Beidzot 29.08.2020., kad tomēr izdevās būt, klausīties, redzēt, izbaudīt André Rieu un viņa izlolotā Johana Štrausa orķestri komplektā ar dažnedažādākajiem muzikālajiem (un ne tikai) pārsteigumiem, kā jau to lieliski pieprot André Rieu

Kā, jau iepriekš rakstīju, 20.06.2020. ERGO ARENA, Gdaņskā, Polijā, mums neizdevās nokļūt uz  holandiešu vijolnieka André Rieu 2020. gada Pasaules Tūres koncertu (biļetes nopirkām jau 23.09.2019.). COVID 19 dēļ koncerts tika pārcelts uz 16.06.2021., bet līdz tam vēl tālu un vispār vai maz es turp tikšu. Protams, bēdīgi! Bet, kā tur teica tā sirmā kundze – Saknīšu Mirta (aktrise Lilita Bērziņa) Streiča filmu filmā „Limuzīns Jāņu nakts krāsā”: “vēl jau esmu dzīva”, tātad manā gadījumā – vēl jau esmu dzīvs 🙂 !

Un lūk! Vienu dienu atskan zvans un mūsu dēls Endijs man jautā vai gadījumā mammai un, protams, arī man joprojām ir interese par André Rieu koncertu, bet šoreiz par izpildījumu Māstrihtas (Maastrciht) Vrijthof laukumā. Turklāt jau šogad un jālemj labi ātri un, ja kas (čārterreiss). Domāju, ka nav jāatgādina (varbūt kādam tomēr ir), ka Māstrihta atrodas Nīderlandes dienvidaustrumos esošajā Limburgas (Limburg) provincē (turpat Vācija un Beļģija, tā teikt Nīderlandes tālais gals. Un kādēļ gan nē – domāts, darīts!!!

29.08.2020. un jau laiks doties ceļā uz Rīgu. Kādreiz teica – visi ceļi ved uz Romu, bet pie mums Jelgavā ir tā, ka visi ceļi sākotnēji ved uz Rīgu 🙂 un tad jau var arī uz Romu vai nu kur nu tur gribi vai vari atļauties 🙂 . Šoreiz ņemam līdzi tikai iztikas minimumu, jo tikai turp un faktiski uzreiz atpakaļ, t.i. bez ekskursijām un tā tālāk. Cik tas ir forši, bez tām krāmēšanās lietām – šito vajag, šito nevajag, bet varbūt tomēr vajag vai svars nav par daudz un tā tālāk. Jā, šoreiz pa vieglo un skat te pat kāds bija ieminās, ka tad jau uz Rīgu ar sabiedrisko ar var. Bet, ko jūs?! Ja jau, tad jau un nav, ko šādā notikumā vēl matus skaldīt. Transportlīdzeklis – pārbaudīta vērtība, pavecs, bet vēl uzticami kalpojošs Endija saimei piederošais KIA CEED. Ar šo auto uz lidostu tā teikt neskaitāms reizes jau ir braukts –  vieni otrus vadādami un kur tik vēl nav būts ar to un nekas ne nokavēts ne kā, tik vienu reizi, kā riepa izšāva 🙂 pa nepilniem 13 gadiem, i ta neko tas neietekmēja. Ja neskaita tādu sīkumu, kā vairāku stundu gaidīšanu ar Zitas satraumēto pirkstu (tehniska ķibele apledojoša ceļa malā mums mainot riepu), jo toreiz pilna Jelgavas slimnīcas uzņemšana ar tiem slēpotājiem un ietvju upuriem. Ārsta spriedums: Zita, pirksts nav lauzts, esi laimīga, staigā vesela, bet pirkstiņu kādu laiku tomēr uzpasē. Jā redz, kas negadās uz teju līdzenas un teju neslidenas vietas 🙂 (: . Va velns auto teju 13, bet vēl jau nav 🙂 !

