Sanatorijā „Belorusija” 7 diennaktis bija par maz

09.06.2020. rezervēju standarta divvietīgo numuriņu sanatorijā „Belorusija”  komplektā ar  ārstniecisko paketi. Covid – 19 izjauca vairākas manas šī gada ieceres, t.i. ceļojumus, u.c. veida atpūtu un izklaides. Nolēmām, ka vajadzētu nodrošināties ar kādu nebūt atpūtu, lai dažādas negatīva rakstura domas, pārdomas, u.c. paliktu tā teikt aizkadrā. Nevarēja zināt vai šogad tiksim ārpus Latvijas un kāda izvērtīsies vasara laika apstākļu ziņā tepat uz vietas, kas lielā mērā ietekmētu mūsu atpūtu (saule, jūra un tā 🙂 ).

Sanatorijās kā tādās nebijām bijuši kopš dienesta laikiem IeM. Ar Zitu šad tad atcerējāmies to labo sajūtu, kad brīvs no jebkāda darba un ikdienas rūpēm. Tad nu kopīgi meklējumi, salīdzinājumi un izvēle par labu sanatorijai „Belorusija” Bulduru prospektā 4/8, Bulduros (mazliet aiz 1. līnijas Dzintaru virzienā). Turpat priedes, jūra, svaigs gaiss, lai atpūta izdotos  – jauki. Apzināti pieteicāmies uz laiku no 6. septembra. Ja nu labs laiks (jūnijs – jūlijs), tad uz Jūrmalu vai citur uz dienu vai vairākām var aizbraukt ar auto, bet, ja slikts laiks – sēdi mājās. Savukārt vasarā atrasties sanatorijā labos laika apstākļiem būtu nevisai. Septembra sākumā – ja labi laika apstākļi, tad ļoti labi, bet, ja slikti, tad ar nebūtu tik liela bēda, jo sanatorijā daļa dienas aizņemta un tad jau pēc situācijas. Tā prātojām un nekļūdījāmies 🙂 .

Viss notika, bija ļoti labi visos aspektos. Rezultātā esot sanatorijā iesniedzām pieteikumu rezervācijai uz 2021. gada vasaras sākumu, lai, ja nu ne pārāk silts vasaras sākums, bet, ja silts, tad vēl labāk 🙂 . Šogad pēc Līgo svētkiem skatījos pieejamību jūlijā un augustā, bet vismaz tādu rezervāciju kādu mēs vēlējāmies nebija iespējams veikt, jo – aizņemts. Tāds lūk pieprasījums neskatoties uz Covid – 19! Varētu domāt, ka Covid – 19 sakarā (ierobežojumi, u.c.) vietējie visu vai lielāko daļu sanatorijas rezervējuši 🙂 …… Tādēļ tik agrs pieteikums uz 2021.g., kad vēl pat cenas nebija zināmas un rezervācija nebija iespējama. Atbraucot mājās sapratām, ka 2021.g. pieteiktais sanatorijas laiks pārklājas ar šī gada pārcelto Andrē Rjē (André Rieu) koncertu Gdaņskā, kas notiks 16.06.2021. Cerams šo pārklāšanos atrisināsim pozitīvi.

Kā parasti, t.i. tālu vai tuvu ceļojam, bet līdzi ņemamo mantu salasās daudz. Arī šoreiz neiztikām bez kofera, somas un mugursomas 🙂 . Sarunāts, ka dēls aizvizinās mūs ar auto un tādējādi nekādu neērtību. Pirms izbraukšanas ideja par to, ka aizbrauksim paši, lai dēlam atpūta, bet no rīta viņa māsa (mūsu meita 🙂 ) ar auto uz māju un visiem labi 🙂 ). Tā arī izdarijām.  Sanatorijā ierakstīšanās plkst. 14:00 un apmēram uz to laiku arī bijām klāt.

06.09.2020. bija svētdiena un domājams tādēļ rindu pie noformēšanas nebija. Citās dienās lielākas vai mazākas rindas gan manījām. Recepcijas darbiniece mums laipni piedāvāja nolikt mantas garderobistes uzraudzībā un doties uz pusdienām. Garšīgi papusdienojām, saņēmām dokumentus, savācām mantas un uz numuriņu.

