiet savu solījumu par mana ķermeņa kremēšanu, nekādas tur bedres, mielastus un, ko nu tur vēl. Sadedziniet un izkaisiet – jebkur, bet būtu labi 🙂 , ja trāpītu saulainā dienā un kādas pakalnes vējā zaļajā zālītē palaist.

Šī bij neliela atkāpe, bet kaut kā viņa man te burtiski ieprasījās.

Tātad Īzāks nodzīvoja 180 gadus (ņemiet vērā, ka mūsu laikos tik garu mūžu nav 🙂 ) un Jēkabs ar savu brāli Ēsavu viņu apglabāja Patriarhu alās/Machpelah alās. Alas atrodas kādreiz hetiešiem piederošā tīruma malā, bet 1667.g.p.m.ē. Ābrahāms šo zemes gabalu nopirka, lai apglabātu tur Sāru. Jāteic ne velti tieši šo tīruma (lauka) gabalu Ābrahāms bija izvēlējies. Kā zināms no Midrash un dažiem kabalistu darbiem, tad šī lauka galā esošajās alās savulaik Ādams apglabāja savu sievu Ievu, t.i. vietā, kura vistuvāk ieejai Ēdenes dārzā. Pēcāk turpat blakus Ievai tika apglabāts Ādams, ko izdarīja viņu dēls Sets. Jāteic, ka par Ādama atdusas vietu šķēpi tiek lauzti, bet, ja to neņem vērā, tad bijis tā, ka Ābrahāms uzzināja par Ādama un Ievas apbedījuma vietu (neiedziļināšos), tādēļ viņš izdarīja visu, lai iegūtu šo zemi. Viņš to nopirka (starp citu, pirmais darījums ebreju vēsturē) turklāt ar lieciniekiem un uz visiem laikiem. Tātad Machpelah alās izveidotajās kapa vietās jau dusēja Ādamams ar Ievu, Ābrahāmams ar Sāru, Rebeka (Īzāka sieva), kuru Īzāks tur bija apglabājis un nu arī Īzāks. Tātad trīs patriarhi ar savām sievām, bet stāsts par Machpelah alām vēl ar to nebeidzās, jo teikts par četriem patriarhu pāriem, kas tur apglabāti un vietas nosaukums Kirijat-Arbā/ Qiryat Arba (tulkojumā – četru pāru pilsēta). Bet ne par to šis stāsts 🙂 ).

Pēc bērēm Ēsavam tika tēva manta, savukārt Jēkabam pret to nebija nekādu pretenziju, jo viņam bija citas vērtības un cits dzīves mērķis, turklāt Dieva atbalstīts viņš bija guvis ne mazums laicīgo lietu (bagātības). Kaut arī abi brāļi tika audzināti Dieva vārdā, tomēr Ēsavs bija cits (sākums jau ar dzemdībām un atceraties momentu, kad Īzāks viņu svētīja, bet šobrīd es par Masadu 🙂 ). Vienvārdsakot Ēsavs (kuru Bībelē dēvē arī par Edomu – edomietis) devās uz Seīras kalniem un viņa reliģija gala beigās bija atšķirīga no Jēkaba reliģijas un domājams viņa zeme atradās tagadējās Sauda Arābijas teritorijā. Un te var atcerēties brīdi, kad Ēsavs pedzima, viņa atšķirīgo izskatu (krāsu, apmatojumu), viņa aizraušanos jaunībā, kā arī Īzāka vārdus dodot svētību Ēsavam un no tā visa izrietošo Ēsava dzīvesveidu un tiekšanos pēc kaut kā – jā, bet ne pēc ebreju Dieva – Tā Kunga, kaut gan viņam nebija sveša Tā Kunga mācība.

1532.g.p.m.ē. varēja būt tas gads, kad nomira Īzāks. Mhh, kādiem straujiem soļiem 🙂 es virzos uz priekšu, vēl nesen rakstīju par notikumiem 4000.g.p.m.ē.

Kad nomira Jēkaba tēvs Īzāks, tad Jēkabam varēja būt kādi 120, tādad vēl priekšā 27  dzīves gadi un daudzi no tiem ļoti grūti un pārdzīvojumu pilni un tikai par pēdējiem viņa dzīves gadiem varēs teikt, ka Jēkabam viss bija labi. Kā zināms Jēkabs nomirs 147 gadu vecumā, bet tas vēl tikai būs un, ko tad es te…..

Bij tā, ka Rahēles vecākais dēls Jāzeps stipri atšķirās no saviem brāļiem (tie viņam bija 11). Jāzeps kāri tvēra un uzņēma pilnā ticībā Dieva lietas un pēc rakstura bija pavisam atšķirīgs no brāļiem – godbijība, darba prieks, šķīstīgums u.t.t., kas pārējiem bija itin svešas rakstura iezīmes. Jāzeps arī bija stipri jaunāks par brāļiem, izņemot Benjamīnu. Jāzepam bija 17, kad viņš ganīja savu vecāko brāļu sīklopus (tātad vecāko īpašums). Viņam stipri pietrūka savas mātes Rahēlas un arī Jēkabs izjuta, ko līdzīgu un, domājams, Jēkabs caur Jāzepu šo Rahēles zaudējumu centās arī piepildīt. Tēva atšķirīgo un īpašo mīlestību nevarēja nepamanīt pārējie un brāļi pamazām sāka Jāzepu ienīst. Tēvs noņēmās vairāk ar Jāzepu, jo, kā viņš teica „tāpēc, ka tas (Jāzeps) bija viņa (Jēkaba) vecumā dzimušais dēls”, kas varētu nozīmēt to, ka Jāzeps piedzima tad, kad Jēkabs jau bija pietiekami nobriedis un zinošs visādā ziņā. Kā jau rakstīju, Jāzeps piedzima, kad Jēkabam bija apmēram 60, tad tagad tuvojās jau 80.

Vai arī mūsdienās nav kāda sakarība ar iepriekš rakstīto? Kā ir situācijās, kad jauniem cilvēkiem dzimst bērni vai gluži pretēji jau nobriedušiem vecākiem pasaulē nāk kārtējais mazulis vai pat pirmais? Kāda ir vecāku uztvere pret bērnu, savu pienākumu apziņa, līdzdarbība, atbildība un tā tālāk šajos gadījumos…… Kurā brīdī un kādēļ izveidojās situācijas, ka viens bērns tomēr tiek mīlēts kaut mazliet, bet vairāk par otru.….. Kādēļ izveidojas tā, ka  viens no bērniem mīl vairāk savus vecākus vai kādu no tiem un ne obligāti tas, kurš no vecāku puses nav bijis tā saucamais mīlulītis….. Skaidrs, ka vecāki savā vairumā (ar slimīgiem izņēmumiem) ļoti mīl visus savus bērnus un katrs vecāks teiks un domās, ka mīl un rūpējās par visiem vienlīdzīgi, lai tam otram nav greizsirdības, lai tas otrs nejūtas nemīlētāks un apdalītāks, bet neskatoties uz to rezultāts nav paredzams…… Katrs vecāks darīs visu, lai visi bērni izaug par labiem, izglītotiem cilvēkiem, kuri sabiedrībai nav par nastu, bet par atbalstu. Un atkal ar visu to, tomēr gadās, ka bērni izaug vairāk vai mazāk, bet tomēr dažādi. Protams, nav jau nekādi klonētie un nevar būt mats matā vienādi gan darbos, gan nedarbos, bet es ne par to, es par to, ko iepriekš izklāstīju.