Tad nu šoreiz es pie stūres, nu vismaz turpceļā. Labi laiki gan pienākuši. Lai gan it kā zini, bet ieslēdz „Waze” un ir ar ko parunāt 🙂 🙂 🙂 (man ļoti patīk) un pa īsāko vai ātrāko ceļu aizvedīs, kur tik vien vēlēsies. Tad nu es arī iekš Wazes tā teikt ieprogrammēju, bet nez kādēļ – P (Stockmann) 🙂 . Forša lieta, i stunda nepagāja, kad esam klāt, kā trešie uz iebraukšanu pazemes autostāvvietā. Pilna esot, velni tādi! Tad nu domā vai Latvijā, kā runā ir slikta dziīvošana? Ir, ir, diemžēl ir un ir visādi 🙁 , bet šoreiz ne par to. Nekas, laika rezervīte mums vēl ir. Bet nē – pāris minūtes un regulētājs rāda, lai braucu lejā, ko arī daru. Seko nobraukšana, stop pirms barjeras, uzspiežu pogu, žetons iegūts un plkst.18:01 barjera augšā un jau pēc brīža Ēriks eleganti novieto auto brīvajā vietā (atradu tak 🙂 ) un, kas ir būtiski nepārkāpjot atvēlētās baltās līnijas, kas ir stingrs nosacījums – laikam jau soda naudā var iedzīvoties. Nu, nav, nav Rīgas lidosta, kur nu vēl Nīderlandes nomale, bet Rīgas centrs gan un nevis tur kaut kāda ……! Laba, laba gan lieta – Waze 🙂 , lai, kur arī dažkārt neaizvestu, bet pašam arī jāpiedomā par galamērķa ievadīšanu 🙂 , tas gan un maršruta izvēli – tas gan!

Jā, nekāda vaina, es varu atļauties te tā mierīgi pavāvuļot, jo mums līdz sākumam, t.i. 18:30 laika ir tieši tik, cik vajag. Ar liftiņu bez steigas no pagrabiņa uz pirmo stāvu, kam seko viss pārējais šādās reizēs 🙂 🙂 🙂 . Popkornu un citas tamlīdzīgas lietas nepērkam, jo mēs tak uz koncertu un man vispār nepatīk tās popkornu lietas, u.t.t. Jā, nu jau gabalu iepriekš jūs (domājams visi, tikai kurš kurā vietā – to pirms publicēšanas pārbaudīju) esat sapratuši, ka esam Kino Citadele, kur baudīsim André Rieu koncertu iekš kino vai koncertu neklātienē, bet ar vērienu. Vispār skatīt kinofilmas mūsdienās šajos kinoteātros man nepatīk un es arī neskatu. Kā atceros, tikai 2 reizes pēdējo 30 gadu laikā esmu to darījis. Vienu reizi meitiņu peciņu aizvedām uz multeni “Ledus laikmets” un vienu reizi izmantojām dāvānu karti. Pārmērīgā skaņa, efekti un defekti – popkorni, rīšana, dzeršana, atraugāšanās, savstarpēja muldēšana u.t.t. Nafig man tas vajadzīgs? Nē, nav!

Bet šis pasākums ir kas cits un domāju, ka apmeklētāji uzvedīsies labāk, tad vēl COVID 19 korekcijas, u.t.t. Jā un tas, kas kino traucē – efektīva, kvalitatīva un skaļa mūzikas atskaņošana, tas šoreiz būs tieši laikā 🙂 . Tātad apdarām visas lietas un redzu, ka visās malās tiek ievērotas  COVID 19 instrukcijas, t.i. attālumi, svītriņas un krustiņi dzelteni, dezinfekcijas līdzekļi visās malās, kurus tad es arī izmantoju, cik jau nu man tas nepieciešams. Kamēr Zita kaut ko pa veikalu, es vienu tādu līdzekli tā piespiedos (nu ne jau aiz bada vai nevajadzības), ka nevarēju tikt vaļā 🙂 – likās, ka tas paredzēts kam citam, bet varbūt arī bija……… Mūsu laikos jau visādi, piemēram tualetē amizanti bij vērot, kā daži mēģināja kaut pili izmakarēt no tiem lidmašīnveidīgajiem krāniem, gribi ūdeni, bet lūdzu vēja brāzmu tev sejā 🙂 . Es ar salveti mitro un parasto, bet nekā, rokas glumas, tajās ne tikai zuti nenoturēt, tajās neko nenoturēt 🙂 , bet es gribu dzert, ļoti gribu dzert un man būs jātiek galā ar stikla pudeli ): . Tad nu devos uz iepriekš pieminēto tualeti mazgāt rokas no dezinfekcijas – interesanti 🙂 , bet, kad izeju foajē, tad nokļūstu Zitas acu fokusā (un ne jau miermīlīgu acu), jautrība beigusies 🙂 . Zita man par to, ka viņa bērnu pazaudējusi, nu labi ne bērnu, bet mani un, cik šis notikums viņai licis nervozēt. Atzīstu 🙁 . Bet, Zitiņ, laika mums vēl gana 🙂 , nu ne tā, ka uh, bet pietiekami.

