Rimi Rīgas maratons 2020

Dīvaini. Es pat īsti nezinu ar ko, lai sāk un kā šo rakstu veidot, bet pavisam noteikti par nenotikušo skriešanas pasākumu/sacensībām „Rimi Rīgas maratons” un manām ardievām jebkāda veida skriešanai kādai rindai jātop.

2019.g. nogale un tam sekojošais periods veselības ziņā man ir izvērties ļoti grūts, bet, protams, es zinu, ka daudziem ir vēl trakāk. Bet kā sacīt jāsaka katram savs un tā kā šī tēma ir visai komplicēta, tad bez īpašas iedziļināšanās.

Rimi Rīgas maratonam, kurš bija paredzēts, bet nenotika 16.05.20. – 17.05.20. es nebiju pieteicies. Es nebiju skrējis/tipinājis kopš 2019.g. novembra un pirms tam to darīju ar pārtraukumiem, t.i. nenopietni. Bet nopietnāk man arī neprasījās, jo no dalības sacensībās es jau sen kā biju atteicies (pats sev) dažu hronisku pāpīšu dēļ. Bet savam priekam gan šad tad  patipināju un ar baudu. Tad sekoja 2019.g. novembris, kad manām hroniskām nebūšanām pievienojās kas jaudīgāks un dēls Endijs šī sakarā bija teicis – šoreiz tev sanākusi slikta loze dzīves loterijā (šo frāzi jau pieminējiu rakstā “Madeira – mazliet, Porto Santo – mazliet, dzīve – mazliet”). Jā, tas ir medicīniskais retums un es to esmu „laimējis”. Kā tur bija? Ja neveicās loterijā, tad veicas mīlestībā un tās man netrūkst 🙂 , bet kam ……. Nu labi ir kā ir, bet rezultātā man ir liegts skriet. Tādējādi man pat vismazākā mērā neuzplaiksnīja domas par kādām nebūt sacensībām. Un tomēr 28.08.2020. es reģistrējos pusmaratona (21 km 97,5 m) distancei 11.10.2020. Rimi Rīgas maratona ietvaros.

27.08.2020. es saņēmu uzaicinājumu izmantot „Rimi Rīgas maratons” atlaidi 30% apmērā un nodomāju – ja nu tomēr. Sevis pārliecināšanai piemeklēju vairākas atrunas/argumentus (tajā skaitā 30% atlaidi 🙂 ), lai attaisnotu savu dalību sacensībās. Bet galvenais, lai kaut kādā mērā veldzētu dvēseli un vienlaicīgi pieliktu punktu savām skriešanas aktivitātēm. Man bija grūti tā vienkārši hop – beigt skriet mūžiģi mūžos. Tātad, atrunas un argumenti 🙂 :

1) Pirmo pusmaratonu noskrēju savā vārda dienā 18.05.2008. „Nordea Rīgas maratons” ietvaros.

2) Pēdējais pusmaratons 11.10.2020. „Rimi Rīgas maratons” ietvaros.

3) 2020.g. starts pie Brīvības pieminekļa un finišs teju pie Rīgas pils.

4) Piemiņas medaļas autors Tokijas Olimpisko spēļu medaļas izstrādātājs Džuņiči Kavaņiši.

5) „Rimi Rīgas maratons” trīsdesmitais –  jubilejas.

6) Galu galā šis pusmaratons man būtu desmitais, tātad arī jubilejas.

7) Pēdējais pusmaratons 55 gadu vecumā un atkal jubileja 🙂 .

Domāts, lemts, darīts!

Šīs svārstīšanās ne bez pamata un izšķiršanās par labu skrējienam diezgan pārgalvīga, gluži tāpat kā mana šī gada tipināšana kopumā.

Ir tā, ka 5 gadus, t.i. no 2013.g. līdz 2017.g. es spēka vingrinājumus un skraidīšanu tikai tik daudz, cik tas bija nepieciešams saistībā ar darbu (treniņi darba laikā obligāts pasākums). Īsti neatceros, bet varbūt kādu drusku arī ārpus darba laika šo to padarīju. Iemesls šim minimālismam – mans mugurkauls (tiešā nozīmē) un ciešanas šajā sakarā, jo es jau sen kā ignorēju vispārzināmas patiesības par to, ko drīkstu un, ko nē.

BET! Pieņemu, ka tas, ka šad tad tomēr to 5 gadu laikā paskraidīju un pat pamanījos bez sagatavošanās notipināt Jelgavas nakts pusmaratonu bija par iemeslu tam, ka man neizzuda baudas sajūta, ko man dod skriešana. Es atsāku skriet biežāk un ilgāk un tādējādi, kaut arī caur sāpēm es biju priecīgs un zināmā mērā laimīgs. Pie sāpēm pierod, sāpju slieksnis paaugstinās, bet ir brīži, kad bez pretsāpju zālēm diemžēl nekādi un tas jau nu gan nav labi.