Kā jau teicu, kāds no bērniem var izrādīties par pilīti, divām vai pa trijām 🙂 , bet tomēr mīļāks un tas var būt pat ne uz mūžu – šī netaisnība, bet tikpat labi tikai kāda bērna vai vecāka dzīves periodā…… Jā, uzmanībai šajā sakarā jābūt ļoti lielai, lai kāds netiktu aizvainots un, iespējams, pat uz mūžu. Īpaši zinības un uzmanība nepieciešama, kad bērni maziņi un vecāki paši vēl gluži nav izauguši, t.i. kā vecāki. Kaut gan arī tas vecāku jaunums nevarētu būt rādītājs nepareizā (nevienlīdzīgā) attieksmē pret bērniem. Atceros, cik jau nu atceros, ka savus bērnus, tiklīdz jau tur bija, ko audzināt, tad audzinājām tā, lai tie justu vienlīdzīgu mīlestību, uzslavas un aizrādījumus, sapratni par ģimeniskām vērtībām. Kas sanāca? Ir izauguši labi cilvēki, izglītoti, nav par nastu ne sabiedrībai, ne valstij, ne arī mums vecākiem, bet tieši otrādi, t.i. ir likumpaklausīgi, palīdz saviem vecākiem, u.t.t.

Bet tomēr mūsu bērni ir dažādi un mēs būtu laimīgi, kā ir, ja vien dažādība būtu vienlīdzības zīme ģimenes (saimes) stiprumam……., kura mērāma dažādi un stipruma pazīmējumu vērtējums ir dažāds. Tad nu sanāk, kas vienam stiprs, tas citam ne visai. Bet varbūt, ka tā arī ir, vienkārši es šajā ziņā esmu pārāk gribošs un prasošs, bet pats nekā nedarošs vai pārāk maz darošs 🙂 ……

Manai vienīgajai sieviņai Zitai ar, kuru laulībā teju 37 gadus, pirmdzimtais 19 gados, otrs dēls 20 gados un kā saku meitiņa peciņa nāca pasaulē, kad mums bija 30. Ir, ko padomāt un salīdzināt kontekstā ar iepriekš teikto. Atceros kāzu svinību laikā, kādas padzīvojušas radinieces savstarpēji sarunājoties viena otrai teica: skat, skat – bērni precas (vai tamlīdzīgi). Jāteic man bija 18, bet manai Zitai vien 17 un, jā, viņa nebija stāvoklī. Tā bija stipra mīlestība un mūsu vēlme sakārtot mūsu attiecības šādā veidā, pirms es nozūdu uz 2 gadiem dienestā un līdz tam brīdim bija atlikuši 1 – 2  mēnešiem. Šajā laikā Zita nekādi nevarēja tikt pie saviem 18, bet pie likumīgas iespējas palikt stāvoklī un gaidīt mani mājās ne vairs vienai, tas gan veiksmes gadījumā bija pilnīgi iespējams. Vēl vairākas reizes Zita ciemosies manā dienesta vietā – Pleskavā, līdz būs skaidrs, ka mūsu centieni nebija velti, jo kādā droši vien siltā 1984. gada jūlija dienā mums piedzima dēliņš, kuram devām sen jau kā izlolotu vārdu – Endijs. Jā, kāds var teikt, ka egoistiski no manas puses, bet mēs bijām un esam laimīgi, ka tā 🙂 .

Par otra bērniņa ieņemšanu mēs parūpējāmies laikā, kad biju atbraucis apraudzīt savu sieviņu un mūsu Endiju. Kādēļ tā? Ja sanāktu, tad nākamais bērniņš tikai mazliet  vairāk nekā gadu jaunāks, kas jau ir labi un izaugs, kad mēs vēl paši ne pārāk veci un, kādēļ nē. Tā, kaut kā mēs tolaik spriedām. Un atkal – egoistiski no manas puses, jo man vēl apmēram gads dienestā, bet Zitai, pozitīva rezultāta gadījumā divi bērni jāaudzina …….. Nezinu, tas bija abpusējs lēmums un labi, ka tā. Zita vēl paspēja mani apciemot Pleskavā, kad beidzot, kādā droši vien siltā 1985. gada augusta dienā mums piedzima otrs dēliņš, kuram devām vārdu – Edvīns. Un tiklīdz bija iespējams, es jau biju klāt, lai vismaz dažas dienas pabūtu kopā ar viņiem, nu jau trijiem man tik ļoti mīļajiem cilvēciņiem. Jā es biju tēvs diviem dēliem! Tomēr tajās dažās dienās un kopumā redzot gan vienu, gan abus kopā skaitāmas dienas –  kāds jau nu es tur tētis, drīzāk apjucis puišelis. Bet Zita gan, Zita gan – jauna, skaista, bet mamma 🙂 , kura visu zina un visu pieprot un ar tiem mazajiem viss ir kārtībā. Šī paša gada rudenī es atgriezos no dienesta un maz pamazām sāku saprast kas un kā, ņemt līdzdalību bērnu audzināšanā un būt tētim. Kā man tas izdevās, t.i. labi vai slikti, ne man spriest, bet pieņemu, ka sākotnēji bija, kā bija, bet kopumā, laikam jau – te patiešām viņiem pašiem spriest.

Laimīgā kārtā ar diviem dēliem radīšanas stāsts priekš mums nebeidzās. Ejot gadiem tik ļoti sagribējām meitiņu (gribējām viņu jau sen 🙂 un vārdiņš bija jau sen padomā), ka nekas cits neatlika, kā pie tās tikt.  Tātad, 🙂 kādā 1996. gada aprīļa naktī (šķiet pasaules hoheja čempionāta laikā) nāca pasaulē mūsu meitiņa peciņa – Kristīne. Un tik ļoti laimīgi mēs bijām, ka ne aprakstīt. Nezinu (nu ir man ar to atmiņu ne visai), kā tolaik jutās mūsu dēli, kuriem burtiski pēc dažiem mēnešiem palika 11 un 12 gadi. Vai viņiem nelikās, ka viņiem veltītā uzmanība tiks apdraudēta……. Katrā ziņā mēs centāmies audzināt visus trīs tā, kā biju izteicies iepriekš, turklāt, lai tie būtu brālis brālim, brālis un brāļi māsai, māsa brālim un brāļiem un, lai šis radniecības spēks viņiem paliktu mūžam. Kā sanāca? Labi, bet vienmēr jau var būt labāk, vai ne …….

Jā, bet es par ko šajā rakstā vispār? Es par Masadu 🙂 , bet redz tas Jekaba dzīvesstāsts mani šad tad novirza citā plāksnē, savukārt bez Jēkaba, kāda tur Masada 🙂 .