Anekdoti mēģināšu šajā sakarā atstāstīt. Atnāk meita mājās vēlu naktī vai uz rīta pusi. Protams, māte neguļ un te tas brīdis mātei, lai laimē izplūstu asarās (meita dzīva atgriezusies, nu tak 🙂 ) Bet nē! Māte izmisusi un aiziet – par grūto dzīvi, par audzināšanu, par to, ka visu nakti nav gulējusi, uztraukusies, visas milicijas, slimnīcas, morgus un ko tik vēl apzvanījusi. Meitiņa mammai:  “Bet mammu vai tu no sākuma vismaz man nevarēji piezvanīt?”

Ja, kas, tad mūsu telefoni bija katram pie sevis. Tikai jautājums vai es ar savu būtu spējīgs rīkoties kādu laika sprīdi 🙂 .

Gribās dzert, tik ļoti gribās dzert un neba ūdeni un zālē jau ar noderēs, jo koncerts iekš kino paredzēts apmēram 2h 30 min. Tad nu nopērku 0,5 l COCA-COLA (Zero). Vispār kinozāles neapmeklēju, bet 2,50 par pāris malkiem, nu labi, ja citādi nevar to štelli uzturēt, lai būtu. Dodamies uz vienu no labākajām zālēm ISENESE. Mums 12 rinda un teikšu, ka gluži ne par augstu un ne par zemu, sprands nesāpēja. Izpildot COVID 19 ierobežošanas instrukcijas, pa labi no manis un pa kreisi no Zitas ir pa 4 brīvām vietām, tāpat priekšā mums neviens nesēž, atpakaļ neskatījos, bet gan jau arī tur tukšums. Ar visu to, kaut kur netālu aizmugurē kāds klepotājs savu piķa ardavu iedeva, nu ne jau covida sakarā. Zālē esam izvietoti ideāli, bet tur zemāk tautas maz, jo grūti skatīties no apakšas uz augšu. Kopumā cilvēku pamaz, bēdīgi, bet katram savs.

Mēs pavisam noteikti zinām, ka tie, kuri varbūt gribēja un neatnāca, to nožēlotu, ja zinātu, ko mēs no šī pasākuma gūstam. Jā, protams, tas nav koncerts klātienē kādas pilsētas laukumā, arēnās slēgtās vai vaļējās, u.tml. Bet mēs arī zinām, ka, ja paveiksies, tad mēs arī tādā koncertā būsim un arī to gaisotni izbaudīsim. Attiecībā par redzēto un dzirdēto es varu teikt, ka man nav ko teikt un nevis tādēļ, ka man nav, ko teikt, bet kā, lai to izstāsta. Tas, kā par izdevušos ceļojumu, stāsti un raksti kā gribi, bet tas, ko tu redzēji, dzirdēji un juti, tas būs tikai un vienīgi tev pašam un nevienam citam to nenodod, ne tam, kam tas ir saistoši, ne tam, kuram par to vispār nospļauties.