Numuriņš desmitajā stāvā un tādējādi mana izteiktā vēlme rezervēšanas laikā par numuriņu iespējami augstākā stāvā tika izpildīta pilnībā, jo augstāk numuriņu nav 🙂 . Neilgi pēc reģistrācijas saņēmu ziņu, ka darīs, ko varēs, lai realizētu manu vēlmi. Nesmēķētāju numuriņš, tas pats par sevi un šādu atzīmi veicam vienmēr rezervējot numuriņus, bet, ja tādu iespēju nav (aizņemti, u.c.), tad izvēlamies citu viesnīcu vai ceļojumu 🙂 . Kaut gan nezinu vai sanatorijā maz tādi smēķētāju numuriņi ir. Personāls bija ļoti laipns un izpalīdzīgs pret mums visā mūsu uzturēšanās laikā sanatorijā un redzēju, ka tā pret ik katru iemītnieku. Domājams, ka laipnība un izpalīdzība sanatorijā „Belorusija” ir kā norma, kā vizītkarte. Manuprāt sanatorijā pamatā krievu valodā runājošie iemītnieki (nezinu, domāju virs 90%). Attiecīgi, ja pirmais uzrunāja personāls (sveicina, jautā), tad krievu valodā, bet saprotot, ka nav trāpīts 🙂 saruna turpinās latviski. Ja iemītnieks pirmais uzrunā latviski, tad arī komunikācija norit latviski. Man pret šādu praksi nekādu iebildumu. Uzrunāt visus latviski, tad reaģēt un pāriet uz krievu valodu 100 reizes dienā, tas ne visai 🙂 . Jāteic, ka līdz 2003. gadam šī sanatorija bija Baltkrievijas prezidenta lietu pārvaldes valsts sanatorija un, lai arī statuss ir mainījies, domājams, ka bez īpašām piederības izmaiņām, kaut gan, ko es zinu 🙂 .

Numuriņš plašs un tā teikt pa smuko vismaz priekš mūsu acīm. Iespējams, nesen tika veikta stāva renovācija. Vannas istaba arī līmenī un dušas kabīne tāda, ka nodomāju, ka mēs laikam būsim vieni no pirmajiem, kas to izmantos. Pēcāk dušojoties nekādu problēmu, kā dažviet mēdza būt (ūdens nenotek pietiekami strauji, nav spiediena, problēmas ar karstā un aukstā ūdens sajaukšanos). Gulta plaša un ērta. Skapis ērts izmantošanai, TV, ledusskapis, kondicionieris, seifs, u.c. viss ok. Vienīgi WI-FI internets švaks, gluži nekāds, iespējams, 10 stāvs pie vainas 🙂 , bet tā, kā mums ir citas iespējas, tad arī šajā ziņā bez problēmām. Balkons uz Dzintaru pusi (zināju, ka tā vai uz Lielupes pusi), bet tā kā desmitais stāvs, tad skats nedaudz pa labi un pāri koku galotnēm jūra arī redzama. No foajē plašs skats uz jūru, bet tikai no mūsu stāva 🙂 .

Pirmajā dienā iekārtošanās un pie ārsta, kurš nozīmēja mums nepieciešamo rehabilitācijas kursu. Vēlams ņemt līdz medicīniskos izmeklējumus, ja tādi ir. Ja nav darbnespējas lapas, bet ir ģimenes ārsta nosūtījums, tad sanatorijas ārsts izsniedz darbnespējas lapu. Mums nebija šāda vajadzība, jo Zita atvaļinājumā un pensijā, bet man pietiek tikai ar pensiju 🙂 . Pēc attiecīgo dokumentu saņemšanas gājiens pie galvenās personas, kura veido sarakstu, kur, cikos un uz kādu procedūru, terapiju, ārsta apmeklējumu, u.t.t. jābūt. Atstājam viņai dokumentus un nākamreiz ejot garām paņemam mūsu nākamās nedēļas plānu. Viss ļoti vienkārši, bez steigas, gaidīšanas un tā tur it visā.