Lai arī kā, sekoja 2018.g. ar silto laika periodu no pavasara līdz rudenim un šajā laikā manis notipinātiem 974 km un 2019.g. ar 1065 km. Tad sekoja 2019.g. nogale un viss apgriezās ar kājām gaisā.  Pagāja mēneši un ne viss tapa skaidrs, bet, atmetot vispārējus medicīniskos aspektus, ar laiku man tika atļautas fiziskās aktivitātes ar 50% ierobežojumu no manām iepriekšējām aktivitātēm. Principā, tas man nozīmēja ko? Brīvajā laikā sporta zāli spēka vingrinājumiem es tāpat sen kā neapmeklēju un mani iepriekšējie skriešanas ātrumi jau arī bija nekādi. Vienīgi laiks distancē man parasti bija no 1,5 h līdz kādām 4 h. Tad tagad – ko??? Atliek izmest botes, tā kā karināšana uz nagliņas šajā gadījumā neko neglābtu, jo diemžēl ierobežojums uz mūžu. Tad nu manām vecajām, labajām un krietni noskrietajām  Asicenēm (GT-2160) viens ceļš, t.i. uz miskasti gluži kā man (labi – par sevi es pārspīlēju), bet tās botes tak nekārt uz nagliņas pie sienas 🙂 . Es šīm botēm vairakkārt esmu pārsniedzis ekspluatācijai noteiktos kilometrus, jo zem tām bija paskrējuši tūkstošiem, tūkstošiem kilometru un kā tik es viņas nelāpīju, līdz visu noplēsu un beidzamā laikā skrēju kā ir. Varbūt tiešām uz nagliņas 🙂 ……….

Tad nu par to neatteikšanos no skriešanas vai manā gadījumā no skriešanas vai džoginga (jogging) vai (бег трусцой) vai tipināšanas. Precīzāk nevis par neatteikšanos, bet pēdējiem metriem, pēdējām cerībām …….

Es nevarēju samierināties un ar prātu aptvert, saprast un pieņemt, ka – viss, ka nē – nedrīkst un tā tam būs būt un, ka es nekad vairs netipināšu pa Jelgavas ietvēm un nedzirdēšu ierastās frāzes: „Ērik! Kā redzu tevi tu tik skrien un skrien” vai tamlīdzīgi 🙂 . Protams, ne jau šajās frāzēs tā sāls, bet skriešanā.

Tādējādi ar pirmajiem saules stariņiem, kas silda, es āvu kājās savas nodriskātās Asicenes, aprīkojos ar vecum veco Garminu  (Forerunner 310XT), bet bez pulsa jostas (divas sen kā esmu nobeidzis) un atsāku tipināšnu savā nemainīgajā maršrutā. Ar pulsu man vienmēr ir bijis garām, nevarēju rāmjos noturēties, tad nu varēju par to nedomāt 🙂 , bet atkal – tas nav labi. Tad nu 07.04.2020. pirmie nieka  2 km ar ātrumu 08:38 min/km. Turpināju caur dienu palielinot distanci un ātrumu. Diemžēl manas neveselības koktēlis pastiprinājās. Kopš 2019. novembra medikamentu apjoms un stiprums palielinājās un, kā viens no ietekmējošiem faktoriem – skriešana. Ja tieši par pretsāpju zālēm, tad tā, ka faktiski ne dienu bez tām, jo pretējā gadījumā es vienkārši nebūtu spējīgs skriet. No manas puses maigi izsakoties muļķīgs gājiens, bet ………….

Hmm, es pat maija beigās iegādājos jaunas botes –  Asics Gel-Kayano 26 ar domu un cerību, ka tās man palīdzēs nesabrukt. Jūnijā Garminam pārplīsa siksniņa, bet šim dinozauram pie mums siksniņu komplektu neatradu. Endijs izmeklējās interneta bodēs un kaut kur Vācijā atrada, pasūtīja un uzdāvināja, līdz ar to skriešana ar Garminu kabatā bija beigusies 🙂 .

Treniņos vasarā tipināju jau diezgan ņipri (priekš manis), distances no 10 km līdz 22 km. Piemēram, 10 km ar ātrumu ap 6 min/km, bet tos pašus 22 km ap 7:20 min/km. No 23. jūlija līdz 20. septembrim citu distanču starpā noskrēju ar laiku ap 7 min/km 3 x pa 22 km, 1 reizi pusmaratonu un 3 reizes pa 19 km. Ja, vispār, tad man ikdienā patika skriet 15 km distances un tām bija pārsvars manā ēdienkartē 🙂 .