Tad, nu turpinu ar Jāzepu, jo kaut kur pie viņa es arī novirzījos. Rakstīts: „Un viņš tam taisīja svārkus ar piedurknēm”. Viņš – Jēkabs tam (Jāzepam) taisīja, ne – tiem taisīja, kaut arī tie bija lieli, bet tomēr un arī izskatās, ka iepriekš tādu darbu veltījumi tiem netika. Ko brāļiem domāt, kā reaģēt? Turklāt Jāzeps bija tā audzis un izaudzināts, ka viņš bija pilnībā uzticīgs Dievam un Dieva likumu pārkāpumi no brāļu puses viņu urbināja un viņš to visu nevarēja tā vienkārši pie sevis turēt un neko nedarīt, lai tas neatkārtotos. Jāzeps atļāvās aizrādīt brāļiem tieši, bet, kad tas acīmredzot nelīdzēja, tad par brāļu pārkāpumiem tapa zināms arī tēvam. Bet, ko vecais, dzīves nomocītais Jēkabs? Viņš tēvišķi pabāra bērnus un lūdza tā teikt vairs tā nedarīt. Brāļiem tā bilde izskatījās tāda, ka pirmdzimtā tiesības tiks Jāzepam, turklāt viņš tiem atstāstīja tādus savus sapņus, kuros bija norādes par to, ka viņš būs varenāks par saviem brāļiem. Vēl visu sarežģīja tas, ka Jēkaba pirmās sievas Lea vecākais dēls Rūbens, kā jau atceraties pastrādāja grēka darbu, pārguļot ar Jēkaba blakus sievu Bilhu, un tādējādi viņa pirmdzimtība bija zem lielas jautājuma zīmes. Savukārt Jēkaba otrās sievas Rahēlas vecākais dēls bija tieši Jāzeps, tātad apgrūtinājums brāļiem, izņemot varbūt Benjamīnu, un tiešs drauds Rūbenam.

Neiedziļināšos detaļās, bet brāļi nolēma nogalināt Jāzepu, tēvam safabricējot Jāzepa nejaušo un nelaimīgo bojāeju, un tikai Rūbena bailes vai žēlastība izglāba Jāzepu no nāves un tas neskatoties uz tām pirmdzimtības lietām. Jāzeps tika iemests bedrē, lai tur nomirtu un tādējādi brāļi nebūtu uzņēmušies asinsdarbus (lielāku grēku), tā viņi sprieda. Rūbena nodoms bija apmuļķot brāļus un kādā brīdī slepus izvilkt no bedres Jāzepu, bet viņš nokavēja. Jūdas mudināti brāļi pārdeva Jāzepu ismaēliešu tirgotājiem, kuru karavāna virzījas no Gileādas, t.i. no Jordānas otra krasta ar precēm uz Ēģipti. Jāzeps tika pārdots ismaēliešiem par 20 sudraba šekeļiem. Jāzeps raudādams ļoti lūdza brāļus nepārdot viņu, jo mājās tēvs un priekšā viņu gaidīja tas no kā viņš visvairāk baidījās – verdzība. Kad Rūbens atgriezās pie bedres, tad jau bija par vēlu ko mainīt, karavāna bija prom un Rūbenam atlika piedalīties brāļu melos tēvam, kad tam tika uzrādītas saplosītās un asiņainās Jāzepa jaunās drānas. Starp citu, karavānas tālākis ceļš gāja netālu no tēva mājām, tas Jāzepam bija ļoti sāpīgs brīdis. Bet tāpat, kā tolaik, tā arī mūsdienās ir brīži, kad neko nevar mainīt, lai, cik arī sāpīgi (miesai vai dvēselei) nebūtu, tad nu nekas cits neatliek, kā doties tālāk pa straumi.

Pirmajā Mozus grāmatā teikts: „Tie ir mana dēla svārki; plēsīgs zvērs ir viņu aprijis; tas Jāzepu ir plosīt saplosījis.” Un Jēkabs saplēsa savu apģērbu, lika ap gurniem maisa drēbi un daudz dienu sēroja Jāzepa dēļ. Tad cēlās visi viņa dēli un visas viņa meitas, lai viņu mierinātu, bet viņš negribēja ļaut mierināties un sacīja: „Sērodams es sekošu savam dēlam uz pazemi!” Un viņa tēvs to apraudāja”. Ņemsim vērā, ka tieši Jēkabs aizsūtīja Jāzepu pretim saviem brāļiem uz vietu, kur tie ganīja savus lopus un tad tas arī notika. Un tad nu domā, bet, ja tā vai šitā, tad tas varēja nenotikt un, ko tik nē…….. Jāteic, ka tas jau mums pašiem ikdienā visapkārt, tikai likmes dažādas.

Garajā ceļā Jāzeps daudz ko pārdomāja un daudz ko saprata, kas ikdienišķā dzīves ritmā viņam prasītu krietni vairāk laika (bija jau ko darīt). Par vienu viņš bija pārlecināts, ka neskatoties uz visu – viņš paliks uzticīgs Tam Kungam un šī pārliecība un uzņemšanās arvien vairojās un kļuva stiprāka. Domājams, Dievs šī garā ceļa laikā stāvēja klāt Jāzepam, visu dzirdēja 🙂 un visu saprata un tādēļ neatstāja viņu bez palīdzības nonākot tam Ēģiptē, ne arī pēcāk nekad ar. Protams, Jāzeps jau zināmu Dieva labvēlību bija izpelnījies pirms šiem notikumiem, tādēļ Ēģiptē viņam klājās salīdzinoši labi.

Kamēr Jāzeps pa Ēģipti, tikmēr Jāzepa brālis Jūda bija paspējis pašķirties no Jēkaba saimes, aprecēt kāda kānaānieša meitu Sua un dzima tiem trīs dēli, bet divi ar Dieva roku tika nāvei lemti. Bet kādēļ, ko viņi bija nodarījuši (tēvs un dēli)? Varbūt Jūdas precības? Bet varbūt vecākā dēla Geras sieva Tamāra sievas statusā drīkstēja būt, bet vēl bija par jaunu, lai stātos dzimumsakaros. Kaut gan tolaik pie vīriem izdeva jaunas meitenes, jautājums par to, kad drīkstēja darīt TO, neba ātrāk, kā viņas bija nobriedušas, kā sievietes, tad jau iznāk atkal lieli grēka darbi. Pirmajā Mozus grāmatā tik vien teikts: „Bet Gers, Jūdas vecākais dēls, bija Tā Kunga acīs ļauns, un Tas Kungs tam lika mirt.” Un, ko tad vidējais dēls Onāns Dieva priekšā bija sagrēkojis? Bij tā, ka pēc brāļa nāves tēvs sūtīja Onanu pie Tamāras, lai tas to ņem par sievu, lai tā dzemdētu bērnu, kā Geras pēcnācēju. Kādā sakarā šis apmāns…… Katrā ziņā Onans nevēlējās tādā veidā turpināt sava brāļa Geras dzimtu. Un pareizi tak, es tā domāju. Gan jau Onans būtu savu saimi veidojis. Jautājums par to, kā Onans no šīs situācijas tika laukā? Vienkārši. Viņš iedams pie Tamārās to vērtīgo lietu tā teikt palaida pa vējam, kādi jau nu tur bērni. Tad nu, kāds varbūt tagad zina, kur kājas aug darbības nosaukumam – onanēšana. Un šajā gadījumā Dievam nepatika Onana konkrētā rīcība un kā sods no Dieva puses – nāve. Iespējams, tolaik Dieva ieskatā ikvienai sēklas izšļākšanas reizei bija jābūt ar zināmu mērķi, t.i. radīt pēcnācējus un šis bija tas grēka darbs vai arī kas cits ……. Savukārt Gera atraitne Tāmāra, nesagaidot Jūdas apsolījumu aprecināt viņu ar Jūdas jaunāko dēlu Šelu, ar viltu (izlikās par ieleni) kļuva stāvoklī no paša Jūdas un dzemdēja tam divus ārlaulības dēlus Perecu un Zerahu. Redzam – Jūda precēja kānaānieti un nekas, bet viņa dēli – čau – ar nāvi sodīti.