No pirmdienas līdz svētdienai ieskaitot mums katram pa 5 procedūrām, u.t.t. dienā. Man vēl nedēļas ietvaros viena speciālista apmeklējums (konsultācija). Procedūru laikus bija arī iespējams dažkārt pabīdīt no vēlāka laika uz agrāku, bet principā arī bez tā vēlākais 15:00 bijām pilnīgi brīvi. Svētdien pirms izrakstīšanās uzraugošā ārsta apmeklējums.

Brīvajā laikā pastaigas gar jūru, kā arī pa Jūrmalu (Bulduru, Dzintaru, Majoru, Lielupes un Buļļuciema ietvaros). Brīvais laiks ne tikai pēc veselības uzlabošanas pasākumiem, bet arī pirms tiem un dažreiz starp tiem, ko pavadījām gan kopā, gan atsevišķi. Zita devās pastaigās gar jūru, kur kafijoja, citkārt paskraidīja, numuriņā paadīja, klejoja internetā vai kādu spēlīti uzrāva 🙂 . Pastaigājājoties kopā arī diezgan tika nostaigāts. Es paskraidīju gan gar jūru, gan pa Bulduru un Lielupes ietvēm (kur bez tām), gan kāpās, kur priedes un taku takas, tajā skaitā Ragakāpas dabas parkā. Sagrabināju divus skrējienus gar jūru 10 km un 16 km un vienu ietve + parka un kāpu takas 14 km. Jūra, priedes, svaigs gaiss – ideāli. Skrējieni (tipinājumi) priekš manis bija diezgan labā tempā. Tobrīd domāju, ka visādā ziņā salīdzinoši labi jūtos un varētu sacensībās pusmaratonu noskriet uz urrā, kaut arī ne ar pilnu jaudu, tā teikt savam priekam un labsajūtai 🙂 .

Mazliet par ēdināšanu. Restorāns vai drīzāk ēdamzāle šķiet arī renovēta un diezgan plaša, galdiņi sanumurēti (mums Nr. 9, dislokācija laba 🙂 ). Katrs ietur maltīti pie sava galdiņa visu atrašanās laiku sanatorijā. Sākotnēji pāris dienas mēs pie četrvietīga galdiņa divatā, tad pievienojās vēl viens pāris. Ar galda kaimiņiem bija jauki aprunāties par šo un to. Sarunas neuzbāzīgas, neilgas, ar smaidu un labu noskaņojumu. Sanatorijā centos iespējami vairāk runāt krieviski, jo ikdienā sen kā man nav kur pielietot šo valodu un daudzi vārdi pazuduši. Agrāk krievu valodā runāju tekoši un kā man likās bez akcenta un pat rakstīju bez problēmām. Kāds ir teicis, ka valoda (valodas) ir viena no cilvēka bagātībām. Manā gadījumā krievu valoda un pats par sevi latviešu 🙂 .  Daži krievu valodu nicina, kaut gan valoda jau ne pie kā nav vainīga un, jā, man tā ir vienīgā svešvaloda, kur vēl daudz maz pārvaldu. Ar galdiņa kaimiņiem sarunājāmies dažādi, t.i. viņi ar mums latviski, savā starpā krieviski, bet mēs ar viņiem gan, gan.

Brokastis no 08:30 līdz 10:30, pusdienas no 14:00 līdz 15:00, vakariņas no 19:00 līdz 20:00. Brokastīs zviedru galda princips, tikai izvēlētos ēdienus izsniedza personāls gluži, kā „Lido” 🙂 . Piedāvājumā daudzpusīga ēdienkarte veselīguma ziņā. Arī ēdienu izvēle pietiekama un daļēji mainīga. Veselības, tas nenozīmē, ka nebija saldā 🙂 . Bija gan dažādi konditorijas izstrādājumi, gan augļi. Brokastis vienīgā ēdienreize, kad pieejama kafija bez papildus samaksas un, cik gribi – vienu, divas, trīs tasītes. Maizīte visās ēdienreizēs jāņem pašam pēc vajadzības. Cenā iekļauts arī īpašs minerālūdens gan ar burbuļiem, gan bez tiem. Savas pudelītes uzpildījām pēc vajadzības kādā no ēdienreizēm. Ēdamzālē atsevišķa vieta, kur šo to var nopirkt par naudiņām, t.i. kādu našķi, kārumu vai bezalhokolisku dzērienu.