Labi. Pašā sākumā André Rieu intervija (ievērojot COVID 19 prasības) tajā pašā, bet tukšajā Maastrciht Vrijthof laukumā. Viņu intervē vai varbūt vienkārši sarunājās skaista sieviete sarkanā kleitā un, tad sākas – koncerts. Pa gabaliņam no daudziem šajā vietā notikušajiem koncertiem dažādos gados. Protams arī no 2019. gada koncerta. Laikam jau sanāk, ka tieši 2019.g. André Rieu jubilejas dzimšanas diena – 70 gadi.  Fragmenti no koncertiem tiek atskaņoti pamīšus, nevis stingrā secībā pa gadiem. Cita starpā, tiek atskaņoti vairāku gadu koncertu beigu daļas, kad cilvēki grib vēl un vēl kādu dziesmu, kādu izpildījumu un pa vidam André Rieu jociņi un tā. Viņš ir iekš saviem klausītājiem pilnībā. Savukārt klausītāji visu to bauda un apēd ar vislielāko prieku. t.i. gan André Rieu, gan mūziķus, gan dziedātājus, gan ciemiņus, u.tml. 🙂 !  Un gribētos teikt, ka dažs labs no skatītājiem arī viens otru apēd un neba viņi visi bija savstarpēji pazīstami, bet par pārīšiem es nemaz nerunāju. Visi izstaro prieku unj laimi, lai arī katram sava dzīve, sava rūpe, bet tobrīd viņiem ir labi.

André Rieu izveidoja Johana Štrausa orķestri un sākotnēji viņi bija daži, bet pašlaik nav kur apsēdināt 🙂 . Kur nu vēl uzlūgtie viesi un, saprotams, ka katrā valstī programma tiek pieskaņota nedaudz šīs valsts iedzīvotājiem. Jā, bet te kinoteātrī mēs redzam gan tos, kas uzstājās, gan tos, kuri klausās, tā teikt pilnā krāšņumā un ar vismazākajām mīmikām sejās un acu kustībām. Nekur citur tas nav iespējams. Un skaņa! Kas par skaņu, vai kādā dzīvoklī un es pat teiktu varbūt kādā dzīvā koncertā to diez vai varētu dabūt gatavu. Es neatstāstīšu, kas un kā, jo to vairāk vai mazāk var sameklēt un redzēt, bet tas ne tuvu nebūs tam, ko redzam un dzirdam mēs.

Jau iepriekš apbrīnoju izpildītājus un klausītājus André Rieu koncertos. Arī šoreiz vērot, turklāt tik tuvu visu klātesošo emocijas, prieku, smaidus, smieklus, bēdas un asaras, skūpstus vai vieglus lūpu pieskārienus, apskāvienus un gan jauniem, gan veciem – visiem tas nāk uz āru, bet, protams, ka es ar to nedomāju 100% auditorijas. Redz, kad vīrs brieduma gados ar solīdu bārdu, sportisks, nu tāds – vecis un pēkšņi izplūst asarās. Slikti man, jo es nepārvaldu valodas, piemēram, atšķirībā no André Rieu, kurš prot franču, vācu, angļu, spāņu, itāļu un, protams, arī holandiešu. Jā latviešu es ar daudz maz un krievu drusku, bet mūsdienās tas ir gluži nekas ):. André Rieu paņem līdz ar savu harizmu un priekšnesumiem visus, kuri ir ieradušies. Es nezinu, cik skaņdarbus ir jāizpilda pēc tā teikt koncerta beigām, lai mūziķi tiktu prom un it īpaši André Rieu dzimtajā pilsētā. Es teicu, ka neaprakstīšu kas un kā, tad pie tā arī pieturēšos, bet iedomājieties, pēkšņi laukumā iznāk orķestris 400 – 500 mūziķu sastāvā, visdažādāko pūšamo instrumentu virtuozi. Vai arī  starp skatītāju rindām iziet 150 deju pāru. Vīrieši smokingos, bet sievietes skaistās, baltās kāzu kleitās un aiziet valsis. Malās valsi deju sievietes invalīdu krēslos ar partneriem vīriešiem, kuri būdami veseli griež valsi tā teikt pa labi un pa krieisi un pat uzmet uz pleca, jā ar visiem ratiņiem. Arī daži vīrieši ir invalīdu ratiņos un arī viņi dejo un šoreiz viņiem palīdz baltās kleitās tērptās sievietes, viņi dejo un, domājams, viņi izsenis ir bijuši dejotājis gan vieni, gan otri, bet tagad ir tā……….