Vispār jāteic, neatceros vai pieminēju, tad Vecās Derības laikos ebreji precēja gan vienu gan vairākas sievas un vēl mēdza pārgulēt ar tā saucamajām blakus sievām. Laikam jau arī Vecās Derības laikos pienāca brīdis, kad likumīgi viena sieva un viss un saiešanās esot precētam bij grēks. Šķiet tikai ķēniņiem (likumiski) bija atļautas blakus neoficiālas attiecības ar tā saucamajām konkubīnēm, kuras cita starpā dzemdēja arī bērnus laikā, kad ķēniņam bija oficiāla sieva. Tad vēl kāre vai tradīcija precībām ar jaunām meitenēm, bet ne tikai kā laulības fakts, bet arī stāšanās dzimumsakaros ar šīm jaunajām sievām, kuras pēc viņu vecuma mēs sauktu par bērniem, pusaudzēm. Tad vēl precības ar tuviem asinsradiniekiem. Jā, šis iepriekš teiktais, tikai citiem vārdiem vijas cauri Vecajai Derībai un tas kaut kā drebina. Es gan īsti nezinu, kā ebrejiem ar to ir mūsdienās. Iespējams, ka cenšās precināt savējo starpā, bet gan jau, ka ne tik traki, ka ar tuviem asinsradiniekiem. Pieņemu, ka ir gadījumi, kad saderina vai kā ar jaunām meitenēm, bet tie dzimumsakari gan jau tā teikt mūsdienās pieņemamā laikā. Arī šobrīd pasaulē ir dažādi, bet tolaik, vismaz pēc rakstītā tā bija norma. Jautājums vai ši norma bija tīkama arī Dievam? Laikam jau nē, ja jau maksa tajā skaitā par to bija dzīvības un kas tik vēl nē. Labi, es tak ne par to, es par Masadu 🙂 , tad nu jārullē tajā virzienā, kaut arī ne pa taisno.

Ja nu vienīgi 🙂 . Šobrīd Izraēlā laulība atļauta no 18 gadiem, bet pirms gadiem divdesmit tie bija 17, tātad ar to tur pašlaik viss ok. Kas attiecas uz seksu, tad pat ortodoksālie jūdaisti TO dara ne katriez ar mērķi radīt pēcnācējus, bet ar lielu pietāti, u.tml. pret savu laulāto, to gan (un dēļ tā nemirst tak). Starp citu, bija gadījums, kad Izraēla pat tika šķirta geju laulība, kau gan geju laulība Izraēlā nav atļuta (tie bija kaut kādi iebraucēji vai kā). Bet lūdzu – geju laulības šķiršana Izraēlā, kur vispār laulības institūcija ir ļoti sarežģīta lieta, jo tā cieši sapīta starp reliģiozo un laicīgo (un tas nev ne tuvu kā pie mums) un tajā labāk pat nemēģināt iebraukt. Katrā ziņā laiks iet un šis tas mainās arī ebreju dzīvē un bērni (ar nozīmi  – bērni) netiek izprecināti un, kur nu vēl kas vairāk.

Ja par reliģijām, tad trijās galvenajā monteiskajās reliģijās, t.i. jūdaismā, kristietībā un islāmā aizliegts stāties dzimumattiecībās pirms laulībām. Ejam tālāk 🙂 .

Zināms, ka Dievs par Viņa likumu neievērošanu (tad līdz jūdaisma reliģijas izveidošanās brīdim kādi 500 gadi, bet tām divām vēl uhhh) apmēram 2437.g.p.m.ē. bija noorganizējis, ūdensplūdus, kuros izglābās tikai Dieva noskatītais Noa ar saimi un attiecīgajiem lopiņiem. Sekoja Dieva solījums pašam sev, ka Viņš vairs nenolādēs zemi cilvēka dēļ (cilvēka rīcības, u.t.t. dēļ) un, ka neiznīcinās vairs visu dzīvo, jo redz cilvēka tieksmes ir ļaunas jau no mazām dienām. Tā teikt, ko lai dara, laikam jau cits ceļš ejams, lai tos vestu pie prāta. Tātad Viņš nolēma tā teikt katru pēc nopelniem vai kaut kā tā ……… Jā, tādu katastrofu gan vairs nav bijis. Bet Bābele? Nu, cēla Noas pēcteči pilsētu un torni pie viena, lai kā vienota tauta (loģiski no vieniem senčiem nākuši un runāja vienā valodā) apliecinātu savu varenumu. Lūk Dievam tas nebija pa prātam, laikam jau primāri tornis, kura uzsliešanas mērķis Tam nebija tīkams un, ja tur vēl kādas pesteļošanas. Attiecīgi Dievs šos cilvēciņus (sanāk vienu tautu) izklīdināja pa visām pasaules malām, turklāt pirms tam tā teikt katrai kopienai savu valodiņ piešķīra, kā rezultātā ne bez Dieva pirksta tas Bābeles tornis nobruka. Labi, Bābele tāds sīkums……

Bet, kā ar Sodomu un Gomoru? Šīs pilsētas līdz ar visiem (maziem un veciem) tika noslaucīta no zemes virsas, jo redz Dievs tajā neatrada pat desmit cienīgos (Ābrahāmam bija solījis, ja vismaz tik atradīs, tad pilsētas tiks neskartas), tik grēcīgi bijuši šo pilsētu iedzīvotāji Dieva acīs, tajā skaitā arī jaundzimušie. Bet, ko še brīnīties, ja pēc plūdiem (Lielie plūdi; Grēka plūdi) Viņš cita starpā teica: „cilvēka sirds tieksmes ir ļaunas no mazām dienām.” Jā, no tās pekles izglābās Ābrahāma brāļa Hārana dēls Lats (tad redz no kurienes tas mūsu latiņš 🙂 ) ar ģimeni (sieva, divas meitas). Jāteic, ka Lata sieva, mūkot no Sodomas, kuras pievārtē viņi dzīvoja, tomēr neizturēja aizliegumu neskatīties atpakaļ, lai neredzētu, kas notiek pilsētā. Viņa paskatījās un pārvērtās par sālsstabu. Tad, kā tur ir 🙂 ? Varbūt tiešām Sodoma un Gomora atradās Nāves jūras krastos un vienkārši pagāja zem zemes, ja jau nekad u nekādas arheoloģiskas liecības par šīm pilsētām nav atrastas. Mūsdienās jau tur ar iebrukšanas notiek. Pēc Dieva gribas, kopš viņš visu radīja, noticis manis aprakstītais, kā arī gāja bojā ne jau viens vai divi cilvēciņi, kā šie Jūdas dēli Gers un Onans, bet gan desmiti un simti, gan veci, gan jauni, gan sievietes, gan bērni. Tā nu Viņš uzskatīja, ja jau Viņš visu ir radījis, tad tā teikt visiem jāspēlē pēc viņa noteikumiem un tad nu Viņš lēma, kas un kam pienācās. Vispār skarbi un patiesi traki viss šis skan…..  Pie kā tad es paliku, āāāā, jā, jā, pie Jāzepa Ēģiptē.