Droši vien, lai pārāk nekaitētu sev, no dēla Endija un meitas Kristīnes Tēva dienā saņēmu dāvanu POLAR OH1+, t.i. pulsometru ar vairākām ērtām funkcijām. Turklāt ļoti ērta padarīšana atšķirībā no Garmin pulsometra (siksniņa uz krūtīm) tā, ka šī siksniņa ar pulsometru stiprināma uz rokas. Mans Garmins ar POLAR OH1+ kā cimds ar roku (datu pārvade, reģistrācija) un nu jau es skrēju zinot savu pulsu, tikai, cik jau nu es to respektēju, bet tomēr.

28.07.2020. izmantoju Rīmi Rīgas maratona jubilejas atlaidi un 45 EUR vietā samaksāju 31,50 par dalību pusmaratonā un papildus 3,00 par numura un oficiālo mantu glabāšanas somas piegādi ar PDP Pickup, kas būtu bijusi visai ērta opcija iepriekš.

17.09.2020. saņēmu rēģistrācijas apstiprinājumu sacensībām. Mans dalībnieka Nr. 4446 un tas man arī tīkams 🙂 .  Arvien jaudīgāk visam pāri vēlās Covid 19 ēna, bet cerība ielekt pēdējā vagonā saglabājās.

01.10.2020. saņēmu gan starta numuru, gan mantu glabāšanas somu.

05.10.2020. saņēmu info ar detalizētu starta un finiša zonu un skrējēju atrašanās vietām starta zonās. Mans kvadrāts E (pašās beigās), tas ir uz Kaļķu ielas pretim viesnīcai „Roma”. Apzināti pieteicos uz laiku distancē 2 h 30 min, zinot, ka ātrāka skriešana man varētu būt ….., nu teikšu tā vienkārši – ar sekām, bet cerot uz nepalikšanu trasē. Turklāt man gribējās to atvadu pusmaratonu tā mierīgi un patiesi izbaudot. Pusmaratona trase man šķita interesanta un pa prātam: Brīvības laukums (starts)–Brīvības bulvāris–Brīvības iela (apgriešanās starp Bruņinieku ielu un Stabu ielu)–Brīvības gatve–Brīvības laukums–Zigfrīda Annas Meierovica bulvāris–Krišjāņa Valdemāra iela–Hanzas iela–Eksporta iela–Elizabetes iela–Krišjāņa Valdemāra iela–Vanšu tilts–Slokas iela–Pulka iela–Buļļu iela–Dzegužu iela–Slokas iela–Dagmāras iela–Buļļu iela– Daugavgrīvas iela–Ranķa dambis–Meža iela–Nometņu iela–Slokas iela–Krišjāņa Valdemāra iela–Vanšu tilts–nobrauktuve no Vanšu tilta–Balasta dambis–Ranķa dambis–Trijādības iela–Kuģu iela–AB dambis–nobrauktuve no Akmens tilta–Akmens tilts–11.novembra krastmala (finišs). Šo maršrutu droši kāds nelasīs, bet man noderēs 🙂 .

Atgriežoties pie skriešanas jāteic, ka septembrī es jau biju nekāds un mēneša beigu daļā neskrēju vispār. Oktobra sākumā kādas 3 reizes palēnām pa 10 km, lai līdz pusmaratonam neierūsētu. Pirms paša pusmaratona man bija pavisam čābīgi, spēks arī teju nekāds un svars zem 67 kg pie auguma 171 cm. Garastāvoklis galīgā ……! Jā, bet es nekad iepriekš nebiju atteicies no sacensībām, ja jau biju pieteicies, lai arī, cik slikti nejustos vienā vai otrā reizē vai vienkārši nebiju fiziski pietiekami gatavs. Nekad nebiju izstājies sacensību laikā un, lai vai kā, bet finišēju. Attiecīgi arī šoreiz bija jāpiedalās. Tomēr saprotot sava stāvokļa nopietnību, kā arī redzot tuvinieku satraukumu un bažas šajā sakarā, es biju gatavs tipināt vēl lēnāk nekā plānoju un finišēt pēdējam. Kā nekā tās arī beigas manas skriešanas nodarbei un tas saiet kopā – pēdējais un pēdējās.

