Ēriks.Lisovskis.lv

Kad rakstu pirmās rindiņas par šo ceļojumu ir 24.11.2019. un ir pagājušas nieka 10 dienas kopš es un manā mīļā sieviņa Zita esam atgriezušies mājās. Tā ir sanācis, ka manā dienasgrāmatā (blogā) https://eriks.lisovskis.lv/ pēdējais ieraksts datēts ar tālo 23.04.2018., kaut arī šajā lielajā starplaikā man bija arī kas sakāms un rakstāms. Piemēram, par ilgstošu tiesas prāvu pret valsts iestādi, kurā es uzvarēju, par neviennozīmīgo dzīvi, sadzīvi un attiecībām, politiku, biznesu, ceļojumiem, u.c. Kādēļ nepateicu, kādēļ neuzrakstīju? Atbildi uz šo jautājumu zinu tikai es un tā tas paliks vienmēr, ja vien nepienāks brīdis, kad uzskatīšu par iespējamu to atklāt arī citiem. Vienīgi šīs dienas tēmas kontekstā varu teikt, ka ir izpalicis apraksts par ļoti labu un savdabīgu ceļojumu pa Izraēlu un Palestīnu 2017.g., kā arī izcilais ceļojums pa Ēģipti 2018.g. Ēģipte – Kaira ar tās piepilsētām, piramīdas, tempļi, Karaļu ieleja u.t.t., vilciens no Kairas līdz pat Asuānai (Asvana),vairāku dienu brauciens ar kuģi pa Nīlu līdz Luksorai ar miljons pārsteidzošiem skatiem gan ceļā, gan piestājot krastā un tam sekojošā atpūta foršā viesnīcā Sarkanās Jūras krastā, kas Hurgadā. Ja pareizi atceros, tad apceļojot Ēģipti izmantojām  apmēram 10 dažādus transportlīdzekļus (ieskaitot zemūdeni), kā arī kaut ko no dzīvnieku pasaules – kamieļi, ēzelīši, zirgi. Izpalikuši apraksti par dažiem nelieliem, bet pietiekami interesantiem vasaras izbraucieniem pa mūsu mīļo Latviju un kaimiņvalstu apciemojumiem. Tas gan tikai ievadam, tā teikt ar nožēlu par nepadarītajiem darbiem, kuri, iespējams, vismaz daļēji nākotnē tiks izdarīti. Es apzinos, ka izpildot šo nosacīto parādu, pirmkārt jau pret sevi un dažiem citiem, tas vairs nebūs tas, ko es no sevis sagaidu. Kā jau esmu pārliecinājies vairakkārt, tad laiks veido caurumus –  vismaz manās atmiņās jau nu noteikti.

Turklāt dzīve rit savu gājumu un mēs nepaliekam jaunāki, bet diemžēl notiek pretējs process, kuram neizbēgami seko viens beigu scenārijs. Jā, kuram ātrāk, kuram vēlāk, kuram sāpīgāks, kuram ne tik, bet viens un neatgriezenisks. Mēs ikdienas steigā nemaz neaizdomājamies, ka ne tie mūsu paši tuvākie vai tālākie un arī mēs paši nedzīvosim mūžīgi. Apzināti vai neapzināti domājam, ka mums pietiks laika uzmest lūpu, sastrīdēties, apvainoties, nerunāt un neizrunāt, nesniegt mīlestību, u.tml. un vēlāk varbūt vēl to visu vērst par labu. Diemžēl tā nav. Laiks rit ļoti, ļoti ātri un no savas pieredzes saku, ka, jā, es dzīvoju ar nožēlu attiecībā pret tiem, kuru vairs nav, par manis laikā neizdarītu, nepateiktu, nesniegtu…….