Pusdienas ir tā reize, kad katram jāizpilda veidlapa, t.i. jāpasūta pusdienas un vakariņas nākamajai dienai un no vairākiem ēdieniem jāizvēlas sev tīkamākie. Ļoti labs variants, jo tādējādi papildus ikdienā daļēji mainīgajai ēdienkartei varēja vēl veikt savas personīgās korekcijas. Piemēram, izvēlēties no pieciem otrajiem ēdieniem savējo, tāpat no salātiem u.t.t. Šādu ēdināšanu redzēju pirmo reizi, bet var jau būt, ka sanatorijās tā ir pieņemts, kaut gan no manas nelielās pieredzes to nevarētu teikt. Tad nu pusdienas un vakariņas vienmēr desmitniekā gan sev vēlamās garšas un daudzveidības ziņā.

Vakariņas ir tā reize, kad uz numuriņu var paņemt kaut ko vēlākai uzkodai vai nākamajai dienai notiesāšanai, ja uz vietas negribas visu notiesāt. Mēs dažkārt ņēmām jogurtiņu, kūciņu vai, piemēram, lašmaizīti, u.c. Ēdienreizes iekļautas kopējā cenā, tādēļ nekādu problēmu un, ja nevari apēst uz galda uzlikto, tad vari ņemt līdz. Vienīgi domāju, ka uz brokastīm tas neattiecas, jo ir tādi, kas iznestu oi jo joi. Vismaz ceļojot tas pieredzēts viesnīcās ar apmaksātām brokastīm, u.t.t. Atceros Horvātijā bija nepatīkami lasīt uz durvīm paziņojumu (brīdinājumu), turklāt latviešu valodā, ka ēdiena iznešana no restorāna aizliegta un to redzēt bija diezgan nepatīkami (redz, ja no Latvijas, tad latvieši tie lielie stiepēji). Mēs šajā ziņā diezgan strikti pieturamies pie noteikumiem, kuri ir atšķirīgi, bet zināmi jau iepriekš. Protams, ir jau arī tā, ka steigas vai cita iemesla dēļ kaut ko paķer (augļi, u.tml.), bet bez fanātisma.

Sanatorijas personāls augstā līmenī. Izpalīdzīgi un laipni pret visiem un pat pret visapdauzītākajiem iemītniekiem (šādu situāciju bijām spiesti redzēt). Personāls, manuprāt, acīmredzami nepamatotās sievietes kaprīzes ēdamzālē izpildīja, cik jau nu tas bija iespējams. Tā teikt izdarīs visu iespējamo un pat gluži neiespējamo un domājams pienākumos neietilpstošo, bet, lai klients būtu apmierināts. Pusdienās un vakariņās mirkli pēc apsēšanās pie galdiņa tiek atnests ēdiens un tiklīdz vienu notiesā jau nākamā porcija klāt un tukšie trauki prom. Vienreiz pielēju par daudz kafijas tasītēs un nesot katrā rokā pa vienai piestāju, jo mazliet pārtecēja uz apakštasi. Darbiniece to redzot uzreiz klāt un piedāvāja savu palīdzību no kuras neatteicos 🙂 . Procedūras un tamlīdzīgi pārcēla uz citiem laikiem, ja vien bija vismazākā iespēja. Ierodoties konstatējām, ka nobloķējusies seifa slēdzene (iespējams iepriekšējie saslēģelēja). Ejot vakariņās, piegājām pie recepcijas un darbiniece izsniedza seifa slepeno 🙂 atslēgu. Pēcāk problēmu novērsu (varējām izmantot seifu savu dārgumu glabāšanai 🙂 ). Sīkums? Bet ne visur viesnīcās tādu un tamlīdzīgu problēmiņu atrisināšana tik ātri notiek.