Kā teikts, Potriafs, kas faraona, bet, manuprāt, drīzāk jau ķēniņa sardzes priekšnieks, nopirka Jāzepu no ismaēliešiem. Kaut arī Potriafs bija citas reliģijas piekritējs, tomēr viņš neatņēma Jāzepam ticību Dievam un pat visādi Jāzepu atbalstīja un var teikt, ka tam pamatā savtīgi iemesli. Ar Dieva vārdu Jāzepam viss padevās krietni labāk nekā citiem, bet tas savukārt nāca par labu viņa īpašniekam. Jāzeps tika iecelts par ķēniņa sardzes priekšnieka nama pārvaldnieku un ar savu darbu veiksmīgi vairoja viņa bagātību un ne bez lūgšanās Dievam. Tomēr bez pārbaudījumiem, t.i. ne viena vien Jāzepam neiztikt. Piemēram, Jāzeps nepadevās ķēniņa sardzes preikšnieka sievas vilinājumam pārgulēt ar to, kura viņu tamdēļ apsūdzēja par uzmākšanos. Attiecīgi Jāzeps nokļuva cietumā, lai arī Potriafs ticēja Jāzepam nevis savai sievai, bet tādi laiki bija. Esot cietumā notiesātā statusā, Jāzeps  ar laiku kļuva par pārvaldnieku arī šajā iestādē. Kā tas tā? Tas bija retorisks jautājums gan man, gan citiem 🙂 , jo Dieva darbi, Dieva darbi. Jāzepam visi uzticējās, viņš vienkārši tāds bija no dabas un ticības stiprība. Cilvēki brīnijās, ka viņam viss padodas un iet tā teikt no rokas. Cietumā diviem bēdu brāļiem viņš iztulkoja sapņus. Vienam tas bija ar sliktām beigām un tā arī notika. Bet otram t.i. Ēģiptes ķēniņa galvenajam dzērienu padevējam tulkojums bija ar labu nozīmi, t.i. tikšot atbrīvots pēc 3 dienām un atjaunots amatā, kas arī notika un Jāzepam šis solīja palīdzību izkļūšanā no cietuma. Par palīdzēšanu Jāzepam, ķēniņa galvenais dzērienu padevējs zināmu apstākļu sakritības un vajadzības dēļ atcerējās tikai pēc 2 gadiem. Kā tur bija? Nepateicība – pasaules alga! Viss tā kā mūsdienās attiecībā uz solījumiem un apsolījumiem, bet, protams, neabsolutējot to.

Jādomā, ka Jāzepa atbrīvošana (tā jau laikam Bībele to pasniedz) bija Dieva darbs, kurš Jāzepu joprojām atbalstīja, vēroja, jo tam bij uz to sava vajadzība, jā, var teikt arī tā – vajadzība. Jo daudzi, jo daudzi bija tālu no Dieva un kaut kā jau vajadzēja šo stāvokli mainīt. Tad nu šajā posmā atslēgas vārds – Jāzeps.

Kā zināms Ēģiptes ķēniņš vienā naktī nosapņoja uzreiz divus, bet atšķirīgus sapņus, kas viņu tik ļoti uztrauca, ka visi bija iesaistīti to skaidrošanā, bet bez rezultātiem. Te bij tā dzērienu padevēja zvaigžņu stunda, kurš ķēniņam pastāstīja par Jāzepa spējām sapņu izskaidrošanā. Kaut gan atceramies, ko toreiz cietumā Jāzeps teica tiem diviem bēdu brāļiem par sapņu izskaidrošanu. Jāzeps viņiem teica: „Vai Dievam nepiederas izskaidrot? Pastāstiet taču man.” Tātad ne jau Jāzeps bij tas visuzinošais, bet Dievs un viņi abi viens uz otru paļāvās – Dievs un Jāzeps.

Tā kā raksts nav par Bībeli, bet par Masadu 🙂 , tad, kā citkārt neiedziļināšos tur, kur man, domājams, nav vajadzības. Teikšu tik vien, ka no cietuma tika atvests Jāzeps (uzcirties), un uz ķēniņa lūgumu izskaidrot sapņus, atbildēja: „Tas nav manā varā, bet Dievs to var atklāt faraonam.” Tātad – Dievs. Uzklausot sapņus, Jāzeps ķeniņam paskaidroja, ka tie nav vienkārši sapņi, precīzāk tas bija viens sapnis, bet tas ir tas, ko Dievs Ēģiptes ķēniņam nolēmis darīt – pārbaudījums vai ……. Tātad runa ir par 7 pārticības un sekojošiem 7 bada gadiem Ēģiptē un par to, ka tā ir Dieva griba. Atliek piebilst, ka, lai nenotiktu nelaime no nelaimēm, Jāzeps vedināja ķēniņu uz domu par piemērotāko pārvaldnieku, kurš 7 pārticības gados rīkosies gudri, kā rezultātā 7 bada gadi nebūdu pārlieku briesmīgi. Jāzepam tika sacīts: „Kad nu Dievs tev darījis zināmas visas šīs lietas, tad nav cita uzticamāka un gudrāka vīra par tevi. Tu būsi pārvaldnieks manā namā, un visai manai tautai būs pakļauties taviem vārdiem, tikai par troņa tiesu es būšu lielāks par tevi.” Vienkāršiem vārdiem sakot ķēniņš iecēla Jāzepu par visas Ēģiptes pārvaldnieku ar visām no tā izrietošām priekšrocībām un labumiem priekš Jāzepa. Tobrīd Jāzepam jau bija 30, tātad 13 gadi, kā prom no mājām, svešumā, neredzot tuviniekus un nezinot, kas ar tiem notiek, bet joprojām ar stipru, taisnīgu raksturu un apņemšanos.

Jāzepam tika izprecināta Onas priestera Potifara meita Asnāte. Jāzeps savāca neizmērojamus labības u.tml. krājumu visā Ēģiptē, tikām, vēl pirms iestājās bada gadi. Asnāte dzemdēja Jāzepam dēlus, kurus viņš attiecīgi nosauca vārdos – Manase un Efraims. Iestājoties bada gadiem, tie skāra ne tikai Ēģipti, bet arī citas zeme, tajā skaitā Kānaānu. Jāzeps varēja atļauties iekrāto labību un, ko tur vēl tirgot ne tikai ēģiptiešiem. Bagātāka kļuva Ēģipte un Jāzeps līdz ar to.