Jā, man kārtējo reizi jāteic, ka tas ir jāredz, kaut arī tādā veidā, kā vakar to baudījām mēs. Nezinu, kā mainās biļešu cenas no vietām un vai mainās vispār, bet mums dāvinātas tika  2 biļetes, katra 10 EUR un, katra ir tā vērta un es teiktu, ka arī lielāka summa nebūtu šķērslis (nezinu kā dāvinātājam, bet man noteikti), t.i. runājot par šo koncertu iekš kino.

Vrijthof laukums un ap to esošās dažādos laikos celtās mājiņas un baznīcas ir ļoti krāšņas, it īpaši apgaismotas tumsā. Vispār man kādreiz bija tā primārā doma apmeklēt André Rieu koncertu tieši Māstrihtas Vrijthof laukumā. Man kaut kā šķiet ļoti laba aura, kaut gan sen, sen šajā vietā ir bijuši kapi un daudzi jo daudz ir atrakti un vispār drūma vēsture šim laukumam (nāves sodi), nemaz neiedziļināšos. Jā, bet to veco klāj piecu metru kultūrslānis un var jau būt, ka nevienam un nekādi netiek traucēts. Dzīve iet uz priekšu, viss attīstās un mainās, labi, ne viss, jo tas nav iespējams.

Jāteic, ka, lai arī André Rieu tuvojas 71 gads (1. oktobrī), bet ļoti ceru, ka viņš vēl ilgi priecēs mūs ar saviem koncertiem, kā esmu rakstījis – koncertiem/šoviem, kuros baudu gūst klasiskās mūzikas piekritēji gan arī tie citi, jo tiek izpildīta ne tikai klasiskā mūzika, bet arī kas tāds, kas aizrauj arī tos pārējos. Tad nu sanāk, ka skat un par kādu klasiskās mūzikas piekritēju vairāk. Arī man ne visa klasika ausij tīkama, bet tur jau tā lietā, ka  André Rieu repertuāru veido tā, lai patīk cilvēkiem, lai mēs tajā tiekam ierauti un tajā ir visa kā. Dažreiz uzrodās kritiķi, teic pārāk prasati klasiskie gabali, bet, lai tad viņi paskātās kādas un, cik starptautiskās balvas André Rieu ir ieguvis, cik disku, u.t.t. Ja kādam vajag ekšen klasiku, lai iet uz citiem koncertiem un, ja, kas tad tādus Dzintaru koncertzālē var pieklausīties. Bet man patīk, ja pa vidu visam Mērija Popinsa (Mary Poppins) nolaižas skatītāju vidū teju no debesīm, tā teikt ne no kurienes un vēl labu laiku atļāvās laižoties lejā dziedāt.

Tad nu vēlu Tev visu to to labāko un nepievil ne sevi, ne citus – André Rieu jeb pilnā vārdā André Léon Marie Nicolas Rieu un, lai Tev garš radošs un dzīvespriecīgs mūžs.

Jā, un atvaino, ja kas, bet katram gadījumam mazliet latviskošu tavu vārdu, ja sanāks, tātad – Andrē Rjē jeb pilnā vārdā  Andrē Marija Leons Nikolass Rjē no Māstrihtas.

Kas mums? Mēs dodamies uz auto stāvvietu, apmaksāju to, izmantojot Mobily, (iespējas dažādas, skatiet paši). Izmantojot Mobily aplikāciju, stāvvieta izmaksā tieši 3 EUR (ideāli), barjerā augšā plkst. 21:04 un labā noskaņojumā dodamies mājup. Ceļš aizņems nepilnu stundu un vēl viss vakars mūsējais 🙂 , ar atmiņām, prieku un varbūt pat asarām, bet viss pie lietas un vietas, viss ok!

Ja jūs vēlaties jahtu un kāda iemesla dēļ tās vietā tiekat pie motorlaivas, tad nenokariet galvas, izmantojiet motorlaivu un kas zina, ko jaunu jūs atklāsiet un, cik pozitīvu emociju gūsiet un ziniet, ka jums nebūt nav jāatsakās no jahtas…..

Nu, tad uz priekšu!!!

Jūs varat atstāt komentāru, vai iesaitēt no savas lapas.

Atstājiet kometnāru