Neatceros konkrēti kad, bet šķiet kādas dažas dienas pirms paredzamā starta es, Zita, Endijs un Kristīne cita starpā runājām par šīm manām veselības un skriešanas lietām un par to, kā man ar to būt. Tā doma, kas no viņiem caurstrāvoja bija tāda, ka nu apmēram, kas tur tāds īpašs – neskriet, jo ir citas nodarbes, kurām var pievērsties un dažas no tām pat tika uzskaitītas. Un te es par to, ka tas nav tik vienkārši kā izskatās no malas. Ir tak redzēts vai dzirdēts, piemēram, par lidotājiem, kuriem kāda iemesla dēļ tiek liegta lidošana. Jā, piekrītu, skriešana un lidošana, tas ir pavisam no citiem plauktiem, bet tomēr. Man pēc šiem saviem vārdiem kaklā kamols un es, novērsis acis no viņiem, kādu brīdi klusēju. Rakstot šo rakstu un pārlasot vecos ierakstus es ieraudzīju, ka apmēram tā es biju spriedelējis savā rakstā par Valmieras pusmaratonu pirms nu jau 9 gadiem: „Iespējams, kāds teiks, ka neattaisnots risks, bet biju lasījis, ka no galvas reibšanas un dažkārt sekojošās ģībšanas tik vienkārši pie tēviem aiziet nevar un es tomēr uzmanījos. Tas laikam, kā lidotājam, kurš ir izmisumā, kad uzzina, ka nu vairs nevar lidot. Līdzīgi man. Tik ļoti negribas pārstāt skriet (kaut vai to mazumiņu kā līdz šim) un liekas, ja kustēšu gan jau viss nostāsies savās vietās.” Tā, lūk! Jāteic, ka vēl nosacīti nesen es šad tad mēdzu izdzert kādu alu, kokteili, vai šampanieti. Bet, nu jau pēc pāris nedēļām būs gads, kā es nelietoju alkoholu un, lai arī kādreiz ir vēlme un pat doma – eh, varētu kādu kokteilīti, bet tikpat ātri šī doma ir prom, jo nedrīkst un es šo tabu respektēju. Bet redz ar skriešanu nav tik vienkārši …………….

09.10.2020. vakarā es, Zita un Endijs sēdējām, runājām par šo un to, tajā skaitā par manu dalību pusmaratonā. Es paliku pie sava, t.i., ka braukšu, skriešu un kā būs tā būs, bet pēc tam skriešanai – nē. Gan dēls, gan sieva ne bez iebildumiem un bažām, bet, ja jau es tā, ko nu tur iesāksi. Man pašam arī bija uztraukums, bet bez atkāpšanās iespējām. Tā mēs runājamies līdz TV atskanēja ziņas par to, ka MK pieņemts lēmums par Rimi Rīgas maratona atcelšanu. Es sākotnēji nesapratu un nodomāju, ka lēmums attiecināms uz 10.10.2020., kad bērnu skrējieni, bet pēc mirkļa kļuva skaidrs, ka atcelts pilnībā. Mani tuvie, domājams, atviegloti nopūtās un kā sieva man pēcāk atzinās, tad viņa bija priecīga, ka tā, ka es neskriešu. Ja godīgi, tad sagremojot TV izskanējušās ziņas, pēc laiciņa mani arī pārņēma zināms miers. Skriet bija bīstami, neskriet es nevarēju, bet te lūk, kāds cits izlēma manā vietā. Žēl gan bija, ka tādējādi tieši pusmaratons un maratons tika arī atcelts. Pieņemu, ka šo distanču dalībniekiem varēja atļaut piedalīties, dalībnieku skaits stipri mazāks un citi piesardzības pasākumi tiktu iedarbināti. Visvairāk žēl tos, kuriem tādējādi bija liegta cerība ielekt pēdējā vagonā un kvalificēties Olimpisko spēļu maratona distancei. Bet kopumā es neņemos spriest un apspriest, kā vajadzēja, kā ne un arī diskutēt par to negrasos.

Kas attiecas uz mani, tad es priekš sevis pieņēmu, ka šie notikumi ir tā teikt ar mājienu, lai es atteiktos no skriešanas. Tādējādi mans pēdējais tipinājums palika 06.10.2020. noskrienot 10,248 km ar ātrumu 07:14 min/km. Kopumā 2020.g. paguvu notipināt 1008 km 🙂 . Jauno pulsometru es arī paguvu izmantot reizes septiņas 🙂 un paldies dāvinātājiem. Ja, kas, tad nebēdājiet, jo gan jau viņš man noderēs, piemēram, soļojot.

15.10.2020. aizbraucu uz t/c „Alfa”, kur saņēmu nenotikušā „Rimi Rīgas maratons” piemiņas medaļu par manis nenoskrieto pusmaratonu un šādus tādus nieciņus (tuneļšalli, atlaižu kuponus t/c „Alfa” veikalos, kurus gan neizmantoju, u.c.) Tādējādi kopumā manā kontā viena piemiņas medaļa par noskrieto maratonu (42 km 195 m), divas par 10 km distancēm un 10 pusmaratonu piemiņas medaļas, bet, protams, viena no tām, t.i. pēdējā par Rimi Rīgas maratona pusīti –  tīri simboliska.

Vai tas būtu viss?

Vēl tikai neliela 🙂 atkāpe vēsturē, lai kāds mazumiņš no tā visa vienuviet.