Jāzepa tēva Jēkaba saime arī tolaik cieta badu un Jēkabs nosūtīja visus savus dēlus, izņemot Benjamīnu, uz Ēģipti iepirkt labību. Daudz tautas tolaik devās uz Ēģipti, kur visas šīs tirdzniecības lietas bija Jāzepa pārziņā. Tad nu iznāca tā, ka desmit Jāzepa brāļi dziļi klanījās Jāzepa priekšā, protams, neatpazīdami viņu. Savukārt Jāzeps izlikās nepazīdams brāļus, lai pārbaudītu un šo to uzzinātu un uzzināja jau ar no brāļu savstarpējām sarunām (pat 3 dienas cietumā noturēja) kā bija ar viņa iemešanu bedrē un pārdošanu. Tas izsauca Jāzepā bēdas un asaras tecēja pār viņa aigiem, bet mīlestība pret savējiem tamdēļ nebija zudusi. Tā lūk, tas tiem, kuri par sīkumiem uzmet lūpu līdz mūža galam, tad visi nomirst un, kurš ieguvējs, kurš zaudētājs……

Brāļi sacīja Jāzepam: „Mēs, tavi kalpi, bijām divpadsmit brāļi, viena tēva dēli Kānaāna zemē; jaunākais šobrīd vēl ir pie mūsu tēva, bet tā viena vairs nav.” Ar to – vienu, domāts Jāzeps, kurš acīmredzot uzskatīts par mirušu. Jāzeps brāļus tīši tincināja un apvainoja ļaunos nodomos Ēģiptē darāmos, tad nu šie, kā tik nu netaisnojās. Jāzeps tik ļoti bija noilgojies pēc savas ģimenes un it īpaši sava īstā brāļa Benjamīna un tēva. Īsi sakot Jāzeps izdaīja tā, ka ķīlniekos atstāja Simeonu, bet pārējos ar labības maisiem un slepus tajos ielikto naudu aizsūtīja uz mājām ar nosacījumu atvest pie viņa Benjamīnu, kas apliecinātu viņu vārdu patiesumu. Jāzepa brāļi atgriezās mājās, izstāstīja tēvam, kas ar viņiem bija atgadījies un, kas ir darāms, lai atgūtu Simenonu un būtu vēl iespēja iepirkt labību. Jā, viņi savos labības maisos atrada naudu, kuru bija samaksājuši par labību, kas lika tiem satraukties, ka netiek apvainoti zādzībā.

Vispār jau Jāzepa brāļi bija mainījušies savā raksturā uz labo pusi un to redzēja arī Jāzeps Ēģiptē. Un arī mājās sarunās ar tēvu brāļi tēva vārdu uztvēra, kā likumu. Tēvs, kaut arī vēlu, bet bija kļuvis tiem par autoritāti. Jā, laiks iet un dažkārt kaut kur un kaut kas mainās, tajā skaitā mūslaikos. Jāteic, ka ne tikai Simenona dēļ, bet arī labības trūkuma dēļ ar lielu nolūgšanos tēvam, brāļi otrreiz tika nosūtīti uz Ēģipti un šoreiz jau kopā ar Benjamīnu, nu un arī ar specifiskām dāvanām, kā Jēkabs/Isaraēls to bija licis. Rakstu arī – Israēls, jo vairs nav tālu 🙂 . Protams, vecajam Jēkabam tas bija liels pārbaudījums un traģēdija, jo Jāzepu tas jau bija zaudējis un kā būs tagad, to ar nevarēja zināt.

Ēģiptē brāļi devās uz namu, kur dzīvoja tas vīrs, kurš ar viņiem attiecīgi iepriekš bija izrīkojies un izvirzījis prasības. Jāzeps sava nama pārraugam lika visus ievest viņa namā, tad tie nobijušies pastāstīja pārraugam par naudu labības maisos, kuru viņi atveduši atpakaļ. Pārraugs tiem sacīja: „Miers ar jums. Nebīstieties! Jūsu un jūsu tēvu Dievs ir jums kādu mantu ielicis jūsu barības maisos. Jūsu naudu es esmu dabūjis.” Un viņš lika izvest pie viņiem Simenonu.”

Jāzeps klāja bagātīgu galdu un pieņēma dāvanas (medu, balzamu, riekstus, mandeles, u.c.), kuras Jēkabs dēliem bija pieteicis atvest. Jāzepes apvaicājās par brāļu tēva veselību, bet kad viņš ieraudzīja viņu starpā savu brāli Benjamīnu, Jāzeps neizturēja, viņš tik ļoti bija priecīgs un aizskustināts, ka viņam nācās steigšus doties uz savu istabu, lai tur nevienam neredzot varētu izraudāties. Vēlāk sekoja pusdienas, kurās ēģiptieši ēda atsevišķi no ebrejiem (ēģiptiešiem skaitītos apvainojums kopā ar tiem ēst). Jāzeps no sava galda cienāja visus brāļus, bet Benjmīnam visa kā tika dots 5 reizes vairāk nekā pārējiem, kaut arī viņš bija visjaunākais. Domājams, Rahēle būtu bezgalīgi laimīga par šādu Jāzepa rīcību un acīmredzamo mīlestību pret brāli, ja vien viņa to būtu pieredzējusi.

Pēcāk tika piebērti brāļu labības maisi un nauda arī atlikta tajos, bet Benjamīna maisā tika ielikts sudraba kauss. Jāzeps tomēr gribēja uzzināt no pašiem brāļiem, ka un kā bija (nevis dzirdot to viņu savstarpējās sarunās ebreju valodā – tie dom’ja, ka citi to nesaprot), cik stipri viņi to nožēlo un vai viņi tagad nejūt to pašu pret Benjamīnu, ko agrāk pret Jāzepu. Rezultātā Benjamīnam, kā kausa „zaglim” bija jāpaliek par vergu pie Jāzepa. Bet Jūda neizturēja, visu pastāstīja, tajā skaitā par veco un daudz cietušo tēvu un pieteicās palikt Benjamīna vietā. Jā, tas pats Jūda, kas savulaik pārdeva Jāzepu ismaēliešiem. Nu gana, nu jau gana bija arī Jāzepam, viņš izdzina no telpas liekos un brāļu priekšā sāka skaļi raudāt, bet viņam tolaik bija kādi 39, tātad raudāt nav kauns, kauns izjūtams ir citkārt…… Jāzeps atklājās brāļiem, bet tie nevarēja noticēt notiekošajam. Tad Jāzeps sacīja tiem : „Nāciet tuvāk klāt!” Un tie pienāca. Un viņš sacīja: „Es esmu Jāzeps, jūsu brālis, kuru jūs pārdevāt uz Ēģipti.” Jāzeps centās iestāstīt brāļiem, ka tā esot bijusi Dieva griba, ka tē esot noticis, toties tagad Jāzeps spēs palīdzēt visai savai lielajai ģimenei pārciest atlikušos piecus bada gadus. Skarbi, vai ne, bet tai pat laikā aizkustinoši.

Jāzeps nodrošināja brāļus ar visu nepieciešamo atpakaļceļam, ar dāvanām tēvam un īpaši apdāvināts tika jaunākai Benjamīns (trīs simti seķelu sudraba naudas un piecas drēbju kārtas iepretim vienai, kas tika katram brālim). Ēģiptes ķēniņš arī bija par šādu pavērsienu, t.i. Jāzepa ģimenes pārcelšanos Ēģiptē un dzīvošanu Gošenes zemē, bet, nu vēlāk mēs jau redzēsim ar ko tas viss beigsies.