Numuriņa uzkopšana arī līmenī. Es pat nezinu pēc noteikumiem, cik bieži bija jāuzkopj vai jānomaina dvieļi bez īpaša lūguma. Bija tā, ka nāca un, ja bijām uz vietas, tad citā brīdī uzkopa un vienmēr bija tīrs. Dvieļi tika mainīti tiklīdz redzēja, ka vajag (nolikām). Lielos dvieļus prasījām nomainīt biežāk. Redzam, ka šiverē pa stāvu, palūdzam un viss kārtībā. Dodoties uz baseinu bija jāņem līdzi savi dvieļi, tad nu dažkārt nepaspēja izžūt līdz nākamajai dvieļa nepieciešamībai (duša). Braucot prom pateicībā atstājām numuriņā kārumu un naudiņu.

Baseins ar nevis kādu tur ūdeni 🙂 , bet ar minerālūdeni! Nejutām nekādus hlorus, gluži kā Porto Santo salā, kur okeāna ūdens. Kā tā dezinfekcija tādos gadījumos – nezinu, varbūt ir kādā koncentrācijā ko nejūt…. Mēs baseinā pamatā veselības uzlabošanas nolūkos darbojāmies speciālista vadībā, bet neizpalika arī peldēšana. Pēc baseina dažreiz izmantojām pirtiņu, bet bez pārmērībām, kaut gan tur jau tā, lai īpaši sev nemaz nevarētu nodarīt pāri. Nav kā kādā saunā vai pirtī, kad mēdzām karsēties – uh, bet sanatorijā karstums un mitrums normas robežās, sviedrēšanās process notika, viss ok.

Vienīgajā relaksācijas + ārstniecības pasākumā (procedūrā) virpuļvannā arī domājams īpašais minerālūdens. Ja, kas tad ārstnieciskais galda minerālūdens sanatorijā nokļūst no vairāk nekā 500 m dziļā urbuma, nezinu, varbūt tas tieši zem sanatorijas 🙂 . Atnākot uz virpuļvannu silts ūdentiņš jau tajā, drēbes nost un es (nezinu kā citi) gluži plikiņš buļkš iekš tās. Tad kāda no medicīnas personāla pievieno bišofītu (dabas veidoti sāļi), kas satur vairāk nekā 90% magnija hlorīda (locītavām, iekaisumiem, u.c.). Tad nu katru dienu savas 15 min gulēju, baudīju klusumu un ar diezgan spēcīgiem no dažādām vannas malām plūstošiem burbuļiem ar ķermeni uzsūcu 🙂 vērtīgās vielas. Atšķirībā no baseina, dodoties uz šo procedūru dvielis nebija jāņem līdz, jo tāds bija uz vietas un tas ir pluss.

Ja no kurioziem vai tuvu tam, kas mani pavada arī visos ceļojumos 🙂 , tad arī sanatorijā ne bez tā. Divus gadījumus, lai kontrastam 🙂 :

1) Kādā no virpuļvannas procedūrām es kā parasti pēc uzaicinājumu hops telpā iekšā, drēbes nost un prik vannā. Tajā brīdī ienāk med.dabiniece (iespējams nesen kā pēc skološanās), lai pievienotu bišofītu, ieslēgtu burbulīšus, u.c. nepieciešamo procedūrai. Galvas pagrieziens, skats manā virzienā un strauja, neviltoti mulsinoša aizgriešanās. Mana atrašanās ūdenī situāciju nemainīja, jo, cik jau nu dziļa tā vanna. Tā nu daļēja mulsuma situācijā ar skatu pāri manai galvai vai sānis, tika pavaicāts vai apmierina ūdens temperatūra, ieliets bišofīts, saslēgti burbuļi un viss ok. Es ar medicīnas darbiniekiem esmu saskāries diezgan un, ko tik viņi/as nav redzējuši/šas un, ja man sākotnēji kaut kā neveikli, tad mediķiem tā ikdiena (piemēram, izmeklējumi, operācijas). Nu jau kādu laiku es šajās situācijās nejūtos neērti – tā varētu teikt. Protams, ka es konkrētajā situācijā un citās dienās noģērbos un kāpu vannā tā, lai mulsuma mirkļi neveidotos ne man, ne personālam. Turklāt pirmajā dienā es tiku instruēts, ka peldbikses droši var vilkt nost, ja vēlos vai pat, ka tas ir vēlams, ja man nesagādā neērtības (kaut kā tā). Katrā ziņā citkārt jaunā mediķe izvairījās nodrošināt man procedūru, bet, ja citādi nevarēja, tad gan un tādējādi – respekt, jo tāds darbs un ne bez pieredzes un pieraduma to veikt.