Aizsākums regulārai skriešanai 1983.g., kad tiku iesaukts obligātajā militārajā dienestā un tā divus gadus līdz demobilizācijai 1985.g. Ja par to vai tolaik pareizi vai nepareizi tā skriešana, tad, domājams, ka nepareizi, jo neviens ar mums necackojās. Dažkārt uzdevumi uz spēku izsīkumu robežas un tikai pēc izpildes sāc domāt, bet kā es to varēju dabūt gatavu. Jā, tas ir tas stāsts par cilvēka organisma resursiem un spējām, ko normālos apstākļos mēs, protams, neizmantojam un tas arī nav vajadzīgs. Kas par daudz, tas par skādi! Vienīgi ikdienas rīta rosmju 3 km ar laiku nekas ekstrēms 🙂 , kaut arī par ātrumu distancē no veselīguma viedokļa var diskutēt.

Pēc dienesta inerces pēc, kā man šķita normālā tempā, šad tad paskraidīju pa mūsu Sesavas pagasta lauku ceļiem, pluss spēka vingrinājumi (hanteles, stieņi, u.c.) Ar laiku radās lielāki vai mazāki pārtraukumi šīm nodarbēm, bet ne jau veselības problēmas tolaik tam par iemeslu, bet gan darbs, sadzīve un tā …….

Tomēr tā pavisam es šīm nodarbēm ar roku neatmetu. 1991.g. sāku dienēt Valsts policijā un kādā nekādā formā sevi vajadzēja uzturēt. Ja, godīgi, tad man pašam vienmēr ir bijis tā, ka – āāā, vairs tā nevar, kaut kas ir jādara, jo negribēju nolaisties līdz kliņķim. Tad nu čubināju kā nebūt šad un tad 🙂 .

Ja nekļūdos, tad 1994.g. bija ar pirmajiem zvaniņiem par to, kas ar veselību kaut kas nav kārtībā. Un atkal, ja pareizi atceros, tad no šī laika tās sportošanas lietas pavisam reti un tikai ieskaišu dēļ dienestā.

2001.g. no Valsts policijas nomigrēju uz Valsts robežsardzi nolūkā saglabāt nervus un veselību. Ar laiku sāku vairāk skriet, tad pievienojās arī trenažieru zāles „Atlētika” apmeklējumi Jelgavā, kur i paskriet, i dzelžus pacilāt bija bauda. Domājams, tas bija kāds 2007.g., kad jau varētu teikt, ka atkal ar zināmu regularitāti sportoju pēc savas sapratnes un varēšanas.

2008.g. janvārī pārcēlāmies uz dzīvi Jelgavā. „Atlētika” tika nomainīta uz citu trenažieru zāli, t.i. „Fitland”, jo jaunāka un tuvāk jaunajai mājvietai.  Tad arī kaut kā vairāk trenažieru zāles spēka vingrinājumiem, kā arī skriešana uz celiņiem un pa Jelgavas ietvēm. Trenažieru zāles regulārie apmeklējumi mijās ar ne tik regulāriem vai vispār……, līdz nu jau vairākus gadus neesmu dzelžus cilājis un skrejceliņus stundām neesmu aizņēmis. Toties ārā gan bez tipināšanas neizpalika, bet atkal, kā man likās bez fanātisma, papildus uzturlīdzekļiem (mākslīgiem vai dabiskiem) un, regularitāte šai skriešanai vairāk vai mazāk periodiska.

Pateikšu vienu, t.i., ka ar to pietika, lai ar mani būtu tā, ka es bez skriešanas vairs nevarēju. Kad skrēju regulāri, tas man sagādāja prieku, baudu un gandarījumu. Attiecīgi ilgākas pauzes spieda mani pie zemes, ja tā varētu izteikties. Atlika atsākt un jau uz katru nākamo skriešanu prāts un kājas mani iznesa ārā, bet, ja kāda iemesla dēļ es tomēr to savu gabalu neskrēju, tad biju neomā.

Jāteic, ka tās medicīniskās problēmas nekur jau nepalika un nedaudz atkāpjoties jau ar jaunu sparu bija klāt, tiktāl, ka neciešamas galvas sāpes, mugurkauls – joks, tad vēl galvas reiboņu uzplaiksnījumi līdz pat tam, ka pat ejot bija jāpiebremzē, jāapstājas, jāpietupst, bet tās sīkās šaizītes nav vērts pieminēt, kam viņas nav bijušas, turklāt reiboņi ir dziļā pagātnē. Atceroties, jādomā, cik glups es biju vai, kas tas bij, ka vienu gadu es šāds nekāds piedalījos vairākās pusmaratona sacensībās. Pretsāpju zāles vai neirologa izrakstītas injekcijas un kas tik vēl nē manā dzīvē bija norma jau padsmit gadus.