Esot mājās brāļi pastāstīja visu savam tēvam, bet tas nekādi nespēja noticēt šiem brīnumiem, bet līdz tas notika, Israēls sacīja: „Pietiek! Mans dēls Jāzeps vēl ir dzīvs. Es celšos, lai viņu redzētu, pirms mirstu.” Te jāteic, ka Jēkabs tobrīd jau bija cienījamā vecumā un ne pie tās labākās veselības, bet viņam tik ļoti svarīgi bija redzēt Jāzepu, ka viņš devās šajā tālajā un pārbaudījumiem bagātajā ceļā uz Ēģipti, iepriekš piedevis deliem viņu rīcību pret Jāzepu. Un atkal, un atkal – Jēkabs piedod! Jēkabs/Israēls uz Ēģipti ņēma līdzi visus savus pēcnācējus (dēlus, mazbērnus, meitu, mazmeitas – visus), kā arī visu iedzīvi, kāda vien viņam bija un kādu vien jūs varat iedomāties. Pa ceļam Bēršebē Jēkabs upurēja kaunamos upurus Dievam. Dievs uzrunāja Jēkabu sacīdams: „Es esmu Dievs, tava tēva Dievs, nebīsties noiet uz Ēģipti, jo Es tevi darīšu par lielu tautu. Un Es iešu kopā ar tevi uz Ēģipti, un Es tevi atkal vezdams atvedīšu atpakaļ, un Jāzeps ar savu roku aizspiedīs tavas acis.” Pēc ši vēstījuma Jēkabs bija drošs par sava lēmuma pareizību. Dieva teiktajā atslēgas vārds – atvedīšu. Jā, Jēkabs tiks atvests uz mājām, bet pēc tam, kad tas būs miris Ēģiptē. Un saistībā ar to – “Jāzeps ar savu roku aizspiedīs tavas acis”, tamdēļ jau Jēkabam nebija bail ne no tālā ceļa, ne no tā, ka Ēģiptē jāmirsts, jo viņš zināja, ka Jāzepu viņš redzēs un apglabāts viņš tiks savā zemē un ar to viņam pietika. Tādas lūk lietiņas, vieta pārdomām ……..

Ieskaitot Jēkabu un Jāzepu ar viņa diviem Ēģiptē dzimušajiem dēliem Israēla saime Ēģiptē tobrīd sastādīja kādus 70 cilvēkus. Maz, vai ne? Be, ja tā, tad šai tobrīd mazskaitlīgajai ebreju saimei Kānaānā arī nebija īpašu izredžu tajos bada gados, turklāt tā saucamo pagānu daudzskaitligājā apskāvienā. Jēkabam ienākot Ēģiptē bija 130 gadi. Par tiem gadiem, atbildot uz ķēniņa jautājumu, Jēkabs sacīja tā: „Mani svešniecības gadi ir simts trīsdesmit; īsi un bēdu pilni ir mani mūža gadi, un tie nesasniedz manu tēvu mūža gadus viņu klejošanas laiks.”

1522.g.p.m.ē. tas laikam jau bija tas gads, kad pēc vairāk nekā 20 gadiem Jēkabs atkal ieraudzīja savu mīļo dēlu Jāzepu, kuru iepriekš uzskatīja par briesmīgā nāvē mirušu. Jēkabs ieraudzījs Jāzepu sacīja: „Tagad labprāt gribu mirt, jo esmu tevi redzējis un zinu, ka tu vēl esi dzīvs.”

Vecāki mirst pirms…….

Bet kā zināms Jēkabs nodzīvos vēl krietnus 17 gadus un, laikam jau tos bezbēdīgākos, jo visi savējie, visi apkārt un vispār, tikai nomāca tas, ka zeme tomēr sveša. Kaut gan, ko mēs varam teikt par Kānaānu? Jā, bet tā bija Dieva apsolīta, Dieva dāvāts stūrītis viņam uzticīgajiem ebrejiem, stūrītis savai ebreju valstij, bet līdz tam daudz vēl ūdens un asins aiztecēs un, kas atiiecas uz asinīm, tad gan vainīgo, gan arī nevainīgo. Tikmēr Ēģiptē Israēla saime iekārtojās Gošenes zemē, kur varētu teikt nošķirti varēja ganīt savus lopus, vairot bagātību un vairot savu tautu. Lieta tāda, ka ēģiptieši maigi izsakoties bija cimperlīgi pret lopkopjiem un tādiem (viņi tos nicināja), tādēļ jau arī Jāzepa plāns un nodoms par Gošenes zemi un uzdošanos par lopkopjiem un ganiem.

Nekas nav mūžīgs un arī 147 dzīves gadi, raugoties no mūsdienām – daudz, bet arī tie paiet un ātri vien. Jēkabs juzdams, ka zemes gaitas drīz beigsies, viņš lūdza Jāzepu neapglabāt viņu Ēģiptes zemē, bet ļaut viņam gulēt pie saviem tēviem un ar to domāts tēvs Īzāks un vectēvs Ābrahāms, kuri, ka jau iepriekš teicu, tika apglabāti Machpelah alās un Jāzeps zvērēja, ka tā arī būs. Kādu dienu Jēkabs/Israēls svētīja Jāzepa dēlus Efraimu un Manasi (vecākais dēls), turklāt jaunāko Efraimu svētīja, kā vecāko, neskatoties uz Jāzepa iebildumiem, vien paskaidrojot, ka arī Manase taps par lielu tautu, bet tieši Efraima pēcnācēji būs tie, kas piepildīs zemi. Tādējādi Jēkabs uzņēma Jāzepa dēlus kā savējos, jo tiem vajadzēja kļūt par atcevišķu cilšu galvām. Tātad man iznāk 14 ciltis (12 Jēkaba dēli un par dēlos uzņemtie 2 Jāzepa dēli). Ar tiem Jāzepa dēliem bij tā, ka bez tās svētīšanas nevarēja, jo tiem, kā ēģiptiešiem bij netik no Ēģiptes prom, bet tas notiks. Kad? Nu, kā tur Dievs bij teicis Jēkabam vai kam – pēc četrām vai, cik tur paaudzēm, kas Ēģiptē būs nākušas.

Pirms nāves Jēkabs/Israēls skarbi, bet taisnīgi noraksturoja pie viņa sanākušos dēlus, bet tajā pat laikā visiem piedeva, kuriem jau nu tas nācās. Israēls arī precīzi noteica, kādai būt katrai ciltij, cik lielai, nozīmīgai un ar kādiem pienākumiem tā būs, kad tās būs atgriezušās Dieva apsolītajā zemē. Kā teikts Vecajā Derībā, tad arī būs tā, kā Israēls bij teicis. Israēls svētīja visus dēlus, tātad visas 12 Israēla ciltis (Jāzepa dēli nebija pieaicināti).