2) Skrējienā no Bulduriem uz Lielupi, noskrēju pa ietvēm un Ragakāpas dabas parka takās iekšā un tur jau arī Buļļuciema teritorija. Tad tik taisni ar mērķi aizskriet līdz jūrai. Skrēju, skatīju, kā daži lasa sēnes un mellenes, tālāk jau tikai es, priedes un svaigs gaiss – forši. Tepat jau muzejs, kuru atstāju no sevis pa kreisi un dodos tālāk. Skrienu, bet jūru neredz un parkam esmu izskrējis cauri. Priekšā šoseja, otrā pusē autobusa pietura un atkal priedes (briļļu nav – problēma). Ceļam pāri un mazliet priedēs iekšā 🙂 , bet juzdams, ka kaut kas ne tā un atpakaļ laikā varu nepaspēt, dodos atpakaļ pa to pašu maršrutu. Atskrēju līdz viesnīcai, tad vēl mazliet šurpu turpu un 14 km kontā. Tomēr mani nemiers tirdīja attiecībā uz to, ka netiku līdz jūrai un līdz kurienei es tad galu galā biju aizskrējis. Nākošajā dienā ar Zitu pa citu maršrutu aizstaigājām līdz Ragakāpas parkam un tad pa manām takām 🙂 . Noejot kādu gabalu Zita saprata, kas par lietu un centās mani apskaidrot, bet es nepadevos 🙂 . Kad iznācām uz tā paša asfaltētā ceļa, mans skatiens  pa labi un apmēram 100 m attālumā ieraudzīju (šoreiz ir brilles) informācijas plāksni un to pašu vietu, kur iepriekšējā dienā ieskrēju un šodien iegājām parkā. Izrādijās, ka es parkā biju noskrējis bez 100 m apli un pa to pašu apli atgriezies atpakaļ 🙂 . Manu maršrutu neatkārtojām, bet devāmies pāri ceļam uz jūru, tad pa pludmali līdz sanatorijai. Nav nekāds brīnums, ja cilvēkus kāds mežā novadā un tie apmaldās, ja es tā teikt to paveicu četrās priedēs 🙂 .

Mājup ar sabiedrisko, tā kā turp vedējs aizņemts savās darīšanās, bet Fiqsy e-auto tuvākajā apkārtnē nebija pieejams. Nekāda vaina ar sabiedrisko un pat lētāk sanāk, tikai augstu jākāpj 🙂 tai vilcienā, tad vēl paunas u.c. Bet, ja nopietni, tad bez īpašām problēmām. No viesnīcas līdz Bulduru dzelzceļa stacijai mirkļa gājiens ar visām mantām. Arī čemodānam tika iegādāta biļete un hmm patīkami pārsteigts par zemo cenu. Bulduri – Torņkalns – Jelgava – Bolt taksis (līdz autobusam ilgi) un mājas.

Ļoti esam apmierināti ar sanatorijā pavadīto laiku, kurš pat bija mazliet par īsu.

Jā, attiecībā par numuriņu desmitajā stāvā tāds pluss, ka man bija iespēja no pirmā stāva uz desmito un atpakaļ dienas laikā kāpelēt pluss/mīnus desmit reizes, ko arī darīju un vietu liftā atstāju citiem. Lai visiem laba veselība!!!

Jūs varat atstāt komentāru, vai iesaitēt no savas lapas.

Atstājiet kometnāru