Lai vai kā, bet 2008. gadā sākās mana dalība sacensībās, kurās kopumā esmu noskrējis vienu maratona (42 km 195 m), deviņas pusmaratona (21 km 97,5m) un divas 10 km distances:

1) 18.05.2008. „Nordea Rīgas maratons”, pusmaratona čipa laiks (tīrais laiks) 02:12:36, (apm. 6,17 min/km vai 9,59 km/h). Finišēju 897 no 1037 skrējējiem, aiz manis 140 dalībnieki. Man 42 gadi, starta Nr. 1291. Todien man vārda diena 🙂 .

2) 23.05.2010. „Nordea Rīgas maratons”, maratona čipa laiks 05:09:37, (apm. 7,20 min/km vai 8,19 km/h). Finišēju 619 no 657 skrējējiem, aiz manis 38 🙂 dalībnieki, savukārt distancei bija pieteikušies 789 (kāds neatnāca, kāds neaizskrēja līdz finišam noteiktajā laika limitā). Man 44 gadi, starta Nr. 764. Kā vienmēr Zitas atbalsts, kurš todien bija vajadzīgs arī tiešā nozīmē.

3) 22.05.2011. „Nordea Rīgas maratons”, pusmaratona čipa laiks 02:29:??, (apm. 7,03 min/km vai 8,50 km/h). Finišēju 2154 no 2255 skrējējiem, aiz manis 101 dalībnieks. Man 45 gadi, starta Nr. 4535. Todien man vajadzēja skriet maratonu, bet dažādu iemeslu dēļ uzskatīju, ka būs par traku un pārreģistrējos pusmaratonam, kā arī uzreiz pēc tā sekojošajai 10 km distancei, kas tomēr bija kļūda.

4) 22.05.2011. „Nordea Rīgas maratons”, 10 km distances čipa laiks 01:27, (apm. 8,41 min/km vai 6,90 km/h). Finišēju 1991 no 2013 skrējējiem, aiz manis 22 dalībnieki 🙂 , bet te es pēc pusmaratona pamatā gāju nevis skrēju. Man joprojām 45, starta Nr. 16694. Kā redzams, tad, pavisam noteikt 10 km todien pēc pusmaratona bija lieki.

Savukārt Zita 10 km distancē finišēja 1928 un ielika man kloķi 🙂 , apsteidzot mani un vēl citus 84 dalībniekus ar čipa laiku 01:15 (apm. 7,30 min/km vai 8 km/h).

Mums bija arī trešais skrējējs – mūsu meitiņa Kristīne 🙂 (nupat kā 15 gadi), kura 5 km distancē finišēja 6303 no 9179 finišējušajiem ar čipa laiku 0:43 (apm. 8,35 min/km vai 6,98 km/h).

Tāda lūk grūta, lēna, bet ražīga mums diena tās dienas Nordea Rīgas maratona svētkos/sacensībās.

5) 19.06.2011. „Ventspils Piedzīvojumu Parka Pusmaratons”, pusmaratona čipa laiks 02:23:53, (apm. 6,49 min/km vai 8,85 km/h). Finišēju 371 no 388 startējušajiem dalībniekiem, aiz manis 17 dalībnieki. Man 45, starta Nr. 236. Ko, lai saka – grūts man bija šis gabals.

6) 17.07.2011. „Liepājas Pusmaratons”, pusmaratona netīrais (bruto) laiks (no starta šāviena līdz finišam) 02:18:38, (apm. 6,34 min/km vai 9,17 km/h). Finišēju 344 no 377 startējušajiem, aiz manis 33 dalībnieki (vairāki līdz finišam tā arī netika). Man 46 gadi, starta Nr. 236. Patika šis skrējiens, noskrēju ar baudu, labā tempā, turklāt kādu satiku, kādu iepazinu un, ja tā varētu teikt arī kādu atpazinu no skrējējiem, kaut arī iepriekš nekad nebijām tikušies 🙂 .

7) 06.08.2011. „SEB Kuldīgas pusmaratons”, pusmaratona netīrais laiks 02:12:39, (apm. 6,17 min/km vai 9,59 km/h). Finišēju dalītājā 364/365 vietā no 395 startējušajiem dalībniekiem, aiz manis +- 30 dalībnieki. Man 46, starta Nr. 264. Karsts laiks, bet man ļoti patika un žēl, ka atkal gluži kā Ventspilī netika izmantoti čipi tīrā laika fiksēšanai. Domājams būtu mans rekords, kaut gan arī tāpat no noskrietajiem pusmaratoniem personīgā rekorda laiks 🙂 man tipinātājam pat salīdzinājumā ar čipu laikiem.