Atzīmējams tas, ka no Jūdas cilts nāks ķēniņš Dāvids (un tam jau gan kāds sakars ar Masadu varētu būt 🙂 ), Bet, ja ejam tālāk, tad Joakims un viņa sieva Anna bija no Dāvida cilts un meita Marija pēc ilgām lūgšanām un cienījamā vecumā tiem piedzims. Vai mazums Mariju, bet tieši šī Marija vēlāk zināma, kā Jaunava Marija un tātad arī viņa no Dāvida cilts. Jaunavai Marijai piedzims Jēzus, kuru pazīstam, kā Jēzu Kristu. Tādējādi arī Kristus no Dāvida cilts. Ir pieņemts uzskatīt, piemēram Talmudā, ka tikai tēva ģimene uzskatāma par ģimeni, tā teikt ģimene veidojas no vīra (ģimenes galva). Cik atceros no lasītā, tad Marija oficiāli kļuva par galdnieka Jāzepa vīru, bet Jāzeps ar bij no Dāvida cilts. Un kaut arī Marijai Jēzus nepiedzima no Jāzepa, bet caur brīnumu un nevainīgu ieņemšanu no Svētā Gara, bet tomēr no likumiskā viedokļa – sieva, vīrs un viņiem dēls 🙂 . Tātad grozi kā gribi, bet Jēzus Kristus arī no ķēniņa Dāvida cilts. Kaut kā galvā uzvīd teiciens attiecināms pret Jēzu Kristuķēniņa Dāvida dēls, protams, ne jau tiešā nozīmē. Ja kas, tad ķēniņam Dāvidam pašam bija kādi pāris desmiti bērnu 🙂 , turklāt viņš sen kā pirms Marijas dzimšanas bija miris, bet templis, Dāvida nams – tas jau viss bija. Tad nu skat, kādi daudz grēkojušā Jūdas un viņa cilts pēcteči padevušies.

Atgriežoties pie Israēla, tad pēc dēlu īpašās svētīšanas viņš tiem pavēlēja: „Es tagad piepulcēšos savai tautai. Apglabājiet mani pie maniem tēviem tanī alā, kas atrodas hetieša Efrona tīrumā, tanī alā, kas atrodas Makpelas tīrumā, iepretim Mamrei, Kānaāna zemē, tanī laukā, kuru Ābrahāms nopirka no hetieša Efrona sev par kapa vietu. Tur viņi ir apglabājuši Ābrāhāmu un Sāru, viņa sievu, tur viņi apglabājuši Īzāku ar Rebeku, tā sievu, un tur es esmu apglabājis Leu.”

1505.g.p.m.ē. varētu būt tas gads, kad nomira Jēkabs/Israēls. Un te jau esmu vēl tuvāk Masadai 🙂 .

Jā, kā jau iepriekš biju teicis, tad Leu bij Jēkaba pirmā sieva (tā nu sanāca). Bet par minēto patriarhu apglabājuma vietu varētu būt īpašs sakāmais, bet tas ir gari. Vienīgi varbūt to, ka izsenis un joprōjām daudzum daudz tautas dodas uz šo vietu, kas Palestīnas teritoriju ieskauta, bet vieta Izraēliešu ieņemta un apdzīvota, kā jau viņi to mēdz darīt, kur, kāja iekšā, tur arī iedzīvotāji – ebreji, bet šo es par konkrēto reģionu. Jā, Israēls tiks apglabāts Machpelah alās un par to parūpēsies viņa dēls Jāzeps, kā jau bija solījis. Uz Kānaānu devās visi tobrīd Ēģiptē dzīvojošie ebreji, izņemot bērnus. Līdzi gāja cienījami ēģiptieši, veda ēģiptiešu ratos un liels jātnieku pulks tos pavadīja. Pēc bērēm visi atgriezās Ēģiptē pie saviem bērniem un saimniecības, jo Kānaāna viņiem ilgi vēl tiks liegta……..

Pabeidzot par Jāzepu un viņa brāļiem, jāteic, ka Jāzepa brāļi bija nobijušies, jo pēc tēva nāves Jāzeps ar viņiem Ēģiptē varētu izrīkoties jebkā, bet tas bija Jāzeps, kuram nekas tāds prātā nevarētu ienākt un viņš arī prata brāļus nomierināt. Cita starpā viņiem tika teikts: „nebīstaties, es gādāšu par jums un jūsu bērniem.” Jāzeps vēl pieredzēja mazbērnu un mazmazbērnu piedzimšanu. Bet, kad pienāca laiks, tad Jāzeps sacīja saviem brāļiem: „Es miršu, bet Dievs raudzīdamies raudzīsies uz jums un izvedīs no šīs zemes uz to zemi, kuru Viņš ar zvērestu ir apsolījis Ābrahāmam, Īzākam un Jēkabam.” Un Jāzeps nozvērināja Israēla bērnus, teikdams: „Dievs patiešām raudzīsies uz jums, ka jūs aizvedat manus kaulus no šejienes.” Jāzeps nomira 110 gadu vecumā, viņš tika iebalzamēts un ielikts šķirstā Ēģiptē. Jāteic, ka tad, kad pienāks laiks Israēla bērni (ebreju tauta) parūpēsies par to, lai Jāzepa mirstīgās atliekas tiktu izvestas no Ēģiptes, bet līdz tam ilgs laiks paies – gadsimti.

1429.g.p.m.ē. apmēram varēja būt tas gads, kad nomira Jāzeps un līdz ar viņu agrāk vai vēlāk Ēģiptē nomira visi Jāzepa brāļi, bet Israēls (ebreji) auga, ļoti ātri vairojās, kā arī kļuva arvien turīgāki. Paies vairāki gadsimti līdz Israēla bērni dosies uz Kānaāna zemi. Jā, tieši dosies, jo kam atgriezties jau sen kā nebūs, diemžēl …………. Izņemot Jāzepa mirstīgās atliekas, bet …….., nu, jā viņiem arī tas bija un ir nozīmīgi.

Nu, ko līdz man zināmajiem notikumiem ar raksta sākumā norādīto klinti, pēcāk cietoksni, pēcāk Masadas cietoksni vēl kādi 13 gadsimti. Jāteic, ka Jēkaba/Israēla pēcteči Kānaāna zemē nokļūs krietni ātrāk. Ko, lai dara, tik ļoti gribēju iziet cauri Jēkaba dzīvei un tad jau nevar kaut kur kaut ko pagrābt, vismaz būtiskākais (no mana viedokļa) bij jāieliek. Kā nekā, no Jēkaba pēcnācējiem tās slavenās ciltis, kuras, kā pirmās veidos ebreju valstiskuma pazīmes, tad Īzraēlas valsti, kura pēcāk muļķīģi sadalīsies Izraēlā un Jūdejā, attiecīgi ar no tā izrietošām sekām un atkal teju viss no gala……….

Tādējādi, manis rakstītajam likšu daudzpunktu un šo gabaliņu 🙂 nosaukšu par piektās daļas pirmo nodaļu 🙂 , nākamā vai nākamās, domājams, nebūs tik gara/s un straujiem soļiem –  rau jau kaut kas par Masadu konkrēti. Bet no otras puses, ja man ir interesanti un vēl zinu vismaz vienu tādu 🙂 –  melnraksta lasītāju (ja nemelo), tad kādēļ nē.

Tā kā līdz svētkiem kāda dieniņa vēl ir, tad šo var nesteidzīgi palasīt, padomāt, pārdomāt, aizdomāties ………

Visiem, kuriem tas ir aktuāli, priecīgus svētkus – Līgo dienu līdz ar Jāņa dienu!!! Jauki un labestīgi nosvinēt sev tuvo un mīļo cilvēku lokā (šogad jau citādi nedrīkstot 🙂 ) vai arī citādi, ka tik uz pozitīvas nots.

Gribētos teikt un  arī saku – uz saredzēšanos Izraēla!  Šobrīd saku uz redēšanos Masada 🙂 un ne tikai, bet iekš bloga un, lai viņš tevi labi sargā!

 

Jūs varat atstāt komentāru, vai iesaitēt no savas lapas.

Atstājiet kometnāru