8) 18.09.2011. „Valmieras maratons”, pusmaratona netīrais laiks 02:26:22, (apm. 6,56 min/km vai 8,67 km/h). Finišēju 526 vietā no 556 startējušajiem dalībniekiem, aiz manis teju gandrīz tradicionāli 30 dalībnieki (daži no viņiem līdz finišam netika). Man 46, starta Nr. 490. Valmierā man sķita ļoti grūta distance, turklāt šī bija tā reize, kad ģībšanas un dezorientācijas brīži bija īpaši uzbāzīgi. Skriešanas seriāla „Skrien Latvija 2011” ietvaros man šis bija ceturtais pusmaratons, bet kopumā piektais 2011.g. un, iespējams, tādēļ arī tik grūts, bet priekšā gaidīja vēl sestā pusīte togad. Jau todien tiku apbalvots ar „Skrien Latvija 2011” speciālo T kreklu un nozīmīti (normatīvs tika izpildīts priekšlaicīgi 🙂 ). Bet, jā, šis man bija ļoti grūts skrējiens, jo veselība bija nekāda un tādā stāvoklī visiem iesaku atturēties no skriešanas (gudrais padomdevējs – vai ne).

Bet liels prieks un gandarījums par Zitu, kura todien noskrēja savu pirmo pusmaratonu pēc 10 nedēļu treniņa VSK Noskrien pasākuma „Uzdrošinies noskrien 2” ietvaros. Zitas laiks 02:36:51 un tas ir patiesi novērtējams, jo treniņu periods bija īss, tad vēl distances laikā skrienot no kalniņa Zita saskādēja celi, bet, neskatoties uz to, distanci pabeidza.

8) 15.10.2011. „Siguldas Sport2000 pusmaratons”, pusmaratona netīrais laiks 02:16:45, (apm. 6,28 min/km vai 9,31 km/h). Finišēju 447 vietā no 459 startējušajiem dalībniekiem, aiz manis 12 un tostarp distanci nepabeiguši. Man 46, starta Nr. 239.

Tas bija jauks skrējiens, rudenīgs, pašu priekam, atpūtai un, ja vēl Zitai ar kāju būtu viss ok, tad vispār bez vārdiem. Par šo skrējienu iepriekš rakstīju: „Apzinājāmies, ka esmu izskraidījies, pluss tie reiboņi, kā arī to, ka Zitas ceļgala problēma tāpat vien nepazudīs un liks sevi manīt. Tādēļ nolēmām, ka skriesim kopā, izbaudīsim zelta rudeni un tikai tik daudz (ātri/lēni), lai iekļautos 2 h 30 min.” Kādus apļus sākotnēji arī skrējām viens otram blakus, Zita ar nosaitētu celi. Savu plāniņu vairāk vai mazāk arī realizējām Zitas brāļa Raimonda ģimenes un ne tikai 🙂 atbalstīti. Zitas laiks 02:26:09 (pat labāk nekā pirms mēneša Valmierā) un aiz viņas vēl viens skrējējs un seši izstājušies – labi, ļoti labi.

Es savukārt 2011.g. sacensībās noskrēju sešus pusmaratonus un vienu 10 km distanci. Ražīgs gads 🙂 .

9) 06.05.2012. „Ielūdz Ozolnieki 2012” (otrā kārta) 10 km distancē mans laiks 0:57:56 (apm. 5,47 min/km vai 10,53 km/h) un priekš manis tas bija laiku laiks 🙂 . 10 km noskriet ātrāk par 1h, tas bija man bija uh. Bijām kādi 35 skrējēji un tie 34 kā deva, tā tālēs zilajās 🙂 un es jau pēc visiem kaut kā. Tomēr četrus apdzinu un atkal nebiju pēdējais 🙂 . Man joprojām 46 gadi, starta Nr. 13 un par šo izkritušo skaitli  un numuru noformējumu man savs prieciņš, bet līdz brīdim, kad uzzināju, ka numurs jānodod organizatoriem (nekas, ir piemiņas foto 🙂 ).

Zita noskrēja piecīti (kur, tad es bez Zitas). Satiku arī kādu paziņu, forši. Kopumā labs dienas sākums.

10) 30.09.2012. „Rēzeknes pusmaratons”, pusmaratona netīrais laiks 02:07:52, (apm. 6,03 min/km vai 9,97 km/h). Finišēju 124 vietā no 134 startējušajiem, aiz manis 10 dalībnieki. Man 47 gadi, starta Nr. 81. Šis bija pirmais „Rēzeknes pusmaratons”, tādējādi arī nolēmu ņemt dalību, īpaši nedomājot par sagatavotību. Vispār grūta diena, tāls ceļš, drēgns un vēss rīts, bet trase man patika ar visiem saviem kalniņiem un, kur tad Rēzeknē bez tiem. Bija labi un arī mans rezultāts bija man tīkams, jo labākais no visiem pusmaratoniem, neskatoties uz to, ka tas bija netīrais laiks, bet grozi kā gribi mans oficiālais sacensību laiks.

Zita, protams, ar mani un todien stūrēja auto uz Rēzekni, lai es varētu būt iespējami svaigāks. Pati todien, lai nenosaltu 🙂 noskrēja 4,2 km.

11) 12.07.2014. „Sportland Jelgavas nakts pusmaratons”, mans pusmaratona čipa laiks 02:27:23 (apm. 6,59 min/km vai 8,61 km/h). Laiks no starta šāvienam līdz finišamm jeb netīrais laiks 🙂 02:28:27 un tā kā dalībnieku nebija daudz, tad arī starpība starp čipa un oficiālo laiku nieka minūte. Finišēju 475 vietā no 497 startējušajiem dalībniekiem, aiz manis 22 dalībnieki, no kuriem 9 līdz finišam netika (izstājās skriešanas laikā, dažādi tie iemesli). Todien man jau kā vienu dienu 49 gadi, starta Nr. 298.

Zita arī noskrēja savus 10,590 km. Savukārt mūsu meitiņa Kristīne šajā pusmaratonā darbojās, kā brīvprātīgais palīgs veiksmīgai sacensību norisei, viņai jau pieredze iekš Rīgas maratona svētkiem 🙂 .

Šajā pusmaratonā pavisam noteikti nebiju domājis piedalīties, jo jau labu laiku, kā dažādu iemeslu dēļ neko tādu nebiju darījis, lai skrējiens nebūtu grūts kā minimums, turklāt ar manu redzi naktī, bet …… Gluži, kā Rēzeknieši šoreiz arī Jelgavnieki bija nolēmuši noorganizēt pirmās pusmaratona sacensības savā pilsētā (manā atmiņā 🙂 ), tad nu šis arī bija vienīgais iemesls manai dalībai šajā pusmaratonā, t.i., ka mājās – Jelgavā. Lai arī kā, bet es nenožēloju, jo vēl vairāk, ka tā nu ir sanācis, ka tieši mājās – Jelgavā es sacensībās noskrēju savu pēdēju pusmaratonu.  Un atkal – vai nav pietiekami simboliski un zīmīgi……..

Visiem skrējējiem un skriet gribētājiem novēlu to darīt, bet pavisam noteikti nekaitējot savai veselībai. Diemžēl jāteic, ka pat sākot skriet šķietami lēni, tomēr ar lielu pārliecību var pieņemt, ka tas ir par ātru un sniega piciņa lēnām veļās nepareizajā virzienā un kļūstot pārlieku lielai iestājas sekas. Es šobrīd neiedziļināšos kas un kā, bet sirds, mugurkauls, locītavas, saites, u.c. ir jāsaudzē, bet, lai to veiksmīgi īstenotu, nevajadzētu tā vienkārši pamosties un doties skriet un turpināt to pēc savām zināšanām un sapratnes. Tik daudz zemūdens akmeņu šķietami nevainīgajā skriešanas nodarbē. Tātad, pirms sākat skriet, dodieties pie speciālistiem, pārbaudiet savu veselības stāvokli kopumā un fiksējiet atsevišķu orgānu, u.tml. stāvokli tobrīd. Slodzes tests ar kompetentiem ieteikumiem, jo vidējais aritmētiskais pēc formulas ar kādu pulsu un cik ilgi skriet, tas neder. Daudzi nevar iedomāties, cik patiesi lēni ir jāsāk skriešana un, cik mērķtiecīgi pa mazam solītim jāvirzās uz priekšu. Periodiski veselības stāvokļa pārbaude, fiksēšana, secinājumi. Tad vēl tāda lieta, kā pareizs skriešanas solis, tostarp skriešanas kadence (soļu daudzums minūtē) un ķermeņa stāvoklis skriešanas laikā. Ja šo visu dara nepareizi un tā paiet gadi, tad atjēdzoties ir ļoti grūti šo mainīt. Vispār mainīties ir grūti jebkādā ziņā.

Saaudzējiet sevi, jo arī ar visu to var atskriet, kas nesaukts, tad nu vismaz jums būs tas veselības pamatkapitāls no tā, ka esat dzīvojuši un sportojuši ar prātu. Tādējādi būs vieglāk ņemties ar to, kas ierašanās atļauju neprasa, neskatoties uz to, cik jūs pareizi vai nepareizi esat dzīvojuši, u.t.t.

P.S. Par to mainīšanos. Kā iepriekš rakstīju – mainīties ir grūti jebkādā ziņā. BET! Man jāmainās un, domājams, es būšu redzams Jelgavā ne jau skrienam, bet soļojam savos ierastajos maršrutos. Kad tas būs vēl nezinu, bet tā tam vajadzētu būt. Tad nu uz tikšanos 🙂 !

Jūs varat atstāt komentāru, vai iesaitēt no savas lapas.

Atstājiet kometnāru